en
Publicēts: 27.10.2020

Latvijas Bankas prezidenta Mārtiņa Kazāka intervija ziņu aģentūrai LETA (20.10.2020.)

Ja saslimšanas skaitļi ar Covid-19 būs augsti ilgu laiku, tas negatīvi ietekmēs ekonomiku, intervijā aģentūrai LETA atzīst Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks. Viņš vērtē, ka pašreizējie lēmumi slimības ierobežošanā ir bijuši pareizi un nepieciešami, taču turpmākiem lēmumiem ir jābūt daudz mērķētākiem un konkrētākiem, lai ierobežojumi neradītu ļoti negatīvu sitienu pa ekonomiku. Vienlaikus Latvijai nevajag aizmirst par krīzes laika radītajām iespējām, no kurām ļoti svarīga ir jaunais Eiropas Savienības atveseļošanas pagaidu instruments "Next Generation EU". Tāpat ir sākusies Latvijas Bankas un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) apvienošanas normatīvo aktu virzība. Kazāks uzsver, ka abas institūcijas ir vienojušās par galvenajiem darba principiem pēc apvienošanās. Vienlaikus bažas rada tas, vai izmaiņas Latvijas Bankas likumā netiks izmantotas kā iegansts, lai mazinātu centrālās bankas neatkarību.

Martins Kazaks int LETA okt 2020 1000x300

 

Covid-19 pandēmijas sākumā pasaules un Latvijas ekonomikas attīstības prognozes bija diezgan pesimistiskas, vēlāk tās tika pārskatītas un paaugstinātas. Vai, ņemot vērā straujo saslimšanu tagad pie mums Latvijā un Eiropā, ekonomikas izaugsmes prognozes nenāksies pārskatīt atkal?

Ja skatāmies situāciju līdz šim, tad Eiropā un Latvijā ekonomikas kritiens ir bijis mazāks nekā sākotnējās bažas, bet, protams, situācija ar Covid-19 ir ļoti, ļoti neskaidra un neprognozējama. Tas vienmēr ir bijis galvenais negatīvais risks. Ja saslimšanas cipari būs augsti ilgu laiku, tas negatīvi ietekmēs ekonomiku. Tas, ko varam mācīties no pavasara un vasaras sākuma pieredzes, ir, kā dažādi ierobežojumi ietekmē ekonomiku. Pašreizējie lēmumi slimības ierobežošanā ir bijuši pareizi un nepieciešami, jo cilvēku veselība ir pats svarīgākais, taču turpmākiem lēmumiem ir jābūt daudz mērķētākiem un konkrētākiem, lai ierobežojumi neradītu ļoti negatīvu sitienu pa ekonomiku.

Ja raugāmies uz Latvijas ekonomiku, tad, manuprāt, tas lielākais kritums ir jau aiz muguras. Atkopšanās pamazām ir sākusies, ekonomika aug - viens sektors ātrāk, otrs lēnāk, bet aug. Ekonomikas atgūšanās nebūs vienmērīga, tā noteikti nāks ar nelieliem kritumiem līdz ar Covid-19 uzplaiksnījumiem tuvākajā laikā. Taču diez vai kritums būs dziļāks, kādu mēs redzējām gada otrajā ceturksnī. Ekonomikas izaugsme nebūs vienmērīga, taču kopumā trajektorija būs augšupejoša. Latvijas ekonomikā dziļākais kritums ir aiz muguras, taču Covid-19 nav beidzies un nenoteiktība ir ļoti augsta.

Vai līdz ar Covid-19 straujāku izplatību, arī Latvijas Banka varētu ātrāk pārskatīt savas ekonomikas izaugsmes prognozes?

Mums kopā ar pārējām Eiropas centrālajām bankām ir noteikts grafiks, kad visas eirozonas valstis izstrādā prognozes un tās publicē. Taču, ja redzēsim kādas straujas izmaiņas vai kritumus, tad ir iespējamas atkāpes no grafika un prognozes var izteikt arī ātrāk. Taču es gribētu arī uzsvērt, ka mēs nezinām, kā nākotne izskatīsies.

Kā Latvijas ekonomika izskatās šobrīd?

