Latvijas ekonomika rāpjas no bedres ārā un situācija uzlabojas, bet Covid-19 pandēmija nav beigusies un riski saglabājas gan Latvijā, gan globāli, intervijā aģentūrai LETA (16.08.2021.) uzsver Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks. Savukārt politiskajos lēmumos Latvijā ļoti esam ieciklējušies uz šodienas jautājumiem un izskatās, ka ilgtermiņa risinājumi, pie kuriem ir ļoti svarīgi ķerties nekavējoties, aizslīd otrajā plānā. To mēs nevaram atļauties, brīdina Latvijas Bankas vadītājs.
Kāda pašlaik ir situācija Latvijas ekonomikā, un kā situācija varētu attīstīties turpmāk, ja redzam, ka pašlaik Eiropā sākas kārtējais pandēmijas vilnis?
Ja skatāmies šobrīd, ir redzams, ka Latvijas ekonomika rāpjas no bedres ārā. Noskaņojums gan uzņēmumu, gan mājsaimniecību pusē kopš aprīļa ir būtiski uzlabojies. Izņemot atsevišķas nozares, kuras tiešā veidā ietekmē Covid-19 pandēmija, kopumā mēs esam plusos. Tādēļ var teikt, ka ekonomika atgūstas, izaugsme ir, bet vājums ir vērojams dažos sektoros.
Kas notiks tālāk? Nākotne ir ļoti atkarīga no Covid-19 izplatības. Cik liels un sāpīgs būs nākamais pandēmijas vilnis prognozēt, protams, ir ļoti grūti. Ja vīrusa izplatība būs plaša un tādēļ būs nepieciešami papildu ierobežojumi, tas, protams, ekonomiku pavilks uz leju. Tomēr ir jāuzsver, ka šis nav pirmais pandēmijas vilnis - tas ir trešais, dažviet jau ceturtais vilnis, un ekonomika tam pamazām pielāgojas. Tas nudien nav bezsāpīgi, bet ekonomika ierobežojumiem pielāgojas, atrod blakus ceļus, dažādus citus risinājumus, tādēļ Covid-19 ietekme pamazām kļūst mazāka. Mēs arī saslimstības rādītājos redzam, ka nāves gadījumu īpatsvars ir mazāks. Es arī ceru, ka sabiedrība arvien plašāk vakcinējas, jo tas ir risinājums, lai ja ne izvairītos no pašas saslimšanas, tad to padarītu mazsāpīgāku gan pašiem, gan ekonomikai.
Tādēļ rezumējot - mēs no bedres rāpjamies ārā, situācija uzlabojas, bet Covid-19 pandēmija nebūt nav beigusies un riski saglabājas gan Latvijā, gan globāli. Kas attiecas uz iekšzemes kopprodukta (IKP) prognozēm, tad līdz ar vakcināciju un cerību, ka rudenī ierobežojumi nebūs tik krasi un visaptveroši, Latvijas Banka saglabā prognozi par IKP izaugsmi šogad 3,3% apmērā. Savukārt nākamgad, pieņemot, ka būtisku Covid-19 uzliesmojumu vairs nav, Latvijas ekonomikā ieplūst Eiropas nauda, turpinās tādi lieli projekti kā "Rail Baltica", kā arī gan sabiedrība, gan uzņēmumi drosmīgāk gan investē, gan tērē, izaugsme būs daudz straujāka un sasniegs 6,5%. Līdz ar to bāzes scenārijs Latvijai nākamajos gados ir ļoti optimistisks. Savukārt galvenais negatīvais risks, no kura jāturpina uzmanīties, ir Covid-19 izplatība.
Kas attiecas uz politiskajiem lēmumiem, tad diemžēl ir jāatzīst, ka mēs ļoti esam ieciklējušies uz šodienas jautājumiem. Izskatās, ka nākotnes jautājumi, ilgtermiņa risinājumi, pie kuriem ir ļoti svarīgi ķerties nekavējoties, aizslīd otrajā plānā. To nu gan mēs nevaram atļauties. Pandēmija kaut kad beigsies, un priekšdarbi pēc-Covid dzīvei ir jāveic jau tagad.
Kur ir problēma? Tā ir valsts aparāta kapacitāte vai pieradums jau kopš pagājušā gada dzīvot tādā "no nedēļas uz nedēļu" risinājumu režīmā?
Tam pamatā ir vesela virkne lietu, arī nosauktās. Arī sabiedrības kūtrums vakcinēties, jo tas šo jautājumu ļoti augstu paceļ gan sabiedrības diskusijās, gan politiskajā dienaskārtībā. Ja sabiedrība vienkārši vakcinētos, tad šī jautājuma nozīme būtiski mazinātos un daudz vairāk laika atliktu kaut kam citam.
Ja mūs tomēr piemeklē salīdzinoši smags pandēmijas trešais vilnis, ko tas var nozīmēt ekonomikai?
Visticamāk, tas nozīmē plašākus ierobežojumus. Tas jau tā smagāk cietušos sektorus, kuri ir saistīti ar cilvēcisko kontaktu, - tūrismu, dažādus pakalpojumu sektorus - atkal iedzīs dziļākos mīnusos. Pārējie sektori, kur cilvēku personiskais kontakts nav tik būtisks, kur tiek nodrošināta plaša vakcinēšanās un līdz ar to rūpnīcas nav jāslēdz, tomēr var uzrādīt diezgan labus rezultātus. Tas ir tas pats, ko mēs jau redzējām pagājušā gada nogalē un šā gada pirmajā pusē. Līdz ar to ekonomika šajā gadījumā saglabātos ļoti dažāda - daži sektori būtu uz pauzes, citi varbūt lēnāk, bet turpinātu attīstīties un augt.
Līdz ar to, ja mēs gribam palīdzēt sev un ekonomikai, tad mans galvenais mudinājums ir - tiekam galā ar Covid-19! Vakcinācija, vakcinācija un vēlreiz vakcinācija ir ceļš, kas būtu jāizmanto. Tad arī negatīvās sekas ekonomikā, kas ietekmē iedzīvotāju maciņus, būtu krietni mazākas.
Vai bez jautājumiem par tālāko pandēmijas attīstību vēl ir faktori, kas var ietekmēt Latvijas un arī Eiropas ekonomikas attīstību tuvāko gadu laikā?
Es vairāk pieskaršos jautājumiem, kuri skar tieši Latviju. Kā jau es minēju, arī tad, ja problēmas mūs var skart tikai nākotnē, lēmumi ir jāpieņem jau šodien. Tādēļ es gribu uzsvērt vairākas lietas.
Pirmā - investīciju trūkums. Iepriekšējos gados investīciju trūkums Latvijas ekonomikā ir bijis ļoti uzskatāms. Tas nozīmē, ka ražīguma kāpums ir lēnāks. Tas nozīmē, ka izaugsmes temps ir lēnāks. Tas nozīmē, ka iedzīvotāju ienākumi aug lēnāk. Eiropas vidējo līmeni mums noķert arvien ir ļoti grūti, un tas ir tāls uzdevums. Tādēļ, manuprāt, investīciju trūkums ir ļoti kritiska lieta Latvijas ekonomikā.
Nākamais punkts ir klimatneitralitāte. Tas gan Latvijas, gan pasaules ekonomiku mainīs kardināli, un tam mēs pašlaik neesam gatavi. Manuprāt, Latvijā to, cik plašas būs šīs pārmaiņas, īsti neapzinās ne privātais sektors, ne valsts pārvalde.
