Dāmas un kungi!
Es vēlos pateikties EIB par šī pasākuma organizēšanu! EIB pētījums un šodienas diskusija varētu būt vērtīgs ieguldījums, lai palīdzētu novērtēt pašreizējo situāciju, noteiktu politikas veidotāju dienas kārtību investīciju šķēršļu novēršanai un identificētu iespējas ekonomikas izaugsmes un ienākumu konverģences stimulēšanai. Es ceru, ka šodien mēs iedibināsim tradīciju kopīgi rīkot šādus seminārus un veicināsim EIB ciešu iesaisti un stabilu pozīciju Latvijas tautsaimniecības norisēs.
Es gribētu sākt ar analoģiju. Vairums cilvēku, kas regulāri trenējas, var noskriet 5 kilometrus. Diezgan daudz cilvēku var noskriet 10 kilometrus. Ir daudz mazāk to, kuri var noskriet pusmaratonu. Un, nudien, pavisam nedaudzi var pieveikt visu maratona distanci. Un, neraugoties uz vispārzināmo gudrību par “otrās elpas atvēršanos”, parasti ir tā, ka jo tālāk skrien, jo skriešana kļūst grūtāka.
Man šī analoģija līdz izprast tautsaimniecības izaugsmi un ienākumu konverģenci. Ienākumu konverģencei papildu sarežģītību piešķir sacensības elements, proti, nozīme ir ne tikai absolūtajai maratona distancei, bet arī attālumam līdz skrējiena līderim. Vairums valstu, kam izdodas pareizi izveidot ekonomikas politikas pamatus, sasniedz zināmu ekonomikas konverģences pakāpi, taču tikai pavisam nedaudzām valstīm izdodas ierindoties skrējēju pirmajās rindās.
Pēdējo 30 gadu laikā Latvijai un mūsu Baltijas kaimiņiem – Lietuvai un Igaunijai, – ir izdevies panākt diezgan iespaidīgu konverģenci. Es uzdrošinos teikt, ka esam pievārējuši pusmaratonu. Atbilstoši pirktspējas paritātei koriģētais IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā pārsniedz divas trešdaļas no ES vidējā rādītāja, un mēs esam starp čempioniem eksporta tirgus daļu pieauguma ziņā. Kopš 2004. gada mēs spēlējam spēcīgā un atbalstošā komandā – Eiropas Savienībā, un, kad situācija pasliktinājās globālās finanšu krīzes laikā, mums palīdzēja divi cienīgi ārsti – SVF un Eiropas Komisija –, kas mums palīdzēja atkal nostāties uz kājām. Taču daudz kas vēl jāizdara, lai pievārētu visu maratonu. Turklāt šoreiz daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem, jo komandas biedri un ārsti var tikai daļēji līdzēt.
Ekonomikas konverģences nepieciešams nosacījums ir plašas investīcijas. Kopumā investīcijas var finansēt divējādi – ar iekšzemes ietaupījumiem vai ārējiem aizņēmumiem. ES fondu pieejamība ir bijusi diezgan unikāls izņēmums no šī likuma, jo tā ļāva mums veikt lielākas investīcijas, nepalielinot parādu. Taču, jo vairāk pietuvojamies ES vidējam ienākumu līmenim, jo mazāks atbalsts būs pieejams. Gaidāmie līdzekļi no Atveseļošanas un noturības mehānisma un ES Daudzgadu finanšu ietvars var arī būt šāda nozīmīga atbalsta augstākais punkts, un mums šie līdzekļi ir jāizmanto maksimāli efektīvi un produktīvi.
Protams, stāsts nav tikai par investīciju lielumu, bet arī par to izmantošanu. Nudien, augsta investīciju attiecība pret IKP, ko Latvija panāca globālās finanšu krīzes priekšvakarā, var faktiski palielināt pārkaršanu un padziļināt recesiju. Investīcijas nozarēs var nedot vēlamās nākotnes ienākumu plūsmas, ja notiek situācijas pavērsiens un ģeopolitiskās norises apsviežas par 180 grādiem, kā tas šobrīd novērojams austrumu-rietumu kravas sūtījumu tranzīta infrastruktūras jomā.