Latvija šogad, protams, ir piedzīvojusi recesiju gada pirmajā pusē tāpat kā jebkura cita Eiropas Savienības ekonomika. Mēs esam piedzīvojuši mazāku ekonomikas kritumu nekā Eiropas Savienībā vidēji. Valdība šajā krīzē ekonomiku varēja balstīt un to arī darīja. Vai to varēja kādā jomā darīt vairāk un kādā mazāk? Pēc kara, protams, visi ir gudri. Taču kopumā, manuprāt, visi valdības līdz šim spertie soļi ir bijuši pareizajā virzienā.

Kā jau minēju, lielākais kritums mums ir aiz muguras, ekonomika pamazām sāk atgūties, taču "lielais stāsts" mums ir vēl priekšā. Ko es domāju ar "lielo stāstu"? Covid-19 nav nesis tikai recesiju un nepatikšanas, bet arī mudinājis valstis paskatīties uz to, kā uz iespēju. "Next Generation EU" ir milzīga iespēja, kas Latvijai ir jāizmanto, un tas ir tas "lielais nākotnes stāsts", uz kuru mums kā sabiedrībai ir nepieciešams koncentrēties. Tas ir stāsts par ilgtspēju, Eiropas Savienības un Latvijas gatavību nākotnei ar krietni augstāku produktivitātes līmeni, ar krietni augstāku dzīves kvalitātes līmeni un ar mazāk negatīvu ietekmi uz vidi. Galu galā - vide ir ļoti liela daļa no mūsu dzīves kvalitātes. Šim "lielajam stāstam" mums kā valstij ir jāpievērš krietni lielāka uzmanība.

Ja runājam pa virzību uz "zaļo kursu", tad ir sajūta, ka Latvijā mēs to saprotam daudz šaurāk nekā Eiropā kopumā. Ar "zaļo kursu" mēs vairāk domājam siltināšanu, vides lietas. Eiropas skatījums ir krietni plašāks, tas ir skatījums uz ilgtspēju. Tā ir gan vide, gan sociālie jautājumi, dzīves kvalitāte, mūža ilgums, veselība, izglītība, prasmes, nabadzība, kā arī ekonomika, ražīgums, kas ļauj pelnīt vairāk. Tās ir visas šīs lietas mijiedarbībā. Ja agrāk mēs varējām teikt, ka šādām lietām nav naudas, tad šobrīd tā ir. Sabiedrības galvenais uzdevums šajā brīdī ir vienoties par mērķiem un iet šo mērķu virzienā.

Minējāt, ka varam mācīties no pavasara pieredzes - kuri bija tie ierobežojumi, kuri deva smagāko triecienu ekonomikai, kuri nē, un kā rīkoties tagad?

Kā redzējām, Latvijas ekonomikā ir strukturāli vājas vietas - pirmais ir tranzīta stāsts, kur dzelzceļa kravu apjomi kritās ievērojami, un otrs ir finanšu pakalpojumu centra sapnis, kas arī nu jau ir izsapņots.

Kopumā Latvijas ekonomika šo krīzi ir pārdzīvojusi salīdzinoši labi. Mūsu veiksmes stāsts, manuprāt, ir tas, ka mums nav vienas lielas "Nokia", bet mums ir daudz un dažādas mazas "nokias". Ekonomika mums ir diversificēta, pielāgota dažādiem tirgiem, līdz ar to ir vieglāk sabalansējama. Tā ir mūsu priekšrocība, ka ekonomika nepaļaujas tikai uz vienu konkrētu jomu, pat neskatoties uz to, ka mums ir problēmas ar tranzītu un finanšu sektoru un mums ir diezgan liela atkarība no tūrisma. Citas jomas spēj diezgan labi reaģēt, un, ja, piemēram, paskatāmies uz pašreizējiem bezdarba rādītājiem, tad bezdarba līmenis ļoti strauji pieaudzis nav.

Ir divi lielākie ierobežojumi, kas smagi skāra ekonomiku. Pirmais ir cilvēku kustības ierobežošana, kas nozīmē, ka cilvēki vienkārši sēž mājās un veselu virkni lietu nevar darīt. Tas ekonomiku skar smagi. To mēs redzējām tūrisma jomā, pandēmijas sākumā - arī mazumtirdzniecībā.

