Latvijas Bankas prezidenta preses konference. 2004. gada janvāris

Latvijas Bankas prezidenta 
Ilmāra Rimšēviča
preses konference

Godājamie žurnālisti!

Šodien Latvijas Bankas padome kārtējā sēdē apsprieda valsts makroekonomisko attīstību aizvadītajā gadā un analizēja iespējamās attīstības tendences šogad. Galvenie notikumi, raugoties no makroekonomiskās stabilitātes viedokļa, bija šādi.

Inflācijas līmenis 2003. gada pēdējos mēnešos pamatā atbilda Latvijas Bankas iepriekš veiktajām prognozēm. Lai arī gada otrajā pusē inflācijas līmenis atradās virs 3% atzīmes, salīdzinoši zemā inflācija aizvadītā gada pirmajos mēnešos ļāva gadu pabeigt ar vidējo inflāciju 2.9% apmērā, kas ir apmierinošs rādītājs. Salīdzinot ar 2002. gadu, kad vidējā gada inflācija sasniedza 1.9%, inflācijas pieaugumu noteica atsevišķu neapstrādātās pārtikas cenu pieaugums, kā arī dažu administratīvi regulējamo cenu kāpums. Turklāt Latvija ir maza un atvērta ekonomika, un tāpēc to būtiski ietekmē arī ārvalstu valūtu kursu svārstības. Pagājušajā gadā notikušais eiro vērtības kāpums pret ASV dolāru ietekmēja arī lata kursu pret eiro un līdz ar to arī tirgojamo preču cenas. Pēc mūsu aprēķiniem, eiro kursa kāpums paaugstināja gada inflācijas līmeni par 0.3% punktiem.

Salīdzinot ar 2003. gadu, šogad mēs sagaidām inflācijas pieaugumu līdz aptuveni 3.8%, rēķinot gada vidējo rādītāju. Jāatgādina, ka Latvijas Bankas politika ir vērsta uz ilgtermiņa ekonomisko attīstību, tāpēc galveno uzmanību mēs pievēršam nevis inflācijai kādā atsevišķā mēnesī, bet gan ilgākā laika posmā, t.i., gadā kopumā. Šis rādītājs, mūsuprāt, daudz objektīvāk atspoguļo ekonomikas attīstības tendences.

Paredzamais inflācijas kāpums šogad tiek saistīts galvenokārt ar vairāku piedāvājuma puses efektu ietekmi. Pirmkārt, tirgojamo preču cenas turpinās ietekmēt eiro kursa kāpums, jo jāņem vērā, ka valūtas kursa ietekme uz inflāciju ir jūtama ar vairāku mēnešu vai pat ceturkšņu nobīdi. Otrkārt, šogad ir paredzēts vairāku administratīvi regulējamo preču cenu kāpums - pieaugs tarifi elektroenerģijai un siltumenerģijai. Sagaidāms arī cenu pieaugums nodokļu izmaiņu dēļ - tiks ieviestas jaunas akcīzes likmes tabakas izstrādājumiem un 5% PVN likmes atsevišķām precēm un pakalpojumiem.

Tomēr inflācijas dinamika nav vienīgais rādītājs, kam nepieciešams sekot, lai nodrošinātu vienmērīgu tautsaimniecības attīstību. Pašreizējos apstākļos otrs galvenais faktors, kam Latvijas Banka pievērš pastiprinātu uzmanību, ir iekšzemes pieprasījuma attīstība. Gan dati par mājsaimniecību patēriņa izdevumiem, gan dati par mazumtirdzniecības apgrozījumu 2003. gadā liecina, ka iekšzemes pieprasījums saglabājas augstā līmenī. Šo augsto pieprasījuma līmeni galvenokārt nosaka trīs faktori.

