Latvijas Bankas padome šodien kārtējā sēdē apsprieda jaunākās norises Latvijas tautsaimniecībā un lēma par turpmāko monetārās politikas virzību. Galvenie secinājumi ir šādi.
CENU DINAMIKA
Pēdējo 12 mēnešu laikā vidējā inflācija, kas ir Māstrihtas kritērija pamatā, septembrī bija negatīva, proti, Latvijā bija deflācija 1.8%. 2010. gadā kopumā vidēji sagaidāms, ka cenu kritums saskaņā ar šo kritēriju būs 1.6%. Pamatinflācija, kas neiekļauj tādus mainīgos kā energoresursu un neapstrādātās pārtikas cenas, joprojām ir negatīva - septembrī -2.5% (Attēls), jo vājš ir iekšējais pieprasījums, pagaidām samazinās arī kredītu apjoms. Pamatinflācijas attīstība nepārprotami liecina par ierobežotiem inflācijas riskiem tuvākajā laikā.
Salīdzinot patēriņa cenas šī un pagājušā gada septembrī, redzam pieaugumu par 0.4%, ko galvenokārt noteica energoresursu un neapstrādātās pārtikas cenas. Tas ir pirmais gada inflācijas kāpums 11 mēnešu laikā, taču pavisam niecīgs, pat salīdzinot ar attīstīto rietumvalstu tradicionāli zemo inflācijas līmeni (Attēls). Līdzīgas cenu pārmaiņas skārušas arī Latvijas tirdzniecības partnervalstis. Tālākai konkurētspējas uzlabošanai ir svarīgi, lai inflācija Latvijā saglabātos zemāka nekā vidēji Latvijas tirdzniecības partnervalstīs.
Jāsaka gan, ka atgriešanās pie gada inflācijas ir sava veida psiholoģiska robeža, ko ir mēģinājuši izmantot atsevišķi tirgus dalībnieki, steidzot paziņot par draudošu cenu pieaugumu vienai vai otrai preču grupai. Lai atcerēsimies kaut vai neseno griķu ažiotāžu, kas īslaicīgi palielināja noietu un acīmredzot ļāva uz ažiotāžas rēķina kādam gūt papildu peļņu.
Tādēļ svarīgi uzsvērt: noturīgam inflācijas kāpumam Latvijā nav ekonomiska pamata un tuvākajos gados inflācija Latvijā būs pavisam neliela, pat ja īslaicīgi vienas vai otras preču grupas cenas nedaudz pakāpsies globālo norišu ietekmē. Taču labi jāapzinās: ja valdība šoruden izšķirtos celt nodokļus, tai skaitā PVN, inflācija nebūs tik mērena un tā gan skars patērētājus, gan mazinās ekonomisko aktivitāti. Piemēram, ceļot PVN no 21% uz 22%, inflācija papildus augtu par 0.7 procentu punktiem. Un attiecīgi - uz 23% tie jau būtu 1.4% punkti!
Pašlaik varam secināt, ka deflācijas periods ir ļāvis Latvijai atgūt ekonomikas pārkaršanas laikā vājināto konkurētspēju un tikmēr pakāpeniski uzlabojies arī Latvijas tautsaimniecības veselības stāvoklis. Turpmāk par galvenajiem tautsaimniecības atkopšanās indikatoriem un to, cik optimistiski pašlaik varam atļauties būt par izaugsmi nākamajos ceturkšņos.
IEKŠZEMES KOPPRODUKTS
Gada pirmajos divos ceturkšņos ir atsācies iekšzemes kopprodukta pieaugums, un virkne rādītāju liecina, ka tas turpinājies arī trešajā ceturksnī. Atgūtā konkurētspēja un pieprasījuma atkopšanās ārējos tirgos ļāvusi straujiem soļiem uzņemt apgriezienus eksportam un apstrādes rūpniecībai. (Attēls) Preču eksporta apgrozījuma gada pieaugums šī gada augustā sasniedza jau 44.2%, un palielinās Latvijas eksporta tirgus daļas vairumā galveno partnervalstu. Tas nozīmē, ka sekmīgi izkonkurējam citu valstu ražotājus, kas atspoguļojas arī straujā ražošanas apjomu pieaugumā. Apstrādes rūpniecības apjoms gada laikā kāpis par piekto daļu jeb gandrīz 20%. (Attēls) Jau sešus mēnešus pēc kārtas ir sarucis bezdarbs. Nedaudz izkustējies no sasaluma punkta arī privātais patēriņš, mazumtirdzniecības apgrozījuma gada pārmaiņām kļūstot mēreni pozitīvām.
