Covid-19 pandēmija ir radījusi pamatīgas problēmas, bet vienlaikus radījusi arī jaunas iespējas un izgaismojusi ielaistas kaites. Latvijas Bankas padomes loceklis, bijušais finanšu ministrs Andris Vilks (07.01.2021.) intervijā aģentūrai LETA saka, kad ekonomika atkal atvērsies, mums šis grūdiens ir jāizmanto, lai sevi transformētu vēl vairāk. Tomēr ir arī bažas un tās ir saistītas ar to, ka Latvijas valdība tieši pašlaik ekonomikas atveseļošanā iegulda krietni mazāk līdzekļu nekā daudzas citas Eiropas valstis, un tas var radīt atpalicību nākotnē. Savukārt Latvijas Banka pašlaik ir gatava doties tālāk ar zibmaksājumu, zibsaišu un tālāk jau zibprasījumu nodrošināšanu, lai maksājumus varētu veikt ļoti ātri.
Visu 2020.gadu arī ekonomikā galvenā aktualitāte bija Covid-19. Kā mēs pašlaik ejam cauri šai krīzei?
Kopumā situācija ir pieņemama. Ja mēs paskatāmies, kā ir klājies citām valstīm gan pavasarī, gan tagad, es uzskatu, ka Baltijas valstis un Skandināvija tomēr ir vieni no labākajiem piemēriem. Tas ir pozitīvi. Pašlaik atkritiens ekonomikā ir dziļāks, nekā tika gaidīts iepriekš. Taču ekonomika ir elastīga, un mēs redzam, ka daudzas nozares, daudzi uzņēmumi savus rādītājus pat bija spējīgi uzlabot. Ja pandēmijas otrais vilnis nebūtu tik apjomīgs un nebūtu tik stipri sitis tieši pa Baltijas valstīm un Centrāleiropu, ekonomikas atgūšanās būtu ātra. Nebūtu nekādu šaubu, ka 2021.gada beigās mēs jau būtu sasnieguši iepriekšējo ekonomikas līmeni. Tagad ir skaidrs, ka ne tikai Baltijā, bet visā pasaulē pandēmija ieilgs un arī Latvijas Banka koriģēja savas prognozes. Taču labā ziņa ir vakcīna, un agrāk vai vēlāk inficēšanās līknes ies uz leju.
Mēs arī varam redzēt tās pozitīvās iezīmes, kuras Latvijā un Baltijā sākās jau pēc iepriekšējās krīzes - uzņēmēji pārorientējās, daudz kas ir modernizēts, un ekonomikas elastība viennozīmīgi ir redzama. Tāpat ir redzams, ka esam gājuši plašumā eksportā un mūsu eksporta rādītāji tiešām ir pārsteidzoši labi. Uzņēmēji zina, ko dara, saglabā kontaktus un viņiem ir preces, pēc kurām ir pietiekami labs pieprasījums. Kad ekonomika atkal atvērsies, mums viennozīmīgi būs ļoti labas starta pozīcijas.
Tagad mums šis grūdiens ir jāizmanto, lai sevi transformētu vēl vairāk.
Kādas problēmas pandēmija ir izgaismojusi? Piemēram, vai problēmas ar dīkstāves pabalstiem neparādīja, ka Latvijā joprojām būtiskā apjomā darbojas ēnu ekonomika?
Diemžēl negatīvās lietas ir tās pašas, kuras pirms 10 un 20 gadiem. Tā ir liela ēnu ekonomika. Baltijā mums ir vājāka sabiedrības uzticēšanās valstij. Daudzi mēģina dzīvot paši par sevi un ignorēt daudzas lietas, ko Covid-19 krīzē mēs redzam kā pretreakciju.
Mēs tagad ļoti spilgti redzam, kas notiek, ja daudzi cilvēki ir ārpus formālās ekonomikas vai tikai daļēji tajā iekšā, kā arī to, ja ir daudz nodokļu maksāšanas režīmu, kuri kopā rada lielu apjomu. Šis ir brīdis, kad gan uzņēmējiem, gan darba ņēmējiem izvērtēt, kādā veidā tad turpināt strādāt.
Mēs nezinām, kādi turpmāk var būt globālie satricinājumi. Šajā krīzē valstis nāca ar ļoti apjomīgām atbalsta programmām, kas iepriekš nekad tā nebija bijis un to neviens negaidīja - arī tie, kuri "sēž" ēnu ekonomikā. No tā ir jāizdara secinājumi arī nākamībai par to, ka valsts var nākt palīgā, ir mehānismi, kuri var palīdzēt. Tādēļ būtu ļoti labi, ja mēs rezultātā redzētu ēnu ekonomikas mazināšanos.
Taču pašlaik tā ir liela, un mēs to ļoti labi redzam. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ mums ir atpalicība no pārējām Baltijas valstīm. Ēnu ekonomika noteikti ietekmē. Ja pašlaik mēs neizmantosim iespēju to transformēt un mazināt, tas būtu ļoti skumji. Es gribētu redzēt ļoti aktīvu ekspertu un sabiedrības diskusiju par Latviju Covid-19 krīzes laikā un pēc tās - kas ir noticis un kas būtu jādara.
