Pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās Latvijas Bankas padomes un valdes locekļu amata kandidātu izvirzīšanā

Jau 1922. gada augustā, kad Kredīta departamenta direktors A. Kārkliņš presē sāka popularizēt ideju par to, ka jādibina nevis privāta emisijas akciju banka, bet valsts banka, galvenais arguments bija nepieciešamība nodrošināt latviešu intereses. Pēc "Latvijas Bankas statūtu" publiskošanas septembrī presi satrauca fakts, ka dažas ietekmīgas aprindas grib strauji iecelt bankas pārvaldi. Tāda Ministru kabineta steiga divas nedēļas pirms Saeimas vēlēšanām daudzos raisīja aizdomas un vēlmi, lai jautājumu izšķirtu jaunais Ministru kabinets, kas tiks izveidots pēc vēlēšanām.[1] Pēteris Berģis rakstīja: "Iespaids paliek tāds, it kā bankas pārvalde tiktu steidzīgi organizēta ar ļoti vienpusīgu sastāvu, kurā būtu reprezentētas vienīgi Rīgas privātuzņēmēju aprindas, gan latviešu, gan vācu un žīdu tautības. Tā nu nedrīkst notikt! Ir ļoti novecojies aizspriedums, ka bankām vajag atrasties lielu naudinieku ("baņķieru") rokās. (..) Sabiedrības uzticība ir banku darbības pamats, un tāpēc banku vadībai jāatrodas tādu personu rokās, kuru vārdi spēj modināt sabiedrības uzticību."[2] Bankas vadītāju rokās būs "bīstami un spēcīgi ieroči, ar kuriem var nosmacēt ikvienu saimniecisku pasākumu, un var arī mākslīgi radīt tādus pasākumus, kas mūsu zemei nav piemēroti vai kuru veicināšana jānostāda otrā vietā", tāpēc, "pirmkārt, nedrīkst bankas pārvaldē pielaist nedz minoritātes, ar kurām ekonomiskā cīņa mūsu tautai vēl nebūt nav nobeigta, nedz arī tās latviešu aprindas, kuras saimnieciskā cīņā solidarizējas ar minoritātēm, un, otrkārt, nedrīkst bankas pārvaldi nodot privātuzņēmēju, kaut arī latviešu tautības, rokās". P. Berģis apgalvoja, ka privātuzņēmēju personīgās intereses sadursies ar sabiedrības interesēm.

Avīzes "Latvijas Sargs" komentētājs iebilda pret to, ka "tik nopietnu un svarīgu jautājumu kā Latvijas valsts bankas dibināšana, kas, bez šaubām, ir un paliek valsts galvenais finansiālais nervs un pamats, izsprieda un izdeva 16. jūl[ija] likuma kārtībā ar tik pasīvu izturēšanos kā no preses, tā arī no visas latviešu sabiedrības puses. Tikai daži laikraksti veltīja šim momentam dažas rindiņas, neiztirzājot pašu lietu pēc būtības, jo "Latvijas Bankas statūtu" projektu piesūtīja redakcijām tikai dažas dienas pirms viņu pieņemšanas."[3] Autors norādīja, ka nedrīkst pieļaut, ka arī padomes locekļi tiek iecelti klusībā, "atkal nostādot visu sabiedrību notikuša fakta priekšā". Viņš uzsvēra, ka "nākamā bankas padome tikai tad baudīs pavalstnieku uzticību, ja viņā ieies bezpartejiski un nesavtīgi godīgi cilvēki no latviešu tautības aprindām, kuriem par visām lietām jāievēro latviešu nacionālās intereses".[4]

Rakstot vēstules Ministru kabinetam, kandidātus steidza ieteikt gan partijas (atrastas divu partiju vēstules), gan vismaz sešas profesionālās organizācijas. Lai gan presē Latvijas Bankas padomes un valdes kandidātu spējas netika analizētas, tomēr vēstules liecina, ka profesionāļi savā vidē diskutēja un pieņemtos lēmumus mērķtiecīgi lobēja valdībā.