Saskaņā ar Latvijas Bankas prognozēm IKP gada pārmaiņas šogad kopumā vēl būs negatīvas. Arī nākamā gada pirmo ceturkšņu attīstība būs samērā gausa, veiksmīgas budžeta konsolidācijas gadījumā ekonomikas izaugsmei varētu paātrināties gada otrajā pusē. Tādējādi 2011. gadā IKP pieaugums varētu nedaudz pārsniegt 2% atzīmi, bet uzņemt straujāku tempu nākamajos gados.
BUDŽETA KONSOLIDĀCIJA
Svarīgi, lai šīs pozitīvās norises tautsaimniecībā mūs neiežūžo, ka esam laukā no krīzes un izaugsme turpmāk tikai turpinās uzņemt apgriezienus. Neraugoties uz valdības līdz šim paveikto ekonomikas stabilizācijas jomā, krīze vēl nav pārvarēta. Pašlaik sasniegtā ekonomikas pirmā atgūšanās var izplēnēt, ja uzsāktās reformas paliek nepabeigtas: te izšķiroša būs 2011. gada budžeta konsolidācija. Tā lielā mērā noteiks, vai turpināsim aizsākto attīstību, jebšu nolemsim tautsaimniecību ilgiem stagnācijas gadiem.
Diemžēl ievilkusies neskaidrība par 2011. gada budžeta konsolidācijas gaitu jau radījusi dažāda veida ažiotāžu un pārspriedumus par un ap nodokļu celšanu. Tas vairo nedrošību par nākotnes izredzēm uzņēmējiem, gan patērētājiem. Neveiksmīgas budžeta konsolidācijas gadījumā riskējam piedzīvot vairākus tautsaimniecības stagnācijas gadus. Tas ir, konsolidāciju veicot nepietiekamā apjomā un uz nodokļu palielinājuma rēķina, tautsaimniecību tiktu iedzīta lamatās, kurās, pirmkārt, pieaugošie nodokļi attiecīgi kāpinātu cenas, ko centrālās bankas rīcībā esošie instrumenti nevarētu ietekmēt, un, otrkārt, tautsaimniecības aktivitāte mazinātos un ekonomika stagnētu. Netiktu radītas jaunas darba vietas, netiktu papildināta budžeta ieņēmumu bāze un budžetā neienāktu jauni nodokļu ienākumi.
Kas tad Latvijas valdībai būtu šobrīd darāms, lai izvairītos no šāda nevēlama scenārija? Vispirms tā ir 2011. gada budžeta konsolidācijas veikšana vismaz 400 miljonu latu apmērā, turpinot aizsāktās strukturālās reformas un samazinot budžeta deficītu pamatā uz izdevumu samazinājuma rēķina. (Attēls) To sakot, man diemžēl atmiņā nāk publiskā diskusija par tautsaimniecības attīstību 2004.-2005.-2006. gadā. Latvijas Banka toreiz mudināja bremzēt pārāk straujo attīstību un savlaicīgi brīdināja par tautsaimniecības pārkaršanu, tika saukta par panikas cēlāju un ciparu kalpu, kas atrauts no realitātes. Arī tagad dzirdam: samazināt budžeta izdevumus par 400 miljoniem latu ir utopija! Nedz Valsts kancelejas režijā veiktais funkciju audits, nedz Pasaules Bankas un SVF ieteikumi neesot lietojami un izpildāmi! Ir skumji konstatēt, ka no valdības deklarācijas ir svītrota apņemšanās 2/3 konsolidācijas panākt uz izdevumu samazinājuma rēķina un tikai 1/3, ceļot nodokļus.
