Publicēts: 09.09.2016.

Latvijas tautsaimniecības izaugsmes temps nav apmierinošs. IKP pieaugums samazinās, kreditēšanas joprojām vāja, konkurētspēja zema, strukturālās reformas faktiski nenotiek. Par to detalizētāk – Latvijas Bankas prezidenta preses konferences uzrunā.

Šis ir interesants un izaicinājumu pilns laiks gan Latvijas tautsaimniecībai, gan visai eiro zonai. Eirosistēmas centrālās bankas dara visu iespējamo, lai veicinātu kreditēšanu, inflācijas atgriešanos pie mērķa līmeņa un ekonomikas atveseļošanos. Tomēr ekonomiskā attīstība ir lēnāka par gaidīto, un to tikai daļēji var skaidrot ar dažādiem ārējiem faktoriem, piemēram, Brexit vai Krievijas sankcijām. Eiro zonā ir strukturālas ekonomiskas problēmas, un par to arvien skaļāk runājam gan mēs, gan citi Eirosistēmas dalībnieki.

Kā jau zināms, vakar ECB padome, ņemot vērā ekonomisko un finanšu analīzi, nolēma nemainīt procentu likmes un atstāja spēkā arī iepriekš noteiktos aktīvu pirkumus 80 miljardi vērtībā ik mēnesi.

1. Sākumā par eiro zonas tautsaimniecības attīstību

Slaids-eiro-IKP

Eiro zonas reālais IKP 2. ceturksnī pieauga par 0.3% salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni. Tā rezultātā šī gada 2. ceturksnī IKP bija par 1.6% augstāks nekā pirms gada. Izaugsmi turpināja noteikt iekšzemes pieprasījums, kuru turpināja stimulēt Eirosistēmas monetārā politika, kā arī joprojām salīdzinoši zemās naftas cenas.

Slaids-eiro-inflacija

Eiro zonas inflācija jūlijā un augustā sasniedza 0.2%. Šo inflācijas pieaugumu noteica enerģijas cenu negatīvās ietekmes pakāpeniska mazināšanās, turklāt salīdzinoši straujāk pieaugušas arī pārtikas cenas.

Slaids1

Vakar, 8. septembrī, Eirosistēma nāca klajā ar jaunākajām eiro zonas tautsaimniecības attīstības prognozēm. ECB ekspertu vērtējumā šogad eiro zonas IKP augs par 1.7%. Attiecīgi 2017.  un 2018. gadā eiro zonas IKP varētu augt par 1.6%. Izaugsmi turpinās noteikt iekšzemes pieprasījuma kāpums, tomēr to kavēs vājais ārējais pieprasījums, ko rada lēnāka globālās ekonomikas atkopšanās. Lielbritānijas lēmums pamest Eiropas Savienību uzņēmēju noskaņojumu eiro zonā pagaidām nav būtiski ietekmējis.

Izaugsmes kāpumu eiro zonā, protams, veicinās stimulējošā Eirosistēmas monetārā politika, kuras ietekmē finansēšanas nosacījumi kļūst aizvien labvēlīgāki, joprojām salīdzinoši zemās naftas cenas, nodarbinātības kāpums, kā arī lēna, bet arvien pieaugoša kreditēšanas attīstība.

Saskaņā ar septembra prognozēm vidējā inflācija eiro zonā šogad būs 0.2%, 2017. gadā tā tiek prognozēta 1.2%, bet 2018. gadā 1.6%. Gaidāms, ka inflācijas kāpumu iegrožos gan joprojām salīdzinoši lēnā ekonomiskās aktivitātes attīstība, gan energoresursu cenu mērena izaugsme. Tomēr, enerģijas cenu krituma ietekmei samazinoties un ekonomikas aktivitātei palielinoties, inflācijas līmenis pamazām turpinās pieaugt.

Atgriežoties pie Eirosistēmas īstenotajiem monetārās politikas pasākumiem, jāatgādina, ka ECB Padome vairākās kārtās ir pieņēmusi lēmumus, lai stimulētu ekonomikas attīstību un sekmētu inflācijas mērķa sasniegšanu, kas ir tuvu, bet zem 2% vidējā termiņā. Tostarp līdz rekordzemām samazinātas procentu likmes ar mērķi samazināt īstermiņa aizņēmumu likmes eiro zonas starpbanku tirgū, kā arī īstenoti papildu pasākumi, lai stimulētu kredītu piešķiršanu.

