K. Ulmaņa autoritārās un padomju totalitārās ideoloģijas izpausmes Latvijas Bankas valdes darbībā
Publicēts: 06.09.2018.
Aktualizēts: 28.09.2018.
Ineta Lipša, Dr. hist.
Centrālo banku neatkarība šodien ir pasaulē vispāratzīts princips, pamatdoma mūžveca: pasargāt politikas veidotājus no kārdinājuma segt valsts izdevumus ar centrālās bankas jaunizlaistu naudu, apdraudot cenu stabilitāti. Ko par Latvijas Bankas neatkarību stāsta Latvijas Bankas valdes darbība 20. gs. 30.g. otrajā pusē, kad valdīja autoritārisms, un 1940.gadā, kad padomju okupācija atnesa totalitāru ideoloģiju?
Autoritārā režīma pamatā bija vadonības princips.[1] Tā īstenošana Latvijas Bankas darbībā konstatējama jau dažus mēnešus pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma, kad Latvijas Bankas valde nolēma, ka jaunās 50 latu banknotes vajadzētu rotāt Ministru prezidenta K. Ulmaņa portretam, un nolēma lūgt viņa piekrišanu.[2] Tāda, acīmredzot, tika saņemta, kaut gan Latvijas Bankas valdes sēžu protokolos nav fiksēta. Banknotes jau 1934. gadā tika izgatavotas Thomas de la Rue & Co. Ltd. (Londona). Tās dizainu veidoja spiestuves mākslinieki.
Jaunās ideoloģijas būtību izteica autoritārā režīma trīs galvenās pamatvērtības – vadonība, tautas vienība un nacionālisms.[3]
Vadonības principu Latvijas Bankas valde iestādes darbībā īstenoja, palīdzot veidot valsts vadītāja K. Ulmaņa personības kultu.
Latvijas Bankas valde 1936. gada vasarā pasūtīja Ministru prezidenta K. Ulmaņa ģīmetni novietošanai Latvijas Bankas Centrāles un provinces nodaļu telpās.[4] Tas notika samērā vēlu, jo jau 1935. gadā K. Ulmaņa un ģenerāļa Jāņa Baloža krūšutēlus sāka izplatīt Aizsargu organizācija, bet Iekšlietu ministrija īpaši aicināja biedrības tos iegādāties.[5] 1936. gada sākumā Latvijas Bankas valde pasūtīja māksliniekam Jānim Robertam Tillbergam Ministru prezidenta K. Ulmaņa portretu, maksājot par tā izgatavošanu 1 500 latu.[6] 1938. gada aprīlī tika nolemts Latvijas Bankas vajadzībām iegādāties Valsts un Ministru prezidenta K. Ulmaņa ģīmetni, samaksājot par to (kopā ar rāmi) māksliniekam Ludolfam Libertam 1 500 latu.[7] Tādi pasūtījumi pilnībā iekļāvās politiskajā kontekstā – Latvijas Amatniecības kamera tēlniekam Teodoram Zaļkalnam pasūtīja K. Ulmaņa bronzas krūšutēlu par 2 500 latu, savukārt K. Ulmaņa krūšutēlu pēc Latvijas Universitātes pasūtījuma veidoja tēlnieks Kārlis Zāle, bet Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai – tēlnieks Rihards Maurs, Izglītības ministrijai – tēlnieks Burkards Dzenis un Sabiedrisko lietu ministrijai – tēlnieki Aleksandra Briede un Jānis Briedis.[8]
Savukārt 1937. gada nogalē par jaunās 25 latu banknotes (Latvijas Bankas naudas zīme, iespiesta 1938. gadā Bradbury, Wilkinson &Co. Ltd.), ko rotāja Lāčplēša tēls, ūdenszīmi Latvijas Bankas valde ieteica izmantot K. Ulmaņa ģīmetni.[9]