Latvijas Kooperatīvu kongresa padome jautājumu apsprieda 26. septembra sēdē. Padome uzsvēra, ka tā pārstāv 1500 dažādu veidu kooperatīvus, kuros strādā 200 000 biedru, un ka iecelšanai Latvijas Bankas valdē iesaka Centrālās savienības "Konzums" valdes locekli, komercinženieri Eduardu Laursonu un Latvijas Tautas bankas Instruktoru nodaļas vadītāju Pēteri Geidānu.[5] Savukārt iecelšanai Latvijas Bankas padomē ieteica četrus kandidātus – Latvijas Tautas bankas padomes priekšsēdētāju, zvērinātu advokātu Pēteri Berģi, Satversmes sapulces locekli, Centrālās savienības "Konzums" galveno direktoru, Saimnieciskās padomes locekli Pēteri Siecenieku, Lauksaimniecības departamenta direktoru, bijušo Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības valdes locekli Vasīliju Skubiņu un Latvijas Tautas bankas valdes locekli, Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības valdes locekli Jūliju Gulbīti.

Rīgas Tirgotāju biedrība (vairāk nekā 300 biedru) un Latvijas Tirgotāju savienība atsevišķās vēstulēs 11. oktobrī ieteica Rīgas Tirgotāju biedrības direktoru Ludvigu Upenieku, "jo valsts bankai jātop par nacionālas tirdzniecības galveno atbalstu",[6] turklāt viņš "laikam ir vienīgais no latviešu komersantu aprindām, kas pamatīgi pazīst ne vien latviešu tirgotāju un lieltirgotāju, bet arī tirdzinieku, resp., sīktirgotāju, apstākļus, viņu vajadzības un personīgās spējas".[7]

Latviešu lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības valde 14. oktobra vēstulē aprakstīja savu vīziju par padomi – tai jānodrošina, pirmkārt, "nacionāla latviska pārvalde" "bez tādu minoritātu piemaisīšanas, kuru centieni atrod pabalstu mums ne visai draudzīgās ārvalstīs".[8] Otrkārt, padomē jāieceļ labākie lietpratēji, "kuri caur ilggadīgu praksi latviešu starpā saauguši ar latviešu saimniecisko dzīvi un kuru organizācijas stipri ieinteresētas latviešu tautas saimnieciskā uzplaukšanā". Treškārt, tā kā Latvijas Banka vadīs visu Latvijas tautsaimniecību, kuru pārsvarā veido lauksaimnieciskā ražošana, no septiņu padomes locekļu vietām lauksaimnieku organizāciju pārstāvjiem jādod vismaz trīs vietas (ja ne četras), tirdzniecības un banku pārstāvjiem – divas vietas un rūpniecībai – viens vai divi pārstāvji.

Par kandidātiem uz bankas padomi ieteica septiņus kandidātus – P. Siecenieku, Jāni Bisenieku (Latviešu lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības priekšnieku, pirmskara lielākās latviešu naudas iestādes – Jelgavas Komercbankas – priekšnieku, Finanšu padomes, Saimnieciskās padomes un Lauksaimniecības padomes locekli, Valsts Krājkases diskonta komisijas locekli), Artūru Žeru (Šeru) (Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības Savstarpīgās kredītbiedrības valdes priekšsēdētāju, AS "Lats" valdes locekli) vai A. Kalniņu, Kārli Puriņu (bijušo finanšu ministru, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības bankas padomes locekli), Jāni Bokalderu (Latvijas Universitātes docentu, valsts agrārstatistikas vadītāju, Saimnieciskās padomes un Lauksaimniecības padomes locekli), Kārli Benzi (AS "Metālists" direktoru, Rīgas Diskonta bankas direktoru, Finanšu padomes locekli), Sprici Paegli (lielākā latviešiem piederošā rūpniecības uzņēmuma AS "Cements" valdes priekšsēdētāju, bijušo tirdzniecības ministru, Valsts Krājkases diskonta komisijas un Saimnieciskās padomes locekli). Par valdes locekļa kandidātiem ieteica A. Kārkliņu (Kredīta departamenta direktoru), V. Āboltiņu (bijušo finanšu ministra vietnieku) un Jāni Vesmani (bijušo Latvijas sūtni Maskavā, Baltijas valstu un Krievijas ekonomiskā biroja priekšsēdētāju, ekonomikas lektoru).

