Publicēts: 15.05.2003. Aktualizēts: 18.01.2011.

Latvijas Bankas prezidenta 
Ilmāra Rimšēviča
preses konference

2003. gada 15. maijs

Latvijas Bankas padome šodien kārtējā sēdē apsprieda jaunākās Latvijas tautsaimniecības attīstības tendences un Latvijas Bankas īstenotās monetārās politikas turpmāko virzību.

Kā jau iepriekš tika prognozēts, valstī saglabājas salīdzinoši zema inflācija. Lai gan pēc pēdējiem datiem inflācijas temps ir nedaudz pieaudzis un cenas aprīlī, salīdzinot ar iepriekšējā gada aprīli, ir kāpušas par 2.5%. Šo pieaugumu galvenokārt noteica nevis monetāri iemesli, bet degvielas cenu kāpums. To izsauca gan augstākas naftas produktu cenas pasaules tirgos, salīdzinot ar iepriekšējā gada pavasari, gan stingrāku degvielas kvalitātes prasību ieviešana. Turklāt, mazinoties iepriekšējā gada bāzes efektam, sāk pieaugt arī neapstrādātās pārtikas cenas. Monetārā politika nespēj ietekmēt ne degvielas, ne neapstrādātas pārtikas cenu izmaiņas. Izslēdzot minēto faktoru, kā arī administratīvi regulējamo cenu ietekmi, inflācija kopš šī gada sākuma saglabājas nemainīga aptuveni 1.4% līmenī, kas ir apmierinošs rādītājs.

Latvijas tautsaimniecība turpina strauju izaugsmi - jaunākie dati par rūpniecisko ražošanu liecina par augstu Latvijas ražotāju konkurētspēju un par to, ka pieprasījums pēc Latvijā ražotām precēm nemazinās. Ņemot vērā salīdzinoši lēno pasaules ekonomikas attīstību, kas jūtami bremzē ārējo pieprasījumu, šāda pārliecinoša rūpnieciskā sektora attīstība jāvērtē kā apliecinājums Latvijas tautsaimniecības ātri un veiksmīgi reaģēt uz ekonomiskās vides izmaiņām.

Ievērojama izaugsme vērojama arī tādās nozarēs kā būvniecība un iekšzemes tirdzniecība. Tas liecina par stipru iekšzemes pieprasījumu. Šo pieprasījumu uztur un tā attīstību sekmē straujā kreditēšanas attīstība. Pēc salīdzinoši mierīgajiem mēnešiem šī gada sākumā pavasarī kreditēšanas temps atkal aug. Turklāt pēdējo mēnešu laikā sevišķi strauji aug privātpersonu kreditēšana, un šobrīd privātpersonām izsniegto kredītu pieaugums ievērojami apsteidz uzņēmumiem izsniegto kredītu pieaugumu. Ņemot vērā zemās procentu likmes, arvien vairāk mājsaimniecībām ir pieejamas banku piedāvātās hipotekāro kredītu iespējas, kas arī tiek aktīvi izmantotas. Privātpersonām izsniegto kredītu apjoma pieaugums tiešā veidā sekmē iekšzemes pieprasījuma un tādējādi arī patēriņa pieaugumu.

Saskaņā ar makroekonomikas teoriju šādos strauja patēriņa pieauguma apstākļos būtu jāgaida nozīmīgs inflācijas kāpums. Pieprasījumam pēc saražotajām precēm un pakalpojumiem augot straujāk nekā piedāvājumam, cenas kāpj. Šādu situācijas attīstību parasti var novērot attīstītās pasaules valstīs. Tomēr, kā jau iepriekš minēts, Latvijā tuvākajā laikā inflācijas pieaugums netiek gaidīts. Tas ir saistīts ar Latvijas tautsaimniecības īpatnībām. Proti, Latvijas tautsaimniecība ir ļoti lielā mērā pakļauta starptautiskās tirdzniecības plūsmām - preču un pakalpojumu ārējās tirdzniecības apgrozījums vērtības ziņā ir pielīdzināms valsts iekšzemes kopprodukta apjomam. Tāpēc stiprais iekšzemes pieprasījums nevis izraisa cenu kāpumu, bet gan stimulē preču importu un tādējādi palielina tekošā konta deficītu. Šo tendenci apliecina Latvijas ārējās tirdzniecības dati par gada pirmajiem trim mēnešiem. Par spīti zemajiem izaugsmes tempiem galvenajos Latvijas eksporta tirgos, eksports pieaudzis par  18.5%, kas jāvērtē kā ļoti labs rādītājs. Tomēr stiprā iekšzemes pieprasījuma dēļ importa pieaugums šajā periodā ir vēl straujāks. Salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, tas palielinājies par 22.5%. Līdz ar to Latvijas ārējās tirdzniecības bilance gada pirmajos trīs mēnešos ir par 28.6% sliktāka nekā pirms gada.

