1922. gads. Skaidrība par Latvijas Bankas izveides modeli: ar valsts kapitālu, bez privātā iekšzemes un ārvalstu kapitāla

Privāta akciju banka ar priekšroku angļu, amerikāņu un franču kapitālam

Satversmes sapulce 1921. gada 22. novembra sēdē pieņēma lēmumu uzdot valdībai sešu nedēļu laikā izstrādāt likumu par valsts banku.[1] Finanšu ministrijas pārvaldnieks Alfrēds Riekstiņš 24. novembrī lūdza finanšu ministru izšķirties par principiālo jautājumu – valsts banka ar emisijas tiesībām vai bez tām.[2] Žurnālā "The Latvian Economist" 1922. gada 2. numurā (februāris) tika publicēts "Latvijas Bankas statūtu" projekts angļu valodā.[3] 1922. gada marta sākumā Finanšu ministrija iesniedza Satversmes sapulcei "Latvijas Bankas statūtu" projektu, kas to nodeva izskatīšanai Finanšu un budžeta komisijā.[4] Finanšu ministrs R. Kalnings regulāri informēja sūtņus. "Emisijas bankas jautājumu Jūs zināt," rakstīja R. Kalnings Latvijas sūtnim Francijā O. Grosvaldam 1922. gada 7. martā. "Tā lieta vēl nav noskaidrota dažādu nelabvēlīgu apstākļu dēļ, bet pamatideja nav atmesta, un es turpinu savus pūliņus pievilkt ārzemnieku kapitālu uz Jums pazīstamiem mūsu valdības noteikumiem."[5] Latvijas sūtnis Itālijā M. Valters 13. martā informēja Ārlietu ministriju, "ka ievadītas sarunas arī ar Banca Commerciale vadību par piedalīšanos Latvijas emisijas bankā. Minētās bankas pazīstamais vadītājs Toeplitz neatrod šķēršļus tādai līdzdalībai Latvijas emisijas bankā, bet vēlas pirms noskaidrot, kā uz to skatīsies Itālijas valdība, kurai emisijas bankas lietu noskaidrojam atsevišķā iesniegumā. Arī ar Banco di Roma bija legācijas vadītājam gadījums sarunāties, un tā izsacīja vēlēšanos turpināt sarunas, kuras bijušas Banco di Roma priekšstāvim Parīzē ar mūsu finanšu ministru."[6]

1922. gada 14. martā tika tipogrāfiski izdots "Latvijas Bankas statūtu" projekts.[7] Tas paredzēja, ka ar nosaukumu "Latvijas Banka" dibinās akciju sabiedrība ar pamatkapitālu 75 milj. latu, kas sadalāmi 300 tūkst. akciju ar 250 latu nominālvērtību (vēl žurnāla "The Latvian Economist" 1922. gada februāra numurā publicētajā projektā bija plānoti 150 tūkst. akciju ar 500 latu nominālvērtību[8]). Emisijas tiesības tiktu dotas uz 30 gadiem. Projekta paskaidrojumu sniedza finanšu ministra biedrs V. Āboltiņš.

"Mūsu saimnieciskā dzīve cieš nenokārtoto naudas apstākļu un kredīta trūkuma dēļ. Zeme ir izpostīta, un naudas kapitāli pa kara laiku iznīkuši. Mums nav līdzekļu, lai saviem spēkiem atjaunotu saimniecisko dzīvi, mēs nevaram atrast kredītu, jo neesam vēl mantojuši pietiekošu uzticību kapitālu īpašnieku aprindās.

Latvijas saimnieciskās dzīves atjaunošanai un attīstīšanai nepieciešama plašiem līdzekļiem apgādāta naudas iestāde. Lai nodibinātu šādu iestādi, kura baudītu pilnu uzticību kā iekš-, tā ārzemēs, mūsu iekšēji līdzekļi nebūs pietiekoši. Nepieciešama ārzemes kapitālu pievilkšana. Bet tas iespējams vienīgi tad, ja šo banku organizē uz komerciāliem pamatiem, dodot ārzemniekiem izredzes uz dividendēm, kuras varbūt arī pārsniegs ārzemēs parastās. Tāpat ārzemnieki prasīs samērīgu piedalīšanos bankas pārvaldē.

Kā izdevīgākais bankas tips šim nolūkam būtu uz akciju sabiedrības principiem dibināta emisijas banka, kurai dot nosaukumu "Latvijas Banka". Latvijas valdības intereses un iespaidu varētu nodrošināt ar attiecīgiem nosacījumiem bankas statūtos.