Trešais jautājums ir pārvaldības kvalitāte gan valsts, gan privātā sektora pusē. Ja tā neuzlabosies, tad būs ļoti grūti paātrināt gan ekonomikas izaugsmes tempus, gan būt gataviem nākotnes izaicinājumiem.
Ceturtā lieta ir ienākumu, prasmju un iespēju nevienlīdzība. Tas bremzē Latvijas iedzīvotāju spēju pelnīt vairāk. Tas bremzē Latvijas uzņēmumu spēju pārdot un pelnīt vairāk.
Neviena no šīm četrām manis minētajām lietām nav nekas jauns. Tās ir lietas, kuras Latvijai ir aktuālas jau labu laiku. Līdz ar to mans mudinājums ir nemēģināt atrast kaut kādus jaunus izaicinājumus, bet mēģināt tikt galā ar problēmām, kuras jau ir labi zināmas. Turklāt nepietiek ar to, ka mēs definējam ambiciozus mērķus. Pie to sasniegšanas ir arī jāstrādā. Viens ļoti uzskatāms piemērs ir Latvijas industriālās politikas izvērtējums, kurā mēs redzam, ka laika posmā no 2014. līdz 2020.gadam nav sasniegts neviens - neviens! - no izvirzītajiem mērķiem. Tad kāda jēga ir mērķus izvirzīt? Līdz ar to mans mudinājums ir, identificējot valsts līmenī kritiskās jomas, ne tikai izvirzīt mērķus, bet arī strādāt pie šo mērķu sasniegšanas. Ja tie netiek sasniegti, tad vērtējam, kāpēc tā, un turpinām strādāt, nevis atmetam ar roku un meklējam kaut ko jaunu. Tad mēs turpināsim maldīties apkārt, un rezultātus sasniegt būs ļoti grūti.
Atgriežamies pie pirmā no nosauktajiem punktiem. Vai pašlaik investīciju plūsmas ir piebremzējušās kopumā dažādu ārēju faktoru ietekmē, vai arī problēma ir meklējama tieši Latvijā?
Ja mēs skatāmies uz fiskālās, uz monetārās politikas atbalsta pasākumiem pasaulē, tad naudas pieejamība pašlaik nudien nav problēma.
Ja atgriežamies Latvijas līmenī, tad Latvija ienākumu ziņā, darba ražīguma ziņā ir valsts, kur joprojām ir vieta izaugsmei. Tādēļ mums joprojām ir jāinvestē. Mums ir jāinvestē, lai palielinātu ražīgumu, lai nākotnē spētu pelnīt vairāk, lai iedzīvotāju ienākumi būtu lielāki, galu galā, lai cilvēkiem būtu mazāka motivācija emigrēt. Ja mēs pašlaik palūkojamies uz makroekonomikas skaitļiem, tad ir redzams, ka nu jau vairākus gadus Latvijas uzņēmumu un iedzīvotāju uzkrājumi ir krietni lielāki nekā kredītsaistības. Tas nozīmē, ka mēs esam ļoti piesardzīgi, investējam par maz, un tā vietā pat var teikt, ka mēs kapitālu eksportējam. Latvija vēl nav sasniegusi to līmeni, lai mēs kapitālu sāktu eksportēt. Mums pašiem ir jāinvestē savā izaugsmē.
Viens no elementiem šeit ir uzņēmumu spēja un vēlme investēt. Te es uzņēmējiem viennozīmīgi varu teikt - nekrājiet, investējiet! Neesiet tik piesardzīgi! Ja mēs skatāmies uz datiem, tad uzņēmumu depozīti Latvijas komercbankās ir auguši par vairāk nekā 20% gada laikā. Šī nauda ir jāiegulda biznesā, jo nākotnes izaicinājumi ir ļoti plaši un investīcijas ir nepieciešamas.
Otrs spēlētājs šajā investīciju stāstā, protams, ir komercbankas. Komercbankas iepriekšējā krīzē bija daļa no problēmas. Šajā krīzē mēs redzam, ka komercbankas ir daļa no risinājuma. Tas ir ļoti labi, jo spēcīgs finanšu sektors ir spēcīgas ekonomikas mugurkauls. Taču tajā pašā laikā ir sajūta, ka komercbankas uz esošo situāciju turpina skatīties superpiesardzīgi. Ja bankas ir pārlieku piesardzīgas, tās pietiekami daudz neiegulda nākotnes izaugsmē, neatbalsta strauju ekonomikas izaugsmi un galu galā mazina arī savus nākotnes biznesa apmērus. Jā, mēs redzējām, ka iepriekšējā krīze 2008. un 2009.gadā bija ļoti sāpīga, un tāpēc komercbankām ir tiesības būt ļoti piesardzīgām, taču paskatīsimies acīs realitātei. Daudzas lietas ir būtiski uzlabojušās. Latvijas ekonomika nudien vairs nav tādi Mežonīgie rietumi kā pirms 10 gadiem. Maksātnespējas process ir daudz sakārtotāks, nekā bija finanšu krīzes laikā. Līdz ar to vairākos gadījumos komercbanku skatījums uz ekonomiku, manuprāt, pašlaik ir pārspīlēti piesardzīgs. Tādēļ es mudinātu, ka komercbankām ir jākļūst aktīvākām, agresīvākām, lai atbalstītu investīcijas Latvijā, līdz ar to visu Latvijas ekonomikas izaugsmi, kas nākotnē pašām bankām viennozīmīgi nāks tikai par labu.
Trešais spēlētājs ir valsts un sabiedriskais sektors. Te mēs varam pieskarties kaut vai jautājumam par ieguldījumiem izpētē un attīstībā (R&D). Jā, protams, mēs varam strīdēties, vai statistikas dati par tiem ir precīzi. Iespējams, ka patiesais investīciju apjoms izpētē ir krietni lielāks, nekā uzrāda statistika, bet nedomāju, ka kāds šaubīsies par to, ka mēs varam labāk. Ir nepieciešama ciešāka sasaiste starp izglītību, zinātni un uzņēmējdarbību un spēja izstrādāt un ieviest inovācijas.
Šīs ir lietas, kuras investīciju tempu bremzē, un ar to mums būtu jātiek galā. Ja mēs to neizdarīsim, tad industriālā bāze, zināšanu bāze, prasmju bāze nebūs pietiekami jaudīga, lai mēs kļūtu par modernu un pārtikušu ekonomiku.
Nākamā lieta, ko pieminējāt, bija klimatneitralitāte. Jūsuprāt, Latvija ar to, ka mums ir daudz mežu un hidroelektrostaciju, šajā jomā ir aizgulējusies uz lauriem?
Es nedomāju, ka mēs esam aizgulējušies. Mēs vienkārši neredzam stāstu par to, kā tas mainīs ekonomiku pietiekami plaši un pietiekami tālu. Mēs uz šo jautājumu joprojām skatāmies pārāk vienpusēji. Proti, pārmaiņas mēs vērtējam no izdevumu samazināšanas, nevis ieņēmumu radīšanas perspektīvas. Klimata pārmaiņas jau nāk ne tikai ar izdevumiem. Biznesa modeļa maiņa var radīt arī peļņu. Jautājums ir tikai par to, kurā pusē mēs kā valsts esam. Vai mēs esam tie, kuri tikai mēģina samazināt izdevumus, vai mēs esam tie, kuri pārdod tehnoloģijas, prasmes un ar to pelna? Turklāt pelnīšana jau neliedz domāt arī par izdevumu samazināšanu.
