Publicēts: 01.01.2013.

Kopsavilkums

Aleksejs Meļihovs,
Monetārās politikas pārvaldes Monetārās izpētes un prognozēšanas daļas vecākais ekonometrists
Anna Zasova

Latvijā pēdējo gadu laikā jautājumi, kas ir saistīti ar inflācijas tendencēm, kļūst arvien aktuālāki. Tagad, kad inflācijas līmenis (tai skaitā arī pamatinflācijas līmenis) ir salīdzinoši augsts, ir it īpaši svarīgi izprast inflācijas veidošanās mehānismu valstī un inflācijas līmeņa noturīguma iemeslus.
Inflācijas dinamika ir viens no svarīgākajiem tautsaimniecības attīstības aspektiem, kas ir vienmēr centrālo banku uzmanības lokā. Vēl svarīgāks uzdevums ir izprast inflācijas dinamikas iemeslus un īpašības. Ekonomikas teorijas attīstības laikā rādījās trīs pieejas ar vienu mērķi – kā izskaidrot inflācijas dinamiku, bet ar atšķirīgiem pieņēmumiem.
1958. gadā Londonas ekonomikas skolas piekritējs A.V. Filipss nopublicēja pētījumu, kurā atspoguļoja sakarību starp bezdarba un algas līmeņiem. Balstoties uz Filipsa rakstu, Samuelsons un Solouss (Samuelson, Solow, 1960) radīja terminu "Filipsa līkne" (Phillips curve), ar ko saprot inflācijas atkarību no bezdarba līmeņa. 1970. gados vairākās valstis saskārās ar stagflāciju (pastāvēja gan augsts inflācijas, gan augsts bezdarba līmenis) un šo situāciju ekonomisti nevarēja izskaidrot, izmantojot tradicionālo Filipsa līkni. Tas stimulēja jaunas teorijas attīstību.
Otro pieeju inflācijas dinamikas izskaidrošanai piedāvāja Keinsa ekonomikas skolas piekritējs Dž.B. Teilors un ekonomists G.A. Kalvo 1980. gadu sākumā. Tā balstījās uz radikāli jaunu cenu noteikšanas mehānismu un tika nosaukta par jauno Keinsa–Filipsa līkni. Ar laiku sāka attīstīties arī trešā pieeja – Filipsa hibrīdlīkne, kas apvienoja divas iepriekš minētās teorijas. Par Filipsa līknes nozīmīgumu šodienas ekonomikas teorijā liecina 2006. gadā Edmundam Felpsam (Edmund Phelps) piešķirtā Nobela prēmija par viņa ieguldījumu Filipsa līknes teorijas attīstībā, kā arī par viņa darbiem īstermiņa bezdarba līmeņa un dabiskā bezdarba līmeņa pētīšanas jomā.
Veiktā pētījuma galvenais mērķis bija novērtēt uzņēmēju inflācijas gaidu formēšanas mehānismu, lai noskaidrotu informācijas kopu, kurai ir lielākā ietekme uz inflācijas gaidām. Lai sasniegtu šo mērķi, pētījuma autori novērtēja tradicionālo Filipsa līkni, jauno Keinsa–Filipsa līkni un Filipsa hibrīdlīkni.
Modeļu rezultāti liecina, ka Latvijā uzņēmumu ar adaptīvām inflācijas gaidām jeb uz pagātni orientēto uzņēmumu īpatsvars ir aptuveni 50%, bet vidējais laiks, kas paiet starp diviem sekojošiem cenu pielāgošanās notikumiem ir apmēram seši mēneši. Salīdzinot pētījuma rezultātus ar līdzīgiem pētījumiem par eiro zonu un ASV, autori secināja, ka Latvijā ekonomisko aģentu uzvedība ir stipri atšķirīga. Pirmkārt, gan eiro zonā, gan ASV uzņēmumu vidū prevalē uzņēmumi ar racionālām gaidām jeb uz nākotni orientēti uzņēmumi. Otrkārt, sagaidāmais laiks, kad cenas paliek nemainīgas, Latvijā ir daudz īsāks nekā eiro zonā (~3 gadi) un ASV (~1.5 gads).
Latvijā inflācijas gaidas ir nozīmīgs faktisko inflāciju ietekmējošs faktors. Turklāt fakts, ka Latvijā uzņēmumi diezgan bieži pielāgo savas produkcijas cenas, nozīmē, ka izmaiņas inflācijas gaidās visai ātri atspoguļojas faktiskajās cenu izmaiņās. Tas, ka aptuveni puse no Latvijas uzņēmumiem veido inflācijas prognozes, ņemot vērā informāciju par fundamentāliem ekonomiskiem faktoriem, kas varētu ietekmēt cenu izmaiņas nākotnē, ļauj secināt, ka uzņēmumu savlaicīga un vispusīgā informēšana par sagaidāmām izmaiņām inflācijas dinamikā varētu mazināt inflācijas gaidas un, kā rezultāts, arī faktisko inflāciju. Tomēr visai lielais uzņēmumu īpatsvars ar adaptīvām inflācijas gaidām Latvijā padara kopējās inflācijas gaidas valstī noturīgākas, bet inflācijas gaidu samazināšanas uzdevumu — sarežģītāku.