Lai investīcijas varētu augt, nepieciešama atbilstoša vide. Tā atkarīga no daudziem faktoriem. Bieži tiek pieminēti tādi faktori kā darbaspēka nodokļi, tiesiskums un maksātnespējas procesa regulējums, kas neapšaubāmi ir būtiski faktori, taču ir vēl daudzi citi. Pēdējās desmitgadēs uzņēmumu investīcijas pētniecības un attīstības jomā ir bijušas vājas, no jebkuras perspektīvas raugoties, un, šķiet, MVU paredzētais atbalsts nav bijis veiksmīgi piemeklēts. Pasaules pieredze rāda, ka lielākie pētniecības un attīstības veicinātāji ir lielie uzņēmumi – manuprāt, Latvijai ir pienācis laiks izmantot metodes, kas izrādījušās pareizas citviet, nevis censties no jauna izgudrot velosipēdu. Es necentīšos nosaukt visaptverošu sarakstu ar pasākumiem investīciju atbalstīšanai. Tādos mērījumos kā, piemēram, Pasaules ekonomikas foruma globālais konkurētspējas indekss, kas 2019. gadā ierindoja Latviju 41. vietā no 141 valsts, ir iekļauts plašs šādu faktoru spektrs.
Tomēr es vēlētos īpaši akcentēt divas lietas, kas šodien prezentējamajā EIB pētījumā ir atzītas par problemātiskajām jomām – nenoteiktība un cilvēkkapitāls.
Gan no praktiskās pieredzes, gan akadēmiskās literatūras ir labi zināms, ka nenoteiktība nenāk par labu biznesam un investīcijām. Daļu nenoteiktības mēs nespējam kontrolēt. Piemēram, turpmākā Covid-19 pandēmijas norises gaita ir neskaidra, kaut gan šobrīd nenoteiktība ir mazāka nekā pirms gada. Taču ir politikas nenoteiktība, kuras mazināšana ir politikas veidotāju spēkos. Monetārās politikas jomā mēs Eirosistēmā esam centušies mazināt nenoteiktību gan sniedzot plašu atbalstu jau kopš pandēmijas sākuma, gan sniedzot perspektīvas norādes par mūsu rīcību nākotnē. Līdzīgā veidā nenoteiktību var mazināt regulējošās un fiskālās politikas jomās. Piemēram, mēs Latvijas Bankā esam atkārtoti teikuši, ka būtiska nodokļu politikas pārskatīšana būtu jāveic ne biežāk kā reizi četros gados (kas ir katras Saeimas sasaukuma termiņš), lai mazinātu nenoteiktību uzņēmumiem un mājsaimniecībām.
Turpinājumā par cilvēkkapitālu un kvalificēta darbaspēka trūkumu. Pirmkārt, ekonomistam tas nozīmē, ka nākotnē pieaugs darbaspēka cena, kas ir labas ziņas cilvēkiem ar atbilstošām prasmēm. Tas arī nozīmē, ka mums Latvijā nepieciešama visa iespējamā automatizācija un digitalizācija, ko vien varam ieviest, lai atbrīvotu darbarokas un prātus uzdevumiem, ko nevar veikt algoritms vai mašīna. Otrkārt, izglītība un apmācība ir tik svarīgas kā nekad agrāk. Tas nav nekas jauns, taču tas ir jāstiprina – jau tagad visveiksmīgākās profesionālās apmācības ir tās, kas saved kopā mācekli un uzņēmumu. Latvija nav zemu darbaspēka izmaksu valsts, un mums nudien nav plāna kļūt par šādu valsti. Taču liela alga un ienākumi ir iespējami tikai tad, ja ir atbilstoša produktivitātes dinamika. Kā Pols Krugmens (Paul Krugman) rakstīja savā darbā “Sarūkošo gaidu laikmets” (The Age of Diminishing Expectations): “Produktivitāte nav viss, taču ilgtermiņā tā ir gandrīz viss. Valsts spēja laika gaitā uzlabot savu dzīves standartu ir gandrīz pilnībā atkarīga no tās spējas celt savu izlaides apjomu uz vienu strādājošo.”
Noslēgumā es vēlētos atgriezties pie analoģijas ar skriešanu. Mēs nespējam ietekmēt laikapstākļus vai trases apvidu, taču mūsu spēkos ir ievērot atbilstošu diētu un iegādāties GPS un labāko iespējamo aprīkojumu, lai varētu pievārēt visu maratonu. Politikas veidotājiem būtu jāmazina politikas nenoteiktība un jāpieskaņo mūsu izglītības sistēma nākotnes darba prasībām. Mums būtu jāizmanto līdzekļi, kas ir pieejami no Atveseļošanas un noturības mehānisma, lai veicinātu jaudīgu, noturīgu, iekļaujošu un zaļu izaugsmi. Es ceru, ka vebinārs sniegs papildu ieskatu, kā Latvija var kāpināt savu tempu šajā ienākumu konverģences maratonskrējienā. Ja mums izdosies to panākt nākamajos divdesmit gados, es varēšu doties pensijā kā laimīgs vīrs!
Vēlu visiem produktīvu vebināru!