Savukārt, ja runājam par atbalsta programmām, tad Baltijas valstis uz Eiropas Savienības (ES) fona visdrīzāk izcelsies, un Latvija jo īpaši ar to, ka krīzes laikā būs iztērēts vismazāk naudas. Ja izrādīsies, ka šī nauda nav izmantota, tad tas radīs Latvijas tālāku atpalicību no kaimiņiem, kas netiks piedots. Pašlaik izskatās, ka Baltijas valstīs krīzes laikā no valsts puses pandēmijas pārvarēšanai būs tērēts divas reizes mazāk nekā ES vidēji. Ja gala rezultātā Latvijā tie būs daži procenti no iekšzemes kopprodukta (IKP) - ne tuvu astoņiem, desmit vai piecpadsmit procentiem, kā tas izskatās daudzās citās ES dalībvalstīs -, tad mēs nebūsim izmantojuši iespējas, kuras varētu dot pozitīvu grūdienu ekonomikai. Līdz šim līdzekļu piešķiršanas temps ir bijis lēns. Mācības no tā ir gūtas, un tagad ir uzlabojumi, taču gala rezultāts joprojām uztrauc. Turklāt, ja mēs skatāmies, kas notiek pārējās Baltijas valstīs - es te pat nerunāju par vāciešiem, francūžiem vai amerikāņiem -, atbalsta nauda pie mums ir ļoti maz sasniegusi mājsaimniecības, konkrētus cilvēkus. Manuprāt, tieši šis jautājums arī rada spriedzi patlaban. Cilvēki redz, ka nauda ir, bet līdz konkrētiem adresātiem šī nauda īsti nenonāk. Tas ir ļoti būtisks jautājums, it īpaši, ja atceramies, ka jau šogad sāksies Saeimas priekšvēlēšanu maratons. Savukārt, ja parunā ar cilvēkiem rietumvalstīs, tad tur nauda kontos ir nonākusi daudz ātrāk un cilvēkiem ticība valstij ir daudz lielāka.
Mums bija liela vēlme ēnu ekonomikas dēļ izšķirties, kuriem dot un kuriem nē. Taču tādēļ, ka pandēmija bija ļoti liels šoks sabiedrībai, lēmumus vajadzēja pieņemt ātrāk. Tagad rudenī bija izmaiņas, bet sākotnēji atbalsta piešķiršanas kritēriju latiņas bija ļoti augstas un aizdomu plīvurs bija liels. Būtu jau ļoti labi, ja varētu pateikt: kurš nav maksājis nodokļus, neko nesaņems. Taču pandēmijas radītais šoks un apjukums ir pārāk liels un tas var radīt bumbas sprādzienu. Tātad to visu vajag risināt pārdomātāk. Igauņiem un lietuviešiem šis jautājums nav bijis tik ass, tādēļ arī sabiedrības reakcija uz dažādiem valdības lēmumiem, iespējams, ir sabalansētāka.
Kādēļ ir bažas, ka beigās piešķirtais atbalsta apjoms būs ļoti mazs, jo būs taču pieejami arī ļoti plaši ES atbalsta instrumenti ekonomikas atveseļošanai no krīzes?
Bažas ir tieši par to naudu, kura ir pieejama uzņēmējiem un sabiedrībai šajos mēnešos. Bažas ir par to, ka pašlaik Baltijā atbalstam ir iezīmēti desmit vai padsmit procenti no IKP, bet reāli tiks izlietoti divi, četri procenti. Es runāju tieši par pašlaik pieejamo atbalstu uzņēmējiem un dīkstāves pabalstiem darbiniekiem.
Ja runājam par nākamo posmu, tad tur ir citi jautājumi. Uz Eiropas ekonomikas atkopšanās plānu pašlaik tiek liktas lielas cerības, un visi grib redzēt, ka Eiropa "ielec" citā kvalitātē, izmantojot šo naudu. Tādēļ ir arī ļoti spēcīgs fokuss uz konkrētām lietām - vidi un digitalizāciju, kas ļauj veidot modernāku ekonomiku. Latvijā diskusijas par to ekspertu un ministriju līmenī notiek, bet stāsts par to, kā mēs turpmāk ejam tālāk, sabiedrībā īsti nav iznests. Te ir tāda pati pieeja kā ar iepriekšējo Nacionālo attīstības plānu. It kā ir iezīmēti virzieni, bet bažas rada fokuss jeb jautājums, ko tas mums dos. Izskatās, ka mēs raugāmies uz visu, bet nav skaidra fokusa un nauda nav iezīmēta konkrētām lietām. Tādēļ man ir lielas bažas, ka pēc šī visa Latvija izskatīsies daudz sliktāk nekā mūsu kaimiņi.