Kristīgi nacionālās savienības Centrālā valde un tās Satversmes sapulces frakcija Latvijas Bankas valdes un padomes amatiem 14. oktobrī ieteica trīs kandidātus – Jāni Dāvi (bijušo II Vidzemes Savstarpīgās kredītbiedrības valdes locekli, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības bankas padomes locekli), Robertu Baltgaili (Finanšu ministrijas Kredīta departamenta direktora vietnieku) un Jāni Braunu (bijušo Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības Savstarpīgās kredītbiedrības valdes locekli).[9]

Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrība 17. oktobrī ieteica A. Žeru, V. Skubiņu, J. Gulbīti, P. Siecenieku un E. Laursonu,[10] savukārt Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības Savstarpīgā kredītbiedrība (apvienoja 32 lauku krājaizdevu sabiedrības un 21 lauksaimniecības biedrību) – A. Žeru un V. Skubiņu.[11]

17. oktobrī Latvijas Bankas padomes sastāva jautājumu bija apspriedis Ministru kabinets. Demokrātiskā centra nostāju pēc valdības sēdes vēstulēs Ministru prezidentam K. Ulmanim un finanšu ministra v.i. A. Riekstiņam 18. oktobrī formulēja zemkopības ministrs Augusts Kalniņš, norādot, ka pārstāv arī partijas biedra, aizsardzības ministra Gustava Zemgala viedokli. Viņš uzsvēra, ka direkcijā nekādā gadījumā nebūtu atstājams I. Frīdmanis. Galvenā ideja – padomei jāreprezentē svarīgākās valsts jauncelsmē līdzdalīgās sociālās grupas, bet Latviešu zemnieku savienības vārdā Ministru kabinetam piedāvātajā sarakstā (arhīvā to pagaidām nav izdevies atrast) neesot pārstāvēti kooperācijas un vidusšķiras darbinieki. Kā kooperācijas pārstāvjus Demokrātiskais centrs ieteica P. Siecinieku un P. Berģi, kā vidusšķiras pārstāvi – J. Vesmani, kā lielāko lauksaimnieku organizāciju pārstāvjus – J. Bisenieku un P. Siecenieku.[12] Savu kandidātu iecelšanu bankas padomē Demokrātiskais centrs uzskatīja par tik svarīgu, ka tā prasību neievērošanas gadījumā draudēja demisionēt no valdības. "Ņemot vērā to, ka Latvijas Bankas darbībai būs vislielākais iespaids uz visu valsts dzīvi un vienpusīga viņas pārvaldes sastādīšana varētu atnest Latvijai visļaunākās sekas, kā arī ievērojot kooperācijas lielo nozīmi priekš vidusšķirām vispār un jo sevišķi priekš zemkopjiem, atļaujos piezīmēt, ka atzīmēto Demokrātiskā centra dibināto prasību neievērošana nostādītu to tādas atbildības priekšā pret sabiedrību, kuru tas nevarētu uz sevi uzņemties un šo prasību noraidīšanas gadījumā tamdēļ būtu spiests pārtraukt savu līdzdarbību valdībā."[13]

Ministru kabinets 1922. gada 19. oktobrī iecēla Latvijas Bankas padomi sastāvā, kādu bija ieteicis finanšu ministra v.i. A. Riekstiņš, ņemot vērā pārliecību, ka "valsts bankai, veicot savus uzdevumus, jāvadās vienīgi no valsts saimniecības interesēm un jāizslēdz savā darbībā aktīva politika" – priekšsēdētājs R. Kalnings, vietnieks Ādolfs Klīve, locekļi: P. Siecenieks[14], J. Vesmanis, J. Zēbergs[15], J. Bisenieks (pēc viņa nāves 1923. gada 3. februārī – Fricis Menders), K. Benze, S. Kambala un A. Kārkliņš.[16] Demokrātiskā centra prasības bija ievērotas.