Es teikšu tā: tāpat kā toreiz, kad ekonomika draudēja pārkarst, tā tagad, kad no krīzes jātiek laukā, ir patiesības, kuras ekonomiskās politikas veidotājiem nav iespējams ignorēt bez bīstamām sekām. Šoreiz: jo ātrāk sakārtosim valsts budžetu, jo ātrāk arī atgriezīsimies pie sabalansētas ekonomikas izaugsmes. Un otrādi - to nesakārtojot, arī stagnēsim ilgi un nopietni!
Tādēļ ir izšķiroši svarīgi izvairīties no tā, ko es sauktu par pirmo panākumu eiforiju. To var saukt arī par "3. ceturkšņa gaidīšanu". Ir skaidri samanāma domu gaita, kas nav mainījusies kopš pirmsvēlēšanu mēnešiem: sagaidīsim 3. ceturkšņa IKP rezultātus, tie būs labāki par iepriekšējiem. Tad droši varēsim secināt, ka tautsaimniecība ir atlabusi, ka IKP izaugsmes grafiku varam turpināt ar lineālu, ekstrapolēt uz turpmākajiem gadiem un… tādēļ var samazināt nepieciešamo konsolidācijas apjomu! Tas ir bīstams pašapmāns.
Kādēļ tā?
Pirmkārt, ceļot nodokļus pavājinās pieprasījums mūsu eksporta tirgos un izsīkst brīvās ražošanas jaudas. Pieprasījumu mūsu galvenajos eksporta tirgos uz laiku ievērojami samazinās budžeta konsolidācija Eiropas valstīs un budžeta naudas pludināšana to tautsaimniecībā. Tādēļ Latvijai būs jāturpina uzlabot konkurētspēja, lai ārējā pieprasījuma atslābuma apstākļos spētu nodrošināt tālāku eksporta attīstību.
Attīstoties rūpniecībai un eksportam - kas ir šī brīža galvenie ekonomiskās aktivitātes dzinējspēki - ir nozīmīgi pieaugusi jaudu noslodze ražošanas sektorā. Tas nozīmē, ka līdz šim varējām kāpināt ražošanas apjomus uz esošo ražošanas jaudu rēķina, tās sākot darbināt uz pilnu slodzi. Brīvo jaudu rezerve izsīkst, un turpmāka tautsaimniecības izaugsme būs atkarīga galvenokārt no jaunām investīcijām ražotņu paplašināšanā.
Un šajā ziņā mums pagaidām nav veicies tik labi. Investīciju apjoms tautsaimniecībā saskaņā ar 2. ceturkšņa IKP izlietojuma puses datiem gada laikā bija sarucis par trešo daļu. Arī banku kredīti, kas ir nozīmīgs jaunu investīciju finansējuma avots, joprojām ir mīnusos, šī gada septembrī kredītportfeļa gada sarukumam veidojot 7.7%.
Domāju, ka septembra rūpniecības izaugsmes negatīvie tempi ir pirmais šāds indikators.
Otrkārt, uzticība Latvijai un mūsu spējai veikt reformas joprojām ir zemos līmeņos. Par to liecina vairāki rādītāji kā, piemēram, kredītu mijmaiņas darījumu likmju starpība, kas Latvijai joprojām saglabājas diezgan augstā līmenī. (Attēls) Latvija beidzamo 9 mēnešu laikā te nav daudz uzlabojusi savu pozīciju - vien nedaudz atvirzījusies no līdera pozīcijām, taču joprojām ir šo valstu augšgalā. Tādēļ skaidrība un drošība par nākotni šobrīd ir vissvarīgākais elements ilgtspējīgas tautsaimniecības attīstības nodrošināšanai, un šeit valsts budžetam ir izšķiroša loma. Uzņēmējiem vajag skaidrību par budžetu un nodokļiem, lai viņi varētu plānot savu turpmāko darbību. Bankām vajag skaidrību par uzņēmumu spēju sekmīgi darboties nākotnē, lai varētu atsākt kreditēšanu. Tautsaimniecībai vajag skaidrību par nākotni, lai spētu atkal atgūt sev uzticību, uzlabot kredītreitingus un piesaistītu investorus. (Attēls) Latvijas kredītreitingi šobrīd ir nepiedodami zemi - esam 6 pakāpes zem Igaunijas un 3 zem Lietuvas -, un tie skaidri parāda, ka Latvijas mājas darbs vēl nebūt nav līdz galam izpildīts! Un centrālais elements šo problēmu risināšanā ir valsts budžets.