Diemžēl es redzu tieši tādu pašu pieeju, kā pirms pieciem un desmit gadiem. Manuprāt, šī pieeja ir jātransformē. Latvija galvenokārt "buksē" fokusa trūkuma dēļ un nespēj atrast pietiekamu "kritisko masu" sabiedrībā un uzņēmējos, lai to iedzīvinātu. Turklāt šoreiz problēma nav naudā, bet gan tās apguves tempos un efektivitātē.
No Latvijas Bankas puses mēs par to gribētu kvalitatīvu diskusiju, jo šī ir unikāla Latvijas iespēja. Iepriekš mēs "nogulējām" izrāvienu. Izejot cauri iepriekšējai finanšu krīzei, mēs daudz ko transformējām savā domāšanā valsts pārvaldē, kļuvām efektīvāki, bet tas ātri pieklusa. Lai gan Latvijā bija ekonomikas pieaugums, mēs turpinājām atpalikt no kaimiņiem un mums paspēja aizskriet garām vēl daudzas citas valstis. Es ļoti ceru, ka tuvākajos mēnešos mums izdosies tikt galā ar Covid-19, un tālāk jau ir jāliek fokuss uz programmām, kur mums ir pieejamas lielas naudas summas, lai mēs izdarītu efektīvu lēcienu uz priekšu. Jomas, kurās to darīt, ir dažādas, bet es uzskatu, ka, ja Latvija nefokusēsies uz pāris lietām, kuras ir skaidras un saprotamas, tad tas viss izplēnēs un aizies tādās pašās sliedēs kā līdz šim. Uz to man ļoti bieži ir norādījuši arī ārzemēs, sakot: Latvijā ir gudri cilvēki ar labām idejām, bet kādēļ jūs nefokusējaties uz pāris lietām, kuras varat pārdot gan savai sabiedrībai, gan starptautiski? Tā vietā jūs cenšaties noklāt visu laukumu un rezultātā tas izplēn gan politiskā līmenī, gan neatspoguļojas ekonomikas rādītājos.
Īpaši efektīvi pēdējā laikā ir bijuši lietuvieši. Paskatieties, kā pēdējo 10 gadu laikā ir augušas viņu algas un pirktspēja. Tagad tieši lietuvieši ir jaunie Baltijas čempioni, kuri pamazām iet garām igauņiem, kuri sasniedza augstu līmeni, bet tagad viņiem traucē politiskā vide un kaut kādā mērā pašapmierinātība. Lietuvā pašlaik ir spēcīgs fokuss uz investīciju piesaisti visos līmeņos un Eiropā Viļņu redz kā "fin tech" centru. Par Rīgu un Latviju daudz kas ir aizmirsts un pat par to negrib runāt iepriekšējo skandālu un finanšu sektora "remonta" dēļ.
Tādēļ es no Latvijas Bankas puses gribētu diskusiju par to, kā turēt fokusu uz lietām, kuras mums tiešām ļaus izdarīt lēcienu. Vienu desmitgadi mēs jau esam "nogulējuši" un to vairs nevar atļauties darīt un visus plānus paturēt tikai uz papīra. Eiropa arī neatkāpsies - "zaļais kurss" nekur nepazudīs un tas no visām dalībvalstīm tiks pieprasīts. Latvijai šajā ziņā daudz kur ir labas pozīcijas, bet mums ir jāizdara savi mājasdarbi. Tāpat, ja mēs ejam cauri administratīvi teritoriālajai reformai, tad darām to lietderīgi, lai cilvēki laukos un reģionos saprot, kādēļ tas tiek darīts un ko tas dos. Galvenokārt tā ir savienojamība, sākot ar "pēdējo jūdzi" internetā un beidzot ar ceļiem. Covid-19 ir ienesis pilnīgi jaunu domāšanu sabiedrībā un arī biznesā. Liela daļa strādās no mājām arī turpmāk. Tādēļ, ja mēs gribam savu teritoriju attīstīt, mums ir jānodrošina savienojamība. Reformā naudai ir jāseko jēgpilniem projektiem. Tādēļ es nebūt neesmu pesimistisks. Šis ir īstais brīdis, lai mēs izmantotu iespējas, bet tās nedrīkst nogulēt.
Uz ko mums vajadzētu fokusēties? Viena lieta, par ko daudz runā, ir digitalizācija. Uz ko vēl būtu jābūt fokusam?
Pēc manām domām, pašlaik mums ir ļoti laba iespēja attīstīt jebko, kas ir saistīts ar energoefektivitāti. Daudzas no mūsu ēkām ir tiktāl nolaistas, ka ir ļoti labas iespējas investīcijām šajā jomā ar valsts vai ES grantu līdzdalību. Tas mums uzreiz ļautu izmantot jūtami mazāk resursu. Tāpat svarīga joma ir savienojamība, un tur jau tiek ieguldīti līdzekļi.