Pirmkārt, iekšzemes pieprasījumu būtiski ietekmē tautsaimniecībā nodarbināto vidējās darba algas izmaiņas, kas 2003. gadā ir pieaugušas ļoti būtiski. Saskaņā ar pieejamajiem statistikas datiem pagājušajā gadā ir novērots straujākais vidējās darba samaksas pieaugums tautsaimniecībā kopš 1997. gada. Daļēji šo darba algas pieaugumu var izskaidrot ar produktivitātes pieaugumu, līdz ar to darba algu pieaugums šī faktora ietekmē neapdraud makroekonomisko stabilitāti. Šādu situācijas attīstību galvenokārt var novērot ražojošajā sfērā, un līdz ar to var apgalvot, ka darba algu dinamika pašreiz neapdraud Latvijas ražotāju konkurētspēju ārvalstu tirgos. Tomēr vairākās, galvenokārt pakalpojumu, sfērās novērotais darba algu kāpums pārsniedz produktivitātes pieaugumu. Šo situāciju daļēji ir radījusi ievērojama darba samaksas paaugstināšana valsts sektorā strādājošajiem - 2003. gada pirmajos trīs ceturkšņos sabiedriskajā sektorā nodarbināto darba samaksa pieauga par 12%. Situācija, ka darba samaksas pieaugums būtiski pārsniedz produktivitātes pieaugumu, nevar turpināties bezgalīgi. Tomēr jāpiezīmē, ka vismaz daļēji statistiski novēroto darba algu pieaugumu aizvadītajā gadā ietekmēja arī valsts noteiktās minimālās algas līmeņa paaugstināšana un ar to saistītā daļējā darba samaksas legalizācija. Tāpēc būtiskus secinājumus par tautsaimniecības makroekonomisko attīstību, balstoties tikai uz oficiāli pieejamiem datiem par darba samaksu, pagaidām izdarīt vēl nevar.

Otrs faktors, kas nozīmīgi ietekmē iekšzemes pieprasījumu, ir kreditēšanas attīstība Latvijā. Pēc straujā pieauguma aizvadītā gada vidū, kad kreditēšanas pieaugums pārsniedza 40%, gada beigās šis temps ir nedaudz samazinājies, tomēr galvenokārt augstā bāzes efekta dēļ. Sevišķi uzmanīgi ir jāvērtē privātpersonām izsniegto kredītu apjoma izmaiņas, kas aizvadītā gada vasaras mēnešos pietuvojās 90% robežai, bet gada beigās samazinājās līdz 70% pieaugumam. Tomēr pašlaik ir pāragri secināt, ka makroekonomiskās stabilitātes riski, kas saistīti ar kreditēšanas attīstību, būtu ievērojami mazinājušies. Rezidentiem izsniegto kredītu pieaugums aizvadītajā gadā svārstījās 30-40% robežās, bet no rezidentiem piesaistīto noguldījumu apjoms pieauga tikai par 18-24%. Tādējādi bankām kreditēšanai nepieciešamos līdzekļus arvien vairāk nācās aizņemties ārvalstīs. Un, lai gan liela daļa no šiem aizņēmumiem ir ilgtermiņa un valsts makroekonomiskā stabilitāte tādēļ nav apdraudēta, situācija, kad straujai kreditēšanas attīstībai neseko būtisks iekšzemes noguldījumu kāpums, nevar tikt vērtēta pozitīvi no valsts makroekonomiskās stabilitātes viedokļa.

Visbeidzot, trešais faktors, kas nosaka iekšzemes pieprasījumu, ir valsts fiskālās politikas attīstība. Pašreiz pieejamā informācija liecina, ka, kā jau iepriekš tika prognozēts, aizvadītā gada pēdējos mēnešos būtiski pieauga gan valsts budžeta izdevumi, gan fiskālā deficīta lielums. Valdībai aktīvi tērējot uzkrātos naudas līdzekļus, aizvadītā gada beigās samazinājās banku sistēmas likviditāte, un tādēļ aizvadītā gada beigās uz laiku pieauga naudas tirgus likmes. Tomēr, pateicoties izdevumu kontroles pastiprināšanai, faktiskais budžeta deficīta lielums pagājušajā gadā tomēr bija zemāks nekā iepriekš plānotie 2.9% no IKP. Līdz ar to var teikt, ka, lielā mērā pateicoties aktīvai valdības darbībai gada pēdējos mēnešos, valsts īstenotā fiskālā politika 2003. gadā būtiski nepaaugstināja makroekonomiskos riskus. Arī šogad Latvijas Banka sagaida, ka valdības politika būs vērsta turpmākas fiskālās konsolidācijas virzienā.

