Latvijas Bankas prezidenta
Ilmāra Rimšēviča
preses konference
2005. gada 17. novembris
Godājamie žurnālisti!
Šodien kārtējā sēdē Latvijas Bankas padome apsprieda jaunākās Latvijas tautsaimniecības attīstības tendences, kā arī lēma par monetārās politikas virzienu turpmākajiem diviem mēnešiem. Galvenokārt padomes uzmanība tika pievērsta šādām tendencēm.
Pirmkārt, pēc neliela samazinājuma vasaras mēnešos septembrī un oktobrī ievērojami pieauga gada inflācija, oktobrī sasniedzot augstāko līmeni pēdējo divpadsmit mēnešu laikā. Līdz ar to Latvijā jau otro gadu pēc kārtas ir augstākais inflācijas līmenis starp Eiropas Savienības valstīm. Daļēji šo pieaugumu var skaidrot ar augošajām energoresursu – degvielas, gāzes – cenām pasaules tirgos, kas ietekmē arī cenu līmeni mūsu valstī. Taču šie cenu šoki visai līdzīgi ietekmē inflācijas dinamiku visās Eiropas valstīs. Tāpēc nebūtu pareizi apgalvot, ka augsto inflācijas līmeni Latvijā galvenokārt nosaka ārēji faktori, kurus valsts institūcijas nevar ietekmēt. Mūsu analīze drīzāk liecina par pretējo. Proti, augsto inflācijas līmeni Latvijā arvien vairāk nosaka tieši iekšējie, stiprā iekšzemes pieprasījuma izsauktie faktori.
Par to liecina augošās netirgojamo pakalpojumu – ēdināšanas, finanšu pakalpojumu – cenas. Netirgojamo pakalpojumu cenu izmaiņu ietekme uz kopējo inflāciju kļūst arvien jūtamāka – oktobrī tā veidoja 1.8 procenta punktus, salīdzinot ar 1.2 procenta punktiem jūlijā. Arī pārtikas preču kāpums mazumtirdzniecībā, ko izsauc iepirkuma cenu kāpums, nebūtu iespējams tik straujš, ja to neatbalstītu iekšzemes pieprasījums. Turklāt pēdējo mēnešu laikā arvien uzskatāmāk novērojama inflācijas gaidu ietekme, kad gan uzņēmēji, lemjot par cenu izmaiņām nākotnē, gan darba ņēmēji, pārskatot darba līgumus, lēmumus sāk pieņemt, balstoties uz pārliecību, ka vienlīdz augsts inflācijas līmenis saglabāsies arī turpmākajos gados. Ja tuvākajā laikā nesekos konkrēta valdības rīcība, kas vērsta un inflācijas mazināšanu, inflācijas gaidas piepildīsies un inflācijas process kļūs arvien grūtāk kontrolējams. Turklāt, domāt, ka inflācija ierobežojama tikai Māstrihtas kritēriju ievērošanas labad, būtu sāpīgs pārpratums: augsta inflācija ir kaitīga iedzīvotājiem un ekonomikai, rada makroekonomiskus riskus un apdraud ilgtermiņa izaugsmi. Valstīs ar augstu inflāciju garākā laika posmā izaugsme ir zemāka, nekā valstīs ar nelielu inflāciju, tāpēc cenu kāpums jāierobežo neatkarīgi no plānotā eiro ieviešanas datuma.
Ņemot vērā inflācijas dinamiku iepriekšējos šī gada mēnešos, kā arī gaidāmo atsevišķu administratīvi regulējamo cenu kāpumu līdz gada beigām, piemēram, lielākus siltumenerģijas tarifus Rīgā, Latvijas Banka ir spiesta paaugstināt šī gada vidējās inflācijas prognozi līdz 6.7%.