Jauns politiskais rituāls bija arī dāvanu pasniegšana autoritārās valdības vadītājam. Atzīmējot apvērsuma piekto gadadienu 1939. gadā, Latvijas Bankas valde par dāvanu Valsts un Ministru prezidentam K. Ulmanim izvēlējās īpašu sudrabā kaltu pūra lādi, kuras kopējās izmaksas, ieskaitot materiālu, darbu un autora honorāru, bija 44 459 lati un 58 santīmi.[10]
Latvijas Bankas valdei nācās saskarties ar iedzīvotāju palīdzības lūgumiem, kas bieži vien bija adresēti K. Ulmanim, bet ko Valsts prezidenta sekretariāts pārsūtīja Latvijas Bankai. Piemēram, reaģējot uz 1936. gada sākumā saņemto Tadeuša Bukša (no Jaunlatgales apriņķa Baltinavas pagasta Zobukalna fermas) lūgumu nepiedzīt no viņa Baltinavas krājaizdevu sabiedrības pārdiskontēto vekseļu atlikumu 158 latu un 53 santīmu apjomā, valde atlika parāda piedzīšanai nolikto ūtrupi uz diviem mēnešiem.[11] Savukārt Valsts prezidenta sekretariāta pārsūtītajā bijušā bankas preču uzrauga A. Štrausa lūguma lietā uzdeva atbildi sniegt bankas Aizdevumu rūpniekiem daļai.[12] Valsts prezidenta sekretariāta pārsūtītie lūgumi tika arī noraidīti – tāds bija, piemēram, A. Dannenberga lūgums piešķirt viņam pabalstu kā bijušajam bankas darbiniekam.[13] Lūgumu iesūtīšana turpinājās, tāpēc Latvijas Bankas valde 1937. gadā nolēma, ka uz visiem Valsts prezidenta sekretariāta iesūtītajiem rakstiem jānosūta atbilde. Ja uz iesūtītajiem rakstiem nav zīmogmarkas, tādas jāpieprasa no rakstu iesniedzējiem, pēc tam dodot atbildi iesniedzējam pēc lūguma būtības.[14]
K. Ulmanis "aktīvi piedalījās gan sava personiskā, gan režīma tēla veidošanā, sapludinot valsti ar savu personību"[15]. Viens no instrumentiem šā mērķa īstenošanā bija arī Latvijas Bankas peļņas izmantošana publiskajā komunikācijā ar sabiedrību. Autoritārās ideoloģijas sākumposmā Latvijas Bankas ziedojumi vēl netika izmantoti K. Ulmaņa popularitātes vairošanai, bet no 1937. gada tie kļuva par regulāru rituālu autoritārā režīma politiskajā komunikācijā: Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs un galvenais direktors īpašās vizītēs ziedojumu čekus pasniedza Latvijas Valsts un Ministru prezidentam K. Ulmanim, lai viņš naudu varētu dāvināt vai piešķirt jau savā vārdā.
3 104 080 latu – tādu naudas summu Latvijas Banka ziedoja autoritārā režīma laikā.
Lēmumus Latvijas Bankas valde pieņēma saskaņā ar Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāja Ā. Klīves norādījumiem, kurš galvenajam direktoram K. Vanagam darīja zināmu K. Ulmaņa aicinājumu ziedot konkrētas naudas summas konkrētām organizācijām. Latvijas Bankas valde pieņēma lēmumu, to apstiprināja bankas padome. Kopumā 460 tūkst. latu no minētās summas Latvijas Banka ziedoja tieši K. Ulmanim, lai viņš to sadalītu tā, kā pats uzskata par vajadzīgu. Paralēli tam viņa intereses tika atbalstītas arī mērķa ziedojumos. Tāds bija, piemēram, ziedojums Bērzmuižas skolai: tā bija vienīgā ar Latvijas Bankas norādītu mērķa ziedojumu atbalstītā skola Latvijā, jo 1886.–1889. gadā tajā mācījās K. Ulmanis.