Visu iepriekš minēto faktoru ietekmē strauji augošais iekšzemes pieprasījums lielā mērā ir iespaidojis tekošā konta deficīta attīstību. 2002. gadā tekošā konta deficīts Latvijā veidoja 7.6% no IKP, bet 2003. gadā saskaņā ar mūsu prognozēm tekošā konta deficīts pārsniedza 9% no IKP. Plānots, ka šogad tekošā konta deficīts varētu pietuvoties 10% atzīmei. Jāatzīmē, ka šādam tekošā konta līmenim ir objektīvs pamats - Latvijas tautsaimniecības modernizācijai nepieciešamais lielais finanšu resursu apjoms, kas sekmē arī kapitāla preču importu valstī. Bez tam šogad tekošā konta deficītu ietekmēs arī plānotie investīciju projekti, piemēram, vairāku uzņēmumu rekonstrukcija, kā arī saistībā ar ES strukturālajiem fondiem īstenotie projekti. Turklāt lielākā daļa - ap 70% no tekošā konta deficīta - tiek segta ar ilgtermiņa ieguldījumiem Latvijas tautsaimniecībā, tādējādi mazinot iespējamo ar tekošā konta deficītu saistīto makroekonomisko risku. Tomēr ir jāatzīst, ka vismaz daļēji tekošā konta deficītu ietekmē arī straujā iekšzemes pieprasījuma attīstība. Līdz ar to šī deficīta mazināšanai un sabalansētākai tautsaimniecības attīstībai nākotnē ir nepieciešams, lai Latvijā būtiski pieaugtu iekšzemes uzkrājumu līmenis.

Straujā iekšzemes pieprasījuma attīstībai neapšaubāmi ir bijusi arī svarīga loma valsts augstās ekonomiskās izaugsmes veicināšanā. Stiprais iekšzemes pieprasījums ir sekmējis pakalpojumu sfēras strauju attīstību un stimulējis arī ražošanas attīstību, kas saistībā ar veiksmīgu Latvijas eksportētāju darbību galvenajos noieta tirgos ir palīdzējis aizvadītajā gadā sasniegt augstu IKP izaugsmi. Pēc mūsu novērtējuma, 2003. gadā IKP pieaugums varētu būt sasniedzis 7.2%. Gaidāms, ka arī šogad, ņemot vērā iespējamo ekonomikas atlabšanu vairākās ES valstīs, izaugsme Latvijā varētu būt līdzīga un veidot ap 7% gadā.

Apkopojot iepriekš minēto, jāsecina, ka pašreizējā situācija neprasa monetārās politikas korekciju. Tādēļ Latvijas Bankas padome šodien kārtējā sēdē nolēma Latvijas Bankas procentu likmes nemainīt. Tomēr vairāku iekšzemes pieprasījumu raksturojošo rādītāju dinamika, it sevišķi darba samaksas un kreditēšanas attīstība, liek Latvijas Bankai apsvērt nepieciešamību izmantot mūsu rīcībā esošās iespējas, lai nodrošinātu sabalansētu ekonomikas ilgtermiņa izaugsmi.

Proti, vienmērīgai Latvijas tautsaimniecības ilgtermiņa attīstībai ir jāpanāk būtisks iekšzemes uzkrājuma līmeņa pieaugums, kas sekmētu arī tekošā konta deficīta samazināšanos. Šāds attīstības scenārijs neizslēdz arī augstākas procentu likmes nākotnē. Turklāt pastāv iespēja, ka naudas tirgus likmes varētu pieaugt arī bez aktīvas Latvijas Bankas dalības. Piemēram, nav izslēgts, ka straujās kreditēšanas attīstības dēļ komercbanku pieprasījums pēc naudas resursiem var ievērojami pārsniegt naudas piedāvājumu. Arī šādā situācijā rezultāts būs naudas tirgus likmju kāpums.

Tomēr turpmākajiem diviem mēnešiem noteiktās Latvijas Bankas procentu likmes paliek nemainīgas un ir šādas.

• Latvijas Bankas refinansēšanas likme saglabāta 3% līmenī.
• Latvijas Bankas lombarda kredītu procentu likmes ir:

- kredītiem līdz desmit dienām - 5%,
- 11.-20. dienā - 6%,
- sākot no 21. dienas, - 7%.

• Latvijas Bankā latos veikto termiņnoguldījumu procentu likmes ir:

- septiņām dienām - 2%, 
- 14 dienām - 2.25%.

Ikdienas likviditāti Latvijas Banka turpinās pārvaldīt ar galveno monetārās politikas instrumentu - repo un valūtas mijmaiņas operāciju - palīdzību. Pēc decembrī novērotā naudas tirgus likmju kāpuma šobrīd procentu likmes ir samazinājušās, un Latvijas Bankas izsolēs šīs nedēļas sākumā tika fiksētas šādas likmes:

- repo kredītu uz septiņām dienām vidējā likme bija 3.28%;
- valūtas mijmaiņas darījumu uz septiņām dienām vidējā likme latiem bija 3.10%.