2026. gada pētījumi
Erwan Gautier, Cristina Conflitti, Daniel Enderle, Ludmila Fadejeva, Alex Grimaud, Eduardo Gutiérrez, Valentin Jouvanceau, Jan-oliver Menz, Alari Paulus, Pavlos Petroulas, Pau Roldan-Blanco, Elisabeth Wieland
Pilns pētījuma teksts pieejams angļu valodā
Kopsavilkums
Izpratne par to, cik bieži un cik spēcīgi patēriņa cenas pielāgojas lielu izmaksu šoku periodos, ir būtiska inflācijas dinamikas un monetārās politikas reālās ietekmes novērtēšanai. Zemas inflācijas apstākļos cenas mainās reti, bet akadēmiskajā literatūrā ir maz liecību par to pielāgošanos lielu izmaksu šoku gadījumā. Izmantojot detalizētus patēriņa cenu mikrodatus no deviņām eirozonas valstīm (Austrija, Igaunija, Francija, Vācija, Grieķija, Itālija, Latvija, Lietuva un Spānija), šajā pētījumā analizēts, kā cenu noteikšana mainījās augstas inflācijas periodā no 2021. līdz 2024. gadam. Analīze balstās uz aptuveni 190 miljoniem cenu novērojumu un nodrošina konsekventu salīdzinājumu ar iepriekšējo pētījumu, kurā tika apskatīts cenu noteikšanas mehānisms zemas un stabilas inflācijas periodā pirms 2020. gada (Gautier u. c., 2024).
Pētījumā secināts, ka augstākas inflācijas apstākļos uzņēmumi paaugstina cenas biežāk. Vidēji to cenu īpatsvars, kas mainījās konkrētajā mēnesī, pieauga no aptuveni 8 % pirms Covid-19 pandēmijas līdz vidēji 12 % 2022. gadā, bet 2023. gada janvārī sasniedza gandrīz 16 %. Šo pieaugumu galvenokārt noteica biežāka cenu paaugstināšana, savukārt vidējais cenu paaugstinājuma vai samazinājuma apmērs mainījās tikai mēreni. Inflācijai 2023. un 2024. gadā mazinoties, cenu izmaiņu biežums pakāpeniski atgriezās iepriekšējā līmenī, īpaši pārtikas un neenerģētisko rūpniecības preču segmentā. Savukārt pakalpojumu nozarē cenu izmaiņu biežums saglabājās augstāks par vidējo, kas atbilst noturīgākam, ar algu kāpumu saistītam spiedienam šajā nozarē.
Karsten Staehr, Oļegs Tkačevs, Ann Merit Toiger
Pilns pētījuma teksts pieejams angļu valodā
Kopsavilkums
Šis pētījums aplūko vienu no šobrīd svarīgākajiem ekonomikas politikas jautājumiem Eiropas Savienībā (ES) – kā mazināt valsts parādu, izmantojot fiskālās politikas instrumentus. Pēdējās desmitgadēs daudzas ES valstis ir saskārušās ar augstu un pieaugošu parādu, kurš visvairāk palielinājās globālās finanšu krīzes un Covid-19 pandēmijas ietekmē. Vienlaikus pieaug arī fiskālais spiediens, ko rada aizsardzības izdevumi, zaļā pāreja un sabiedrības novecošanās. Šādos apstākļos kļūst īpaši svarīgi saprast, cik efektīvi dažādi fiskālās politikas instrumenti spēj samazināt parādu attiecībā pret iekšzemes kopproduktu (IKP).
Pētījuma mērķis ir novērtēt, kā negaidītas fiskālās politikas izmaiņas jeb t. s. fiskālie šoki ietekmē valsts parāda dinamiku. Lai identificētu fiskālās politikas šokus, analīzē izmantoti visu ES valstu dati par periodu no 2001. līdz 2024. gadam, t. sk. Eiropas Komisijas prognožu kļūdas. Šāda pieeja ļauj atdalīt patiesi negaidītus politikas lēmumus no fiskālās politikas reakcijas attiecībā uz makroekonomikas rādītājiem.
Pētījuma rezultāti rāda, ka ierobežojoša fiskālā politika (kas samazina valsts budžeta deficītu) palīdz mazināt valsts parāda slogu, taču šis process ir pakāpenisks un sākotnēji samērā vājš. Uzlabojot budžeta bilanci, parāda attiecība pret IKP īstermiņā samazinās tikai nedaudz, jo konsolidācija vienlaikus bremzē ekonomisko aktivitāti un cenu pieaugumu. Līdz ar to parāda samazinājums kļūst jūtamāks tikai pēc vairākiem gadiem, kad fiskālās politikas efekti uzkrājas.