Kādēļ 2011. gada budžeta konsolidācijai jāmazina tieši budžeta izdevumi, nevis jāpalielina nodokļi?
Kopš 2004. gada valdības izdevumi ir pieauguši neadekvāti strauji. Tā laika posmā no 2004. līdz 2008. gadam - tikai četru gadu laikā - valsts konsolidētā kopbudžeta izdevumi pieauga 2.4 reizes! Arī 2009. gadā, kad valdība veica budžeta konsolidāciju, budžeta izdevumi netika samazināti līdzvērtīgi ekonomikas kritumam. (Attēls) Tādējādi kopējie valsts budžeta izdevumi 2004. gada beigās veidoja tikai aptuveni 35% no valsts IKP, bet 2009. gadā jau sasniedza 44% no IKP un turpina pieaugt arī šogad. Līdz ar to valsts sektora loma un tā ietekme ekonomiskajos procesos valstī pēdējos gados ir ievērojami pieaugusi. Var vaicāt - kur ir problēma?
Manuprāt, šis valsts sektora pieaugums ir radījis trīs nopietnas problēmas Latvijas ekonomikā. Tieši tāpēc es aicinu nākamo divu gadu fiskālo konsolidāciju veikt tieši uz budžeta izdevumu samazināšanas rēķina, atgriežot valsts sektora nozīmi tajā līmenī, kādā tas atradās laikā, pirms Latvijas ekonomika sāka pārkarst.
Pirmkārt, straujais valsts sektora pieaugums pēdējos gados ir radījis situāciju, ka tas arvien vairāk sāk apgrūtināt privātā sektora uzņēmumu darbību un mazina konkurētspēju.
Otrkārt, budžeta izdevumu straujā kāpuma periodā valsts sektora struktūra kļuva mazāk pārskatāma, radot papildu funkcijas, par kuru efektivitāti un pat nepieciešamību vēl joprojām nav viesta pilnīga skaidrība. Uzņēmēji nerimst atgādināt, ka vairākas funkcijas, ko šobrīd veic valsts, nevalstiskais un privātais sektors būtu gatavs veikt efektīvāk un iespējams arī lētāk. Piemēram, apsverama iespēja nozaru asociācijām nodot sertificēšanas un daļēji arī uzraudzības funkcijas; ārpakalpojumu veidā veikt tādas atbalsta funkcijas kā grāmatvedību un, iespējams, personālvadību; tepat minamas arī mērniecība, nekustamo īpašumu apsaimniekošana un liels skaits citu jomu.
Treškārt, kas pats svarīgākais, valsts sektoru tā pašreizējā apjomā Latvijas ekonomika pašlaik vienkārši nevar atļauties uzturēt. Faktiski šādu mazai tautsaimniecībai lielu valsts sektoru mēs ekonomiski nevarējām atļauties pat tā saucamajos "treknajos gados", par ko liecināja hroniskie budžeta deficīti straujās izaugsmes apstākļos. Vēl jo vairāk mēs šādu valdības izdevumu līmeni nevaram atļauties uzturēt pašlaik, kad straujās izaugsmes periods ir beidzies un arī tuvākajā nākotnē sagaidāma ekonomikas izaugsme, kas būs būtiski lēnāka nekā iepriekš piedzīvotā.
Tātad valsts sektora loma tautsaimniecībā pašreiz ir pārāk liela, un tas Latvijas sabiedrībai izmaksā pārāk dārgi. Vienīgais veids, kā to labot, ir valsts budžeta izdevumu tālāka mazināšana. Alternatīva ir turpināt uzturēt šo pārāk uzblīdušo valsts sektoru, budžeta izdevumus nemazināt, bet nepieciešamo papildu finansējumu mēģināt iegūt, ceļot nodokļus. Tomēr šāds risinājums pašreizējos apstākļos Latvijā ir lemts neveiksmei - vairāku iemeslu dēļ. Minēšu galvenos.