Tāpat tieši Latvijā ir jūtams tas, ka pēdējā desmitgadē ir pieaugusi sociālā nevienlīdzība. Šai jomai var pievērsties, sākot ar nodokļu politiku un beidzot ar veselības aprūpes un izglītības pieejamību un reģionālo reformu. Šis jautājums tik aktuāls nav ne Lietuvā, ne Igaunijā, jo tur šī plaisa ir mazināta ar dažādiem instrumentiem.
Lielā mērā tas ir saistīts arī ar cilvēkkapitālu. Mēs jau ļoti labi redzam arī savas vājās vietas veselības aprūpē. Arī izglītībā tagad daudz kas parādās. Liels neatbildēts jautājums ir arī mūžizglītība, kas dod pārkvalifikācijas iespējas. To var pārnest pavisam citā līmenī. Cilvēkkapitāls, piemēram, deva milzīgu izrāvienu Īrijai. Kad Īrija tika pie ES fondiem, šajā jomā tika ieguldīti milzīgi līdzekļi, un 10 gadu laikā Īrija kļuva par vienu no bagātākajām Eiropas valstīm, liekot naudu cilvēkos. Risinājumi ir iespējami dažādi, bet Latvijai būtu jāatbild uz jautājumu, ko mēs darām sociālās nevienlīdzības plaisas mazināšanai.
Tāpat svarīga lieta ir ēnu ekonomikas mazināšana, un ar ēnu ekonomiku varam skaidrot arī mazo kreditēšanas apjomu. Sistēmiski mēs joprojām atpaliekam no Austrumeiropas, nemaz nerunājot par Rietumeiropu. Nauda ir dārgāka vai negribīgāk sasniedz ekonomiku, jo liela daļa uzņēmumu - īpaši mazie un vidējie - ir ēnu ekonomikā, un bankām saskaņā ar jaunajām regulām salīdzinoši grūti ir ar tiem strādāt. Savukārt, ja parādu piedziņas lietas nonāk tiesās, tad tas ir dārgs un salīdzinoši garš process. Šie riski jau ir ieslēgti kreditēšanas procesā, tādēļ prasības pēc ķīlām ir daudz augstākas nekā daudzviet Eiropā. Latvija pašlaik šajā jomā iet pareizā virzienā, bet tas ir viens no iemesliem, kurš Latvijai līdz šim nav ļāvis attīstīt savu potenciālu.
Tad ēnu ekonomika mazināsies?
Mazināsies. Taču tas varētu prasīt ilgāku laiku, nekā mēs domājam, jo šī sistēma ir iesīkstējusi. Taču šis atkal ir dialogs un instrumenti, kuros ir gan burkāns, gan pātaga. Ja mēs joprojām redzam, ka pie mums ir Baltijā augstākās darbaspēka izmaksas, tad darbaspēka nodokļu slogs ir jāmazina. Ir jādomā par laiku, kad to darīt, bet tas noteikti ir ceļš, pa kuru jāiet.
Pēc Covid-19 krīzes ir arī jāveic izvērtējums par atbalsta mehānismiem, kā arī jādomā par potenciāliem ārējiem satricinājumiem. Uzņēmējiem, kuri ir pilnībā vai daļēji ēnu ekonomikā, ir jādomā, kāda būs izeja šādos gadījumos. Tas pats jādara darbiniekiem. Es domāju, ka pēc šīs krīzes lielāks pieprasījums pēc legalizācijas varētu nākt tieši no darbiniekiem, nevis darba devējiem, jo viņi gribēs pasargāt savas ģimenes šādos satricinājumu brīžos. Valstij šajā gadījumā ir jānāk pretī.
Vai šis pandēmijas laiks varētu būt mainījis arī uzņēmēju domāšanu? Ja atceramies, kas notika pirms pandēmijas, tad uzņēmēju organizācijas nāca pie valdības ar lūgumiem atvērt darba tirgu trešo valstu pilsoņiem. Vai tagad domāšana būs mainījusies tajā virzienā, ka vajag nevis lētu darbaspēku, bet gan ir jāinvestē automatizācijā, robotizācijā, dažādos digitālos risinājumos?
Viennozīmīgi. Turpmāk runu par darbaspēka ievešanu būs salīdzinoši maz. Būs nozares, kuras to prasīs, bet mēs redzam, kas tagad notiek. Mums ir jādomā par jauno ekonomiku, un tas nozīmē maksimāli samazināt cilvēku līdzdalību procesos, kurus var paveikt automātiski. Tāpat tas nozīmē pieeju dažādiem datiem un attālinātu darbu, kur vien tas ir iespējams. Tagad darba procesos būs izteikta e-vide, kur vien tas ir iespējams. Uzņēmēji daudzās jomās to apzinās, bet šis ir brīdis, kad šajos risinājumos investēt vajag vēl vairāk. Tagad vairs nav iemeslu šaubām, ka tieši šis ir tālākais ceļš.
