Katra valsts cenšas nodrukāt naudu cik drošu vien konkrētajā brīdī var – lai to būtu grūti viltot. Tiek domāts gan par speciālu materiālu, uz kura drukā naudu, gan tajā iestrādājamām drošības pazīmēm. Lai tās ir pietiekami sarežģīti atdarināmas ar tā brīža tehnoloģijām.
Tas nozīmē, ka naudaszīmes ir ik pa laikam jāatjaunina. Tā tas patlaban, piemēram, notiek ar eiro: ik gadu nāk klajā kāda nomināla – 5, 10 vai 20 eiro banknotes jauna sērija. To visu darot, reizē jārūpējas, lai naudas ražošanas izmaksas turētu saprātīgā līmenī. Piemēram, mūsu eiro banknotes, kas ir labi aizsargātas, katra izmaksā 5-10 centus atkarībā no nomināla.
Kā Latvija viltojumu ziņā izskatās salīdzinājumā ar kaimiņiem?
Lietuva, Igaunija, Somija, tāpat kā Latvija (varbūt vēl Slovākija jāpiemin) – šajā reģionā ir vismazāk viltojumu Eiropā – banknošu un monētu - gan rēķinot uz naudu apgrozībā, gan uz iedzīvotāju skaitu.
Bet ieaijāt sevi arī nevar! Neskatoties ne uz kādiem drošuma rekordiem, tomēr uzmanība naudai ir jāpievērš! Pat ja cilvēks mūžā sastopas ar vienu viltojumu, tas var gadīties arī lielāks nomināls…
Ja ar viltojumu risku, lai arī salīdzinoši nelielu, ir jārēķinās, kam vairāk jāpievērš uzmanība, lai neiekristu?
Pirmkārt, ir jābūt uzmanīgiem. Labā ziņa ir: viltojumu ar neapbruņotu aci var atšķirt no īstas naudas! Ir ļoti maz tādu superviltojumu, kurus tā nevarētu atpazīt - ja vien pievērš tam attiecīgu uzmanību. Ikdienā tas var prasīt nelielu papildus piepūli: saņemot naudiņu, viņa nav momentā jāieliek makā, bet vispirms jāapskata no abām pusēm (izklausās neticami, bet tās arī iemanās atdalīt), jāsameklē drošības pazīmes.
Policijā un centrālās bankas naudas ekspertiem ir pietiekami daudz tādu naudas pakaļdarinājumu paraugu, kas cilvēkam iemānīti, kaut apskatoties netici savām acīm – kā ko tādu var nepamanīt? Ja nenovērtē, ko ņem, tad gadās. Savu reizi tas nevērīgais ir bijis pircējs tirgū, bet gadās arī, ka modrību zaudē kasieris.
Cilvēki nereti lūdz ieteikt kādu drošības pazīmju "minimumu", kas der ikvienā situācijā. Vai pietiek, piemēram, ja pārbauda hologrammu, ūdenszīmi vai atpazīst naudaszīmes īpašo papīru?
Nepietiek, ka pārbauda vienu drošības pazīmi vai divas! Un tas attiecas gan uz eiro, gan jebkuru citu valūtu! Jo viltotāji palaikam veiksmīgi iemanās atdarināt dažas īstas banknotes pazīmes, ja arī ar pārējām tas vienkārši nav izdevies. Kā saka, kad atslēga ir uztaisīta, atradīsies arī mūķētājs - diemžēl viltotāji mēģina atdarināt ļoti dažādas pretviltošanas pazīmes – cik labi viņiem izdodas, tā cita lieta, bet pilnīga drošuma nav.
Kā tad rīkoties?
Nevajag steigties iemest naudu makā, to neapskatot. Tas attiecas gan uz monētām, gan banknotēm. Trīs soļi, ko iesaka ECB un visi naudas drošības eksperti: naudu apskatīt, pagrozīt un aptaustīt. Tā ir tāda trīsvienība, kas ikdienā lieliski darbojas. Tā tiek klāt visām drošības pazīmēm, kuras var ar neapbruņotu aci saskatīt vai sataustīt vai sačaukstināt!
Ir arī dažādi palīglīdzekļi naudas īstuma noteikšanai, ko lieto kasieri. Ko darīt iedzīvotājam - naudas lietotājam ikdienā?
Pirmais palīglīdzeklis – tiem, kam vajag lasāmās brilles, uz tirgu ejot, tās nevajag atstāt mājās. Citādi var apmaiņā dabūt turku liru, kādu Lietuvas litu bimetāla vai citas valsts monētu, kam attēls līdzīgs eiro metāla naudai, bet vērtība daudzas reizes mazāka. Vai vēl ļaunāk – monētas vai banknotes viltojumu.
Ja kādā aizdomīgākā gadījumā īpaši grib pārliecināties, tad var ar palielināmo stiklu papētīt, bet banknotēm ar šo "trīsvienību" – apskati, pagrozi un aptausti – vajadzētu pilnīgi pietikt, lai noteiktu īstumu.
Ja ir aizdomīgāks monētas gadījums, tad var 1 un 2 eiro monētiņas pārbaudīt ar magnētiņu. Tās ir vāji magnētiskas – gan vieniniekam, gan divniekam monētas centrs ir vāji magnētisks. Paņem monētu, par kuru esi drošs, ka tā īsta, tad salīdzini, kā reaģē šaubīgā. Arī tīri vizuāli paņemt un apskatīt.
Pat tramīgākam naudas lietotājam tātad nav īsti pamata ilgoties pēc naudas atpazīšanas ierīcēm, kādas pārdevējiem vai kasieriem uz galda?
Ikdienā tas cilvēkam nav nepieciešams. Nākamais aizsardzības līmenis ir kasieri, kuri ir savu naudu iepazinuši un kuriem talkā nāk banknošu skenerīši. Ja skeneris ir pārbaudīts un noregulēts, tad viltojums tiks pamanīts.
Vai tādu ierīci var nopirkt katrs, kam vēlme un vajadzība?
Jebkurš interesents – privātpersona vai komersants to var, ļoti daudzos veikalos šādas iekārtas ir. Naudas skeneri ir dabūjami bez jebkādiem ierobežojumiem. Jārēķinās gan ar kādiem 100 eiro (cena var būt arī nedaudz lielāka vai mazāka - atkarība no modeļa, no tā, kur un cik pērk).
Vai centrālai bankai ir sava interese, teikšana par šīm ierīcēm?
Eirozonas centrālās bankas naudas skeneru tirgu nekontrolē, bet ko gan – raugāmies, vai bankas un komersanti, kas apstrādā naudu, lieto drošas naudas atpazīšanas iekārtas. Latvijas Banka zināmu to skaitu pārbauda katru gadu. Tas attiecas ne tikai uz naudas pārskaitīšanas iekārtām, bet arī uz kompleksajiem bankomātiem, kuros naudu var saņemt vai iemaksāt. Tātad, tos, kur nākamais klients var saņemt iepriekšējā iemaksāto. Tādam ir jāspēj novērtēt ne tikai banknošu īstumu, bet arī kvalitāti. Šos bankomātus mēs pārbaudām gan ar viltojumiem, kas izņemti no apgrozības, gan nolietotām un bojātām banknotēm (kurām caurums vai noplēsts stūrītis, vai sasmērēta). Vienvārdsakot – vai nākamajam klientiem izsniegs tikai īstu naudu.