Vienalga, vai cilvēks klimata pārmaiņām tic vai netic, ir redzams, ka gan valstu līmenī, gan lielāko pasaules kompāniju līmenī klimata pārmaiņas tiek ņemtas vērā un biznesa modeļi tiek veidoti, ar tām rēķinoties. Arī likumdošana tam tiek pielāgota - gan Eiropas Savienības, gan pasaules līmenī. Paskatoties uz CO2 emisijas kvotu cenu, ir redzams, ka pēdējā laikā tā ir augusi būtiski, un pašlaik ir 50-60 ASV dolāri par tonnu. Ražotājiem, kuri izmanto resursus un piesārņo vidi, par to ir jāmaksā. Lai līdz 2050.gadam sasniegtu klimatneitralitāti, novērtējumi rāda, ka šī tonnas cena drīzāk sasniegs jau 650 ASV dolārus. Jā, 2050.gads šķiet varbūt tālu, taču nav jau tā, ka šī cena kāps tikai pašās beigās. Cenas kāpums notiks pakāpeniski. Jau 2030.gadā CO2 emisijas kvotu cena varētu sasniegt 250-300 ASV dolārus par tonnu. Vai mūsu uzņēmumi tam ir gatavi? Vai uzņēmumi ar šādām cenām vispār spēj ražot un būt konkurētspējīgi? Vai mūsu iedzīvotāji ir gatavi tik dārgi maksāt par elektroenerģiju, gāzi, apkuri? Tās ir milzīgas pārmaiņas pasaules ekonomikā. Turklāt ir jāņem vērā, ka mēs neesam nabadzīga valsts, bet mēs neesam arī ļoti bagāta valsts. Bagātas valstis var atļauties vilkt garumā un beigās nopirkt tehnoloģijas, un veiksmīgi tās ieviest, jo, ja to dara pēdējā brīdī, tas vienmēr ir dārgi. Mēs neesam tik bagāti, lai mēs varētu atļauties maksāt ļoti dārgi pēdējā brīdī. Mums labāk būtu gatavoties laikus un pakāpeniski.
Pārmaiņu apmērs ir milzīgs. Vai mēs tam esam gatavi kā ekonomika? Nudien, nē! Mēs, protams, varam mazināt savas izmaksas, lai pārmaiņas nebūtu tik sāpīgas un mēs spētu saglabāt savu konkurētspēju. Bet ir arī otrs elements - mēs varam ģenerēt papildu ienākumus, izdomājot dažādas jaunas tehnoloģijas un pārdodot tās citiem. Tādēļ man ir jautājums, kādēļ mēs visu laiku pērkam, kādēļ mēs negrasāmies pārdot? Tomēr, lai mēs varētu radīt un pārdot, ir nepieciešamas iepriekš minētās investīcijas. Pašlaik daudzas valstis jau mēģina pārlikt savu ekonomiku uz jaunām sliedēm.
Ir ļoti labi, ka Latvijā lielākā daļa no Eiropas Savienības Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) naudas ies uz digitalizāciju un "zaļajām" lietām. Taču paskatīsimies uz Skandināviju. Skandināvi, kuri jau ir līderi šajā jomā pasaulē, šajos mērķos neiegulda prasītos 37%, bet gan 50-70%. Mums diemžēl joprojām ir vēlme ar šo naudu nosegt visas kārtējās vajadzības, nu un tad mazliet ielikt arī nākotnes attīstībā. Manuprāt, attīstības jautājumi būtu jāprioritizē krietni vairāk.
Pārmaiņas ekonomikā būs ļoti plašas. Jautājums ir, vai mēs būsim tikai izdevumu mazinātāji, vai mēs no šīm izmaiņām arī pelnīsim? Mans mudinājums būtu iemācīties no tā pelnīt.
Kā to risināt? Šis karogs rokās būtu jāņem valdībai un jāveido vide, kur visi par to būs vienkārši spiesti domāt, vai arī ar savām iniciatīvām būtu jānāk uzņēmējiem?
Šo uzdevumu nevar paveikt viens spēlētājs. Valsts, protams, izveido noteikumus, rada vidi, mudina ar nodokļu vai atbalsta politiku, izglītības politiku, informēšanu, bet to nevar paveikt bez iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Uzņēmumiem ir jāsaprot, ka tās ir peļņas iespējas. Iedzīvotājiem tās ir darba iespējas. Tādēļ risinājums var būt tikai kopīgs, jo, lai tas būtu veiksmīgs, tam ir jābūt visaptverošam. Mēs jau arī redzam, ka gan valsts ir sākusi rosīties šajā virzienā, gan privātais sektors.
Visā pasaulē uzsvars ir veidot ilgtspējīgu ekonomiku, un klimata lietām tur ir ļoti liela nozīme. Ja mēs to ignorējam, tas nozīmē atpalikt no vilciena un pēc tam mērot ceļu kājām, kas ir ilgāk, dārgāk un nepatīkamāk.
Par jau pieminēto ANM Latvijas plānu kritiku ir paudusi Fiskālās disciplīnas padome (FDP), norādot, ka nauda pārāk daudz tiek likta "betonā" jeb būvniecības un infrastruktūras projektos, kas sekmēs pārkaršanu būvniecības sektorā. Latvijas Banka pievienojas kritikai par to, kā Latvija iecerējusi izmantot ANM līdzekļus?
Plāns ir uzrakstīts, un sekosim, kā tas tiks ieviests. Es ceru, ka plāna īstenošanas stāsts būs veiksmīgs. Vai ar šiem līdzekļiem pietiks, lai Latvija pabeigtu ilgtspējas un klimatneitralitātes stāstu? Protams, nē. Tā ir tikai daļa no nepieciešamā finansējuma.
Savukārt, atgriežoties pie jautājuma par būvniecību, mēs zinām, ka būvniecība ir viena no viscikliskākajām nozarēm. Kad ir recesija, tad cilvēki un uzņēmumi būvniecībā iegulda mazāk, un tās apjomi samazinās, bet, kad ekonomikas cikls iet uz augšu, visi ir priecīgi un optimistiski, tad, protams, būvē vairāk. Līdz ar to svārstību amplitūda būvniecībā ir daudz plašāka nekā daudzās citās nozarēs. Ekonomikas izaugsmes posmā uzsilšana ir normāla parādība, jautājums ir tikai, cik liels šis siltums būs, un būvniecība būs viena no nozarēm, kur tas būs redzams visskaidrāk. Tieši šādā veidā es arī lasu FDP brīdinājumu. Protams, mums vajag būvēt un uzlabot infrastruktūru, bet ir jāskatās, lai mēs visu neplānojam darīt vienā laikā. Ja mēs visi mēģināsim izspraukties pa vienām durvīm vienlaicīgi, protams, durvis tiks izlauztas. Līdz ar to ir nepieciešams skaidrs plāns, lai arī privātais sektors saprot, kāda jauda būs nepieciešama, un ar investīciju palīdzību to var palielināt. Savukārt būvniecības projektus saspiežot īsā laika periodā, arī cenas šausies gaisā, un par to pašu naudu mēs spēsim uzbūvēt krietni mazāk. Tādēļ, manuprāt, šis FDP brīdinājums ir ļoti adekvāts.
