Valdības investīcijas var veicināt ekonomisko aktivitāti un, nodrošinot uzņēmējdarbībai un sabiedrībai nepieciešamo infrastruktūru, palielināt tautsaimniecības ražošanas kapacitāti. Nepietiekami attīstīta infrastruktūra var ierobežot ekonomisko izaugsmi un kavēt privātās investīcijas. Vienlaikus valdības investīcijām atvēlētos līdzekļus iespējams izmantot arī citiem mērķiem, piemēram, sabiedrisko pakalpojumu finansēšanai, mājsaimniecību atbalstam vai nodokļu samazināšanai. Tāpēc lēmumiem par valdības investīciju apjomu un prioritātēm nepieciešams pamatots to makroekonomiskās ietekmes novērtējums.
Lai gan līdzšinējos pētījumos valdības investīciju multiplikatori parasti pārsniedz valdības patēriņa multiplikatorus, to novērtējumi būtiski atšķiras. Valdības investīciju multiplikatora novērtēšanu sarežģī divas nozīmīgas problēmas. Pirmkārt, investīciju projekti parasti tiek plānoti un īstenoti ilgākā laikposmā, tāpēc uzņēmumi un mājsaimniecības var reaģēt uz gaidāmajām investīcijām vēl pirms attiecīgo izdevumu veikšanas. Tāpēc daļa no ekonomiskās ietekmes var izpausties pirms datos novērotā investīciju pieauguma (paredzamības problēma). Otrkārt, valdības investīciju lēmumi paši var būt atkarīgi no ekonomiskās situācijas, piemēram, no nodokļu ieņēmumu vai bezdarba pārmaiņām. Tādējādi novērotā sakarība starp investīcijām un ekonomisko aktivitāti var atspoguļot abu virzienu ietekmi (endogenitātes problēma).
Šajā pētījumā novērtēta valdības investīciju ietekme uz IKP. Pētījuma ietvaros, pirmkārt, izveidota datubāze, kas ietver Eiropas Komisijas valdības investīciju prognožu kļūdas 23 Eiropas Savienības dalībvalstīm laikposmā no 2002. gada līdz 2023. gadam, un, otrkārt, šīs prognožu kļūdas izmantotas kā faktisko valdības investīciju instruments ekonometrijas lokālo projekciju modelī. Šī pieeja ļauj nošķirt negaidītas valdības investīciju pārmaiņas un mazināt ar investīciju iepriekšēju paredzamību un endogenitāti saistītās novērtēšanas problēmas. Atšķirībā no pētījumiem, kuros prognožu kļūdas aprēķinātas kā starpība starp prognozēto un faktisko investīciju attiecību pret IKP, šeit tās aprēķinātas reālā naudas izteiksmē. Tādējādi identificētās pārmaiņas neatspoguļo mehānisko ietekmi, ko uz investīciju attiecību pret IKP rada šīs attiecības saucēja pārmaiņas.
Pētījumā novērtēti kumulatīvie multiplikatori, kas raksturo kumulatīvās IKP reakcijas attiecību pret kumulatīvajām valdības investīciju pārmaiņām. Šādi tiek ņemts vērā, ka sākotnējais investīciju šoks var ietekmēt investīciju izdevumus arī turpmākajos gados. Pētījuma novērtējumi liecina, ka kumulatīvais multiplikators sākotnēji ir tuvs vienam, pirmajos divos gados pieaug līdz aptuveni 1.8 un piecu gadu periodā sasniedz aptuveni 2.1. Tas nozīmē, ka šajā periodā katrs papildu valdības investīciju eiro rada aptuveni 2 eiro papildu IKP kumulatīvā izteiksmē. Lielākā daļa IKP palielinājuma parādās jau pirmajos divos līdz trijos gados.
Galvenos secinājumus kopumā apstiprina vairākas rezultātu stabilitātes pārbaudes, tostarp valdības investīciju prognožu kļūdu attīrīšana no makroekonomisko rādītāju prognožu kļūdām un atsevišķu valstu un krīžu periodu izslēgšana no izlases. Pozitīvi multiplikatori iegūti arī tad, ja izmantotas iepriekšējā gadā sagatavotās prognozes, lai gan šajā gadījumā īpaši svarīgi ir veikt prognožu kļūdu attīrīšanu.
Valdības investīciju ietekme būtiski atšķiras atkarībā no tautsaimniecības stāvokļa. Multiplikatori ir lielāki ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, tad, ja sākotnējais valdības parāda līmenis ir zems, un tad, ja esošais valdības kapitāla apjoms ir salīdzinoši neliels. Šie rezultāti norāda uz fiskālās telpas, neizmantoto ražošanas resursu un infrastruktūras pieejamības nozīmi valdības investīciju makroekonomiskās ietekmes veidošanā.
No fiskālās politikas viedokļa rezultāti pamato nepieciešamību saglabāt spēju veikt valdības investīcijas ekonomiskās lejupslīdes laikā, tādējādi stiprinot fiskālās politikas stabilizējošo lomu. Fiskālās telpas veidošana labvēlīgākos ekonomiskajos apstākļos var palīdzēt finansēt produktīvas investīcijas lejupslīdes laikā, ierobežojot aizņemšanās izmaksu pieauguma un privāto investīciju izspiešanas riskus. Vienlaikus rezultāti norāda uz iespējamiem IKP zaudējumiem, ja fiskālā konsolidācija nesamērīgi balstās uz valdības investīciju samazināšanu.
Pētījuma secinājumi ir nozīmīgi arī diskusijā par fiskālo "zelta likumu", kas pieļauj aizņemšanos valdības investīciju finansēšanai. Novērtētā pozitīvā ietekme uz IKP ir arguments produktīvu investīciju aizsardzībai fiskālo noteikumu ietvaros. Tomēr pētījumā nav atsevišķi identificēta ar aizņemšanos finansētu investīciju vai paša "zelta likuma" ieviešanas ietekme. Turklāt mazāki multiplikatori augsta valdības parāda apstākļos liecina, ka investīciju izdevumus nevar uzskatīt par beznosacījuma pamatojumu papildu aizņēmumiem. Tāpēc investīciju finansēšanas elastība būtu jāsavieno ar uzticamu parāda ilgtspējas nodrošināšanas ietvaru un rūpīgu projektu kvalitātes izvērtēšanu.