Runājot par valsts ekonomisko izaugsmi, jāatzīmē, ka pēc rekordaugstā iekšzemes kopprodukta pieauguma šī gada otrajā ceturksnī galveno tautsaimniecības sektoru attīstības dinamika šī gada trešajā ceturksnī ļauj pieņemt, ka arī kopējais iekšzemes kopprodukta kāpums gada otrajā pusē būs augsts. Šāds temps, kā arī fakts, ka joprojām nav novērojamas būtiskas izmaiņas izaugsmi nodrošinošo faktoru struktūrā, raisa bažas par tautsaimniecības izaugsmes noturīgumu ilgtermiņā. Tāpat kā iepriekšējos periodos, izaugsmi galvenokārt nodrošina uz iekšzemes pieprasījumu orientētās nozares. Mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugums, kas šī gada augustā Latvijā bija visstraujākais Eiropas Savienībā, joprojām aptuveni divas reizes pārsniedz rūpnieciskās ražošanas pieauguma tempu. Līdzšinējās attīstības tendences liek domāt, ka, pastāvot labvēlīgiem nosacījumiem izaugsmes dinamikai, 2005. gadā kopumā IKP pieaugums varētu pārsniegt 9% atzīmi: saskaņā ar mūsu prognozēm tas varētu būt 9.3%. Ja šīs prognozes piepildīsies, tad šogad valsts tautsaimniecības izaugsme būs ne tikai straujākā starp visām Eiropas Savienības valstīm, bet arī straujākā kopš valsts neatkarības atjaunošanas.
Kā jau teikts, straujo izaugsmi lielā mērā nodrošina stiprais iekšzemes pieprasījums, taču tas ievērojami ietekmē arī augsto inflācijas līmeni. Viens no būtiskākajiem iekšzemes pieprasījuma nosacījumiem ir joprojām agresīvā banku kreditēšanas politika. Latvijas Banka jau iepriekš ir vairākkārt uzsvērusi, ka šobrīd novērojamā straujā kreditēšanas attīstība nav uzturama ilgtermiņā. Tāpēc dati par kreditēšanas attīstības tendencēm pēdējo mēnešu laikā, it sevišķi rekordaugstais pieaugums šī gada septembrī, kas pietuvojas jau 60% atzīmei, rada papildu bažas. Tās pastiprina fakts, ka kreditēšana šobrīd tiešā veidā sekmē patēriņa, nevis valsts ražojošās kapacitātes nostiprināšanos – hipotekāro kredītu gada pieaugums šobrīd ir virs 90%, bet industriālie kredīti pieaug vidēji par 30%.
Runājot par fiskālo politiku, kā pozitīva ziņa jāmin fakts, ka uzkrātā kopbudžeta bilance šī gada pirmajos deviņos mēnešos bija ar lielāku pārpalikumu nekā iepriekšējā gadā. Pat ja gada pēdējos mēnešos Latvijā notiks jau par tradicionālo kļuvusī pastiprinātā finanšu līdzekļu tērēšana, gadā kopumā valsts budžetu šogad ir iespējams noslēgt ar mazāku deficītu nekā 2004. gadā. Atzinīgi jāvērtē valdības vadītāja paustais, ka šī gada faktiskais budžeta deficīta līmenis var nepārsniegt 0.5% no IKP. Tomēr jāatzīmē, ka pašreizējās straujas izaugsmes un augstas inflācijas apstākļos fiskālā politika būtu jāvirza uz pilnībā sabalansēta budžeta sasniegšanu, papildu iekasētos nodokļu ieņēmumus novirzot nevis papildu izdevumu finansēšanai, bet gan budžeta deficīta ierobežošanai.
Apkopojot iepriekš minēto, jāsecina, ka, saglabājoties augstajam inflācijas līmenim valstī, arvien vairāk pieaug tieši pieprasījumu faktoru ietekme. Bez tam, trūkstot izšķirīgai valsts institūciju rīcībai inflācijas ierobežošanā, arvien reālāki kļūst inflācijas inerces draudi. Tie nozīmē, ka inflācijas gaidu ietekmē augstā inflācija pašreiz transformēsies augstākā inflācijā nākotnē. Turklāt šo procesu veicina straujā ārvalstu kapitāla ieplūde, kā arī kreditēšanas attīstība, kuras rezultātā Latvijā šobrīd ir rekordaugsts patēriņa, investīciju un iekšzemes kopprodukta izaugsmes līmenis. Ļoti straujā izaugsme rada bažas par spēju uzturēt sasniegto attīstības tempu ilgtermiņā. Kā liecina citu pasaules valstu pieredze, līdz ar strauju izaugsmi būtiski pieaug arī dažādu makroekonomisko risku iespēja.
Ņemot vērā šos apsvērumus un lai sekmētu makroekonomisko stabilitāti valstī, Latvijas Bankas padome nolēma paaugstināt bankām piemērojamo obligāto rezervju normu no 6% uz 8% un noteikt, ka lēmums stājas spēkā ar 2005. gada 24. decembri.