Negatīvo tekošā konta bilanci joprojām lielā mērā sedz ārvalstu tiešo investīciju plūsmas, un tieši draudi valūtas stabilitātei nepastāv. Tomēr būtiska tekošā konta pasliktināšanās nākotnē ir nevēlama. Viens no veidiem, kā Latvijas Banka varētu ietekmēt tekošo kontu, ir procentu likmju paaugstināšana, īstenojot stingrāku monetāro politiku. Augstākas procentu likmes veicinātu uzkrājumu veidošanos un bremzētu patēriņu, tādējādi mazinot arī importa pieprasījumu. Taču augstākas procentu likmes nelabvēlīgi ietekmētu investīcijas un mazinātu tautsaimniecības ilgtermiņa izaugsmi. Tādēļ stingrāka monetārā politika pašreiz nav efektīvākais veids, kā sekmēt tekošā konta uzlabošanos.

Atbilstošāka pašreizējai situācijai būtu fiskālās politikas korekcija, īstenojot budžeta deficītu samazinošu politiku. Diemžēl šobrīd valdība, pretēji iepriekš dotajiem solījumiem samazināt budžeta deficītu zem 2% no iekšzemes kopprodukta, papildu iekasētos nodokļu ieņēmumus nevis novirza budžeta deficīta mazināšanai, bet gan izmanto budžeta izdevumu daļas palielināšanai, plānoto budžeta deficīta līmeni atstājot iepriekšējā 3% līmenī. Šāda fiskālā politika ir neatbilstoša pašreizējai ekonomiskajai situācijai vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, nav pieļaujama budžeta deficīta palielināšanās apstākļos, kad valsts ekonomika turpina veiksmīgi attīstīties. Plānojot saglabāt budžeta deficītu 3% līmenī, pastāv nopietnas bažas, ka ekonomiskajai izaugsmei kļūstot kaut nedaudz lēnākai kādu ārēju satricinājumu rezultātā, kā arī faktiskajiem nodokļu ieņēmumiem kaut nedaudz atpaliekot no plānotā apjoma, budžeta deficīts var pārsniegt maksimāli pieļaujamo 3% robežu. Līdz ar to valdībai vairs nav faktiski nekādu iespēju mazināt un novērst nelabvēlīgu ārēju satricinājumu radītās sekas.

Otrkārt, jāņem vērā, ka pozitīva tautas balsojuma gadījumā Latvija jau 2004. gadā var iestāties Eiropas Savienībā. Līdz ar to Latvijai pavērtos plašas iespējas izmantot ES strukturālo fondu līdzekļus. Lai spētu gūt maksimālu labumu no šo fondu piedāvātajām iespējām, būs nepieciešams valdības līdzfinansējums no valsts budžeta. Pēc dažādiem aprēķiniem, līdzfinansējumam nepieciešamā budžeta līdzekļu summa var sasniegt un pat pārsniegt 1% no iekšzemes kopprodukta. Par šādu summu arī pasliktināsies budžeta bilance. Tas nozīmē - ja pašreizējais budžeta deficīta lielums netiks ievērojami samazināts, Latvijai iestājoties ES, būs ievērojami apgrūtinātas strukturālo fondu izmantošanas iespējas, jo Stabilitātes un izaugsmes pakts neparedz budžeta deficīta pieaugumu virs 3% no IKP.

Treškārt, valdības izdevumu daļas pieaugums pašreizējos apstākļos veicinās jau tā stipro iekšzemes pieprasījumu. Kā jau minēts iepriekš, stiprā iekšzemes patēriņa dēļ šī gada pirmajos mēnešos ir ievērojami pieaudzis imports, un tā dēļ ir pasliktinājusies Latvijas tekošā konta bilance. Tas ir noticis apstākļos, kad aizkavētas budžeta apstiprināšanas dēļ šī gada pirmajos mēnešos budžeta izdevumu daļa tika iesaldēta un konsolidētajā kopbudžetā bija izveidojies neliels pārpalikums. Līdz ar to var prognozēt, ka, pieaugot izdevumu daļai un veidojoties budžeta deficītam, iekšzemes patēriņš turpinās pieaugt un tas negatīvi ietekmēs tekošā konta bilanci.

