Kopš 2000. gadu sākuma Eiropas tautsaimniecības ir saskārušās ar augošu valdības parādu un piedzīvojušas dažādus makroekonomiskus šokus. Starp šiem šokiem minami globālā finanšu krīze, Eiropas valdības parāda krīze, kā arī Covid-19 pandēmijas un Krievijas iebrukuma Ukrainā radītās krīzes. Sākot ar 2024. gadu, Eiropas Savienībā ir spēkā jauns fiskālās politikas regulējums, kas valdības parāda dinamikai piešķir centrālo lomu dalībvalstu fiskālās politikas uzraudzībā. Jaunā ietvara pamatā ir valdības parāda ilgtspējas analīze, kas ir galvenais fiskālās politikas izvērtēšanas instruments. Ņemot vērā šo visu, ir svarīgi sniegt kvantitatīvus novērtējumus par dažādu šoku ietekmi uz valdības parāda attīstību.
Šajā pētījumā analizēta budžeta bilances un makroekonomisko šoku ietekme uz valdības parādu eirozonas valstīs. Iepriekšējā literatūrā sastopamas vairākas nepilnības, kuras mēģināts risināt šajā pētījumā. Pirmkārt, esošie pētījumi pārsvarā koncentrējas uz fiskālās politikas šoku ietekmi uz makroekonomiskajiem rādītājiem, piemēram, IKP, patēriņu vai investīcijām. Savukārt mazāka uzmanība pievērsta tieši valdības parāda noteicošo faktoru analīzei. Otrkārt, lielākā daļa pētījumu vai nu pievēršas ASV, vai arī izmanto plašus valstu paneļus ar dažādu attīstības līmeni, institucionālo kvalitāti un pārvaldības sistēmām. Cik zināms, šis darbs ir pirmais mēģinājums izpētīt valdības parāda noteicošos faktorus valstu grupā, kuru raksturo kopīga monetārā politika un līdzīgas institucionālās struktūras.
Pētījuma rezultāti liecina par to, ka valdības parāda reakcijas uz dažādiem makroekonomiskajiem un budžeta bilances šokiem eirozonā būtiski atšķiras. Pozitīvs reālā IKP šoks izraisa noturīgu valdības parāda attiecības pret IKP samazinājumu, efektam parādoties jau pirmā gada laikā. Augoša inflācija sākotnēji samazina valdības parādu, taču efekts ir pārejošs, jo fiskālā politika pielāgojas šim šokam. Fiskālās konsolidācijas pasākumi rada noturīgu parāda samazinājumu, lai gan sākotnēji efekts ir vājš, jo taupības politika kavē izaugsmi. Savukārt procentu likmju pieaugums rada augšupvērstu spiedienu uz valdības parādu, lai gan šī ietekme izpaužas ar nobīdi laikā.
Pētījums arī aplūko atšķirības valdības parāda reakcijā dažādos apstākļos. Fiskālās konsolidācijas pasākumi ir efektīvāki, samazinot valdības parādu ekonomiskās izaugsmes periodos, bet to efektivitāte samazinās recesijās. Turklāt fiskālā konsolidācija ir efektīvāka, ja sākotnējais parāda līmenis ir zems. Turpretī IKP šoku ietekme uz valdības parādu ir spēcīgāka un statistiski nozīmīga, ja sākotnējais parāda līmenis ir augsts.
Kopumā šis pētījums sniedz ieguldījumu diskusijā par efektīvām valdības parāda samazināšanas stratēģijām, un iegūtie rezultāti var būt nozīmīgi fiskālās politikas veidošanai.
JEL kodi: H6, H63, E62