Ņemot vērā mūsu tekošās vajadzības un naudas apgrozības prasības, bankas pamatkapitāls būtu nosakāms uz 75 milj. zelta franku. No šīs summas 1/3 dotu Latvija, bet pārējās 2/3 ārvalstu finansisti, varbūt šādās proporcijās:

20% angļu finansisti,
20% sav[ienoto] valstu finansisti,
10% franču finansisti.

Direkcijas sastāvs būtu sekojošs: 2/3 Latvijas pilsoņu, 1/3 ārzemnieku, kuriem jāatrodas Rīgā. Pie aizdevumu piešķiršanas Latvijas valdībai vai komunālām iestādēm, ārzemniekiem varētu dot veto tiesības tādā veidā, ka lēmums par šiem aizdevumiem prasa 4/5 vai tamlīdzīgu majoritāti.

Operācijas banka izdarītu ar pašizlaistām banknotēm, kuras apmainītu pret devīzu vai zeltu tikai pēc viena gada, skaitot no tā laika, kad Anglijas banka būs atcēlusi visus aprobežojumus, kas saista brīvu zelta apmaiņu un eksportu.

Latvijas valdība varētu pieprasīt sekojošu peļņu:

• 10–15% prēmiju no akcijām;
• 1/3 daļu no diskonta procenta;
• nelielu nodokli no banknošu apgrozības, piem., 0.1% līdz 100 milj. frs., 0.2% no 100–200 milj. frs. utt.
• valdība zem zināmiem nosacījumiem paturētu tiesību atpirkt no ārzemniekiem akcijas, nesamazinot peļņas izredzes ārzemniekiem – akciju turētājiem.

Šāda veida banka, neatrodoties zem valdības, resp., Finanšu ministrijas, iespaida, bet dodot valdībai bez dividendēm uz ieguldīto pamatkapitālu vēl paprāvus ieņēmumus, kā augšā aizrādīts, visideālāk apmierinātu mūsu valsts saimnieciskās vajadzības. Augšā minēto triju valdošo nāciju kopdarbība Latvijas Bankā būtu ļoti vēlama, sūtot tanī savus uzticības vīrus. Bez tam būtu vēlama arī mazāko nāciju piedalīšanās.

Šādai bankai tuvos austrumos būtu liela nozīme. Valūtas stabilitāti varētu ātrāk sasniegt, neatstājot novārtā arī tīri tirdznieciskus darījumus. Morāliskie un politiskie rezultāti sagaidāmi ļoti labi.

Ir laiks, ka privātā iniciatīva sāktu atkal darboties, nesaistīta ar valdības iemaisīšanos visos veidos. Pircējam un pārdevējam jāsatiekas tieši, kā tas bija pirmskara laikos. Tādā gadījumā pircējs sapratīs, ka viņš nesaņem dāvanas vai valdības pabalstu, bet ka viņš taisījis parādu, kurš jānomaksā noteiktā laikā.

Ja pilsoņi saņem no valdības naudu vai preces, tad tie to negrib uzskatīt par saviem faktiskiem parādiem. Bez tam valdība ir slikts veikalnieks un veikalu dzīšana arī nav viņas uzdevums.

Gadījumā, ja ārzemnieku noteikumi izrādītos mums par nepieņemamiem, mēs varētu ķerties pie emisijas bankas dibināšanas saviem iekšzemes līdzekļiem un atļaut ārzemniekiem piedalīties vēlāk, kad banka jau būs uzsākusi darbību. Mūsu zelta krājumi iztaisa ap 12 milj. z[elta] franku (latu) un par tādu pašu summu ir ārzemes valūta. Tas dod valdībai iespēju vienai pašai segt trešo daļu no bankas pamatkapitāla jau tagad."[9]

Finanšu ministrs R. Kalnings 1922. gada 20. martā informēja Latvijas diplomātisko pārstāvi Vašingtonā par Latvijas valdības pamatnoteikumiem ārvalstu kapitālistiem, nosūtīja "Latvijas Bankas statūtu" projektu un izteica cerību, ka "šie noteikumi visā visumā ārzemniekiem pieņemami".[10] "Man prieks Jums paziņot, ka manu priekšlikumu par Latvijas emisijas bankas dibināšanu, pievelkot ārzemes kapitālus, Ministru kabinets izšķīris labvēlīgi. Arī Latvijā saimnieciskie un finansiālie apstākļi patlaban tādi, ka var tūliņ stāties pie projekta izvešanas dzīvē. (..) Jūs sapratīsiet, cik liela nozīme var būt šādai naudas iestādei izpostītās Latvijas atjaunošanā un izveidošanā. Tādēļ Jūs lūdzu nākt palīgā pie šīs iestādes dibināšanas, turpinot jau attiecīgā virzienā ievadītās sarunas, ieinteresējot jaunas, solīdas finansistu grupas un informējot mani par sarunas gaitu, panākumiem un izredzēm. Līdz ar šo izsaku Jums savu dziļāko pateicību par Jūsu agrākām pūlēm un sasniegumiem Latvijas emisijas bankas lietā un ceru, ka arī turpmāk neliegsiet savu laipno līdzdarbību."

