2026. gada pētījumi
Erwan Gautier, Cristina Conflitti, Daniel Enderle, Ludmila Fadejeva, Alex Grimaud, Eduardo Gutiérrez, Valentin Jouvanceau, Jan-oliver Menz, Alari Paulus, Pavlos Petroulas, Pau Roldan-Blanco, Elisabeth Wieland
Pilns pētījuma teksts pieejams angļu valodā
Kopsavilkums
Izpratne par to, cik bieži un cik spēcīgi patēriņa cenas pielāgojas lielu izmaksu šoku periodos, ir būtiska inflācijas dinamikas un monetārās politikas reālās ietekmes novērtēšanai. Zemas inflācijas apstākļos cenas mainās reti, bet akadēmiskajā literatūrā ir maz liecību par to pielāgošanos lielu izmaksu šoku gadījumā. Izmantojot detalizētus patēriņa cenu mikrodatus no deviņām eirozonas valstīm (Austrija, Igaunija, Francija, Vācija, Grieķija, Itālija, Latvija, Lietuva un Spānija), šajā pētījumā analizēts, kā cenu noteikšana mainījās augstas inflācijas periodā no 2021. līdz 2024. gadam. Analīze balstās uz aptuveni 190 miljoniem cenu novērojumu un nodrošina konsekventu salīdzinājumu ar iepriekšējo pētījumu, kurā tika apskatīts cenu noteikšanas mehānisms zemas un stabilas inflācijas periodā pirms 2020. gada (Gautier u. c., 2024).
Pētījumā secināts, ka augstākas inflācijas apstākļos uzņēmumi paaugstina cenas biežāk. Vidēji to cenu īpatsvars, kas mainījās konkrētajā mēnesī, pieauga no aptuveni 8 % pirms Covid-19 pandēmijas līdz vidēji 12 % 2022. gadā, bet 2023. gada janvārī sasniedza gandrīz 16 %. Šo pieaugumu galvenokārt noteica biežāka cenu paaugstināšana, savukārt vidējais cenu paaugstinājuma vai samazinājuma apmērs mainījās tikai mēreni. Inflācijai 2023. un 2024. gadā mazinoties, cenu izmaiņu biežums pakāpeniski atgriezās iepriekšējā līmenī, īpaši pārtikas un neenerģētisko rūpniecības preču segmentā. Savukārt pakalpojumu nozarē cenu izmaiņu biežums saglabājās augstāks par vidējo, kas atbilst noturīgākam, ar algu kāpumu saistītam spiedienam šajā nozarē.
Karsten Staehr, Oļegs Tkačevs, Ann Merit Toiger
Pilns pētījuma teksts pieejams angļu valodā
Kopsavilkums
Šis pētījums aplūko vienu no šobrīd svarīgākajiem ekonomikas politikas jautājumiem Eiropas Savienībā (ES) – kā mazināt valsts parādu, izmantojot fiskālās politikas instrumentus. Pēdējās desmitgadēs daudzas ES valstis ir saskārušās ar augstu un pieaugošu parādu, kurš visvairāk palielinājās globālās finanšu krīzes un Covid-19 pandēmijas ietekmē. Vienlaikus pieaug arī fiskālais spiediens, ko rada aizsardzības izdevumi, zaļā pāreja un sabiedrības novecošanās. Šādos apstākļos kļūst īpaši svarīgi saprast, cik efektīvi dažādi fiskālās politikas instrumenti spēj samazināt parādu attiecībā pret iekšzemes kopproduktu (IKP).
Pētījuma mērķis ir novērtēt, kā negaidītas fiskālās politikas izmaiņas jeb t. s. fiskālie šoki ietekmē valsts parāda dinamiku. Lai identificētu fiskālās politikas šokus, analīzē izmantoti visu ES valstu dati par periodu no 2001. līdz 2024. gadam, t. sk. Eiropas Komisijas prognožu kļūdas. Šāda pieeja ļauj atdalīt patiesi negaidītus politikas lēmumus no fiskālās politikas reakcijas attiecībā uz makroekonomikas rādītājiem.
Pētījuma rezultāti rāda, ka ierobežojoša fiskālā politika (kas samazina valsts budžeta deficītu) palīdz mazināt valsts parāda slogu, taču šis process ir pakāpenisks un sākotnēji samērā vājš. Uzlabojot budžeta bilanci, parāda attiecība pret IKP īstermiņā samazinās tikai nedaudz, jo konsolidācija vienlaikus bremzē ekonomisko aktivitāti un cenu pieaugumu. Līdz ar to parāda samazinājums kļūst jūtamāks tikai pēc vairākiem gadiem, kad fiskālās politikas efekti uzkrājas.
Īpaši svarīga pētījuma daļa ir konstatētās atšķirības starp dažādiem fiskālās politikas instrumentiem. Pētījumā pierādīts, ka ieņēmumu palielināšanai, piemēram, nodokļu celšanai, ir vājš un statistiski nenozīmīgs efekts uz valsts parāda dinamiku. Lai gan šādi pasākumi palielina valsts ieņēmumus, tie vienlaikus negatīvi ietekmē ekonomisko aktivitāti, turklāt bieži vien tiem seko arī izdevumu pieaugums. Rezultātā primārā bilance uzlabojas tikai nelielā apmērā un ietekme uz parādu paliek ierobežota.
Pretēji tam izdevumu samazināšana izrādās būtiski efektīvāks instruments. Neplānots izdevumu samazinājums uzlabo budžeta bilanci un pakāpeniski samazina parāda attiecību pret IKP, turklāt šī ietekme ir statistiski nozīmīga. Lai gan arī šajā gadījumā ekonomiskā aktivitāte īstermiņā sarūk, fiskālais efekts uz budžetu ir spēcīgāks un noturīgāks nekā ieņēmumu palielināšanas gadījumā.
Svarīgi, ka atšķirības starp šiem diviem fiskālās konsolidācijas veidiem nav saistītas ar būtiski atšķirīgu makroekonomisko ietekmi. Gan ieņēmumu, gan izdevumu šoki IKP un inflāciju samazina līdzīgā mērā. Izšķirošā nozīme ir fiskālajai reakcijai: ieņēmumu pieaugums bieži rada papildu izdevumus, savukārt izdevumu samazinājums neizraisa līdzvērtīgu ieņēmumu kritumu. Šī asimetrija nozīmē, ka parāda samazināšanā efektīvāka ir uz izdevumiem bāzēta konsolidācija.
Kopumā pētījums parāda, ka fiskālā politika var būt efektīvs instruments valsts parāda samazināšanai, taču tās ietekme nav tūlītēja un ir būtiski atkarīga no izmantoto instrumentu struktūras. Pētījuma rezultāti apstiprina nepieciešamību pēc konsekventas un disciplinētas fiskālās politikas, īpaši ierobežojot izdevumu pieaugumu, ja mērķis ir ilgtermiņā samazināt valsts parādu.
JEL kodi: H63, H68, E62