Visticamāk, K. Ulmanis personiski informējis Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāju Ā. Klīvi par vēlamajām naudas summām, kas Latvijas Bankai jāziedo, jo valdes un padomes dokumentācijā nav atrasti dokumenti, kuros būtu fiksēti ziedojumu pieprasījumi. Tādējādi nav zināma motivācija, kāpēc, piemēram, valdes sēdē 1938. gada 9. jūnijā lemts nodot Valsts un Ministru prezidenta K. Ulmaņa rīcībā 100 000 latu, bet pēc nedēļas 15. jūnija sēdē šī summa palielināta par 50 000 latu.[16] Prese informēja par finansējuma nodošanu K. Ulmaņa rīcībā,[17] dažkārt atspoguļojot notikumu arī preses fotogrāfijās, kā tas notika apvērsuma trešajā gadadienā 1937. gada 15. jūnijā. Fotoattēla paraksts vēstīja, ka 14. maijā pie K. Ulmaņa vizītē bija Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs Ā. Klīve un galvenais direktors K. Vanags, lai nodotu viņam pusmiljonu latu lielu ziedojumu.[18] Tomēr sociālajā atmiņā kā dažādo sabiedrisko iniciatīvu un organizāciju finansētājs palicis K. Ulmanis, nevis Latvijas Banka.
Latvijas Bankas ziedojumi Latvijas Valsts un Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim (1934–1940)
|
Lēmuma datums |
Ziedojuma adresāts |
Mērķis |
Summa (latos) |
|
08.06.1934.[19] |
Aizsargu organizācijām |
10 000 |
|
|
1935. gada maijs[20] |
Kara aviācijas fondam |
500 000 |
|
|
1935.[21] |
Brīvības pieminekļa komitejai |
15 000 |
|
|
12.05.1936.[22] |
Aviācijas fondam |
500 000 |
|
|
18.02.1937.[23] |
Uzvaras laukuma izbūvei |
300 000 |
|
|
Aizsargu aviācijai |
100 000 |
||
|
Latviešu preses biedrībai |
Siguldas pils izbūvei |
25 000 |
|
|
Jaunatnes fondam |
20 000 |
||
|
Valsts un Ministru prezidenta K. Ulmaņa 28. janvāra Draudzīgajam aicinājumam |
5 000 |
||
|
Mazpulkiem |
5 000 |
||
|
Brīvdabas muzejam |
Vienas ēkas novietošanai muzejā |
5 000 |
|
|
Latvijas vēstures institūtam |
15 000 |
||
|
Skolnieku kopēdināšanai |
10 000 |
||
|
Lutera baznīcai Torņakalnā |
500 |
||
|
Pieminekļu valdei |
5 000 |
||
|
Brāļu kapu komitejai |
1 000 |
||
|
KOPĀ: |
491 500 |
||
|
12.05.1937.[24] |
Kara aviācijai |
500 000 |
|
|
24.08.1937.[25] |
Tēvzemes balvas fondam |
Sakarā ar Valsts un Ministru prezidenta K. Ulmaņa 60 gadu jubileju |
25 000 |
|
02.11.1937.[26] |
Valsts un Ministru prezidenta K. Ulmaņa rīcībā izlietošanai sociāliem mērķiem |
Sakarā ar Latvijas Bankas 15 gadu jubileju |
15 000 |
|
17.12.1937.[27] |
Daugavpils Vienības namam |
Vienas istabas iekārtošanai par Valsts un Ministru prezidenta K. Ulmaņa reprezentācijas telpu |
6 000 |
|
09.06.1938., 15.06.1938.[28] |