Tāpat izmaiņas notiek sadarbības un piegāžu ķēdēs. Globalizācija tur viennozīmīgi saruks un daudz izteiktāks būs reģionālais aspekts. Arī biznesa kontaktu veidošana daudz vairāk notiks e-vidē, un jautājums ir, kā tur sevi parādīt no labākās puses. It īpaši mazu valstu pārstāvjiem tas ir liels izaicinājums, bet Latvijai šajā virzienā ir labas iestrādnes. Mēs pēc šīs krīzes redzēsim, kuru valstu uzņēmēji būs šajā jomā vairāk investējuši un kādi pēc tam būs šo valstu labklājības rādītāji. Latvijai tas viennozīmīgi ir vajadzīgs, jo mūsu ekonomika ir jātransformē. Latvijai lielāko pienesumu dos modernākie uzņēmumi un Rīgas faktors. Izskatās, ka Rīga pēc ilgas būšanas ēnā sāk mosties, un, ja Rīga atgūs savu potenciālu kā vērā ņemama lielpilsēta, tad tas būs spēcīgs atbalsts Latvijas ekonomikai.
Budžeta pieņemšanas procesā bija diezgan lielas diskusijas par to, vai šis ir pareizais laiks, lai mainītu nodokļu likmes. Kāds ir jūsu kā bijušā finanšu ministra viedoklis?
Es saprotu, ka šī koalīcija to gribēja darīt un reizi četros gados - tā ir laba pieeja. Mēs nevaram kacināt sabiedrību ar nebeidzamām reformām un nodokļu izmaiņām. Tāpat to bija labi darīt šogad, jo nākamgad jau startēs Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa un tas būtu krietni grūtāk. Protams, ka neviens negaidīja Covid-19. Pēc pandēmijas pirmā viļņa acīmredzot valdīja pārliecība, ka, ja nāks arī otrais vilnis, tad Latvija būs pietiekami sagatavota un tam nevajadzētu atstāt būtiskas sekas, tādēļ valdība var iet uz priekšu. Taču var jau atkal teikt, ka bija kļūdas komunikācijā, jo visu laiku izskanēja izbrīns no valdības sociālajiem partneriem, ar kuriem viens vai otrs jautājums nebija saskaņots. Es nezinu, kā tas noritēja, bet ir acīm redzami, ka dialogs nebija pietiekami efektīvs, un nav sajūtas, ka lēmumi būtu bijuši kopdarbs. Līdz ar to bija saprotama pretreakcija, kuru vēl pastiprināja pandēmijas otrais vilnis. Tādēļ budžeta pieņemšanas brīdis izvērtās ļoti sarežģīts. Taču budžets vairāk vai mazāk tika izdiskutēts, tādēļ tā pieņemšana ir pozitīva lieta.
Tomēr nākotnē būtu ļoti labi, ja šīs lietas tiešām netiktu diskutētas pārāk bieži. Reizi četros gados ir biežākais, kad to varētu darīt. Turklāt nevajag tās saukt par reformām. Tās nav reformas, bet pārstrukturizācija. Reforma ir fundamentālas izmaiņas. Eiro ieviešana bija reforma. Tagad iecerētais virziens bija pareizs - minimālās algas celšana, palīdzība ģimenēm. Taču nav atrisināts jautājums par to, ka joprojām tiek pieļauti salīdzinoši daudz dažādu nodokļu maksāšanas režīmu, kas tieši krīzes laikā ir radījuši šoku. Troksnis bija ļoti liels, šī lieta ir radījusi daudzas mieles, un tas viss ir palicis bez lielām izmaiņām. Tomēr ilgi nevar ļaut ar šiem režīmiem dzīvot pašplūsmā un neziņā. Pēc manām domām, pareizais ceļš ir darbaspēka nodokļu mazināšana un adekvāta patēriņa nodokļu celšana kā kompensējošais mehānisms. Taču lielākie jautājumi rodas tieši par šiem dažādajiem nodokļu maksāšanas režīmiem. Būtu jābūt maksimāli maz režīmu un lielai skaidrībai. Pašnodarbinātajiem un ļoti maziem uzņēmumiem ir vajadzīgs atbalsta mehānisms, bet tam ir jābūt skaidram. Tāpat to visu vajag ļoti laicīgi izdiskutēt.
Latvijas Bankā jūs vadīsiet Stratēģijas attīstības un inovāciju komiteju. Kādi būs mērķi?