Latvijas Banka nav vienīgā institūcija, kas uzskata, ka pašreizējais plānotais budžeta deficīts ir neatbilstošs Latvijas tautsaimniecības stāvoklim. Arī starptautiskās kredītreitingu aģentūras, kas nesen viesojās Latvijā, ir atkārtoti uzsvērušas, ka viens no galvenajiem iemesliem pozitīvajam Latvijas novērtējumam ir bijusi līdz šim salīdzinoši veiksmīgā valsts fiskālā politika. Gadījumā, ja valsts fiskālā situācija ievērojami pasliktināsies, ir iespējama Latvijas kredītreitinga samazināšana. Tas nelabvēlīgi atsauksies uz procentu likmēm, par kādām starptautiskās finanšu institūcijas ir gatavas piešķirt līdzekļus Latvijas valstij un tās uzņēmumiem. Valsts kredītreitinga samazināšana Latvijai pašlaik būtu sevišķi nepatīkama uz abu Baltijas kaimiņvalstu veiksmīgās darbības fona. Gan Lietuvā, gan Igaunijā ir izdevies panākt ievērojami zemāku budžeta deficītu, lai gan izaugsmes tempi visās Baltijas valstīs ir aptuveni līdzīgi. Latvijas Banka aicina valdību veikt nopietnus pasākumus budžeta deficīta samazināšanai. Pretējā gadījumā valdība riskē zaudēt nozīmīgu finanšu institūciju, piemēram, Starptautiskā Valūtas fonda, kā arī starptautisko reitinga aģentūru uzticību.

Apkopojot teikto, tomēr jāsecina, ka Latvijas tautsaimniecība joprojām attīstās sekmīgi par spīti salīdzinoši vājai ārējai ekonomiskajai videi. Tomēr no monetārās politikas viedokļa tiks uzmanīgi vērota turpmākā kreditēšanas un privātā patēriņa attīstība un tās ietekme uz valsts maksājumu bilances tekošo kontu. Šobrīd ekonomikas attīstība neprasa monetārās politikas korekciju, tāpēc Latvijas Bankas padome nolēma nemainīt galvenās Latvijas Bankas noteiktās procentu likmes.

  • Latvijas Bankas refinansēšanas likme saglabāta 3% līmenī.
  • Latvijas Bankas lombarda kredītu procentu likmes ir:

- līdz desmit dienām - 5%,
- 11.-20. dienā - 6%,
- sākot no 21. dienas, - 7%.

  • Latvijas Bankā latos veikto termiņnoguldījumu procentu likmes ir:

- septiņām dienām - 2%,
- 14 dienām - 2.25%.

Ikdienas likviditāti Latvijas Banka turpinās pārvaldīt ar galveno monetārās politikas instrumentu - repo un valūtas mijmaiņas operāciju - palīdzību. Latvijas Bankas izsolēs šīs nedēļas sākumā tika fiksētas šādas likmes:

- repo kredītu uz septiņām dienām vidējā likme bija 3.17%, uz 28 dienām - 3.20%,
- valūtas mijmaiņas darījumu uz septiņām dienām vidējā likme latiem bija 2.75%, uz 28 dienām - 3.02%.

Tomēr, ja esošās tautsaimniecības tendences saglabāsies ilgstošu laiku vai atsevišķās jomās situācija pasliktināsies, kā arī gadījumā, ja valdība būtiski nesamazinās plānoto budžeta deficītu un tā finansēšana notiks uz valsts parāda pieauguma rēķina, nākotnē var būt nepieciešama monetārās politikas korekcija. Apstākļos, kad iekšzemes pieprasījums saglabājas augstā līmenī un tas tiek papildus stimulēts ar ekspansīvas fiskālās politikas palīdzību, vienīgā atbilstošā monetārās politikas reakcija, kas nodrošina sabalansētu tautsaimniecības attīstību un finanšu sistēmas stabilitāti, ir procentu likmju pieaugums.