Otrs punkts, ko es lasu FDP viedoklī un pilnīgi atbalstu, ir viedoklis, ka "dzelžos un betonā" investēt vajag, bet mūsdienu modernajā ekonomikā aizvien lielāka nozīme ir prasmēm, pakalpojumiem, IT, tādēļ investīcijas "dzelžos un betonā" ne vienmēr ir tās, kuras ir nepieciešamas primāri. Mums arvien vairāk ir jādomā par investīcijām cilvēkkapitālā, par investīcijām cilvēku prasmēs, par investīcijām cilvēku veselībā, par investīcijām biznesa vidē, lai uzņēmumi spēj strādāt un radīt lietas un pakalpojumus, kur nepieciešamas ne tikai ēkas, bet arī citas prasmes.
Drīzumā valdība aktīvi ķersies pie nākamā gada valsts budžeta veidošanas. Kādiem būtu jābūt galvenajiem akcentiem?
Skatoties uz pagājušo un šo gadu, Latvija, līdzīgi kā visa pasaule, pandēmijas dēļ bija krīzē. Valsts rīkojās ļoti pareizi, ekonomiku atbalstot. Sākumā atbalsts bija ļoti piesardzīgs, pēc tam jau plašāks un dažos brīžos jau pat šķita, ka atbalsta apmēru ziņā vajadzētu rīkoties piesardzīgāk. Taču kopumā atbalsts bija adekvāts un salīdzināms ar citām Eiropas Savienības valstīm. Vienlaikus šā gada budžetā deficīts jau būs tuvu 9% no IKP. Tas nozīmē, ka katrs trešais vai ceturtais eiro, ko valsts budžets šogad iztērē, ir aizņemta nauda. Šādas lietas mēs varam atļauties tikai krīzes laikā. Tā nav normāla situācija. Aizņemšanās mērķim ir jābūt ekonomikas atbalstam krīzes laikā un lai ieguldītu nākotnes izaugsmē. Ja mēs aizņemamies vienkārši tādēļ, lai to noēstu, radīsies problēmas nākotnē.
Principam ir jābūt, ka sliktajos laikos mēs tērējam, lai atbalstītu ekonomiku, bet labajos laikos mēs veidojam uzkrājumus. Šīs krīzes laikā mēs vieglāk varējām aizņemties, jo, pirmkārt, Latvijas parāds bija salīdzinoši zems - ap 37% no IKP. Šajā brīdī mēs jau esam aizšāvuši līdz 50% no IKP. Relatīvi zems parāds mums ļāva aizņemties un atbalstīt ekonomiku. Otrkārt, ļoti svarīgs elements bija dalība eirozonā. Tas viss kopā mums palīdzēja stabilizēt ekonomiku.
Taču tajā brīdī, kad ekonomika sāk atgūties, mums ir ļoti uzmanīgi jāskatās uz budžeta deficītu. Izaugsmes laikā mums ir jāsāk mazināt parāda līmenis. Pašlaik 50-55% no IKP ir pieņemams līmenis, bet, ekonomikai atgūstoties, mums būtu jāsāk šis parāda līmenis samazināt, budžetā veidojot mazu deficītu vai neveidojot to nemaz, un audzējot ekonomiku. Ļoti būtiski ir arī tas, lai līdzekļi, kuru dēļ rodas deficīts, tiek tērēti ļoti pārdomāti un tā, lai tie nākotnē radītu straujāku ekonomikas izaugsmi, lai mēs no šī parāda varam izaugt. Ja šī nauda tiks vienkārši notērēta, tad tas radīs tikai lielākus tēriņus nākotnē, kas apgrūtinās iespējas palīdzēt ekonomikai nākamajā krīzē. Un nākamā krīze būs, jo ekonomika ir cikliska. No tā mēs neizvairīsimies. Tādēļ ir jārīkojas pretcikliski - krīzes laikā ekonomikai palīdzam, gudri investējot nākotnes izaugsmē, savukārt ekonomikai augot, samazinām parādu, lai izveidotu rezervi nākamajai krīzei.
Ļoti daudzi - gan Saeimā, gan citur - teiks, ka krīze jau vēl nav beigusies.
Protams, ja rudens pusē atkal būs ļoti plaša Covid-19 izplatība ar augstu mirstību, tad tiks ieviesti dažādi ierobežojumi un ekonomikai atkal būs jāpalīdz. Šādu iespēju mēs varam mazināt vakcinējoties, jo, no vienas puses, tas mazina vīrusa izplatības sekas, no otras - ekonomikā tas mazina nepieciešamību pēc plašiem ierobežojumiem.
Taču mēs nevaram bezgalīgi turēt uz valsts atbalsta ļoti apjomīgu iedzīvotāju daļu zināmos tautsaimniecības sektoros. Turēt cilvēkus uz ļoti zemiem pabalstiem un ienākumiem, manuprāt, arī nav prātīgi. Mērķis ir ne tikai atbalstīt krīzes skartos uzņēmumus, bet palīdzēt arī to darbiniekiem uzlabot savas prasmes un atrast darbu nozarēs, kuras no pandēmijas cieš daudz mazāk vai necieš nemaz un, cerams, arī pelna vairāk. Vairs nav tā kā pagājušā gada pavasarī, kad šķita - trīs četri mēneši, un mēs atgriezīsimies pie normālas dzīves. Ja tagad ir skaidrs, ka pandēmijas viļņi atkārtojas ik pēc kāda laika, tad prātīgāk ir šos cilvēkus pārcelt uz citiem sektoriem, kur pandēmijas sekas nav tik skaudri jūtamas. Ir jāiemācās ar krīzi labāk sadzīvot. Valsts nespēj ilgstoši kompensēt lietas, kuras, iespējams, nekad neatgriezīsies. Un valstij tas arī nav jādara.
Jā, diemžēl pandēmija nav beigusies. Vienlaikus sabiedrībā nav viennozīmīgas izpratnes un atbalsta vakcinēšanai pret Covid-19. Viedokļi ir dažādi, bet mēs redzam, ka vakcinēšana palīdz mazināt vīrusa ietekmi. Tādēļ es nudien mudinātu iedzīvotājus padomāt par to arī no šāda skatu punkta. Pašlaik mēs redzam, ka gan monetārās sistēmas atbalsts, gan valdības tēriņi ir ļāvuši šo krīzi pārdzīvot diezgan sekmīgi, ar diezgan nelielu bezdarba kāpumu. Tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka pie normālas ekonomikas darbības mēs varēsim atgriezties tad, ja mēs noņemsim saslimšanas riskus. Tā valsts, kura pirmā spēs tikt galā ar vīrusa izplatību, ekonomiski cietīs mazāk un iegūs labākas starta iespējas. Ja mēs skatāmies uz Latviju pašlaik, tad aizmiguši mēs gluži neesam, bet ar šo gauso vakcinācijas tempu mēs tā lēni mostamies, jaudīgi no gultas ārā nelecam un pie darbiem neķeramies. Ir laiks mosties un ķerties pie darbiem!
Jūlijā spēkā stājās apjomīga nodokļu izmaiņu pakete, kurā galvenā daļa bija saistīta ar sociālajām iemaksām. Vienlaikus kļuva skaidrs, ka jaunā sistēma neatbilst, piemēram, mākslinieku saimnieciskās darbības īpatnībām, un tika izteikti aicinājumi un solījumi to koriģēt. Jūsuprāt, vajag koriģēt?