- Pirmkārt, nodokļu paaugstināšana neizbēgami izsauks cenu un tātad arī ražošanas izmaksu pieaugumu Latvijā.
- Otrkārt, tas neizbēgami atkal pasliktinās Latvijas ražotāju konkurētspēju, kas pēdējā laikā ir uzrādījusi stabilas atveseļošanās tendences. Tādējādi nodokļu celšana nozīmē zaļu asnu nīdēšanu - tautsaimniecība ļoti piesardzīgi sākusi atkopties vien pāris ceturkšņus. To nekādi nevarētu novērtēt kā pārdomātu ekonomisko politiku.
- Treškārt, augs arī Latvijas ārējais parāds un tā apkalpošanas izmaksas. Proti, konsolidējot uz nodokļu rēķina ekonomika attīstīsies lēnāk, lēnāk uzlabosies kredītreitingi, augstākas procentu likmes un parāda nasta, attiecinot to pret IKP, būs lielāka.
Arī pasaules prakse uzskatāmi apliecina, ka fiskālā konsolidācija vēsturiski ir bijusi sekmīga tieši tajās valstīs, kurās ir veikta budžeta izdevumu samazināšana, nevis nodokļu celšana. Beidzamajā desmitgadē tā piemērs ir Īrija, Lielbritānija, Zviedrija, Dānija, Austrija; iepriekšējā gadsimta beidzamajā desmitgadē - Somija, Nīderlande, Norvēģija, Jaunzēlande.
Nodokļu celšana vairumā gadījumu nav attaisnojusies - tā tikai vairojusi nelegālās ekonomikas lomu. Pēc ekspertu vērtējuma, nelegālās ekonomikas loma Latvijā jau tagad ir viena no lielākajām Eiropā. Arī Somijas pieredze liecina: nodokļu paaugstināšana darbojas tikai tad, ja sabiedrībai kopumā ir cieša pārliecība, ka nodokļos samaksātie līdzekļi tiks pārvaldīti un izlietoti efektīvi. Vai pašreizējos apstākļos gan uzņēmējiem, gan privātpersonām ir pārliecība, ka, maksājot augstākus nodokļu, valsts sektors pretī spēs nodrošināt augstākas kvalitātes pakalpojumus? Domāju, ka, neveicot nopietnas strukturālas reformas, tas nav iespējams. Tāpēc valdības piedāvājums maksāt vairāk - t.i., augstākus nodokļus par nemainīgas kvalitātes pakalpojumiem, ko sniedz valsts, nav ekonomiski pievilcīgs un paaugstina nelegālās ekonomikas risku.
LATVIJAS BANKAS PADOMES LĒMUMS
Noslēgumā par Latvijas Bankas padomes šodien lemto. Jaunākie Latvijas ekonomiskie rādītāji apstiprina pakāpenisku ekonomiskās aktivitātes atkopšanos: kopprodukts audzis jau divus ceturkšņus pēc kārtas un pieaugums sagaidāms arī 3. ceturksnī. Taču joprojām pastāv diezgan liela nenoteiktība par tautsaimniecības attīstības perspektīvām - tā vienlīdz atkarīga no lēnākas eksporta tirgu attīstības riskiem un Latvijas valsts budžeta konsolidācijas kvalitātes un tempa.
Ņemot vērā pašreizējo neziņu par budžeta konsolidācijas lēmumiem un tās veicināto lielo likviditātes pārpalikumu komercbanku kontos Latvijas Bankā, kurš netiek novirzīts tautsaimniecības kreditēšanai, Latvijas Bankas padome šodien nolēma samazināt Latvijas Bankas noguldījumu iespējas uz 7 dienām procentu likmi no 0.5% līdz 0.375% un noguldījumu iespējas uz nakti likmi no 0.375% līdz 0.25%. Šī ir monetāra motivācija bankām to brīvos resursus novirzīt tautsaimniecības attīstībai.
Preses konferences ilustrācijas Adobe PDF formātā.