Nākamā lieta ir nenoteiktība. Ir bažas par nākotni, cilvēki netērējas, uzņēmumi neinvestē. Labā lieta ir, ka Latvijā pavasarī saslimšana nebija augsta, tādēļ uzņēmumi spēja strādāt un ražot, darbiniekiem nebija jādodas karantīnā. Tā bija laba izvēle, ka valdība sekoja epidemiologu padomiem un kopumā sabiedrība rīkojās atbildīgi, tas ļāva uzņēmumiem turpināt strādāt. Ceru, ka tā arī turpināsim.

Vai par to nav bažu, jo jau virknē ražošanas uzņēmumu ir atklāti vīrusa perēkļi?

Tas bija neizbēgami. Būtu dīvaini, ja Latvijā ražošanas uzņēmumos nekas tāds nenotiktu. Mums ir jāierobežo vīrusa izplatība, tas arī ekonomiskās sekas darīs mazāk sāpīgas. Ja uzņēmumi var turpināt strādāt, nav vajadzības slēgt ražotnes, cilvēkiem ir darbs, ienākumi un ekonomika var kustēties uz priekšu. Šajā brīdī ļoti svarīgi ir mazināt vīrusa izplatību.

Svarīgs jautājums ir skolas, jo, līdzko bērni netiek uz skolām, arī virkne vecāku ir spiesti palikt mājās, īpaši mazo klašu bērnu vecāki. Viss ir saistīts. Tādēļ - mazgājam rokas un bučojamies tikai ar savas mājsaimniecības locekļiem! Vīrusa izplatība ir vistiešākais risks ekonomikai.

Attiecībā uz to, ko valdība ir darījusi pareizi vai nepareizi. Domāju, ka ļoti laba lieta, ko valdība ieviesa, ir dīkstāves pabalsti, kas ļāva uzņēmumiem nelikvidēt darba vietas, bet, atjaunojoties pieprasījumam pēc precēm vai pakalpojumiem, cilvēkiem atkal bija nodrošināts darbs. Dīkstāves pabalsti gan mums ir bijuši mazākā apjomā nekā kaimiņvalstīm, taču mums ir bijis lielāks atbalsts finanšu instrumentos uzņēmumiem. Es pat teiktu, ka tas ir ilgtspējīgāks skatījums, jo tas nav par darbavietu slēgšanu, bet par uzņēmumu izdzīvošanu. Atbalsta struktūra mums ir bijusi nedaudz citādāka. To, vai mūsu virziens ir bijis labāks par lietuviešu un igauņu ceļu, varēsim pateikt tikai nākotnē. Taču mācība, ko varam gūt no šīs pieredzes, - ja krīze ir īsa, tad atbalstīt darba tirgu ir laba stratēģija. Tajā pašā laikā šis atbalsts nevar būt bezgalīgs. Ja mēs turpinām uzturēt darba vietas, kas pēc būtības ir jau mirušas, tad mēs kavējam cilvēku pārvirzīšanu uz tām darbavietām, nozarēm, uzņēmumiem, kas ir darboties spējīgi un ļaus nākotnē cilvēkiem gūt lielākus ienākumus.

Vai šī Covid-19 krīze būs mainījusi uzņēmumu domāšanas veidu? Ja pirms krīzes viennozīmīgi dominēja prasība ļaut ievest lēto darbaspēku, tad varbūt krīze ir mācījusi skatīties automatizācijas, digitalizācijas virzienā?

Es domāju, ka jā. Taču tajā pašā laikā nebūsim naivi - tikko ekonomika uzsils, cikliski svārstīgajos sektoros atkal darbinieku būs par maz. Šie sektori ir saistīti ar būvniecību un citiem sezonāliem procesiem. Taču šī krīze noteikti ir parādījusi, ka digitalizācija, robotizācija ir ļoti svarīga lieta. Tāpat šī krīze ir parādījusi robežu pārbīdi un šo ļoti garo un sarežģīto piegāžu ķēžu ievainojamību. Tas nozīmē, ka nākotnē daudzas piegāžu ķēdes kļūs īsākas un vienkāršākas. Tas savukārt nozīmē iespēju Latvijai, piemēram, elektrotehnikas ražošanā. Tur mums ir laba bāze, segmentam ir augsta ražība. Piegāžu ķēdēm vairāk un tuvāk koncentrējoties ap Eiropas ražotājiem, tā ir Latvijas iespēja, un to nekādā gadījumā nevajadzētu laist garām. Tas ir jāizmanto un tas var dot mums jaunus izrāvienus.

