Ādolfs Bļodnieks (06.08.1889.–21.03.1962.) 1923.–1933. gadā bija Latvijas Bankas padomes loceklis, t.sk. 1931.–1933. gadā (ar pārtraukumiem) – Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāja vietnieks. Viņš bija Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas centrālās valdes priekšsēdētājs (1924–1934), laikraksta "Latvija" izdevējs un redaktors (1922–1940), studentu korporācijas "Talavija" biedrs.
Ādolfs Bļodnieks – Latvijas Bankas padomes loceklis (1923–1930) un padomes priekšsēdētāja vietnieks (1931–1932). LNA LVVA, 3234. f., 33. apr., 79371. l., 3. lp.
Ādolfs Bļodnieks dzimis Tukumā 1889. gada 6. augustā[1] dzelzceļa ceļu meistara Jēkaba un viņa dzīvesbiedres Annas Bļodnieku ģimenē, kurā izaudzināti trīs dēli.[2] Viņš mācījies Tukuma tirdzniecības skolā un, būdams 16 gadu vecs, piedalījās 1905. gada notikumos. Soda ekspedīcija nodedzināja Bļodnieku mājas un pašu Ādolfu dragūni ievainoja krūtīs ar vairākiem durkļa dūrieniem. "Pēc 1 ½ gada veseļošanās kā politiski neuzticams bija spiests tālāko izglītību turpināt Kurskā,"[3] par Ādolfa Bļodnieka dzīves gaitām, visticamāk, pēc paša sniegtajām ziņām, informē šķirklis biogrāfiskajā vārdnīcā, kas tika izdota par godu Latvijas valsts 10 gadu jubilejai. 1910. gadā pēc Kurskas reālskolas beigšanas viņš iestājās Rīgas Politehniskā institūta Komercnodaļā, lai studētu tautsaimniecību, un darbojās studentu korporācijā "Talavija".
Teju kā trillerī
1. pasaules karš radīja apstākļus, kuros paātrināti pieredzi guva daudzi nākamie latviešu politiķi. Sākoties karam, Ādolfs Bļodnieks devās uz Maskavu, kur brīvprātīgi iestājās Krievijas impērijas armijā – Maskavas aviācijas pulkā. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas viņu kā pulka pārstāvi ievēlēja Viskrievijas strādnieku un zaldātu padomē. Šajā laikā pēc cara varas gāšanas politiski aktīvie laikabiedri intensīvi veidoja politiskās partijas. Ādolfs Bļodnieks kļuva par Nacionāldemokrātu partijas biedru, darbojās laikrakstā "Dzimtenes Atbalss" un vadīja Latvju kareivju nacionālās savienības Maskavas nodaļu. Viņa dzīve sarežģītajā 1917. un 1918. gadā līdzinājās teju trillerim. Pēc tam, kad boļševiki sagrāba varu Krievijā, Ādolfs Bļodnieks kopā ar domubiedriem pulkveža Fridriha Brieža uzdevumā aicināja karavīrus dezertēt no Sarkanās armijas un pamest Krieviju. Vairāki tūkstoši karavīru to esot izdarījuši. Savukārt Ādolfs Bļodnieks ticis pat arestēts, tomēr atbrīvots. "Lai izbēgtu tālākām vajāšanām, 1918. gada rudenī, pirms Latvijas valsts proklamēšanas, viņš ieradās Rīgā, kur enerģiski sāka darboties Latvju kareivju nacionālās savienības prezidijā, organizējot karaspēku – pirmās mūsu nacionālās rotas."[4]
Ādolfs Bļodnieks bija Tautas padomes loceklis un piedalījās Latvijas Republikas proklamēšanas aktā.
1918. gada decembrī, iebrūkot Sarkanajai armijai, Latvijas valsts politiskais centrs pārcēlās uz Liepāju. Turp devās arī Ādolfs Bļodnieks, kļūstot par jaunformējamo bruņoto spēku štāba darbinieku Liepājas kara ostā. Pēc Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā Ādolfs Bļodnieks 1920. gadā sāka strādāt Finanšu ministrijā par Vispārējā departamenta direktoru. Viņš tika ievēlēts Satversmes sapulcē, kur vadīja parlamenta Finanšu un budžeta komisiju. 1924. gadā viņš piedalījās Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas izveidē un darbībā kā partijas centrālās valdes priekšsēdētājs un vadīja tās laikrakstu "Latvija" (izdevējs un redaktors). Ādolfs Bļodnieks bija 2., 3. un 4. Saeimas deputāts.