Turēt acis vaļā un maksimāli daudz raudzīties, kas notiek pasaulē, kā arī maksimāli izmantot šo brīdi, kurš ir ļoti labvēlīgs transformācijai. Labā lieta ir tā, ka Latvijas Banka ir moderna iestāde, kurā ir plašs datu kopums, inovācijas, gudri kolēģi. Latvijas Bankas galvenais uzdevums ir dot maksimālu pienesumu sabiedrībai. Mums ir pieeja inovatīviem risinājumiem, informācijai, tādēļ mums ir jāatrod kanāls, kurā mēs to vislabākajā veidā varam novadīt tālāk, lai Latvijā būtu pēc iespējas tālredzīgāki un gudrāki risinājumi jebkurā jomā - sākot no valdības un beidzot ar sabiedrību. Pašlaik tam ir ļoti pateicīgs brīdis, jo pašlaik visi mēģina atrast citādāku skatījumu. Pandēmija atnesa šoku, un vienlaikus kļuva skaidrs, ka mēs daudzās jomās nedzīvosim un nestrādāsim kā līdz šim. Tas prasa izkāpt no komforta zonas un paraudzīties apkārt. Ļoti tālu šajā ziņā iet Ķīna, ASV un Eiropa pat kaut kādā ziņā ir bijusi atpalikusi. Tādēļ Latvijas Banka varētu būt viens no celmlaužiem, kurš liek šajā jaunajā domāšanā iedziļināties un šo piedāvājumu nest tālāk redzamākā veidā. Mēs gribam būt redzami, jaudīgi un gribam, lai mūsu pienesums kvalitatīvi tiek izmantots paliekošā veidā.
Zibmaksājumu jomā mēs jau pozitīvi izceļamies Eiropas līmenī. Tas ir labs piemērs labāko ideju transformācijai reālajā dzīvē.
Jūsu kompetence ir arī sadarbības pārraudzība ar Eiropas banku iestādi. Kurus jūs pašlaik redzat kā aktuālākos jautājumus? Pirms Covid-19 krīzes daudz tika runāts par to, ka Eiropā ir nevienāda pieeja naudas atmazgāšanas novēršanas jautājumiem finanšu sektorā.
Tas, kas ir izdarīts Latvijā, ir ļoti labi. Latvijas reputācija cieta smagi, un es, strādājot ārvalstīs, to ļoti izjutu, jo bija ļoti daudz jautājumu, uz kuriem bija grūti atbildēt. Par to, ko Latvijas institūcijas un sabiedrība ir izdarījusi, cepuri nost. Taču jautājums par neskaidras izcelsmes naudas aprites novēršanu paliek. Joprojām ir daudzas jurisdikcijas - arī lielās un ietekmīgās Eiropas valstis -, kuras nav pietiekami pētījušas savas finanšu un juridiskās sistēmas. Latvija, Baltija un arī Skandināvija saņēma ļoti jūtamus pirmos sitienus, un ilgtermiņā tas ir bijis arī pozitīvs lādiņš, lai daudzas lietas sakārtotu un vairs nepieļautu situācijas, kādas ir bijušas iespējamas agrāk.
Tajā pašā laikā Rietumos tas ir noticis tikai daļēji un politiskā griba šīs lietas mainīt joprojām ir salīdzinoši vāja. Tādēļ pašlaik ir situācija, ka no vieniem tiek prasītas pārmaiņas, otriem tiek dotas atlaides vai pārejas periodi. Es ļoti ceru, ka Eiropas Komisijai būs vēl vienotāka programma un kategoriska prasība transformēt un padarīt caurskatāmas finanšu sistēmas arī citās jurisdikcijās, lai finanšu sistēmas būtu vienādas. Kamēr tādos apjomos pastāv ārzonas, kamēr Eiropā ir jurisdikcijas, kurās joprojām notiek tas, kas kādreiz notika Latvijā, tas nav pieļaujams. Ir jāskatās uz pragmatiskiem risinājumiem, bet frontei ir jābūt vienotai, jābūt vienlīdzībai. Tas ir pats svarīgākais, un tad arī atrisināsies daudzi jautājumi.
Kāda pašlaik ir situācija Latvijā, jo izskan arī viedoklis, ka pašlaik mēs esam tik stingri, ka bankām jau ir grūti elpot, tiek bremzēta kreditēšana, citas lietas?
Ja tu gribi atjaunot reputāciju, tad rīkojies maksimāli ātri un dari pat varbūt vairāk, nekā no tevis gaida. Mazai valstij diemžēl nav citas receptes. Tagad ir jāvērtē, kas ir bijis pārspīlēts, un bankām ir jādod iespēja riskus vairāk vērtēt pašām. Tās ir nevis brīvākas rokas, bet lielāka elastība. Šis jautājums ir svarīgs, un kopsaucējs noteikti tiks atrasts. Taču galvenās vadlīnijas viennozīmīgi ir jāsaglabā. Mūsu gadījums ir ļoti sarežģīts tieši ēnu ekonomikas dēļ.
Lielāka elastība bankās arī ir viens no balstiem, kas varētu sekmēt kreditēšanas atjaunošanos. Tam papildus ir jābūt tiesiskās vides sakārtotībai un, protams, pēc Covid-19 krīzes arī noteiktībai ekonomikā. Tas ir brīdis, kad banku kreditēšanā dinamikai atkal ir jāpagriežas pozitīvā virzienā.
Jūsu pārziņā Latvijas Bankā ir arī IT joma. Pašlaik Latvijas veiksmes stāsts ir zibmaksājumi. Vai Latvijas Bankā varētu tapt vēl kaut kas?