Neieslīgstot detaļās, jo tā ir ļoti plaša un izvērsta diskusija, ir jāpiemin dažas lietas. Pirmais - virziens un doma šīm pārmaiņām ir ļoti pareiza. Covid-19 izraisītā krīze ļoti labi parādīja, ka šie dažādie nodokļu maksāšanas režīmi nākotnē nav ilgtspējīgi. Šis bija kā ģenerālmēģinājums pensijām. Virkne sabiedrības segmentu sociāli ir ļoti neaizsargāti. Šis jautājums ir jārisina un to tā atstāt nedrīkst. Ja mēs negribam masveida nabadzību nākotnē, tad nodokļu sistēmai ir jāmainās. Tādēļ kopumā virziens un doma ir pareiza.
Taču, ja skatāmies uz nodokļu politikas izmaiņām, tad vēl ļoti svarīga ir komunikācija un skaidrošana. Ja iedzīvotāji un uzņēmēji nesaprot, kas no viņiem tiek prasīts, kas viņiem ir jādara, tas nu gan nav pareizi. Informēšanas kampaņa ir jāveido tā, lai visiem viss būtu skaidrs kā diena. Ja runājam par nodokļu pārmaiņām, tad būtiskā lieta ir skaidrība un ērtība. Šajā gadījumā visu procesu vajadzēja vadīt skaidrāk un saprotamāk, lai nerastos jautājumi tur, kur tiem nav jābūt, savukārt uz pamatotiem jautājumiem ir jāsniedz ātras, skaidras un vienkāršas atbildes, lai iedzīvotāji un uzņēmumi tās saprastu. Tādēļ, manuprāt, problēma ir komunikācijā un skaidrošanā. Savukārt, ja ir lietas, kuras īsti nestrādā, tad tur vajag ātri sanākt kopā un pielabot. Arī Valsts prezidents ir aicinājis šādu forumu izveidot un skatīties, kā sistēmu var pilnveidot.
Es arī uz šo jautājumu gribētu paskatīties plašāk. Iespējams, tas jau ir nākamās Saeimas jautājums, un būtu arī labi, ja apjomīgas pārmaiņas nodokļos nebūtu gluži katru gadu. Es mudinātu ķerties pie vienkāršas, saprotamas un konkurētspēju veicinošas nodokļu sistēmas izstrādes. Tur viennozīmīgi viens no elementiem ir darbaspēka nodokļu sloga samazināšana tieši zemajam un vidējam ienākumu līmenim. Es mudinātu sistēmu vienkāršot un progresivitāti atstāt tikai iedzīvotāju ienākuma nodokļa pusē. Tāpat ļoti svarīgi ir saprast, kam galu galā ir paredzēts sociālais budžets. Pašlaik tajā ir ļoti daudz izdevumu sadaļu, kas tradicionāli varētu būt arī pamatbudžetā. Tāpat ir vesela virkne ar citām lietām, kuras ilgstoši ir bijušas uz galda, bet nekas ar tām nav izdarīts.
Šāda pamatīga nodokļu sistēmas izvētīšana ar mērķi samazināt nodokļu slogu darbaspēkam būtu nepieciešama. Tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka valsts izdevumiem ir vajadzīgi arī ienākumi. Ja mēs gribam, lai valsts ekonomikā investē, lai tiek veidota efektīva sociālā atbalsta sistēma, tiek uzturēts labs infrastruktūras līmenis, laba izglītības, veselības aprūpes sistēma utt., tas prasa naudu. Tādēļ ir jāskatās, lai, samazinot nodokļus, mēs neradām robus budžetā. Ir jāsaprot, ka, ja nodokļi tiek mazināti vienā pusē, tas ir jākompensē kaut kur citur. Pašlaik Latvijā nodokļos iekasētais apjoms pret ekonomiku ir viens no zemākajiem Eiropā, tādēļ prasīt papildu finansiālu atbalstu valsts daudzos gadījumos nemaz nav iespējams.
Iespējams, ka nākamā gada budžeta kontekstā notiks diskusijas arī par jaunā labklājības ministra aktualizēto jautājumu par pensiju sistēmu un 2.pensiju līmeni. Latvijas Banka savu viedokli par to jau ir paudusi, bet ko jūs darīsiet, ja iniciatīva samazināt iemaksas 2.pensiju līmenī tiks virzīta tālāk?
Manuprāt, šeit vienkārši ir vajadzīga plaša un izvērsta diskusija par to, kas īsti ar to tiek domāts un kādi plāni ir uz galda. Ja mēs skatāmies uz pašreizējo situāciju, tad 2.pensiju līmenis ir nepieciešams demogrāfijas dēļ. Mēs zinām, ka iedzīvotāju skaits samazināsies, un tas nozīmē, ka samazināsies arī pensijas, kuras pret tagadējiem iedzīvotāju ienākumiem varēs saņemt no 1.pensiju līmeņa. 2.pensiju līmenis tika izveidots tieši tādēļ, lai to kompensētu. Līdz ar to, manuprāt, pašlaik būtu ļoti nepareizi runāt par 2.pensiju līmeņa atcelšanu vai būtisku mazināšanu, vismaz tādu priekšlikumu līmenī, kādus es esmu redzējis. Tas apdraud pensiju sistēmas ilgtspēju.
Taču ir vesela virkne jautājumu, par kuriem mēs varam diskutēt. Piemēram, pilnīgi pareizs ir uzstādījums, ka vairāk pensiju sistēmā savāktās naudas ir jāiegulda Latvijas ekonomikā. Pašlaik Latvijas ekonomikā šo naudu ieguldīt ir praktiski neiespējami, jo nav atbilstošu finanšu instrumentu. Tādēļ šī nauda lielā mērā tiek ieguldīta ārzemēs. Jā, tas ir labi ieguldījumu diversifikācijas nolūkos, bet ļoti svarīgi ir arī investēt Latvijas ekonomikā un palīdzēt tai augt straujāk, būt ražīgākai. Tādēļ, manuprāt, daļa no 2.pensiju līmeņa resursiem būtu jāiegulda Latvijas ekonomikā. Šī diskusija jau ir ar bārdu, tā ir ilgusi gadu gadiem, un nekas īsti nav noticis. Viens no risinājumiem ir kaut vai lielo valsts uzņēmumu daļēja - turklāt ne jau vairākuma, bet mazākuma - akciju kotēšana biržā, lai nākotnes Latvijas pensionāri pastarpināti var investēt arī Latvijas lielajos uzņēmumos. Šis jautājums būtu jāapsver, un tā nudien būtu laba lieta, ko darīt.
Protams, ir ļoti svarīgi, lai 2.pensiju līmeņa ienesīgums ir augsts, un te ir jāskatās, kā tas salīdzinās ar citām valstīm. Man ir jāsaka liels paldies arī maniem Latvijas Bankas kolēģiem, kas pirms dažiem gadiem izvērsa diskusiju par komisijas maksām, un mēs redzam, ka komisijas maksas ir būtiski samazinājušās, un tas nozīmē, ka lielāka daļa no peļņas nonāk pie nākotnes pensionāriem. Līdz ar to ir jāturpina vērtēt, kā komisijas maksas var turpināt samazināt, bet lielākais uzsvars ir jāliek uz to, kā pensiju fondu līdzekļus ieguldīt dažādākos instrumentos un pelnīt vairāk. Pašlaik jau vairāk pensiju fondu līdzekļu var ieguldīt akciju tirgos. Protams, akciju cenas ir svārstīgas, bet, ja mēs runājam par relatīvi jauniem cilvēkiem, kuriem investīciju periods ir salīdzinoši ilgs, tad ienesīgums var būt ļoti labs un vērā ņemams.