Valsts un Ministru prezidenta K. Ulmaņa rīcībā |
150 000 |
|
|
Brāļu kapu komitejai |
1 000 |
||
|
Aizsargu aviācijai |
60 000 |
||
|
Bērzmuižas skolai |
10 000 |
||
|
Tautsaimniecisku un finansiālu rakstu izdošanai |
25 000 |
||
|
Tieslietu ministra rīcībā |
Sodu izcietušo aizgādnim |
2 500 |
|
|
Ludzas ugunsgrēkā cietušajiem |
5 000 |
||
|
KOPĀ: |
253 500 |
||
|
15.11.1938.[29] |
Valsts un Ministru prezidentam K. Ulmanim izlietošanai pēc saviem ieskatiem |
Sakarā ar valsts 20 gadu jubileju |
20 000 |
|
13.12.1938.[30] |
Valsts un Ministru prezidentam K. Ulmanim dāvanas iegādei Tieslietu ministrijai Tiesu pils iesvētīšanas gadījumā |
AS "M. S. Kuzņecovs" izgatavotā vāze pēc mākslinieka Romana Sutas zīmējuma |
1 080 |
|
23.01.1939.[31] |
Valsts un Ministru prezidenta K. Ulmaņa 28. janvāra Draudzīgajam aicinājumam |
15 000 |
|
|
09.05.1939.[32] |
Tautas dzīvā spēka vairošanai |
260 000 |
|
|
Valsts un Ministru prezidenta K. Ulmaņa rīcībā |
Kulturālām un sabiedriskām vajadzībām |
125 000 |
|
|
Brāļu kapu komitejai |
1 000 |
||
|
Pieminekļu valdei |
5 000 |
||
|
Latvijas vēstures institūtam |
5 000 |
||
|
Latvijas Aeroklubam |
5 000 |
||
|
Aizsargu aviācijai |
20 000 |
||
|
Tirdzniecības vārdnīcas izdošanai |
25 000 |
||
|
Ložmetēju kalna izdaiļošanai |
5 000 |
||
|
Andreja Pumpura biedrībai |
1 000 |
||
|
KOPĀ: |
452 000 |
||
|
16.05.1940.[33] |
Pieminekļu valdei |
5 000 |
|
|
Brīvdabas muzejam |
5 000 |
||
|
Latvijas vēstures institūtam |
1. pasaules kara bēgļu laika vēstures sagatavošanai |
10 000 |
|
|
Latvijas Profesiju kamerai |
Tautsaimniecības enciklopēdijas izdošanai |
25 000 |
|
|
Aizsargu štābam |
Visiem aizsargu pulkiem |
75 000 |
|
|
Mazpulkiem |
25 000 |
||
|
Vidzemes patronāta biedrībai |
1 000 |
||
|
Latgales dziesmu svētkiem |
4 000 |
||
|
Valsts un Ministru prezidentam K. Ulmanim |
Sadalīšanai pēc ieskatiem |
150 000 |
|
|
KOPĀ: |
300 000 |
||
|
PAVISAM KOPĀ: |
3 104 080 |
||
Jaunā ideoloģija laika gaitā tika iedibināta dzīvē ar dažādu jaunu politisko rituālu starpniecību, kuros uz valdes lēmumu pamata bija jāpiedalās arī Latvijas Bankas darbiniekiem.
Reaģējot uz Finanšu ministrijas Valsts saimniecības departamenta 1936. gada 12. maija vēstuli, Latvijas Bankas valde uzdeva bankas pilnvarotajiem ar attiecīgu skaitu bankas darbinieku ierasties 15. maija valsts svētkos noklausīties finanšu ministra apsveikumu.[34]
Latvijas Bankas darbinieki tāpat kā pārējā Latvijas sabiedrība tika iesaistīti ziedojumu vākšanā jaunās politiskās telpas arhitektoniskā objekta – Uzvaras laukuma – būvniecībai.
