Kopsavilkums
Aleksejs Meļihovs,
Monetārās politikas pārvaldes Monetārās izpētes
un prognozēšanas daļas vecākais ekonometrists
Anna Zasova
Latvijā pēdējo gadu laikā jautājumi, kas ir
saistīti ar inflācijas tendencēm, kļūst arvien aktuālāki. Tagad, kad inflācijas
līmenis (tai skaitā arī pamatinflācijas līmenis) ir salīdzinoši augsts, ir it
īpaši svarīgi izprast inflācijas veidošanās mehānismu valstī un inflācijas
līmeņa noturīguma iemeslus.
Inflācijas dinamika ir viens no svarīgākajiem
tautsaimniecības attīstības aspektiem, kas ir vienmēr centrālo banku uzmanības
lokā. Vēl svarīgāks uzdevums ir izprast inflācijas dinamikas iemeslus un
īpašības. Ekonomikas teorijas attīstības laikā rādījās trīs pieejas ar vienu
mērķi – kā izskaidrot inflācijas dinamiku, bet ar atšķirīgiem pieņēmumiem.
1958. gadā Londonas ekonomikas skolas piekritējs
A.V. Filipss nopublicēja pētījumu, kurā atspoguļoja sakarību starp bezdarba un
algas līmeņiem. Balstoties uz Filipsa rakstu, Samuelsons un Solouss (Samuelson,
Solow, 1960) radīja terminu "Filipsa līkne" (Phillips curve), ar ko saprot
inflācijas atkarību no bezdarba līmeņa. 1970. gados vairākās valstis saskārās ar
stagflāciju (pastāvēja gan augsts inflācijas, gan augsts bezdarba līmenis) un šo
situāciju ekonomisti nevarēja izskaidrot, izmantojot tradicionālo Filipsa līkni.
Tas stimulēja jaunas teorijas attīstību.
Otro pieeju inflācijas dinamikas izskaidrošanai
piedāvāja Keinsa ekonomikas skolas piekritējs Dž.B. Teilors un ekonomists G.A.
Kalvo 1980. gadu sākumā. Tā balstījās uz radikāli jaunu cenu noteikšanas
mehānismu un tika nosaukta par jauno Keinsa–Filipsa līkni. Ar laiku sāka
attīstīties arī trešā pieeja – Filipsa hibrīdlīkne, kas apvienoja divas iepriekš
minētās teorijas. Par Filipsa līknes nozīmīgumu šodienas ekonomikas teorijā
liecina 2006. gadā Edmundam Felpsam (Edmund Phelps) piešķirtā Nobela
prēmija par viņa ieguldījumu Filipsa līknes teorijas attīstībā, kā arī par viņa
darbiem īstermiņa bezdarba līmeņa un dabiskā bezdarba līmeņa pētīšanas jomā.
Veiktā pētījuma galvenais mērķis bija novērtēt
uzņēmēju inflācijas gaidu formēšanas mehānismu, lai noskaidrotu informācijas
kopu, kurai ir lielākā ietekme uz inflācijas gaidām. Lai sasniegtu šo mērķi,
pētījuma autori novērtēja tradicionālo Filipsa līkni, jauno Keinsa–Filipsa līkni
un Filipsa hibrīdlīkni.
Modeļu rezultāti liecina, ka Latvijā uzņēmumu ar
adaptīvām inflācijas gaidām jeb uz pagātni orientēto uzņēmumu īpatsvars ir
aptuveni 50%, bet vidējais laiks, kas paiet starp diviem sekojošiem cenu
pielāgošanās notikumiem ir apmēram seši mēneši. Salīdzinot pētījuma rezultātus
ar līdzīgiem pētījumiem par eiro zonu un ASV, autori secināja, ka Latvijā
ekonomisko aģentu uzvedība ir stipri atšķirīga. Pirmkārt, gan eiro zonā, gan ASV
uzņēmumu vidū prevalē uzņēmumi ar racionālām gaidām jeb uz nākotni orientēti
uzņēmumi. Otrkārt, sagaidāmais laiks, kad cenas paliek nemainīgas, Latvijā ir
daudz īsāks nekā eiro zonā (~3 gadi) un ASV (~1.5 gads).
Latvijā inflācijas gaidas ir nozīmīgs faktisko
inflāciju ietekmējošs faktors. Turklāt fakts, ka Latvijā uzņēmumi diezgan bieži
pielāgo savas produkcijas cenas, nozīmē, ka izmaiņas inflācijas gaidās visai
ātri atspoguļojas faktiskajās cenu izmaiņās. Tas, ka aptuveni puse no Latvijas
uzņēmumiem veido inflācijas prognozes, ņemot vērā informāciju par fundamentāliem
ekonomiskiem faktoriem, kas varētu ietekmēt cenu izmaiņas nākotnē, ļauj secināt,
ka uzņēmumu savlaicīga un vispusīgā informēšana par sagaidāmām izmaiņām
inflācijas dinamikā varētu mazināt inflācijas gaidas un, kā rezultāts, arī
faktisko inflāciju. Tomēr visai lielais uzņēmumu īpatsvars ar adaptīvām
inflācijas gaidām Latvijā padara kopējās inflācijas gaidas valstī noturīgākas,
bet inflācijas gaidu samazināšanas uzdevumu — sarežģītāku.