Septembrī notiks otrā mērķētu ilgāka termiņa refinansēšanas operāciju (TLTRO II) izsole, kurā ir iespēja piedalīties arī Latvijas kredītiestādēm. Tās ietvaros Latvijas kredītiestādes varēs aizņemties finanšu līdzekļus par procentu likmi, kas var sasniegt noguldījumu iespējas likmi; šobrīd tā ir mīnus 0.4%, tātad negatīva. Saskaņā ar pašlaik pieejamo informāciju Latvijas komercbankas ir izrādījušas interesi piedalīties TLTRO 2. kārtas otrajā izsolē. TLTRO 2. kārtas pirmajā izsolē jau piedalījās 3 Latvijas komercbankas.

2. Tagad – par Latvijas tautsaimniecības attīstību

Slaids2

Uz šo brīdi pieejamie makroekonomiskie rādītāji diemžēl ir apstiprinājuši iepriekš paustās bažas – Latvijas tautsaimniecība diemžēl atdziest. 2016. gads, visticamāk, būs gads ar zemāko izaugsmi kopš krīzes. Pēc ļoti vārgā 2016. gada 1. ceturkšņa bija cerības, ka 2. ceturksnī, atjaunojoties ES fondu pieejamībai un tādējādi atsākoties būvniecībai un investīcijām, arī tautsaimniecība kopumā spēs uzrādīt spēcīgu izaugsmi. Lai arī 2. ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni IKP izaugsme bija lielāka, diemžēl būvniecības nozares sniegums saglabājās samērā vājš un situāciju pasliktināja arī vājie rezultāti atsevišķās pakalpojumu nozarēs.

Kā pozitīva ziņa jāizceļ apstrādes rūpniecības ļoti labais sniegums šā gada 2. ceturksnī – tas ir ļāvis kāpināt eksporta apjomus par spīti apstāklim, ka ārējās tirdzniecības partnervalstu izaugsme joprojām ir vāja . Tāpat labu sniegumu uzrādījušas retāk pieminētas  nozares – informācijas un komunikācijas pakalpojumu, kā arī izmitināšanas un ēdināšanas jeb tūrisma nozares. Jāizceļ ļoti labs vairumtirdzniecības sniegums, kas, visticamāk, saistīts ne tik daudz ar iekšzemes, cik ārējās tirdzniecības aktivitātes kāpumu.

Slaids3

Ņemot vērā vājos IKP datus par 2016. gada 1. pusgadu, Latvijas Banka ir spiesta samazināt IKP prognozi 2016. gadam pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem no 2% līdz 1.4%. Savukārt 2017. gadā ekonomika varētu augt par 3.0%, ko noteiks šogad aizkavēto ES fondu finansēto investīciju projektu – gan būvniecības, gan citu – aktivitātes kāpums.

3. Tagad par inflāciju. 

Slaids4

Analizējot inflācijas tendencesjāsaka, ka gada inflācijas līmenis Latvijā saglabājas zems, un saskaņotā patēriņa cenu indeksa gada pieaugums tikai jūlijā pirmoreiz šajā gadā sasniedza pozitīvu vērtību (0.1%). Vakar Centrālā statistikas pārvalde publicēja nacionālā patēriņa cenu indeksa datus par augustu, kas liecina, ka inflācija saglabājas ļoti zema - 0%.

Gada inflāciju arvien negatīvi ietekmē enerģijas cenu devums, taču šai ietekmei ir tendence mazināties. Atsevišķos mēnešos pasaules tirgū nedaudz auga naftas cena, uz ko Latvijā gan reaģēja degvielas tirgotāji, gan tika paaugstināta dabasgāzes cena rūpnieciskajiem patērētājiem. Pasaules pārtikas cenas šogad pārsvarā aug, un atsevišķās pārtikas grupās arī Latvijas mazumtirdzniecībā vērojams cenu kāpums.