Vai Latvijas uzņēmumi saprot digitalizācijas sniegtās iespējas?

Tā viennozīmīgi ir problēma. Protams, ne visi to izmantos, bet es ļoti ceru, ka ražošanas produktivitātē esam sasnieguši tādu līmeni, ka uzņēmi saprot, ka ar esošajiem mehānismiem ievērojami lielāku ražības kāpumu vairs nevaram sasniegt, līdz ar to mums ir nepieciešama digitalizācija. Ceram, ka arī valsts virziens, rīcība un atbalsts būs tāds, kas mudinās uzņēmumus domāt par digitalizāciju un rīkoties. Valsts ir lielākais spēlētājs ekonomikā, īpaši vadot Eiropas fondus un "New Generation EU" pakotni. Digitalizācija projektu atlases brīdī būtu jānosaka par prioritāti. Tehnoloģiskās iespējas mums ir. Ja mēs tās neizmantosim, tad tās izmantos citi. Viss ir atkarīgs no mums pašiem!

Fiskālās disciplīnas padome nākusi pie secinājuma, ka valsts atbalsts Covid-19 krīzes risināšanai nākamgad būtu jāierobežo. Kāds ir Latvijas Bankas uzskats?

Mēs ne tuvu neesam ārā no Covid-19 krīzes problēmām. Ja valsts šādā brīdī var sniegt atbalstu, tad tas ir arī jādara. Mēs gan no Latvijas Bankas puses esam publiski runājuši par principiem, uz kādiem būtu jābalsta valsts sniegtais atbalsts. Mēs identificējām četrus principus. Pirmais ir pakāpeniskums - ja mēs redzam problēmu, tad tajā jomā arī palīdzam. Krīzes mēs nevaram prognozēt, tādēļ ir jārīkojas pēc nepieciešamības. Otrs - ir jāsniedz atbalsts tur, kur tas dod vislielāko labumu sabiedrībai. Trešais, ir jābūt saprātīgam riska sadalījumam starp privāto sektoru un valsti, nedrīkst pieļaut situāciju, ka nacionalizē zaudējumus, bet privatizē peļņu. Ceturtais princips, ka valsts parādam ir jābūt ilgtspējīgam, proti, lai labos laikos parāds tiek mazināts, savukārt sliktos laikos, kā tagad, valsts var ekonomiku atbalstīt un parāds var pieaugt.

Šobrīd mēs varam prognozēt, ka valsts parāds būs mazliet mazāks par 50% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Mūsuprāt, ja parāds ir robežās 50-55% no IKP un pēckrīzes laikā tas tiek mazināts, tad tas ilgtspēju neapdraud. Tādēļ mēs uzskatām, ka valsts var turpināt atbalstīt ekonomiku. Īpaši, ja kārtējais Covid-19 uzliesmojums piebremzē ekonomiku, tad atbalsta mehānismi ir jāturpina. Galvenais ir jāskatās, cik gudri šī nauda tiek investēta un kā tas atsaucas uz ekonomikas izaugsmi nākotnē. Šobrīd pārtraukt valsts apbalstu būtu pāragri un nebūtu pareizs lēmums, jo šī krīze nudien vēl nav beigusies.

Manuprāt, Fiskālā disciplīnas padome gluži nerosina pārtraukt valsts atbalstu ar šo brīdi, bet vairāk raugās uz nākotni. Ja mēs kā valsts atbalstām ekonomiku, mums arī jāsaprot, ka kaut kad tā nauda būs tomēr jāatdod.

Valdība ir sagatavojusi un Saeimā iesniegusi nākamā gada valsts budžetu. Vai tajā ietvertās reformas un nodokļu izmaiņas ir pietiekami izdiskutētas, izsvērtas, vai arī te Covid-19 ir nodarījis savu kaitējumu?

Tas ir kā stāsts par to, vai Rīga ir gatava. Ja skatāmies uz nākamā gada valsts budžetu, kādu to tagad piedāvā valdība, tad tas ir pieņemams. Tur nekāda politiskā ķildošanās nav nepieciešama, apstiprinām to un ejam tālāk. Tie darbi, kas stāv rindā pēc budžeta pieņemšanas, ir ļoti, ļoti svarīgi un ar tiem vilcināties nevar. Vienu jau es minēju -"Next generation EU" līdzekļu iepludināšana ekonomikā un konkrētu jomu prioritizēšana. Tā šobrīd ir krietni svarīgāka lieta nekā atsevišķas detaļas nākamā gada budžeta ietvaros.