Līdz Latvijas Bankas galvenā direktora iecelšanai kā valdes priekšstāvis padomes sēdēs piedalījās Valsts Krāj- un kredītbankas direktors K. Vanags.[17] Pirmā sēde notika 1922. gada 23. oktobrī Finanšu ministrijas telpās.[18]

Profesors Kārlis Balodis 30. oktobrī konstatēja, ka Ministru kabinets, neraugoties uz pārmaiņām, kas partiju pārstāvniecībā notikušas jaunievēlētās Saeimas sastāvā, iecēlis Latvijas Bankas padomi, kura jau pasteigusies ievēlēt valdi – "vismaz par galveno direktoru ievēlēts Bētiņš (Rīgas Diskonta bankas direktors rīkotājs), par viņa biedru Vanags, par pārējiem 3 direktoriem vēl publiski nav ziņots, bet iet gan baumas, ka ievēlēti esot Varenais un Āboltiņš (bij[ušais] finanšu ministra biedrs)".[19] Viņš bija pārliecināts, ka "bankas valdes apstiprināšana un bankas operāciju uzsākšana jāatliek līdz izdevīgākam laikam, kad Latvijas valstij patiesi būs tie 40 milj. zelta latu brīva kapitāla, ar kādu mūsu finanšu resors, kā tagad izrādās, par velti lielījies". Avīzes "Jaunākās Ziņas" redakcija no savas puses bija pievienojusi piezīmi, norādot, ka pazīstami banku darbinieki Latvijas Tirgotāju savienībā izteikušies, ka ar valsts bankas dibināšanu vajadzējis pagaidīt un ka naudas emisiju varēja uzticēt kādai iestādei – pat privātai, kas nodrošinātu izlaistās naudas zīmes.

Pēc notikušajām dažām sēdēm tika atzīts, ka Latvijas Bankas padomes darbu apgrūtina fakts, ka "jāaprobežojas ar niecīgu atbildīgo speciālistu kandidātu skaitu", "to mums gandrīz nemaz nav un redzamu spēku jau pavisam ne".[20]

9. novembrī publicētajā intervijā R. Kalnings avīzes "Latvis" žurnālistam skaidroja, ka bankas galvenā direktora amatā grib redzēt tieši Bētiņu, jo viņam ir vairāk nekā 20 gadu darba pieredze Rīgas Diskonta bankā.[21] 17. novembrī intervijā avīzei "Jaunākās Ziņas" R. Kalnings atzina, ka direkcijas izveides jautājums buksē, jo Bētiņš atteicies no piedāvājuma.[22] 24. novembrī R. Kalnings tomēr skaidroja, ka gluži tā nav un ka Bētiņš amatu "galīgi pieņems tikai tad, kad viņš būs izbeidzis savus pienākumus pret diskonta banku. Pagaidām viņš ar katrreizēju diskonta bankas direkcijas piekrišanu piedalās Latvijas Bankas darbībā kā padomdevējs pie dažādu jautājumu izšķiršanas".[23]

Tomēr galvenā direktora iecelšana ieilga uz vairākiem mēnešiem. Šo procesu nesaudzīgi raksturojis Arturs Stiebriņš avīzē "Latvis" 1923. gada 3. jūlijā, norādot, ka cīņa par vietām bankas valdē sākās ar vēl lielāku sparu, nekā bija notikusi padomes "šturmēšana". "Šī cīņa vēl nav beigusies, kaut gan ilgst jau 8 mēnešus. Vairākas reizes jau likās, ka vietu jautājums bankā laimīgi atrisināsies un virsroku ņems vienīgi pielaižamais princips, ka valdē jābūt speciālistiem savā arodā, kādu mums, paldies Dievam, netrūkst. Bija pat atrasts un apstiprināts speciālists galvenā bankas direktora postenim, bet tā arī palika, nāca kārtējā valdības krīze, jauna kabineta sastādīšana ieilga un banka vienmēr vēl ir bez galv[enā] direktora, klāt pienākuši tikai divi jauni valdes locekļi, kas nekad bankās nav strādājuši. Kādu tagad izraudzīs "speciālistu" galv. direktora amatam un no kādas partijas tas nāks, neviens noteikti nepateiks."[24] 1923. gada 4. janvārī Ministru kabinets iecēla divus direktorus. Līdzšinējais Valsts kontroles vadītājs Ernests Ozoliņš ar pieredzi banku darbā tiešām nevarēja lepoties, savukārt Vilis Bandrevičs tomēr dažus mēnešus bija nostrādājis par Latvijas Tautas bankas direktoru un, lai arī ne vadošā amatā, tomēr bankā bija strādājis jau pirms 1. pasaules kara.