Īpaši svarīga pētījuma daļa ir konstatētās atšķirības starp dažādiem fiskālās politikas instrumentiem. Pētījumā pierādīts, ka ieņēmumu palielināšanai, piemēram, nodokļu celšanai, ir vājš un statistiski nenozīmīgs efekts uz valsts parāda dinamiku. Lai gan šādi pasākumi palielina valsts ieņēmumus, tie vienlaikus negatīvi ietekmē ekonomisko aktivitāti, turklāt bieži vien tiem seko arī izdevumu pieaugums. Rezultātā primārā bilance uzlabojas tikai nelielā apmērā un ietekme uz parādu paliek ierobežota.
Pretēji tam izdevumu samazināšana izrādās būtiski efektīvāks instruments. Neplānots izdevumu samazinājums uzlabo budžeta bilanci un pakāpeniski samazina parāda attiecību pret IKP, turklāt šī ietekme ir statistiski nozīmīga. Lai gan arī šajā gadījumā ekonomiskā aktivitāte īstermiņā sarūk, fiskālais efekts uz budžetu ir spēcīgāks un noturīgāks nekā ieņēmumu palielināšanas gadījumā.
Svarīgi, ka atšķirības starp šiem diviem fiskālās konsolidācijas veidiem nav saistītas ar būtiski atšķirīgu makroekonomisko ietekmi. Gan ieņēmumu, gan izdevumu šoki IKP un inflāciju samazina līdzīgā mērā. Izšķirošā nozīme ir fiskālajai reakcijai: ieņēmumu pieaugums bieži rada papildu izdevumus, savukārt izdevumu samazinājums neizraisa līdzvērtīgu ieņēmumu kritumu. Šī asimetrija nozīmē, ka parāda samazināšanā efektīvāka ir uz izdevumiem bāzēta konsolidācija.
Kopumā pētījums parāda, ka fiskālā politika var būt efektīvs instruments valsts parāda samazināšanai, taču tās ietekme nav tūlītēja un ir būtiski atkarīga no izmantoto instrumentu struktūras. Pētījuma rezultāti apstiprina nepieciešamību pēc konsekventas un disciplinētas fiskālās politikas, īpaši ierobežojot izdevumu pieaugumu, ja mērķis ir ilgtermiņā samazināt valsts parādu.
JEL kodi: H63, H68, E62
Pierre Monnin, Ádám Banai, Kristīna Bojāre, Ján Klacso, Reiner Martin, János Szakács
Pilns pētījuma teksts pieejams angļu valodā
Kopsavilkums
Šajā pētījuma aplūkots tas, kā uz aizņēmējiem vērstos instrumentus (BBM) var pielāgot, lai nodrošinātu papildu finansējumu ar mājokli saistītiem energoefektivitātes ieguldījumiem, neapdraudot finanšu stabilitātes mērķus. Vispirms tika parādīts, ka no renovācijas izrietošās zemākas enerģijas izmaksas un augstākas mājokļu cenas ļauj atvieglot aizņemšanās ierobežojumus un vienlaikus saglabāt nemainīgus kredītriska rādītājus. Tālāk autori koncentrējās uz trim nesen Slovākijā, Ungārijā un Latvijā īstenotajiem BBM atvieglošanas pasākumiem un novērtēja to efektivitāti, veicot banku aptauju. Tika secināts, ka šīs politikas izmaiņas būtiski neietekmēja banku kredītportfeļa riska profilu un tādējādi arī finanšu stabilitāti. Turklāt šīs izmaiņas neradīja būtisku aizdevumu pieaugumu energoefektīviem ieguldījumiem. Tiek ierosināts apvienot BBM pielāgojumus ar citiem politikas pasākumiem, lai uzlabotu energoefektivitāti nekustamā īpašuma nozarē.
Oļegs Tkačevs, Oļegs Matvejevs
Pilns pētījuma teksts pieejams angļu valodā
Kopsavilkums
Valdības investīcijas var veicināt ekonomisko aktivitāti un, nodrošinot uzņēmējdarbībai un sabiedrībai nepieciešamo infrastruktūru, palielināt tautsaimniecības ražošanas kapacitāti. Nepietiekami attīstīta infrastruktūra var ierobežot ekonomisko izaugsmi un kavēt privātās investīcijas. Vienlaikus valdības investīcijām atvēlētos līdzekļus iespējams izmantot arī citiem mērķiem, piemēram, sabiedrisko pakalpojumu finansēšanai, mājsaimniecību atbalstam vai nodokļu samazināšanai. Tāpēc lēmumiem par valdības investīciju apjomu un prioritātēm nepieciešams pamatots to makroekonomiskās ietekmes novērtējums.
Lai gan līdzšinējos pētījumos valdības investīciju multiplikatori parasti pārsniedz valdības patēriņa multiplikatorus, to novērtējumi būtiski atšķiras. Valdības investīciju multiplikatora novērtēšanu sarežģī divas nozīmīgas problēmas. Pirmkārt, investīciju projekti parasti tiek plānoti un īstenoti ilgākā laikposmā, tāpēc uzņēmumi un mājsaimniecības var reaģēt uz gaidāmajām investīcijām vēl pirms attiecīgo izdevumu veikšanas. Tāpēc daļa no ekonomiskās ietekmes var izpausties pirms datos novērotā investīciju pieauguma (paredzamības problēma). Otrkārt, valdības investīciju lēmumi paši var būt atkarīgi no ekonomiskās situācijas, piemēram, no nodokļu ieņēmumu vai bezdarba pārmaiņām. Tādējādi novērotā sakarība starp investīcijām un ekonomisko aktivitāti var atspoguļot abu virzienu ietekmi (endogenitātes problēma).