Noslēgumā es atgādināšu, ka, veidojot pensiju sistēmu Latvijā, 2.pensiju līmenī tika paredzēts krietni lielāks apjoms. Tādēļ es mudinātu nevis samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī, bet gan domāt, kā tajā vairāk pelnīt, un domāt, kā mēs varam palielināt iemaksas 2.pensiju līmenī.
Proti, atgriezties pie tā, kas bija sākotnējā projektā, veidojot trīs līmeņu pensiju sistēmu?
Tas noteikti būtu izvērtējams. Bet vienkārši atdot 2.pensiju līmeni šodienas tēriņiem… Un ko mēs darīsim pēc 10 gadiem, kad sāks pensionēties cilvēki, kuriem tajā ir ieguldīti līdzekļi, un izrādīsies, ka viņu pensijas ir krietni mazākas?
Mēs arī vēsturiski zinām, ka iedzīvotāji uzkrāj par maz. Visbiežāk cilvēki nenovērtē arī to, ka viņu veselības stāvoklis vecumdienās būs vidēji sliktāks, nekā viņi cer. Vēl ir jārēķinās ar to, ka vidējais dzīves ilgums pieaug. Līdz ar to, atceļot 2.pensiju līmeni, tas nozīmēs tikai to, ka iedzīvotāji neuzkrās pietiekami, lai nodrošinātu sev vecumdienas. Tas, manuprāt, nav atbalstāms. Paskatāmies uz tiem pašiem igauņiem. Populistisku iemeslu dēļ šāds lēmums tika pieņemts, un tagad viņi mēģina mudināt iedzīvotājus naudu no 2.pensiju līmeņa neizņemt, jo izņemtā nauda pārsvarā gadījumu aizgāja nekustamā īpašuma un automašīnu iegādei, kas nākotnes pensijā īsti neko nepalīdzēs.
Saeimā vēl atrodas likumprojekts par Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) pievienošanu Latvijas Bankai, bet vai jau ir sākušies darbi pie praktiskās apvienošanas?
Pašlaik jaunais likums atrodas Saeimā un tiek gatavots trešajam lasījumam. Mēs ļoti ceram, ka septembrī oktobrī šis likums tiks pieņemts un līdz ar to gan mums Latvijas Bankā, gan kolēģiem FKTK pusē būs pilnīgi skaidrs, kāds šis jaunais modelis ir.
Saeimas uzstādījums, kādēļ tas tiek darīts, ir, lai veidotu spēcīgāku un jaudīgāku, modernāku un efektīvāku finanšu sistēmas mugurkaulu. Šeit galvenais ieguvums ir lēmumu pieņemšanas ātrums, ekonomiskās analīzes plašums, jo vairs nebūs institucionālā sadalījuma.
Process tiešām ir ļoti apjomīgs, ļoti darbietilpīgs un laiku prasošs. Tādēļ mēs jau kopš pagājušā gada beigām esam sākuši veselu virkni priekšdarbu ciešā sadarbībā ar FKTK kolēģiem, lai no 2023.gada 1.janvāra mēs strādātu kā vienota institūcija. Mērķis ir, lai ne tirgus dalībnieki, ne sabiedrība nejustu nekādus pārrāvumus, lai process notiek plūstoši un kvalitāte ir labāka nekā līdz šim.
Vienlaikus, vadoties no Lietuvas pieredzes, kur ar finanšu tirgus uzraudzību jau labu laiku nodarbojas tikai centrālā banka, bažas ir paustas apdrošināšanas sektorā, jo Lietuvā ļoti varot just, ka uzraudzības modelis tiekot pārnests no banku sektora un pietiekami netiek ņemtas vērā citu tirgus dalībnieku specifiskās iezīmes. Vai mums ir pārliecība, ka mazākie finanšu tirgus sektori necietīs no uzraudzības koncentrēšanās centrālās bankas rokās?
Man pašlaik nebūtu korekti šo jautājumu komentēt, jo tas pēc būtības ir likumdevēja un FKTK atbildības lauks. Latvijas Bankas un FKTK apvienošanas kontekstā, ja kādā tirgus sektorā ir problēmas, tad tās saprātīgāk būtu atrisināt esošā FKTK uzraudzības mehānisma ietvaros. Nebūtu arī prātīgi veidot jaunas uzraudzības institūcijas, kuras tikai sadrumstalotu šo uzraudzības jomu. Man ir arī pārliecība, ka FKTK kolēģi ir ļoti pretimnākoši, lai problēmas, ja tādas rodas, tiktu izdiskutētas un atrisinātas. Turklāt pēdējā laikā tieši nebanku sektoru loma FKTK dienaskārtībā ir aktualizēta un tiek vērtēts, kā šo savstarpējo sadarbību var uzlabot.
Dati rāda, ka banku sektorā turpina pieaugt tirgus koncentrācija un piecas lielākās bankas apsaimnieko arvien lielāku gan kredītu, gan noguldījumu apjomu. Vai šis process, jūsuprāt, turpināsies? Vai tas var izraisīt banku skaita samazināšanos Latvijā?
Pieci lieli spēlētāji Latvijas izmēra ekonomikā ir ļoti pieņemami. Lielāka nozīme ir nevis šo spēlētāju skaitam, bet biznesa stratēģijām, un Latvijā, arī Baltijā, mēs redzam, ka iepriekšējās krīzes pieredzes ietekmē lielo spēlētāju biznesa stratēģijas ir ļoti piesardzīgas. Es pat teiktu, ka riski tiek pārvērtēti. Pēc iepriekšējās finanšu krīzes tas, protams, bija pamatoti, bet šobrīd apstākļi ir būtiski mainījušies un bankām tas būtu jāņem vērā arī savās stratēģijās. Īstermiņā tas pat var šķist labi, jo mazāki potenciālie zaudējumi nozīmē lielāku peļņu un īstermiņā ļoti drošu biznesu. Taču ilgtermiņā, ja risks tiek pārvērtēts, tad kreditēšana ir lēnāka, kreditēšana ir dārgāka, kreditēšana ir fragmentētāka un nav pieejama visiem tirgus segmentiem, un tas galu galā nozīmē, ka ekonomikas izaugsme ir lēnāka, banku klientiem ir sliktāka finanšu situācija, jo ienākumi aug lēnāk. Un galu galā tas mazina pašu banku iespējas attīstīties nākotnē.
Manuprāt, bankām ir skaidri jāapzinās, ka ir vesela virkne strukturālu lietu, kuras, salīdzinot ar iepriekšējo finanšu krīzi, ir mainījušās. Es minēšu tikai divas. Pirmā un galvenā - mēs esam daļa no eirozonas. Ja iepriekšējā krīzē naudu nevarēja sameklēt ar uguni, jo mēs bijām ārpus eirozonas, tad pašlaik atbalsts gan monetārās, gan fiskālās politikas pusē ir bijis ļoti apjomīgs un naudas resursu cena ir bijusi ļoti lēta. Otra lieta jau ir iekšējs faktors. Ja mēs skatāmies uz bankrota procedūru, uz maksātnespējas procedūru, tad šīs lietas ir būtiski uzlabojušās, salīdzinot ar iepriekšējo krīzi. Līdz ar to vide ir kļuvusi stabilāka un kvalitatīvāka. Jā, ja mēs skatāmies uz ēnu ekonomiku, tad tur cipari joprojām ir ļoti augsti. Diemžēl! Un tā ir lieta, kas valsts pusē viennozīmīgi ir jāuzlabo, bet tā nevar būt atruna tam, ka mums varētu atkārtoties kaut kas līdzīgs tam, kas bija 2008. un 2009.gadā. Situācija ir kvalitatīvi krietni labāka un stabilāka. Līdz ar to vērtēt riskus pēc iepriekšējās krīzes parauga nav adekvāti.