Sūtniecība Parīzē ministru R. Kalningu 1922. gada 5. maijā informēja, ka sers Gārtvaits (Garthwaite) sūtniecībai rakstiski izteicis dažādus priekšlikumus un lūdz tikšanos ar Latvijas finanšu ministru laikā no 10. maija līdz 20. maijam Dženovā, kur notiks konference, vai Parīzē pēc konferences. Saskaņā ar sūtniecības rīcībā esošo informāciju sers Gārtvaits esot "liela stila uzņēmējs finansists, kuram, starp citu, sakari ar London County & Westminster Bank, kā arī ar National Provincial and Union Bank of England. Padomnieks lūdza ministru informēt sūtniecību, ja viņam būtu par to interese."[11]

Idejas kardināla maiņa: valsts finansēta banka

1922. gada 12. jūnijā finanšu ministrs R. Kalnings atgriezās no kārtējā komandējuma. Intervijā presei viņš stāstīja, ka sarunas par emisijas banku vestas ar dažādām kapitālistu grupām, bet panākumi bijuši vāji. "Ministrs domā, ka banku varētu nodibināt arī ar Latvijas pašas līdzekļiem vien, pie tam garantējot zināmu bankas neatkarību no valdības. Sarunas ar angļu kapitālistiem bijis jāpārtrauc viena angļu bankas direktora aizbraukšanas dēļ uz Ameriku, kamdēļ sarunas vēl tiekot turpinātas rakstiski. Paredzams, ka jūnija beigās Rīgā iebraukšot amerikāņu finansists Vanderlips [domāts Frank A. Vanderlip;1864–1937], viens no Amerikas 4 vīru banku konsorcija locekļiem. Ar V. ministrs stājies pārrunās Dženovā."[12] (Minētais finansists Rīgu nav apmeklējis.)

Finanšu padomes darba kārtībā atkal nonāca emisijas bankas jautājums. Pūles savākt akciju kapitālu bija nesekmīgas, tāpēc Kredīta departaments nāca klajā ar ideju par valsts bankas projektu.[13] Tomēr Finanšu padomes 6. jūlija sēdē izšķiršanās par labu valsts bankai vēl nenotika. Finanšu ministrs R. Kalnings uzdeva Kredīta departamenta direktoram Aleksandram Kārkliņam sagatavot projektu tikai par emisijas nodaļas atvēršanu pie jau esošās Valsts Krāj- un kredītbankas (sk. IV nodaļu "Latvijas Bankas institucionālā izveide: Valsts Kase, Valsts Krājkase, Valsts Krāj- un kredītbankas pārņemšana"). Pēc šīs sēdes A. Kārkliņš kopā ar Jāni Bisenieku (Latviešu lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības priekšnieku, pirmskara lielākās latviešu naudas iestādes –Jelgavas Komercbankas – priekšnieku, Finanšu padomes, Saimnieciskās padomes un Lauksaimniecības padomes locekli, Valsts Krājkases diskonta komisijas locekli) uzaicināja dažus padomes locekļus uz apspriedi avīzes "Latvijas Vēstnesis" redakcijā. "Pēc A. Kārkliņa domām, neesot pielaižama nedz akciju bankas dibināšana, nedz emisijas tiesību piešķiršana krāj- un kredītbankai, bet jādibinot tūlīt valsts banka uz sevišķu statūtu pamata. Akciju bankā noteikšana būšot ārzemniekiem un sveštautiešiem, bet krāj- un kredītbankā – I. Frīdmanim. Turpretim valsts bankā varēšot iecelt pārvaldes orgānos nacionāli domājošus sabiedriskus darbiniekus, kuri tad arī noteikšot jaunās centrālās kredītiestādes politiku."[14]

A. Kārkliņam bija uzdots izstrādāt tikai projektu par emisijas nodaļas nodibināšanu pie Valsts Krāj- un kredītbankas, tomēr pēc savas iniciatīvas viņš sagatavoja arī valsts bankas projektu, proti, statūtu projektu. Iespējams, jau minētās apspriedes rezultātā, kā arī A. Kārkliņa preses publikāciju rezultātā pret emisijas nodaļas dibināšanu pie esošās Valsts Krāj- un kredītbankas "sāka uzstāties plašākas aprindas, prasot valsts bankas nodibināšanu".[15] Neraugoties uz to, R. Kalnings iesniedza Ministru kabinetam projektu par emisijas nodaļu, bet valsts bankas statūtu projektu nodeva apspriešanai Finanšu padomē.