Projektu personīgi uzraudzīja K. Ulmanis, vadot attiecīgu komiteju un iesaistoties tā veicināšanas publiskajā komunikācijā, kuras "ietvaros ziedotā nauda un individuālais darbs raksturoti kā individuāla saikne ar vadoni, ar režīma vērtībām un pamatnostādnēm"[35]. Finanšu ministrijas 1936. gada 13. jūnija apspriedē tika nolemts, ka ministrija un tai pakļauto iestāžu darbinieki piedalīsies Uzvaras laukuma izbūves darbā, ziedojot katrs vienas darbadienas faktisko izpeļņu un iegādājoties katrs vienu šim mērķim sarīkotās loterijas biļeti.[36] Turklāt tika atzīts par vēlamu, ka darbinieki pēc savas iespējas ziedotu arī vairāku darbadienu algu un iegādātos vairākas loterijas biļetes, kā arī veicinātu loterijas biļešu izplatīšanu. Latvijas Bankas darbinieki ziedoja Uzvaras laukuma izbūvei 26 968 latus un pasūtīja loterijas biļetes par 5 095 latiem.[37]
Uzvaras laukuma naudas loterijas pirmā diena Kongresu nama Kolonnu zālē. Rita Alksne izvelk pirmo vinnestu. Tvertni ripina Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs Ādolfs Klīve, līdzās stāv Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un loterijas dalībniece Rita Alksne. Rīga, 1938. gada 18. februāris.
LNA LVKFFDA, Foto Eduards Kraucs
Latvijas Bankas valde aicināja visus Latvijas Bankas darbiniekus pēc iespējas piedalīties arī masu svētkos, piemēram, Pļaujas svētkos Rēzeknē 1936. gada 13. septembrī.[38] Tomēr valde arī lēma, ka bankas darbinieku lūgumu atlīdzināt braucējiem ceļa u.c. varbūtējos izdevumus nav iespējams izpildīt, jo budžetā nav paredzētas šādas summas. Tādējādi Latvijas Bankas valdes rīcību varētu vērtēt kā pragmatisku. Tomēr tai nācās respektēt politikas iejaukšanos Latvijas Bankas darbībā. Piemēram, 1936. gada novembrī Latvijas Bankas valde informēja Latvijas Bankas Centrāles daļas, ka finanšu ministrs atbrīvojis no darba 11. novembrī Lāčplēša kara ordeņa kavalierus un kara invalīdus par godu Lāčplēša svētkiem un Brāļu kapu iesvētīšanas pasākumam.[39] Savukārt 1937. gada septembrī uz vienu darbadienu no darba tika atbrīvoti tie Latvijas Bankas darbinieki, kuri vēlējās doties uz Jelgavu aplūkot autoritārā režīma lauksaimniecības un rūpniecības sasniegumus Zemgales apgabala izstādē.[40]
Iekšējā komunikācijā iekļāvās arī sarunas pie servēta galda. Piemēram, par finanšu ministra Ludviga Ēķa vizītes laikā klāto galdu, ko servēja AS "Ch. Jürgenson – Otto Švarc", Latvijas Bankas valde samaksāja 1 038 latus un 65 santīmus.[41] Par publiskās komunikācijas notikumu tika izveidota jaunieceltā finanšu ministra Alfrēda Valdmaņa vizīte Latvijas Bankā uzreiz pēc iecelšanas amatā 1938. gada sākumā – tā tika atspoguļota preses fotogrāfijās.[42]
Valsts saimnieciskās padomes locekļi un komiteju vadītāji viesošanās laikā prezidenta pilī. No labās Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, 2. – Latvijas Bankas galvenais direktors Kārlis Vanags, 3. – Latvijas Amatniecības kameras priekšsēdētājs, Latvijas Bankas padomes loceklis (1937-1940) Eduards Rozīte. Rīga, 1938. gada 11. janvāris LNA LVKFFDA, Foto Eduards Kraucs
Latvijas Bankas valdes 1940. gada 20. jūnija sēdē, kas bija nākamā pēc 17. jūnijā notikušās padomju okupācijas, varas maiņa valstī netika pieminēta,[43] kaut gan todien tika izveidota okupētās Latvijas marionešu valdība Augusta Kirhenšteina vadībā. Nākamajā dienā (21. jūnijā) Latvijas Bankas valdes sēdē ieradās Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs Ā. Klīve un ziņoja, ka "Valsts prezidents K. Ulmanis norādījis uz jaunas valdības izveidošanu, jaunās valdības deklarāciju, un to, ka Valsts prezidents lūdz Latvijas Banku atbalstīt jauno valdību".[44] Turpmāk Latvijas Bankas valdes sēžu protokolos atspoguļojas padomju ideoloģijas izpausmes.