Zibmaksājumi, zibsaites un zibprasījumi ir tās lietas, ar kurām mēs varam lepoties. Šīs ir jomas, kuras centrālās bankas parasti negrib cilāt, un mēs tādēļ izskatāmies ļoti labi ne tikai uz Baltijas vai Skandināvijas, bet uz visas Eiropas fona. Apjomi aug, un svarīgi ir arī tas, ka mēs tos izmantot iedrošinām sadarbības partnerus un sabiedrību. Ja reiz šādi produkti ir pieejami, tie ir maksimāli jāizmanto. Es domāju, ka Latvijā zibmaksājumu nodrošināšanā iesaistīsies viss banku sektors, jo kurš gan gribētu palikt ārpusē. Mēs šo pakalpojumu piedāvājam arī Igaunijai, jo Igaunijas centrālā banka to nedara.
Arī jauni risinājumi, kuri nāks, var tikt testēti mūsu ziblaboratorijās. Bankām svarīgākais ir, ka viss notiek ātri un uzticami. Tāpat mēs ar šiem risinājumiem izejam starptautiskajā jomā. Es no savas pieredzes varu teikt, ka Baltijas un Ziemeļeiropas bankas progresā ir aizgājušas ļoti tālu. Par to var raudāt vai smieties, bet es vēl pērn, esot citu banku klients, no Londonas un Luksemburgas saņēmu čeku grāmatiņas. Kādēļ mūsdienās kaut kas tāds būtu vajadzīgs? Es tās turu kā suvenīrus. Mēs esam jau inovāciju līmenī un tā ir kļuvusi par normu.
Tomēr Latvijas komercbankas zibmaksājumiem pievienojas pamazām. Kādēļ šis process ir salīdzinoši lēns?
Tas vairāk ir jautājums banku pusei. Bankām ir vēlme pārliecināties, ka viss notiks gan ātri, gan ļoti droši. Acīmredzot sagatavošanās prasa vairāk laika, nekā tika lēsts. Es tomēr uzskatu, ka lielākajā daļā banku IT sistēmas ir modernas un tehniski viss ir risināms, tādēļ šī iemesla dēļ diezin vai visam vajadzētu ievilkties. Tas ir visai īsa laika jautājums, lai iekšā būtu viss banku sektors.
Kā jaunajā gadā varētu attīstīties zibmaksājumu apjoms - pieaugums būs par procentiem, par reizēm?
Latvijas Bankas zibmaksājumu infrastruktūrā dienā tiek veikti vidēji 60 000-70 000 zibmaksājumu 15-16 miljonu eiro apmērā. Kopš ieviešanas kopā veikti jau vairāk nekā 20 miljoni zibmaksājumu par četriem miljardiem eiro.
Visdrīzāk pieaugums būs mērāms reizēs. Es domāju, ka liels pieaugums būs zibsaišu izmantošanā, ko nodrošinās privātpersonas. Latvijā un Igaunijā pieslēgto zibsaišu skaits pārsniedzis 300 000. Vēl aprīlī to skaits bija zem 100 000, līdz ar to pieaugums ir dinamisks. 68% no Latvijas Bankā reģistrētajām zibsaitēm ir Latvijā, bet 32% - Igaunijā. Novembrī zibsaites izmantotas vairāk nekā 800 000 pārskaitījumu, vēl aprīlī - mazāk nekā 200 000.
Pašlaik notiek diskusijas arī par to, ka zibmaksājumos tiktu iesaistīts vēl viens ļoti spēcīgs spēlētājs - Valsts kase. Tas ir tikai laika jautājums.
Tad ar zibmaksājumu varēs samaksāt arī nodokļus?
Tā tam būtu jābūt. Tā ir droša un ātra vide.
Pašlaik zibsaites paredz pārskaitījumu, ja ir zināms otras personas tālruņa numurs. Vai varētu būt arī citi identifikatori - piemēram, e-pasta adrese?
Arī e-pasts var būt kā risinājums, bet šajā gadījumā ir jāvērtē drošības rādītāji, šis varētu būt garāks ceļš. Ir jābūt pārliecībai, ka šai sistēmai ir mazs ievainojamības risks. Manuprāt, tomēr nekas neaizstās mobilā tālruņa izmantošanu, jo tas ir pieejamāks. Mēs redzam arī to, kas notiek Āfrikā, lielā daļā Indijas un daudzās Āzijas valstīs. Tur lēciens no situācijas, ka cilvēkiem vispār nebija bankas konta un bija grūti kaut kur saņemt naudu, uz risinājumu ar mobilo telefonu izmantošanu norēķinos notika ļoti ātri. Tas pašlaik ir vispieprasītākais ceļš.
Jaunajā gadā ir paredzēts nodrošināt arī zibprasījumus. Kāds ir paredzams pieprasījums pēc tiem?