26. jūlija sēdē Finanšu padome apsprieda valsts bankas statūtu projektu un rīkojumu par emisijas tiesību piešķiršanu Valsts Krāj- un kredītbankai. Lietas būtība bija šāda – dibināt jaunu valsts banku vai piešķirt emisijas tiesības jau esošajai Valsts Krāj- un kredītbankai. V. Āboltiņš informēja, ka ideja par emisijas tiesību piešķiršanu Valsts Krāj- un kredītbankai "neatrod piekrišanu Satversmes sapulces aprindās", jo minētā banka darbojas bez statūtiem. Turpretī projekts par valsts bankas statūtiem deputātos neizraisa iebildumus.[16] "Izstrādājot valsts bankas statūtus, ir domāts, ka Valsts Krāj- un kredītbankas funkcijas nodos valsts bankai. Banka būs tikai viena ar emisijas tiesībām. Mazā Latvijā nevarētu pastāvēt 2 lielas bankas – viena valsts un otra privāta akciju banka, jo abām nebūtu ko darīt. Un nodot valsts bankas funkcijas privātai akciju bankai nebūtu ieteicams, jo banka veic valsts uzdevumus un iegūst lielu peļņu, un pareizāk, ka šī peļņa paliek valstij. Mēs esam iesnieguši Satversmes sapulcei privātas emisijas bankas statūtus un vedam sarunas ar ārzemniekiem, bet izrādās, ka viņi nelabprāt nāk, un, no otras puses, mūsu finanšu stāvoklis tiktāl uzlabojies, ka ārzemnieki šajā darba laukā mums vienkārši nav vajadzīgi. Taisni še, kur peļņa paredzama patiešām ļoti liela, pievilkt ārzemniekus nebūtu pareizi."[17]

28. jūlija sēdē Finanšu padome akceptēja valsts bankas statūtu projektu. Par labu tam, ka emisijas tiesības vajadzētu piešķirt esošajai Valsts Krāj- un kredītbankai, izteicās Antons Launags (Tirdzniecības departamenta direktors[18]), norādot uz to, ka parlamenta starpsesiju laikā nevajadzētu spert tikt svarīgu soli kā valsts bankas dibināšana. V. Āboltiņš skaidroja, ka, ja īstenotu Launaga ieteikumu, tad "vajadzētu banku saukt par Valsts Krāj-, kredīt- un emisijas banku, kas jau tā garo un ārzemniekiem nesaprotamo nosaukumu padarītu vēl smagāku".[19] Savukārt Valsts Krāj- un kredītbankas direktors Izidors Frīdmanis vispār apšaubīja ideju par valsts emisijas banku (privātas akciju emisijas bankas pastāvēja, piemēram, Vācijā, Francijā un Somijā). "Emisijas bankas ideja ir pseidoideja, kuru nekad neizvedīs. Latvija ir pārāk maza valsts, lai te varētu eksistēt emisijas banka. Un Latvija arī nevar eksistēt bez valsts bankas. Ja atradīsies ļaudis, kuri teiks, ka emisijas banka ir izdevīgāka un labāka, tad to vēl var pārvērst. Bet esmu pārliecībā, ka mēs nevarētu uzturēt emisijas banku, jo tā pat Anglijā nevar pastāvēt. Pie pareizas valdības valsts banka dos valstij lielu ienākumu, un kādēļ to dot ārzemniekiem?"[20]

Deputāts Ādolfs Bļodnieks atstāstīja, ka Satversmes sapulces Finanšu un budžeta komisijā, izskatot valsts bankas statūtu projektu, domstarpību gandrīz nebija.

"Jautājumu atlika, jo visi gaidīja finanšu ministru pārbraucam no ārzemēm ar naudas maisu. Ja būtu bijis zināms, ka izredzes uz ārzemes aizņēmumu vājas un mums pašiem ir 100 000 £, valsts banka jau tagad būtu nodibināta."

