Nodokļu atvieglojumi ir plaši izmantots instruments, ar kuru valstis veicina iedzīvotāju brīvprātīgos ilgtermiņa uzkrājumus vecumdienām. Tomēr šo atvieglojumu efektivitāte ir atkarīga no tā, vai iedzīvotāji uz tiem reaģē un kā tas notiek – uzsākot vai pārtraucot dalību uzkrājumu veidošanā un palielinot vai samazinot iemaksas. Turklāt nodokļu atvieglojumus iespējams izmantot arī īstermiņa nodokļu optimizācijai, neveidojot noturīgus uzkrājumus vecumdienām. Latvijā, kur darbojas trīs līmeņu pensiju sistēma, brīvprātīgajiem uzkrājumiem ir nozīmīga loma nākotnes ienākuma papildināšanā, taču iesaiste to veidošanā dažādās ienākumu un vecuma grupās ir būtiski atšķirīga. Latvijā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) atmaksu ir iespējams saņemt par iemaksām divos ilgtermiņa uzkrāšanas instrumentos, proti, privātajos pensiju fondos (pensiju 3. līmenī) un uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā.
2017. un 2018. gadā tika īstenotas IIN reformas, kas ierobežoja nodokļu atvieglojumus par iemaksām abos instrumentos un tādējādi mazināja to pievilcību. 2017. gada reforma ierobežoja iespēju izmantot sistēmu īstermiņa nodokļu optimizācijai personām, kas sasniegušas 55 gadu vecumu un tādējādi ieguvušas tiesības izņemt pensiju 3. līmenī uzkrātos līdzekļus. Līdz reformai šīs personas varēja veikt iemaksas gada beigās, saņemt IIN atmaksu un drīz pēc tam izņemt iemaksātos līdzekļus. Reforma šo iespēju būtiski sašaurināja, nosakot, ka veiktās iemaksas nevar izņemt vismaz divus gadus, nezaudējot IIN atmaksu. Savukārt 2018. gada reforma skāra arī citas vecuma grupas, ierobežojot iespējas saņemt IIN atmaksu par iemaksām ilgtermiņa uzkrāšanas instrumentos:
- gada iemaksu limits IIN atmaksas saņemšanai – 10 % no bruto algas – tika attiecināts kopā uz pensiju 3. līmeni un dzīvības apdrošināšanu (iepriekš – atsevišķi);
- līdz 4000 eiro tika ierobežota kopējā gada iemaksu summa, par kuru iespējams saņemt IIN atmaksu;
- minimālais dzīvības apdrošināšanas līguma termiņš tika pagarināts no 5 uz 10 gadiem.
Vienlaikus nodokļa atmaksai piemērojamā likme tika samazināta no 23 % līdz 20 % neatkarīgi no personas ienākumu līmeņa.
Pētījumā analizēts, kā Latvijas 2017. un 2018. gada IIN reformas ietekmēja dalību un iemaksas pensiju 3. līmenī un uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā. Tajā tiek izmantoti detalizēti 2010.–2023. gada nodokļa deklarāciju administratīvie mikrodati, kas ļauj izsekot individuālās iemaksas abos instrumentos. Analīze aptver lēmumus uzsākt un pārtraukt iemaksu veikšanu, iemaksu apjoma pārmaiņas un tā saistību ar ienākumiem un dalības ilgumu. Īpaša uzmanība pievērsta personām, kuru iemaksas ir tuvu maksimālajam apjomam, par ko iespējams saņemt nodokļa atmaksu.
Pētījuma rezultāti liecina, ka 2017. gada reforma būtiski mazināja īstermiņa nodokļu optimizāciju. Samazinājās varbūtība, ka persona vecumā no 55 gadiem uzsāk iemaksu veikšanu, kā arī saruka to dalībnieku īpatsvars, kuru iemaksas bija tuvu nodokļu atvieglojumu saņemšanai noteiktajam maksimālajam apjomam. Vienlaikus iemaksu veikšanas pārtraukšanas varbūtība pieauga samērā nedaudz. Tādējādi izteiktākās pārmaiņas bija vērojamas lēmumos, kas prasa aktīvu rīcību, savukārt daudzi esošie dalībnieki turpināja veikt iemaksas. Šī reakciju atšķirība norāda uz uzvedības inerces nozīmi.
Arī pēc 2018. gada reformas galvenās pārmaiņas izpaudās kā jaunu dalībnieku iesaistes samazināšanās, nevis esošo dalībnieku masveida iemaksu pārtraukšana. Visvairāk tika ietekmēti iedzīvotāji ar augstiem ienākumiem un personas, kuras iepriekš veica iemaksas tuvu nodokļu atvieglojumu saņemšanai noteiktajam maksimālajam apjomam. Šajās grupās samazinājās gan jaunu dalībnieku iesaiste, gan iemaksu apjoms. Aptuvenie aprēķini liecina, ka 2018. gada reforma samazināja IIN atmaksas apjomu par iemaksām privātajos pensiju plānos un uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā par aptuveni 5.3 milj. eiro jeb par ceturtdaļu no attiecīgajiem valsts budžeta izdevumiem.
Papildus reformu ietekmes novērtējumam pētījumā analizēta iemaksu apjoma saistība ar dalības ilgumu. Rezultāti liecina par pakāpenisku uzvedības pielāgošanos: jaunie dalībnieki sākotnēji veic mazākas iemaksas, taču, dalības ilgumam palielinoties, pakāpeniski tuvojas ilgstošo dalībnieku iemaksu līmenim. Tas uzsver sākotnējās iesaistes nozīmi šo uzkrāšanas instrumentu attīstībā.
No ekonomiskās politikas viedokļa pētījuma rezultāti kopumā liecina, ka mērķētas nodokļu atvieglojumu pārmaiņas var ierobežot nodokļu optimizāciju un samazināt budžeta izdevumus. Tomēr šos ieguvumus nevar automātiski uzskatīt par pierādījumu efektīvākai pensiju uzkrājumu veicināšanas politikai, jo vienlaikus samazinājās jaunu dalībnieku iesaiste. Ņemot vērā pakāpenisko iemaksu pieaugumu līdz ar dalības ilgumu, sākotnējās iesaistes veicināšanai var būt ilgstoša nozīme brīvprātīgo pensiju uzkrājumu attīstībā. Tādēļ nodokļu atvieglojumu veidošanā jāņem vērā gan tas, cik tie izmaksā valsts budžetam un kādas ir to izmantošanas iespējas nodokļu optimizācijai, gan to spēja veicināt plašu un noturīgu iedzīvotāju dalību.
Pētījuma secinājumi attiecas uz dalību un iemaksām konkrētajos uzkrāšanas instrumentos, nevis uz mājsaimniecību kopējiem uzkrājumiem. Mazāka iesaiste pensiju 3. līmenī vai uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā var būt saistīta arī ar līdzekļu novirzīšanu citiem aktīviem. Tā kā izmantotie dati neaptver šādas pārmaiņas, pētījums neļauj noteikt reformu ietekmi uz kopējo uzkrājumu veidošanu.