Tikmēr pamatinflācija (tas ir, vidējais cenu pieaugums patēriņa groza daļā, kura neaptver enerģiju, pārtiku, alkoholu un tabaku) saglabājas pozitīva. Tās kāpumu jūlijā noteica galvenokārt telekomunikāciju pakalpojumu cenu paaugstināšana un mājokļa apsaimniekošanas pakalpojumu sadārdzināšanās, jo tie tika aplikti ar PVN pamatlikmi. Šādas cenu pārmaiņas parasti saglabā savu ietekmi gada inflācijā 12 mēnešus, jo tām nav sezonāla rakstura.

Ir stājušies spēkā arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas lēmumi par regulējamo cenu palielināšanu siltumenerģijai, ūdenim un atkritumu apglabāšanas pakalpojumiem atsevišķās Latvijas pilsētās.

Taču tautsaimniecības izaugsmes, kā arī algu kāpuma temps ir palēninājies un nemotivē patēriņa cenu pieaugumu. Ienākumu ietekme uz pamatinflāciju pāris pēdējos gados gan var šķist nesamērīgi zema. To var skaidrot ar to, ka pamatinflāciju ietekmē gan resursu izmaksas, gan patērētāju piesardzība un tieksme uzkrāt līdzekļus. Iedzīvotāji aptaujās pauž nenoteiktību arī attiecībā uz cenu līmeņa attīstību.

Tādējādi, neraugoties uz minētajiem inflāciju paaugstinošajiem faktoriem, gada vidējā inflācija šogad būs ap 0%.

Jāatzīmē, ka pozitīvas tendences beidzot vērojamas kreditēšanā. Priecē, ka kreditēšanas situācija Latvijā ir nokļuvusi jaunā posmā – kopējais un uzņēmumiem izsniegto kredītu portfelis sācis lēni, bet tomēr augt, un arī mājsaimniecību kreditēšanā vērojamas pozitīvas tendences.

Vienlaikus Latvijas tautsaimniecības izaugsmes temps, kā jau es minēju, nav apmierinošs. Kāda tad ir kopējā aina? IKP krīt, kreditēšanas joprojām vāja, konkurētspēja zema, strukturālās reformas faktiski nenotiek.

Tāpēc vēl jo satraucošāka ir situācija ar Latvijas attīstībai nozīmīgām lietām – konkurētspēju stiprinošu strukturālo reformu trūkumu, šo jautājumu nerisināšana.

Redzam, ka pagaidām trūkst politiskās gribas, lai apstākļos, kad katastrofāli trūkst finansējuma veselības aprūpei, pārcirstu Gordija mezglu un beidzot iedibinātu tādu veselības nozares finansēšanas modeli, kas būtu efektīvs, ilgtspējīgs un nodrošinātu ikvienam Latvijas iedzīvotājam pieejamus medicīnas pakalpojumus. Tā vietā atkal tiek piedāvāts rausīt nodokļus, pensiju sistēmu un likt ielāpu pie ielāpa, cenšoties aizlāpīt cauro veselības finansējuma maisu. Turklāt jau tagad ir pilnīgi skaidrs, ka ar šādi atrastajiem 35 vai 70 miljoniem eiro nepietiks, un nākamā gada rudenī, ja pat ne agrāk, atkal būs vērojams akūts finansējuma trūkums, mediķu protesti un budžeta problēmas.

Mūsuprāt, nepieciešams sistēmisks risinājums, kas ne tikai ļautu mobilizēt nozarei nepieciešamo naudas apjomu, bet arī iedibinātu ilgtspējīgu sistēmu.

Turklāt naudas trūkums ir tikai viena no medaļas pusēm. Tikpat būtisks, ja ne pat būtiskāks, ir jautājums par finansējuma plānošanas un izlietojuma efektivitāti veselības aprūpē. Tieši tāpēc ir svarīga konkurences elementa ienākšana nozarē, jo, ja arī turpmāk finanšu plūsmas pārvaldīs Nacionālais veselības dienests, rūpīgi nevērtējot katra izdevuma lietderīgumu, bet, nekritiski apmaksājot piestādītos rēķinus, diez vai varam sagaidīt būtiskas pārmaiņas un tiešām efektīvu katra iztērētā eiro uzskaiti.