[21]

Rezultātā padomes locekļi vienojās, ka par valsts banku vajadzētu pārvērst esošo Valsts Krāj- un kredītbanku. Padome projektu bija pieņēmusi, bet R. Kalnings tālāk to nevirzīja.[22]

1922. gada 3. augustā Ministru kabinets izdeva "Noteikumus par naudu". A. Kārkliņš izmantoja šo iespēju presē popularizēt ideju par valsts emisijas banku kā tikai latviešiem piederošu banku, kas peļņu nodrošinās tikai pašu valstij.

"Mēs zinām, ka valdība jau vairākus gadus meklē līdzekļus akciju bankas nodibināšanai, pievelkot ārzemes kapitālus. Izteiktas arī cerības, ka akciju bankā piedalīsies arī vietējie kapitāli. Bet visi šie mēģinājumi un cerības palikuši bez sekmēm. Ārzemes kapitāli nenāk. Uz vietas svabadu līdzekļu nav, un privātais diskonta procents ir pārāk augsts, kas attur privātos līdzekļus no piedalīšanās emisijas bankā ar mazāku peļņu. Un, ja mums līdz šim nav izdevies šo akciju banku nodibināt, tad to par ļaunumu nevar uzskatīt. Ja privātie kapitāli arī piedalītos dibināmā bankā, tad tie nāktu no mums naidīgām sveštautiešu aprindām, lai gūtu varu un iespaidu emisijas bankā. Mums latviešiem naudas līdzekļu tikpat kā nemaz nav. Un tāpēc mums gan būtu emisijas banka neatkarīga no valdības, bet atkarīga no sveštautiešiem. Mēs kļūtu par sveštautiešu kapitāla un politikas vergiem."[23]

Pēc pāris nedēļām Finanšu ministrijas pārvaldnieks A. Riekstiņš (R. Kalnings bija demisionējis pēc "Noteikumu par naudu" pieņemšanas) iesniedza Ministru kabinetam A. Kārkliņa sagatavoto valsts emisijas bankas projektu.[24] 23. augustā Finanšu ministrija valsts emisijas bankas statūtu projektu nodeva Tieslietu ministrijas Kodifikācijas nodaļai, lūdzot atsauksmi. Projektu plānoja sūtīt Satversmes sapulces frakcijām.[25]

1922. gada 1./15. septembra numurā žurnālā "Ekonomists" tika publicēts "Latvijas Bankas statūtu" projekts, ko ievadīja Finanšu ministrijas Kredīta departamenta paskaidrojums.[26] "Ir skaidrs, ka ārzemnieki ar saviem kapitāliem bez lielas peļņas un smagiem noteikumiem nenāks. Bez tam kā liels jautājums ir tas, vai mēs drīkstam par katru cenu pārdot centrālbanku, šo svarīgo saimnieciskās dzīves regulatoru ārzemniekiem. Bez šaubām, nē."[27] Savukārt cerības uz vietējiem kapitāliem atkrīt, zinot, ka "vietējā tirgū par naudas kapitālu kredīta veidā maksā līdz 60% gadā", bet "tādu peļņu mēs nevaram solīt". Tāpēc valsts bankas dibināšanai nolemts izmantot Valsts Krāj- un kredītbanku, nododot tās aktīvus un pasīvus, personālu un iekārtas valsts bankai.

Latvijas Bankas galvenais direktors Edgars Švēde šo izšķiršanos vēlāk skaidroja ar situāciju, ka "radās tiešām vairāki ārvalstu naudas tirgus priekšstāvji, to starpā Fortingtons, bet viņu priekšlikumi izgāja uz finansiālu un politisku iedzīvošanos Latvijā, un, kad to noskaidroja, sarunas ar ārzemniekiem pārtrauca, jo kopdarbība tādos apstākļos būtu maksājusi valstij smagi dārgi."[28]

1922. gada 16. septembrī, kad "Latvijas Bankas statūti" vispārējos vilcienos jau bija zināmi un drīzumā bija gaidāma bankas dibināšana, ekonomikas un tiesību zinātņu kandidāts, politiķis Pēteris Berģis atbalstīja izšķiršanos par labu valsts bankas modelim, jo, kā viņš rakstīja, "nepavisam nebūtu pielaižams atstāt privātās rokās tik svarīgu saimniecisku aparātu, kuru pie labas gribas nav grūti pārvērst arī par bīstamu politisku ieroci bankas akcionāru rokās".[29] "Tāpēc tikai ar vislielāko izbrīnīšanos var uzņemt kāda nesen no skatuves nogājuša finanšu darbinieka atklātībā izteiktos vārdus, ka būtu vēlams, lai valsts bankas akcionāru skaitā būtu labi daudz ārzemnieku, kuri no mūsu valsts varas būtu mazāk atkarīgi, caur ko banka gūtu lielāku uzticību."