Piemēram, 5. jūlija sēdē galvenais direktors K. Vanags nolasīja Finanšu ministrijas referenta telefonogrammu par 5. jūlijā plānoto manifestāciju.[45] (Tā bija demonstrācija Rīgā pie PSRS vēstniecības, kurā runu teica PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Višinskis un tika pasludināts, ka Latvijā tiks rīkotas Tautas saeimas vēlēšanas.) Latvijas Bankas valde nolēma telefonogrammu pavairot un izlikt Latvijas Bankas darbiniekiem redzamās vietās, kā arī uzdeva Saimniecības daļai izpildīt Finanšu ministrijas rīkojumu par PSRS karoga iegādi.
No 4. jūlija finanšu ministra amatā J. Pabērzs tika nomainīts ar K. Karlsonu. 15. jūlija sēdē galvenais direktors K. Vanags informēja Latvijas Bankas valdi par finanšu ministra paziņojumu, ka ar 13. jūlija plkst. 13.00 Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāja pienākumus no Ā. Klīves pārņēmis Pēteris Ozols.[46] 16. jūlijā notika pēdējā Latvijas Bankas valdes sēde, kuras protokolā K. Vanags minēts kā galvenais direktors, kaut gan viņš no šā amata tika atbrīvots ar 13. jūliju, pārceļot direktora amatā. Sēdē piedalījās arī jaunieceltais galvenais direktors Kārlis Zandersons un direktori E. Ozoliņš un J. Stalbovs.[47] Ar 16. jūliju no darba Latvijas Bankā tika atbrīvots galvenā direktora vietnieks Ž. Šēnbergs. Viņa pienākumu izpildīšana tika uzdota direktoram J. Stalbovam. Šim Latvijas Bankas valdes sastāvam bija atvēlēts īss darba periods un okupācijas varas noteiktas funkcijas.
[1] Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 153. lpp.
[2] LNA LVVA, 6209. f., 1. apr., 61. l., 139. lp. o. p. Latvijas Bankas valdes 12.07.1934. sēdes protokols Nr. 2292.
[3] Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 158. lpp.
[4] LNA LVVA, 6209. f., 1. apr., 64. l., 130. lp. un 130. lp. o. p. Latvijas Bankas valdes 03.07.1936. sēdes protokols Nr. 2750.
[5] Lipša, I. Ulmaņa mīlestības pinekļos. Rīgas Laiks. 2012, maijs, 38. lpp.
[6] LNA LVVA, 6209. f., 1. apr., 64. l., 11. lp. Latvijas Bankas valdes 14.01.1936. sēdes protokols Nr. 2640.
[7] Turpat, 68. l., 116. lp. Latvijas Bankas valdes 20.04.1938. sēdes protokols Nr. 3217.
[8] Lipša, I. Ulmaņa mīlestības pinekļos. Rīgas Laiks. 2012, maijs, 41. un 42. lpp.
[9] LNA LVVA, 6209. f., 1. apr., 32. l., 148. lp. Latvijas Bankas valdes 17.12.1937. sēdes protokols Nr. 2924.
[10] Turpat, 37. l., 3. lp. Latvijas Bankas valdes 15.06.1939. sēdes protokols Nr. 3224.
[11] Turpat, 64. l., 9. lp. o. p. Latvijas Bankas valdes 13.01.1936. sēdes protokols Nr. 2638.
[12] Turpat, 64. l., 106. lp. Latvijas Bankas valdes 27.05.1936. sēdes protokols Nr. 2726.
[13] Turpat, 232. lp. Latvijas Bankas valdes 11.11.1936. sēdes protokols Nr. 2851.
[14] Turpat, 66. l., 244. lp. o. p. Latvijas Bankas valdes 13.10.1937. sēdes protokols Nr. 3095.
[15] Hanovs, D., Tēraudkalns, V. Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā, 1934–1940. Rīga: Zinātne, 2012, 19. lpp.
[16] LNA LVVA, 6209. f., 1. apr., 69. l., 1. lp. o. p.