Runājot par LB redzējumu, vispirms jau jāizsaka nožēla, ka mūsu piedāvājums masu medijos atspoguļots sagrozītā veidā. Par to katrs var pārliecināties pats, jo mūsu priekšlikumi veselības aprūpes finansēšanas modeļa sakārtošanai apkopoti "Obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas koncepcijā", kas atrodama Latvijas Bankas interneta vietnē.

Ko tad piedāvā Latvijas Banka?

-       nepieciešamību pēc skaidri definēta apmaksājamo pakalpojumu groza,

-       kā arī to, cik tas precīzi maksā un

-       kuras ir tās sabiedrības grupas, kuras maksā un kuras nemaksā;

-       precīzu sniegto pakalpojumu uzskaiti, labi caurredzamu sistēmu E-veselība;

-       konkurenci starp apdrošinātājiem.

Latvijas Bankas piedāvātais modelis nav Nīderlandes modelis! Esam izmantojuši vairākus Nīderlandes pieredzes elementus, piemēram, obligātās veselības apdrošināšanas riska izlīdzināšanas mehānismu, bet mūsu piedāvājums ir pielāgots Latvijas specifikai.

Esam saņēmuši iebildumus par paredzamo administrācijas izmaksu pieaugumu, kas tiek pamatots ar augsto administrēšanas izmaksu īpatsvaru pašreizējā brīvprātīgajā veselības apdrošināšanā. Tas ir maldinošs apgalvojums, jo:

  •       pirmkārt, pašlaik brīvprātīgās veselības apdrošināšanas tirgus ir ļoti mazs un fragmentēts, kas ietekmē arī izmaksas;
  •       otrkārt, apdrošināšanas prēmijā tiek iecenotas papildu izmaksas, kas apdrošinātājiem rodas tieši brīvprātības principa dēļ. Piemēram, patlaban cilvēkiem ir motivācija iegādāties apdrošināšanas polisi gadījumos, kad ir liels saslimstības risks vai ir skaidri jaušams, ka pēc laika būs nozīmīgas ārstēšanās izmaksas. Tādēļ pašlaik, šajā brīvprātīgajā sistēmā, finanšu riski saslimstības gadījumā netiek optimāli sadalīti, kas būtiski sadārdzina apdrošināšanas piedāvājumu. Obligātās veselības apdrošināšanas ieviešana šīs problēmas atrisinās, vienlaikus vairākas reizes palielinot veselības apdrošināšanas tirgus apjomu, un administrācijas izmaksu īpatsvars būtiski samazināsies;
  •       treškārt, šīs bažas līdz galam ļautu kliedēt valsts apdrošināšanas sabiedrības līdzdalība tirgū – tā būtu iespēja uzstādīt pietiekami zemu administratīvo izmaksu latiņu.

Pārmests, ka Latvijas Bankas piedāvātais risinājums nenodrošinās vienlīdzīgas iespējas visiem sabiedrības locekļiem saņemt veselības pakalpojumus. Varu tikai atkārtot jau iepriekš teikto – tieši pašlaik Latvijā darbojas maksas medicīna, un starp iedzīvotājiem ar zemākajiem ienākumiem ārstēšana nav pieejama gandrīz trešdaļai. Mūsu priekšlikums ļautu šo nevienlīdzību būtiski mazināt, jo iedzīvotājiem, neatkarīgi no viņu mantiskā stāvokļa un citiem apstākļiem, būtu precīzi zināms, kādi pakalpojumi pienākas, un šos pakalpojumus nepieciešamības gadījumā varētu saņemt visi – gan par pašu, gan valsts līdzekļiem apdrošinātie iedzīvotāji.

Kāpēc tad Latvijas Banka, kas atbildīga par monetāro politiku, stabilu cenu uzturēšanu, runā par strukturālajām reformām? Tāpēc, ka tautsaimniecībā vērojama cilvēkkapitāla pasliktināšanās, ir problēmas ar darbaspēka pieejamību un tā kvalitāti. Neefektīva veselības aprūpes sistēma ne tikai negatīvi ietekmē darbaspēku, bet arī rada papildu tēriņus un pasliktina kopējo fiskālo situāciju. Mūsuprāt, veselības aprūpes sistēmas reformas un moderna un konkurētspējīga izglītības sistēma ļautu būtiski uzlabot situāciju ar cilvēkkapitālu.