Ministru kabinets "Latvijas Bankas statūtus" pieņēma 1922. gada 19. septembrī 1919. gada 16. jūlija likuma kārtībā (izsludināti 1922. gada 22. septembrī).[30]

Latvijas Bankas institucionālā izveide: Valsts Kase, Valsts Krājkase, Valsts Krāj- un kredītbankas pārņemšana

Divu gadu laikā politikas veidotāji no idejas par privātu emisijas akciju banku bija nonākuši līdz valstij piederošas emisijas bankas nodibināšanai. Tikpat pakāpeniski notika bankas institucionālā izveide. Pirmais solis šajā virzienā bija Finanšu ministrijas pārraudzībā darbojošās Valsts Kases izveide ar Pagaidu valdības 1918. gada 18. decembra lēmumu. Savukārt 1919. gada 1. aprīlī valdība pieņēma lēmumu par Latvijas Valsts Krājkases izveidošanu. Darbu jaunizveidotā struktūra sāka jūlijā un augustā, kad pie vairākām Valsts Kases nodaļām Latvijas pilsētās tika atvērtas krājkases nodaļas.[31] Viens no būtiskiem Valsts Krājkases mērķiem bija atgūt iedzīvotāju uzticību un veicināt naudas noguldīšanu.

Valsts Krājkases priekšnieks Jānis Neimanis 1920. gada martā informēja Finanšu ministriju, ka noguldītāji protestē, kad "viņiem ost vai cara naudas noguldījums tiek izmaksāts Latvijas valūtā pēc oficiālā kursa".[32] Noguldītāji šādos gadījumos emocionāli ļoti iekarst – viņi raud vai sodās par krājkases darbiniekiem un valstī pastāvošo finanšu nekārtību. Tāpēc Valsts Krājkases priekšnieks norādīja, ka valsts interesēs ir nodrošināt Valsts Krājkasei tieši cara valūtā, nevis rubļos to Valsts Kases depozītā nodoto summu, kas noguldīta cara valūtā. Viņa rūpe bija atjaunot un nostiprināt noguldītāju uzticību kredītiestādēm, ko bija satricinājuši kara gadi, skaidrojot, ka tieši šim "nolūkam tiek organizēts Valsts Krājkases nodaļu tīkls visā Latvijā, atverot viņas pie Valsts kases, pasta-telegrāfa, pašvaldības u.c. sabiedriskām iestādēm".[33] 1920. gada maijā Latvijā darbojās 42 Valsts Krājkases nodaļas pie Valsts Kases un Pasta-telegrāfa iestādēm, t.sk. 21 – Vidzemē, 18 – Kurzemē un 3 – Latgalē.

1921. gada 30. jūnijā Valsts Krājkases nodaļām tika piešķirtas tiesības veikt visas banku operācijas, bet kopš 18. augusta Valsts Krājkase tika pārveidota par Valsts Krāj- un kredītbanku.[34] No 1921. gada 27. augusta par Valsts Krāj- un kredītbankas direktoriem tika iecelti Valsts Krājkases pārvaldnieka vietas izpildītājs Alfrēds Varenais un Kredīta departamenta pagaidu vecākais sevišķu uzdevumu ierēdnis, finanšu ministra R. Kalninga padomnieks Izidors Frīdmanis. Kad Satversmes sapulce 1921. gada 22. novembra sēdē pieņēma lēmumu uzdot valdībai sešu nedēļu laikā izstrādāt likumu par valsts banku, tā pieprasīja arī izšķirt jautājumu par to, apvienot Valsts Kasi ar valsts banku vai ne.[35] Finanšu ministrijas pārvaldnieks A. Riekstiņš ieteica Valsts Kasi pievienot Valsts Krāj- un kredītbankai. No 1922. gada 23. februāra Valsts Krāj- un kredītbanka pildīja arī Valsts Kases funkcijas, bet no 1. aprīļa tai tika pievienots Valsts kases departaments. Valsts kases departamenta direktors Kārlis Vanags no 1922. gada 15. februāra tika iecelts par Valsts Krāj- un kredītbankas direktoru. Tādējādi ar pieredzi Valsts Kases un Valsts Krājkases, vēlāk Valsts Krāj- un kredītbankas vadībā Latvijas Bankas direkcijā nokļuva divi direktori – A. Varenais un K. Vanags.