Atšķirībā no iepriekšējās krīzes, kad bankas bija daļa no problēmas, tagad bankas ir daļa no risinājuma, un ar kredītmaksājumu moratoriju bankas to arī ir parādījušas. Bet es bankas mudinātu iet tālāk. Esam aktīvāki un agresīvāki kreditēšanas pusē, lai atbalstītu investīcijas! Uzņēmumus es savukārt aicinātu būt drosmīgākiem un tālredzīgākiem savu investīciju plānošanā. Bez investīcijām mēs bagāti kā valsts nekļūsim. Tādēļ izmantojam iespējas, kas mums ir dotas, un nauda pašlaik nudien nav problēma - tā ir lēta un pieejama. Šī iespēja ir jāizmanto, jo tā tas mūžīgi nebūs.
Savukārt runājot par banku skaitu Latvijas ekonomikā kopumā, ir ļoti iespējams, ka mazās bankas, lai palielinātu savu jaudu un atsevišķās nišās sāktu konkurēt ar tradicionāli spēcīgām bankām, apvienosies. Es domāju, ka tas būtu atbalstāmi, ja mazie spēlētāji, kuri iepriekš orientējās uz nerezidentu klientiem, apkopotu spēkus, pievērstos dažādu nišu kreditēšanai vietējā tirgū.
Pēdējā laikā arvien aug cilvēku apkrāpšana, kā aizsegu izmantojot finanšu institūcijas. Vai tiek apspriesti jauni/efektīvāki veidi, kā ar to cīnīties? Vai esat to pārrunājuši ar citām centrālajām bankām vai tirgus uzraugiem?
Mēs šajā jautājumā ļoti cieši sadarbojamies gan ar valsts drošību sargājošajām institūcijām, gan ar "Cert.lv" u.c. Šī viennozīmīgi ir problēma, un tai, visticamāk, vienīgais risinājums ir finanšu pratība. Līdz ar to mēs Latvijas Bankā un nu jau arī ciešā sadarbībā ar kolēģiem FKTK pie finanšu pratības jautājumiem arī strādājam. Gudrus iedzīvotājus un uzņēmumus apmānīt ir krietni grūtāk. Būsim reālisti - krāpnieki būs vienmēr. Pašlaik iedzīvotājiem vienkārši ļoti rūpīgi ir jānovērtē šādi riski. Ir jāsaprot, ka tiešā veidā no bankas - ne vēl vairāk no Latvijas Bankas, kura tiešā veidā netur neviena iedzīvotāja vai uzņēmuma kontu, - nebūs nekādas intereses par jūsu kontiem. Ne PIN kods, ne bankas konta detaļas, ne kredītkaršu numuri pa telefonu nevienam nav norādāmi. Neuzķeraties uz šādām lamatām, jo siers par brīvu ir tikai peļu slazdā! Esat tālredzīgi un piesardzīgi!
No mūsu puses mēs savukārt ļoti piestrādājam pie finanšu pratības jau jauniešu un skolēnu līmenī, kurus mēs mudinām savukārt skolot savus vecākus un vecvecākus. Mēs sadarbojamies arī ar uzņēmumiem un asociācijām. Manuprāt, finanšu pratība ir vienīgā atbilde uz šādiem riskiem.
Jūsuprāt, šādas krāpšanas ir īslaicīgs fenomens, arvien vairāk cilvēkiem sākot lietot digitālos risinājumus arī finanšu jomā, vai arī mums ar to nāksies sadzīvot ļoti ilgi?
Šajā brīdī tas vienkārši ir aktualizējies. Tas nāk ar tādiem viļņiem, kad ir kāpumi un kritumi, bet krāpnieki ir vienmēr. Pašlaik vienkārši ir atklāts, ka šī ir ļoti ienesīga nozare, jo cilvēku turības līmenis ir palielinājies, banku depozītos nopelnīt nevar neko, līdz ar to krāpniekiem ir potenciāli upuri. Protams, tas nekur nepazudīs un tiks izdomāti arvien jauni veidi, kā savus upurus apkrāpt. Tādēļ ir jābūt piesardzīgiem, jāseko līdzi tam, kas notiek, un jārīkojas pārdomāti.
Eiropas Centrālā banka (ECB) ir sākusi pilotprojektu par digitālā eiro izstrādāšanu. Vai arī nacionālajām bankām - tostarp Latvijas Bankai - būs kāda loma šī pilotprojekta laikā? Ja jā, tad kāda?
Gan es, gan mani kolēģi Latvijas Bankā teicām, ka digitālo eiro vajag. Digitālais eiro nav jautājums "Vai?", digitālais eiro ir jautājums "Kad tas būs un kāds tas izskatīsies?". Tādēļ man ir liels prieks, ka šis mūsu uzstādījums līdz ar citām centrālajām bankām ir atbalstīts un mēs esam panākuši, ka digitālā eiro projekts iet uz priekšu. Jūlija vidū tika pieņemts lēmums, ka pirmais posms ir noslēdzies un digitālais eiro būs. Pašreiz mēs strādājam pie tā, kāds tas būs precīzi. Pie šī projekta strādā visas centrālās bankas, un mēs esam uzņēmušies vienu sadaļu, kurā esam iesaistīti pastiprināti, lai izveidotu digitālo eiro.
Tāpat ir jāuzsver, ka digitālais eiro būs, bet vismaz pārskatāmā nākotnē tas nav domāts, lai aizstātu skaidro naudu. Abi dzīvos blakus. Līdz ar to iedzīvotājiem nevajag bažīties, ka skaidra nauda pazudīs. Jā, tās īpatsvars mazināsies, jo tehnoloģijas tiks izmantotas arvien plašāk, bet mēs nodrošināsim gan skaidru naudu, gan digitālo eiro. Digitālais eiro ir domāts, lai izmantotu jaunās tehnoloģiskās iespējas, lai iedzīvotājiem un uzņēmumiem vidi un ikdienu padarītu ērtāku, kā arī lai centrālajai bankai krīzes laikā būtu labākas iespējas atbalstīt ekonomiku.
Kas ir sadaļa, kurā Latvijas Banka šajā projektā ir iesaistījusies pastiprināti?
Pašlaik mēs skatāmies uz digitālā eiro dizainu. Vienlaikus es mudinātu gan iedzīvotājus, gan uzņēmumus paust savu viedokli, kādu digitālo eiro viņi grib redzēt, kādas funkcijas tam ir nepieciešamas.
Eiropā ekonomikas ir ļoti dažādas. Ir valstis, kur skaidra nauda joprojām tiek izmantota ļoti plaši. Ir ekonomikas, kur, līdzīgi kā Latvijā, skaidras naudas loma būtiski samazinās. Taču digitālā valūta ir nākotne, un tā ir nepieciešama. Lieta, pie kuras mēs Latvijas Bankā ļoti aktīvi strādājam, ir, lai tajā brīdī, kad ir skaidrs dizains un principi, kāds digitālais eiro precīzi būs, ar sabiedrību un privāto sektoru varētu aktīvi runāt, kā digitālo eiro izmantot un palīdzēt rast risinājumus, lai uz digitālā eiro bāzes varētu sniegt dažādus pakalpojumus. Tādēļ pirmais mērķis ir digitālo eiro pēc iespējas ātrāk ieviest, otrais - palīdzēt radīt infrastruktūru, kas digitālo eiro ļauj pārvērst pakalpojumos, līdz ar to gan samazināt izmaksas, gan pelnīt.