Ādolfs Bļodnieks. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Tautsaimniecības politikā
20. gs. 20. gados Ādolfs Bļodnieks darbojās arī kā valdes loceklis akciju sabiedrībā "Pirmā Latvijas transporta apdrošināšanas biedrība", kā arī Latvijas Komercbankas valdē, kur darbu pārtrauca 1927. gada martā, kad stājās spēkā noteikumi, kas liedz Latvijas Bankas padomes locekļiem ieņemt vadošus amatus uzņēmumos, ko kreditējusi Latvijas Banka. Par Latvijas Bankas padomes locekli viņš iecelts 1924. gadā. Pasaules ekonomiskās krīzes laikā Latvijas Banka īstenoja kredītu ierobežošanas (restrikcijas) politiku. Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs Ādolfs Klīve atmiņās raksta, ka drīz šajā ziņā radās nopietnas politiskas grūtības, jo zemkopības ministrs Vilis Gulbis un vēl daži politiķi, t.sk. Ādolfa Bļodnieka vadītās Jaunsaimnieku partijas deputāts A. Eglītis, publiskajā telpā klāstīja, ka neaizstāvēs lata zelta vērtības uzturēšanu, jo tas ir bagātnieku, nevis zemnieku un zvejnieku interesēs, kuriem neesot latu uzkrājumu. Ādolfs Bļodnieks, Latvijas Bankas padomes loceklis, "lata stabilitātes uzturēšanu un kredītu restrikcijas izvešanu stingri aizstāvēja, tomēr apklusināt savus partijas biedrus nespēja vai negribēja".[5]
4. Saeimas laikā Ādolfs Bļodnieks divas reizes bija arī Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāja vietnieks (24.11.1931.–16.06.1932.; 28.06.1932.–30.03.1933.). 1933. gada 24. martā viņš kļuva par Ministru kabineta vadītāju (24.03.1933.–16.03.1934.), bet pēdējā darbadiena Latvijas Bankas padomes priekšsēdētaja amatā bija 30. marts.[6]
Ādolfa Bļodnieka ģimenē bija dzīvesbiedre Anna (11.04.1889.) un dēls Zigurds (1921). 1932. gada sākumā sakarā ar noteikumiem par krīzes laika atvilkumiem no valsts darbinieku atalgojuma Ādolfam Bļodniekam tāpat kā citiem valsts ierēdņiem rakstiski bija jāapliecina apgādājamo skaits, un viņš rakstīja: "(..) apgādāju šādus ģimenes locekļus: sievu Annu, kura pie tam neieņem atalgojamu vietu valsts vai pašvaldības dienestā un nesaņem pensiju no valsts un pašvaldības, un bērnu Zigurdu, dz. 1921. Latvijas Bankā saņemamā alga saskaņā ar augšā minētiem noteikumiem uzskatāma par manu papildatalgojumu".
Ādolfa Bļodnieka dzīvesbiedre Anna Bļodnieks. LNA LVVA, 3234. f., 33. apr., 79371. l., 3. lp.
Pēc padomju okupācijas varas rīkotajās Tautas saeimas vēlēšanās Ādolfs Bļodnieks piederēja to politiķu grupai, kuri iesniedza apvienoto deputātu kandidātu, t.s. Demokrātiskā bloka, sarakstu, ko "protams, nepieņēma, jo tas varēja apdraudēt Maskavā izauklētās okupācijas scenārija sekmīgu norisi"[7].
1941. gada 14. jūnijā Ādolfu Bļodnieku neapcietināja. Tika izsūtīta viņa dzīvesbiedre Anna Bļodnieks, kura no izsūtījuma atgriezās tikai 1956. gadā. Kad 1944. gadā Latvijas teritorijā otrreiz iebruka Sarkanā armija, Ādolfs Bļodnieks devās bēgļu gaitās uz Vāciju un galu galā apmetās uz dzīvi Ņujorkā (ASV).[8] Vairākus gadus viņš bija Komitejas Latvijas brīvībai loceklis un tās priekšsēdētājs, kā arī žurnāla "Latvijas Brīvība" (ASV) redaktors no 1952. gada līdz 1955. gadam. Ādolfs Bļodnieks miris 1962. gada 21. martā.
Avoti un literatūra
Arhīva dokumenti
Latvijas Bankas fonds, Ādolfa Bļodnieka personiskā lieta; Darbinieku dienesta gaitu reģistra grāmata.
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 3234. fonds, 33. apraksts, 79371. lieta.
Literatūra
Blodnieks, Adolfs. The Undefeated Nation. New York: Robert Speller & Sons, 1964.
Bļodnieks Ādolfs. No: Latvijas darbinieku galerija, 1918–1928. Rīga: Grāmatu Draugs, 1929, 39. lpp.
K. Rs. Zem Latvijas valsts ģerboņa un karoga. Laiks, 28.03.1962.
Klīve, Ādolfs. Latvijas neatkarības gadi. Latvijas politiskā veidošanās un augšana. [Bruklina]: Grāmatu Draugs, 1976.
Latvijas vēsturē ieausta dzīve. Ādolfam Bļodniekam 70 mūža gadu. Laiks, 05.08.1959.
Ščerbinskis, Valters. Ādolfs Bļodnieks. No: Krūmiņš, Gatis (red.). Deviņu vīru spēks. Stāsti par deviņiem Ministru prezidentiem, 1918–1940. Rīga: Valsts kanceleja, 2016, 61.–73. lpp.
[1] Pasē norādīts 6. augusts, bet dažās mūsdienu publikācijās nepareizi norādīts 7. augusts. Sk. LNA LVVA, 3234. f., 33. apr., 79371. l., 2. lp.
[2] Latvijas vēsturē ieausta dzīve. Ādolfam Bļodniekam 70 mūža gadu. Laiks, 05.08.1959.
[3] Bļodnieks Ādolfs. No: Latvijas darbinieku galerija, 1918–1928. Rīga: Grāmatu Draugs, 1929, 39. lpp.
[4] Turpat.
[5] Klīve, Ā. Latvijas neatkarības gadi. Latvijas politiskā veidošanās un augšana. [Bruklina]: Grāmatu Draugs, 1976, 200. un 201. lpp.
[6] Latvijas Bankas fonds. Ādolfa Bļodnieka personiskā lieta. 2. lp.
[7] Ščerbinskis, V. Ādolfs Bļodnieks. No: Krūmiņš, Gatis (red.). Deviņu vīru spēks. Stāsti par deviņiem Ministru prezidentiem, 1918–1940. Rīga: Valsts kanceleja, 2016, 71. lpp.
[8] Zem Latvijas valsts ģerboņa un karoga. Laiks, 28.03.1962.