Valsts Krāj- un kredītbankas valdes sēdē 1922. gada 1. aprīlī direktori A. Varenais, I. Frīdmanis un K. Vanags nolēma ieskaitīt Valsts Krāj- un kredītbankas dienestā no tā paša datuma likvidētā Valsts kases departamenta un Valsts Kases 22 provinces nodaļu[36] ierēdņus, kā arī apkalpojošo personālu[37]. Valde pieņēma priekšlikumu par Ārējās tirdzniecības birojam piederoša zirga ar pajūgu izlietošanu bankas vajadzībām, maksājot 100 rbļ. lielu atlīdzību stundā.[38] Maijā nolēma atvērt tekošu rēķinu operācijas visās Valsts Krāj- un kredītbankas nodaļās, kur tādu vēl nebūtu.[39] Bankas telpas operāciju veikšanas laikā uzraudzīja Rīgas pilsētas kriminālpolicija, kam par to jūnijā izsniedza gratifikāciju 10 tūkst. rubļu.[40] Līdztekus apsardzes problēmu sāka risināt, apbruņojot pašus bankas darbiniekus. Centrāles un nodaļu apsardzības vajadzībām jūnijā nopirka 50 automātiskās pistoles.[41] Jūlijā no prefektūras saņemtās ieroču atļaujas tika izsniegtas 89 bankas ierēdņiem, t.sk. direktoriem A. Varenajam un K. Vanagam, prokūristiem, 22 provinces nodaļu pārvaldniekiem un priekšniekiem, kā arī naudas skaitītājiem un kasieriem.[42] Augustā direkcija nolēma iegādāties bankas vajadzībām vēl 15 jaunus revolverus.[43]

Ministru kabinets 1922. gada 26. oktobrī izdeva noteikumus par Valsts Krāj- un kredītbankas likvidēšanu. Finanšu ministrijas pārvaldnieks A. Riekstiņš 28. oktobrī apstiprināja noteikumus par Latvijas Bankas darbības uzsākšanu. 30. oktobrī Valsts Krāj- un kredītbankas direktors Izidors Frīdmanis un vecākais prokūrists Jānis Šilinskis, piedaloties Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājam Ringoldam Kalningam, Valsts kontroles pārstāvju – galvenā kontroliera Frīdriha Ozoliņa un kontroliera Jāņa Mengota – klātbūtnē nodeva un Latvijas Bankas direktori Kārlis Vanags un Alfrēds Varenais pieņēma visas Valsts Krāj- un kredītbankas vērtības.[44]

Šo vērtību skaitā bija arī 168 "Glabāšanā nodotas paketes", kas liecina par dažādajiem avotiem, kuros gūtas pirmās vērtības, kas iegūla Valsts Kasē.[45] Pirmais ieraksts fiksēts 1919. gada 29. augustā, kad Apgādības ministrija nodevusi aploksni ar divām atslēgām. Vēlāk te nonākusi kastīte ar vērtslietām, ko nodevis Rīgas policijas 3. iecirkņa priekšnieks. Citu iesniedzēju vidū ir arī Rīgas prefektūra, Kara izmeklēšanas tiesnesis pie Kurzemes divīzijas, Kara gūstekņu un bēgļu nodaļa. No Armijas virspavēlnieka Izlūkošanas nodaļas 1921. gada 1. martā iegūtas pat 42 paketes no personām (iespējams, arī spiegiem), kam atņemta pārsvarā nauda (kerenkas, cara naudas zīmes, ostrubļi un ostmarkas, padomju Krievijas nauda un Latvijas valsts kases zīmes (Latvijas rubļi) un maiņas zīmes (kapeikas)).

Tieši Valsts Krāj- un kredītbankas attiecīgajā kantora grāmatā turpinājās Latvijas Bankas valdes sēžu protokolu grāmata: 1922. gada 28. oktobrī notikusi pēdējā Valsts Krāj- un kredītbankas valdes sēde, un jau nākamajā lappusē 1922. gada 2. novembrī fiksēts Latvijas Bankas valdes pirmās sēdes protokols.[46]