ECB padome jūlija sākumā apstiprināja arī jauno eirozonas monetāro politiku, tostarp vidējā termiņā noteikts 2% inflācijas mērķis. Ko tas mainīs, piemēram, Latvijā?
No sākuma es gribu pateikt lielu paldies nevalstiskajam sektoram, kurš aktīvi iesaistījās diskusijās. Mēs arī turpmāk kā centrālā banka arvien vairāk ieklausīsimies tajā, ko saka sabiedrība divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mēs strādājam sabiedrības labā un mums ir ļoti svarīgi saprast, kas sabiedrībai ir svarīgi.
Otrkārt, lai monetārā politika būtu efektīvāka, ir svarīgi, lai sabiedrība saprot, ko mēs darām, lai nav pārpratumu. Piemēram, ja mēs samazinām likmes, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi, bet iedzīvotāji to pārprot un nevis pērk vairāk, bet krāj vairāk, tas ekonomikas attīstību piebremzē. Centrālās bankas nav nekāds ziloņkaula tornis, kur kāds ik pa brīdim atver slēģus, kaut ko pasaka un tad tos aizver. Centrālās bankas ir kļuvušas daudz atvērtākas un ar sabiedrību ne tikai runā, bet arī uzklausa. Tā mēs darām arī Latvijas Bankā un turpināsim darīt arī nākotnē.
Ar šo jauno pārskatīto monetāro politiku viena lieta ir pilnīgi skaidra - mēs esam gatavi nākotnei. Iepriekšējā monetārās politikas stratēģija eirozonā tika izveidota 2003.gadā. Kopš tā laika gan ekonomika, gan sabiedrība ir spērusi daudzus soļus uz priekšu un atsevišķos gadījumos šī monetārās politikas stratēģija vairs īsti netika līdzi. Jaunas stratēģijas apstiprināšana ir ļoti svarīgs elements, lai centrālās bankas spētu īstenot tādu monetāro politiku, kura palīdz ekonomikai un sabiedrībai. Mēs esam gatavi stāties pretī visiem izaicinājumiem, kas mums būs. Tāpat es gribu uzsvērt, ka šī stratēģija ir ECB padomes vienbalsīgi atbalstīta. Tas nozīmē, ka to ir atbalstījušas visas eirozonas valstis un mēs visi esam vienās domās, kā ekonomiku nākotnē atbalstīt, un, jo labāk nākotnē klāsies eiro un eirozonai, jo labāk klāsies Latvijai.
Tagad īsi par stratēģiju. Ir noteikts simetrisks 2% inflācijas mērķis vidējā termiņā. Tas nozīmē, ka eirozonā kopumā mēs gribam sasniegt vidēji 2% inflāciju, lai tas palīdzētu iedzīvotājiem plānot nākotni un palīdzētu uzņēmumiem veiksmīgi un stabili augt. Mēs negribam inflāciju, kas ir būtiski virs vai būtiski zem 2%. Otrs punkts, kas izrietēja tieši no sarunām ar sabiedrību, ka pamazām cenu inflācijas mērījumos mēs pilnīgāk sāksim ņemt vērā mājokļu izmaksas, jo tās ir būtiska daļa iedzīvotāju patēriņā. Tas gan nav centrālās bankas rokās, jo šo indeksu rēķina Eiropas statistikas birojs "Eurostat", tādēļ mēs ar to sadarbosimies, lai nākotnē arī mājokļu cenu izmaiņas pilnvērtīgi tiktu ņemtas vērā, plānojot monetārās politikas lēmumus. Trešā būtiskā lieta stratēģijā ir klimata pārmaiņu ietekme arī uz cenām. Tās ir trīs ļoti svarīgas lietas, kuras daudz labāk sagatavo mūs nākotnes izaicinājumiem.
Kas no tā Latvijai? Eiro ir mūsu nauda! Līdz ar to mēs rūpējamies par sevi, jo, spēcinot eirozonu, mēs spēcinām sevi, un tas palīdz mums sasniegt labākus rezultātus ekonomikā. Viena lieta gan ir jāuzsver - šī ir monetārā politika, kas tiek veidota visai eirozonai, un Latvijai tajā ir tieši tāda pati balss kā Vācijai, Francijai vai Igaunijai. Bet tas nenozīmē, ka 2% inflācija automātiski ir visās eirozonas valstīs. Piemēram, jūnijā mēs redzam, ka eirozonā vidējā inflācija ir 1,9%, bet Latvijā tajā pašā laikā tā ir 2,7%. Mēs paredzam, ka inflācija Latvijā ies uz augšu, un gadu mijā tā varētu sasniegt 3,5-4%. Kādēļ tā notiek? Sākumā jāatceras, ka pagājušajā gadā cenas kritās un šogad ir zināms atsitiens pēc šī krituma. Savukārt tagadējam cenu kāpumam pamatā ir trīs faktori, un visi tie ir globāli. Pirmais ir saistīts ar naftas cenu kāpumu, jo pēc pagājušā gada recesijas tās pašlaik ir atguvušās iepriekšējā līmenī. Otrs ir globālais pārtikas cenu kāpums. Trešais - pieprasījums pēc Covid-19 ierobežojumu mīkstināšanas atgūstas straujāk nekā piedāvājums, piegāžu ķēdēs veidojas "šaurie pudeles kakli", līdz ar to dažādu preču cenas strauji aug. Taču visi šie trīs faktori ir pārejoši, tādēļ nākamajā gadā inflācijai vajadzētu sākt samazināties.
Tas viss parāda, ka, ja eirozona nosaka inflācijas mērķi 2%, tas nebūt nenozīmē, ka visās valstīs šo inflāciju ir iespējams noturēt vienmērīgi. Tas nozīmē, ka ļoti svarīgi ir vērot iekšējo situāciju un atbilstoši rīkoties. Tas, piemēram, ir tas pats stāsts par ekonomikas uzsilšanu Latvijā. Kas notiek ar būvniecību? Kas notiek ar darba tirgu? Kas notiek ar algu kāpumu? Vienota monetārā politika var palīdzēt, bet nevar atrisināt visas problēmas. Līdz ar to fiskālā politika, valsts budžets, strukturālā politika, reformas vēl arvien ir ļoti svarīgas. Pašlaik man nav nekādu bažu, ka inflācija Latvijā varētu sasniegt ļoti augtus līmeņus un apdraudēt ekonomikas izaugsmi. Te nudien nav nekāda pamata vilkt paralēles ar 2008.gadu, kad inflācija sasniedza pat 18%. Tādiem stāstiem pamata nav. Bet tas, vai inflācija nebūs 4%, nebūs 5% lielā mērā ir atkarīgs no tā, kā politika tiek veidota šeit, Latvijā, uz vietas. Tostarp, cik pārdomāti ir budžeta tēriņi, cik pārdomāta ir lielo projektu sakopošana vienā laikā, kas līdz ar strauju pieprasījumu uz augšu rauj cenas, cik jaudīgs ir darba tirgus un cik plašas ir iedzīvotāju prasmes. Tas ir jautājums par strukturālām lietām.
Inguna Ukenābele
LETA