[17] Latvijas Banka nodod savu lielo ziedojumu. Kurzemes Vārds. 05.03.1937.; Lieli ziedojumi valstiskiem mērķiem. Brīvā Zeme. 16.06.1938.; Valsts un Ministru prezidentam Dr. Kārlim Ulmanim. Valdības Vēstnesis. 25.01.1939.; Liels ziedojums aizsargiem. Latvijas Kareivis. 26.05.1940.
[18] Latvijas Bankas lielais ziedojums. Rīts. 15.05.1937.
[19] LNA LVVA, 6209. f., 1. apr., 61. l., 116. lp. o. p.
[20] Ievērojami ziedojumi aviācijai. Spārnotā Latvija. 1935, Nr. 12 (01.06.1935.), 322. lpp.; Kara aviācijas fonda lielie panākumi. Latvijas Kareivis. 15.03.1936.
[21] Puriņš, Ā. Latvijas Banka (1922–1940). No: Latvijas Bankai XC, 75. lpp.; Latvijas Banka Brīvības pieminekļa komitejai 1930. gadā bija ziedojusi 10 000 latu. Sk.: Ziedojumi Brīvības piemineklim. Valdības Vēstnesis. 03.05.1930.
[22] LNA LVVA, 6209. f., 1. apr., 64. l., 96. lp.
[23] Turpat, 66. l., 45. lp. un 45. lp. o. p.
[24] Turpat, 132. lp. o. p. un 133. lp.
[25] Turpat, 211. lp.
[26] Turpat, 32. l., 100. lp. o. p.
[27] Turpat, 148. lp.
[28] Turpat, 69. l., 1. lp. o. p.
[29] LNA LVVA, 6209. f., 1. apr., 35. l., 122. lp. o. p.
[30] Turpat, 147. lp. o. p.
[31] Turpat, 71. l., 23. lp. o. p.
[32] Turpat, 128. lp. un 128. lp. o. p.
[33] Turpat, 74. l., 166. lp.
[34] Turpat, 64. l., 96. lp. Latvijas Bankas valdes 12.05.1936. sēdes protokols Nr. 2717.
[35] Hanovs, D., Tēraudkalns, V. Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā, 1934–1940, 256. lpp.
[36] LNA LVVA, 6209. f., 1. apr., 64. l., 117. lp. Latvijas Bankas valdes 15.06.1936. sēdes protokols Nr. 2737.
[37] Latvijas Bankas bagātīgie ziedojumi. Kurzemes Vārds. 21.02.1937.
[38] LNA LVVA, 6209. f., 1. apr., 64. l., 178. lp. o. p. Latvijas Bankas valdes 02.09.1936. sēdes protokols Nr. 2797.
[39] Turpat, 230. lp. Latvijas Bankas valdes 10.11.1936. sēdes protokols Nr. 2850.
[40] Turpat, 32. l., 57. lp. o. p. Latvijas Bankas valdes 01.09.1937. sēdes protokols Nr. 2850.
[41] Turpat, 68. l., 14. lp. o. p. Latvijas Bankas valdes 14.01.1938. sēdes protokols Nr. 3157.
[42] Finanšu ministrs A. Valdmanis ierodas Latvijas Bankā. Jaunākās Ziņas. 07.07.1938.
[43] LNA LVVA, 6209. f., 1. apr., 75. l., 35.–37. lp. Latvijas Bankas valdes 20.06.1940. sēdes protokols Nr. 3741.
[44] Turpat, 41. lp. Latvijas Bankas valdes 21.06.1940. sēdes protokols Nr. 3744.
[45] Turpat, 60. lp. un 60. lp. o. p. Latvijas Bankas valdes 05.07.1940. sēdes protokols Nr. 3755.
[46] Turpat., 72. lp. Latvijas Bankas valdes 15.07.1940. sēdes protokols Nr. 3763.
[47] Turpat, 74. lp. o. p. Latvijas Bankas valdes 16.07.1940. sēdes protokols Nr. 3764.