[1] Satversmes sapulce, sēde 22. novembrī. Valdības Vēstnesis, 23.11.1921.
[2] LNA LVVA, 4620. f., 2. apr., 602. l., 64. lp.
[3] Proposed Statutes of "The Latvia Bank". The Latvian Economist. 1922, No. 2 (February), pp. 32–36. Sk. šo projektu jau ar nākamajiem labojumiem, kas ieviesti 1922. gada 14. marta izdevumā: LNA LVVA, 4620. f., 2. apr., 602. l., 205. lp. o. p.–207. lp. o. p.
[4] Latvijas Banka. Latvijas Kareivis. 30.03.1922.
[5] LNA LVVA, 2575. f., 7. apr., 174. l., 123. lp.
[6] Turpat, 6824. f., 3. apr., 184. l., 5. lp.
[7] Turpat, 4620. f., 2. apr., 602. l., 17.–23. lp. o. p. [tipogrāfiskais]; 219.–225. lp. o. p. [C]; Projekts ar labojumiem: 226.–239. lp. o. p. [A]; Projekts ar precizējumiem, kas izdarīti A [B]: 240.–251. lp.; Projekts pirms R. Kalninga labojumiem: 252.–266. lp. o. p.
[8] LNA LVVA, 4620. f., 2. apr., 602. l., 124.–135. lp.; šeit: 124. lp.
[9] LNA LVVA, 4620. f., 2. apr., 602. l., 23. un 23. lp. o. p.
[10] Turpat, 293. f., 1. apr., 678. l., 6. un 6. lp. o. p.
[11] Turpat, 2575. f., 7. apr., 174. l., 134. lp.
[12] Finanšu ministrs R. Kalnings. Strādnieku Avīze. 14.06.1922.; feļetonu par to sk. Valdess, Rihards. Finansists. Ilustrēts Žurnāls, 1922, Nr. 9.
[13] Finanšu ministrija (1918–1923). Valdības Vēstnesis. 17.11.1923.
[14] Purmals, P. Mūsu naudas reforma, 164. lpp.
[15] Turpat.
[16] LNA LVVA, 6824. f., 2. apr., 397. l., 11. lp.
[17] Turpat, 12. lp.
[18] Nākošo ministru biogrāfijas. Latvis. 14.01.1923.
[19] LNA LVVA, 6824. f., 2. apr., 397. l., 15. lp.
[20] Turpat, 15. lp. o. p.
[21] Turpat.
[22] Purmals, P. Mūsu naudas reforma. Ekonomists. 1925, Nr. 4, 164. lpp.
[23] Kārkliņš, Aleksandrs. Emisijas banka. Latvijas Vēstnesis. 29.08.1922.
[24] Purmals, P. Mūsu naudas reforma. Ekonomists. 1925, Nr. 4, 166. lpp.
[25] Valsts Banka. Latvijas Vēstnesis. 23.08.1922.
[26] Latvijas Bankas statūti. Ekonomists. Nr. 17/18, 403–405. lpp.
[27] Latvijas Banka. Ekonomists. 1922, Nr. 17/18, 402. lpp.
[28] Latvijas Bankas direktora saruna ar preses priekšstāvjiem. Latvijas Vēstnesis. 28.10.1923.
[29] Berģis, Pēteris. Valsts bankas projekts. Jaunākās Ziņas. 16.09.1922.
[30] Latvijas Bankas statūti. Ekonomists. 1922, Nr. 17/18, 403.–405. lpp.; Statutes of the Bank of Latvia. The Latvian Economist. 1922, No. 10 (October), pp. 197–200.
[31] Valsts kasei – 100. Valsts kases vēsture un attīstība, 4. lp. Sk. https://www.kase.gov.lv/sites/default/files/2018-06/VK_vesture_90_atjaunota_l%C4%ABdz_2018_jun.pdf.
[32] LNA LVVA, 4620. f., 4. apr., 156. l., 211. lp.
[33] Turpat, 191. un 192. lp.
[34] Valsts Krāj- un kredītbanka (bijusī Valsts Krājkase). Ekonomists. 1921, Nr. 24, 886.–888. lpp.
[35] LNA LVVA, 4620. f., 2. apr., 602. l., 64. lp.
[36] Aizputes, Alūksnes, Bauskas, Cēsu, Daugavpils, Jaunjelgavas, Jelgavas, Jēkabmiesta, Kuldīgas, Liepājas, Limbažu, Ludzas, Madonas, Rēzeknes, Rūjienas, Saldus, Smiltenes, Talsu, Tukuma, Valkas, Valmieras, Ventspils.
[37] LNA LVVA, 6209. f., 1. apr., 44. l., 1. lp., 8. lp. o. p.
[38] Turpat, 11. lp.
[39] Turpat, 12. lp. o. p.
[40] Turpat, 21. lp. o. p.
[41] Turpat, 22. lp. o. p.
[42] Turpat, 30. lp. o. p.–32. lp.
[43] Turpat, 34. lp.
[44] Turpat, 6209. f., 1. apr., 311. l., 1.–2. lp. o. p.
[45] LNA LVVA, 6209. f., 1. apr., 311. l., 77.–80. lp. o. p.
[46] Turpat, 44. l., 44. lp. o. p.–45. lp.