Šajā pētījumā novērtēta valdības investīciju ietekme uz IKP. Pētījuma ietvaros, pirmkārt, izveidota datubāze, kas ietver Eiropas Komisijas valdības investīciju prognožu kļūdas 23 Eiropas Savienības dalībvalstīm laikposmā no 2002. gada līdz 2023. gadam, un, otrkārt, šīs prognožu kļūdas izmantotas kā faktisko valdības investīciju instruments ekonometrijas lokālo projekciju modelī. Šī pieeja ļauj nošķirt negaidītas valdības investīciju pārmaiņas un mazināt ar investīciju iepriekšēju paredzamību un endogenitāti saistītās novērtēšanas problēmas. Atšķirībā no pētījumiem, kuros prognožu kļūdas aprēķinātas kā starpība starp prognozēto un faktisko investīciju attiecību pret IKP, šeit tās aprēķinātas reālā naudas izteiksmē. Tādējādi identificētās pārmaiņas neatspoguļo mehānisko ietekmi, ko uz investīciju attiecību pret IKP rada šīs attiecības saucēja pārmaiņas.
Pētījumā novērtēti kumulatīvie multiplikatori, kas raksturo kumulatīvās IKP reakcijas attiecību pret kumulatīvajām valdības investīciju pārmaiņām. Šādi tiek ņemts vērā, ka sākotnējais investīciju šoks var ietekmēt investīciju izdevumus arī turpmākajos gados. Pētījuma novērtējumi liecina, ka kumulatīvais multiplikators sākotnēji ir tuvs vienam, pirmajos divos gados pieaug līdz aptuveni 1.8 un piecu gadu periodā sasniedz aptuveni 2.1. Tas nozīmē, ka šajā periodā katrs papildu valdības investīciju eiro rada aptuveni 2 eiro papildu IKP kumulatīvā izteiksmē. Lielākā daļa IKP palielinājuma parādās jau pirmajos divos līdz trijos gados.
Galvenos secinājumus kopumā apstiprina vairākas rezultātu stabilitātes pārbaudes, tostarp valdības investīciju prognožu kļūdu attīrīšana no makroekonomisko rādītāju prognožu kļūdām un atsevišķu valstu un krīžu periodu izslēgšana no izlases. Pozitīvi multiplikatori iegūti arī tad, ja izmantotas iepriekšējā gadā sagatavotās prognozes, lai gan šajā gadījumā īpaši svarīgi ir veikt prognožu kļūdu attīrīšanu.
Valdības investīciju ietekme būtiski atšķiras atkarībā no tautsaimniecības stāvokļa. Multiplikatori ir lielāki ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, tad, ja sākotnējais valdības parāda līmenis ir zems, un tad, ja esošais valdības kapitāla apjoms ir salīdzinoši neliels. Šie rezultāti norāda uz fiskālās telpas, neizmantoto ražošanas resursu un infrastruktūras pieejamības nozīmi valdības investīciju makroekonomiskās ietekmes veidošanā.
No fiskālās politikas viedokļa rezultāti pamato nepieciešamību saglabāt spēju veikt valdības investīcijas ekonomiskās lejupslīdes laikā, tādējādi stiprinot fiskālās politikas stabilizējošo lomu. Fiskālās telpas veidošana labvēlīgākos ekonomiskajos apstākļos var palīdzēt finansēt produktīvas investīcijas lejupslīdes laikā, ierobežojot aizņemšanās izmaksu pieauguma un privāto investīciju izspiešanas riskus. Vienlaikus rezultāti norāda uz iespējamiem IKP zaudējumiem, ja fiskālā konsolidācija nesamērīgi balstās uz valdības investīciju samazināšanu.
Pētījuma secinājumi ir nozīmīgi arī diskusijā par fiskālo "zelta likumu", kas pieļauj aizņemšanos valdības investīciju finansēšanai. Novērtētā pozitīvā ietekme uz IKP ir arguments produktīvu investīciju aizsardzībai fiskālo noteikumu ietvaros. Tomēr pētījumā nav atsevišķi identificēta ar aizņemšanos finansētu investīciju vai paša "zelta likuma" ieviešanas ietekme. Turklāt mazāki multiplikatori augsta valdības parāda apstākļos liecina, ka investīciju izdevumus nevar uzskatīt par beznosacījuma pamatojumu papildu aizņēmumiem. Tāpēc investīciju finansēšanas elastība būtu jāsavieno ar uzticamu parāda ilgtspējas nodrošināšanas ietvaru un rūpīgu projektu kvalitātes izvērtēšanu.