1923. gada 18. maijā Saeima pieņēma "Latvijas Bankas statūtu" jauno redakciju. Tie tika izsludināti 2. jūnijā.[25] Saskaņā ar tiem bija jāieceļ jauna Latvijas Bankas padome, un 5. jūnijā Ministru kabinets iecēla jauno padomi: priekšsēdētājs R. Kalnings, vietnieks Ā. Klīve, locekļi P. Siecenieks, J. Vesmanis, J. Zēbergs, Fr. Menders, A. Kārkliņš un Ansis Frišmanis.

Augustā finanšu ministrs R. Kalnings informēja sabiedrību, ka par Latvijas Bankas galveno direktoru viņš atkal ir uzaicinājis Bētiņu, kurš "esot devis savu principiālo piekrišanu, bet jaunajā amatā viņš stāšoties tikai pēc valdes pārvēlēšanas Diskonta bankā".[26] Acīmredzot, viennozīmīgu jāvārdu ministrs nebija saņēmis, jo Ministru kabinets 23. augustā par Latvijas Bankas galveno direktoru iecēla Edgaru Švēdi. Galvenā direktora vietnieks bija K. Vanags, bet direktori – A. Varenais, V. Bandrevičs un E. Ozoliņš. Valde varēja darboties "Latvijas Bankas statūtos" paredzētajā piecu direktoru sastāvā.

 Ieraksti Kārļa Vanaga dienesta gaitu aprakstā. Latvijas Bankas fonds, Darbinieku dienesta gaitu reģistra grāmata, 3. lp.

[1] Muške, D. Latvijas Banka. Latvis. 03.10.1922.

[2] Berģis, Pēteris. Kāpēc tāda steiga? Jaunākās Ziņas. 25.09.1922.

[3] Tartis [Sanders, V.]. Latvijas Banka. Latvijas Sargs. 28.09.1922.

[4] Turpat.

[5] LNA LVVA, 1307. f., 1. apr., 982. l., 9.–9. lp. o. p.

[6] Turpat, 2. lp.

[7] Turpat, 4. lp.

[8] Turpat, 10.–10. lp. o. p.

[9] LNA LVVA, 1307. f., 1. apr., 982. l., 5. lp.

[10] Turpat, 11.–11. lp. o. p.

[11] Turpat, 12.–12. lp. o. p.

[12] Turpat, 8. lp.

[13] Turpat, 7.–7. lp. o. p.

[14] Ieteicis A. Žers.

[15] Ieteicis Bētiņš-Berģis.

[16] LNA LVVA, 1307. f., 1. apr., 982. l., 6. lp.

[17] Turpat, 13. lp.

[18] Turpat, 4620. f., 5. apr., 370. l., 45. lp.

[19] Balodis, Kārlis. Vai Latvija, valsts banku dibinot, nepaliek bez līdzekļiem? Jaunākās Ziņas. 30.10.1922.

[20] Smiltens, A. Centrālā banka. Latvijas Vēstnesis. 27.10.1922.

[21] Par Latvijas Bankas direkciju. Latvis. 09.11.1922.

[22] Par Latvijas Banku. Jaunākās Ziņas. 17.11.1922.

[23] Latvijas Banka. Latvis. 24.11.1922.

[24] Stiebriņš, Arturs. Latvijas Banka. Latvis. 03.07.1923.

[25] Latvijas Bankas statūti. Ekonomists. 1923, Nr. 12, 472.–475. lpp.

[26] Par Latvijas Bankas galveno direktoru. Latvijas Vēstnesis. 14.08.1923.