Savukārt Veselības ministrijas modelis nepiedāvā neko, vien turpināt dzīvot pa vecam.

Pats būtiskākais Veselības ministrijas pašreizējā modeļa trūkums – iecerētā sociālo iemaksu pārdale nedos pietiekamu finanšu apjomu, lai nodrošinātu visiem iedzīvotājiem pilnu veselības aprūpes pakalpojumu grozu nepieciešamajā apjomā. Tādējādi saglabāsies pašreizējā situācija, un turīgiem iedzīvotājiem joprojām būs pieejama veselības aprūpe pilnā apjomā, piemaksājot no personīgajiem līdzekļiem par rindu apiešanu un tamlīdzīgām darbībām. Savukārt iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem gaidīs rindās, būs spiesti aizņemties vai citādi atrast naudu rindu apiešanai, vai gluži vienkārši, tāpat kā pašlaik, neapmeklēt ārstus un ielaist slimības, tā pasliktinot savu veselības stāvokli un Latvijas darbaspēka potenciālu.

Sociālo iemaksu daļēja novirzīšana veselības aprūpes finansēšanai būtu ļoti tuvredzīgs risinājums, kas ne vien nerisinātu veselības nozares problēmas, bet arī samazinātu nākotnes pensijas, iedragājot pensiju sistēmu.

Tas, par ko publiski netiek diskutēts, bet kas ir ļoti būtisks aspekts – Veselības ministrijas modelis palielina budžeta deficītu un parādu, ja citās valstij svarīgās jomās netiks veikts atbilstošs finansējuma samazinājums. Īstermiņā pārpalikuma samazināšana sociālajā budžetā bez kompensējošiem pasākumiem pamatbudžetā nozīmē valdības budžeta deficīta palielināšanu. Līdzīgu tendenci redzam jau attiecībā uz 2017. gadu, kad veselības nozarei plānotais papildu finansējums ir galvenokārt uz budžeta deficīta palielināšanas rēķina. Turklāt papildu līdzekļus veselībai vajadzēs katru gadu, tāpat kā izglītībai un ceļiem.

Ilgtermiņā jāsaprot, ka sociālā budžeta pārpalikums nav nauda kontā, kuru var paņemt, iezīmējot daļu sociālā nodokļa iemaksu citām vajadzībām. Sociālā budžeta pārpalikums ir budžeta uzskaites īpatnība: pašlaik no sociālā budžeta finansētajām vajadzībām, pamatā pensijām, novirzām mazāk līdzekļus nekā iekasējam šiem mērķiem paredzētajā veidā, tātad sociālā nodokļa ieņēmumos. Turklāt praksē pārpalikums netiek uzkrāts, bet gan novirzīts deficīta segšanai citās budžeta pozīcijās.

Tas nozīmē, ka nākotnē, kad sociālā budžeta izdevumu slogs palielināsies, turpinoties sabiedrības novecošanās tendencei, tas būs jāfinansē ar deficīta mazināšanu citās budžeta jomās. Šeit kritiski svarīgi nodrošināt zemu valsts parāda līmeni, tiecoties uz bezdeficīta budžeta veidošanu ekonomikas cikla ietvaros. Tādēļ situācijā, kad joprojām nespējam pārskatīt visus budžeta izdevumus, izstrādājot nulles budžetu, un izaugsmes gados turpinām plānot budžetu ar deficītu, būtu nepieļaujami vēl vairāk palielināt finanšu slogu nākamajām paaudzēm, kam politikas veidotāju nespēja šodien pieņemt atbildīgus lēmumus izmaksās dārgi.

Kavēšanās ar reformām draud Latvijai ar lēnu izaugsmi, esošā cilvēkkapitāla kvalitātes pasliktināšanos. Tāpēc mums ir jārīkojas jau tagad, jārīkojas apņēmīgi un drosmīgi, ja vēlamies dzīvot modernā valstī ar veseliem un darbaspējīgiem cilvēkiem, nevis nepanesamu parādu slogu un sabojātu pensiju sistēmu.