Tas ir atkarīgs no pakalpojumu sniedzējiem. Manuprāt, tas ļoti varētu atvieglot jebkura pakalpojumu sniedzēja, tirgotāja vai iestādes pieeju maksājumu plūsmai, jo tas ir ļoti ātrs, izprotams un efektīvs rīks. Tas ietaupa laiku un paātrina naudas apriti. Līdz ar to tā izmantošanu vajadzētu maksimāli veicināt. Tikko būs pirmie pozitīvie gadījumi, tas, manuprāt, aizies lavīnas veidā. Es šaubos, vai kāds gribēs atrasties ārpus šīs sistēmas.
Domāju, ka tam būs pieprasījums arī citās Eiropas valstīs. Zibprasījums būs nodrošināts starpbanku līmenī, nevis vienas bankas ietvaros, kā tas ir pašlaik. Tas tiek veidots saskaņā ar vienotu Eiropas standartu, kas ļaus zibprasījumus izmantot vēl plašāk, t.i., ne tikai starp bankām Latvijā un Baltijā, bet visā vienotajā eiro maksājumu telpā.
Zibprasījumi pilnībā varētu aizstāt rēķinus?
Jā. Ar vienu klikšķi tur var ieekonomēt ļoti daudz laika. Turklāt ekonomikai un uzņēmējiem ļoti svarīgi ir, ka šis risinājums ļoti paātrina naudas apriti. Tieši e-komercijā tas ir ļoti spēcīgs risinājums.
Protams, tas ir skaidrošanas darbs un ir jāiegūst uzticība, bet, ja pirmie divi elementi - zibmaksājumi un zibsaites - labi strādā, tad sabiedrībai ir tikai jāizskaidro, kas ir nākamais solis. Es domāju, ka gada otrajā pusē tam visam būtu jāstrādā, un man nav nekādu šaubu, ka tas izdosies.
Kā kopumā pašlaik var vērtēt Latvijas maksājumu sistēmu, kaut vai salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm?
Es domāju, ka tā ir efektīva, izprotama un arī droša. Kā jau es minēju, tad mēs daudziem reģioniem esam priekšā. Baltija un Ziemeļeiropa šajā ziņā pašlaik ir labākās Eiropā. Latvijas Banka turklāt izceļas ar to, ka mēs esam šīs maksājumu sistēmas turētājs, un tas ir papildu pozitīvs pienesums no Latvijas Bankas puses, ar ko nevar palepoties daudzas vecākas ES valstis, kur centrālās bankas nav šo procesu vadītājas.
Vai Covid-19 laiks būs devis grūdienu arī maksājumu paradumu izmaiņām sabiedrībā? Piemēram, vai varētu samazināties skaidrās naudas aprite, kuras vietā daudz vairāk izmantotu elektroniskos maksājumus?
Viennozīmīgi. Arī tad, ja nebūtu Covid-19, mēs redzētu bezskaidras naudas maksājumu pieaugumu. Tas ir neatgriezenisks process, un tā tas notiek Skandināvijā un daudzās citās valstīs, kurās ir moderns banku sektors. Vienlaikus pēdējos mēnešos ir ļoti ierobežotas iespējas apmeklēt veikalus, dažādas iestādes, tādēļ būs ļoti interesanti pasekot maksājumu informācijai. Bezskaidras naudas norēķinu aktivitāte viennozīmīgi būs pieaugoša, jo kompensēs to, ko nevar izdarīt fiziski. Un daudzi pie tā pieradīs. To mēs redzam arī daudzās valstīs, kur lielu šoku piedzīvo tieši tirgotāji, jo cilvēki dod iespēju tieši tiem uzņēmumiem, kuros preces un pakalpojumus var pasūtīt attālināti. E-komercija viennozīmīgi aug.
Skaidrā nauda saglabāsies daudz un dažādu iemeslu dēļ. Ja mēs paskatāmies arī uz pasaules datiem, tad kopējais naudas apjoms pieaug abās pusēs - gan bezskaidrās, gan skaidrās naudas norēķinos.
Kas attiecas uz skaidro naudu, tad ļoti svarīgi ir runāt un domāt par tās pieejamību. Nav noslēpums, ka Latvijā ir lauku reģioni, kuros līdz bankomātiem ir jāmēro pietiekami tāls ceļš. Mēs arī zinām, ka samazinās banku filiāļu un šur tur bankomātu skaits. Šī ir joma, ko noteikti vajadzētu sabalansēt. Skaidras naudas pieejamībai ir jābūt. Tas ir jautājums, ko, iespējams, var risināt arī saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu. Vienalga, kā to nosauc, bet skaidras naudas pieejamība no mūsu puses ir būtisks jautājums. Iespējams, ir jāvērtē, vai no turienes, kur bankomātu tīkls ir ļoti blīvs, tos nevar pārvietot, domājot par tiem iedzīvotājiem un dažos gadījumos arī uzņēmumiem, kur bankomātu sasniedzamība ir vājāka. Sabalansētība ir svarīga, un mums ir jābūt sociāli atbildīgiem. Skaidrā nauda apritē mazināsies, bet tai ir jānodrošina pieejamība.
Inguna Ukenābele
LETA