Ja runājam par budžetu jau detalizētāk, tad virknē lietu budžets ir veidots pareizā virzienā. Ja raugāmies uz nodokļiem, tad, protams, Covid-19 šajā jomā ieviesa lielas izmaiņas politiskajā dienaskārtībā. Šis gads mums sākās ar ļoti plašu nodokļu reformas diskusiju, tad nāca Covid-19 un nodokļiem vairs īsti laika neatlika. Taču budžetā nodokļu ziņā ir sperti soļi pareizajā virzienā. Darbaspēka nodokļu samazināšana ir solis pareizajā virzienā, atviegloto nodokļu režīmu mazināšana arī, manuprāt, ir solis pareizajā virzienā, protams, ir jautājums, cik strauji tas notiek, cik gadu perspektīvā utt. Taču kopumā, kā jau minēju, budžets ir pieņemams.

Ņemot vērā situāciju ar Covid-19 un tā ietekmi uz nākamā gada budžetu, vai arī nākamgad mums būs jāatgriežas pie diskusijām par nodokļu izmaiņām?

Vienmēr var kaut ko pamainīt un uzlabot, turklāt mēs arī nedzīvojam nemainīgā vidē un neesam vienīgie, kas maina nodokļus. Nodokļi mainās arī citās valstīs, tādēļ uzmanībai ir jābūt visu laiku, jāskatās, kā mūsu nodokļu sistēma izskatās uz reģionālā fona, un pēc nepieciešamības arī jāreaģē.

Savukārt uzņēmēji saka - beidziet vienreiz visu laiku kaut ko mainīt...

Es runāju par nebūtiskām izmaiņām. Būtu ļoti labi, ja vienas Saeimas ietvaros nodokļu būtiski netiktu mainīti. Saeima no sākuma izdiskutētu, izstrādātu, pieņemtu un tad visu sasaukuma laiku nodokļi būtiski netiktu grozīti. Nodokļus raustīt noteikti nevajadzētu. Uzņēmēji pieņem lēmumus, kas balstās vairāku gadu periodā un prognozēs. Ja nodokļi būtiski mainās katra budžeta izstrādē, tad tas uzņēmēju dzīvi nedara vienkāršu.

Ja valstis būtu jāiedala nosacītos uzvarētājos un zaudētājos šajā Covid-19 krīzes laikā, tad kā Latvija izskatās uz Eiropas fona?

Es domāju, ka mēs esam uzvarētāju pusē. Šajā krīzē mēs nonācām diezgan spēcīgi, šo krīzi līdz šim esam pārdzīvojuši ar nelieliem zaudējumiem, un mums ir iespējas izmantot līdzekļus, lai jau palektos jaunā līmenī. Mēs varam būt uzvarētāji, arī mūsu pašreizējā pozīcija ir labāka nekā vairumam Eiropas valstu.

Un kā sokas mūsu kaimiņiem - lietuviešiem, igauņiem?

Mēs redzam, ka lietuviešiem šī krīze ir bijusi pārsteidzoši sekla. Ir jautājums, vai šie dati, uz kuriem balstīti šie rezultāti, netiks pārskatīti. Tāpat ir jāatceras, ka atšķirībā no Lietuvas mēs šajā krīzē iegājām jau ar zināmām problēmām - tranzīta sektors, finanšu sektors. Tik izteiktu problēmu lietuviešiem šajās jomās nebija. Transporta sektorā mums lielākais īpatsvars ir "airBaltic" biznesam, kas ir svarīgs Latvijai. Lietuvai lielāks īpatsvars ir tieši autotransporta segmentam, kuram veicās labi. Tādējādi var pat teikt, ka viņiem šajā gadījumā paveicās, mums nepaveicās.

Kopumā jāsaka, ka pēdējos 10 gadus kopš pēdējās krīzes lietuvieši ir gājuši uz priekšu diezgan jestri un mēs neesam spējuši viņus noķert. Tas kaut ko pasaka ne tikai par lietuviešiem, bet arī par mums... Šajā jautājumā es piekrītu jaunajam Latvijas Bankas padomes loceklim un bijušajam finanšu ministram Andrim Vilkam, ka daudzos gadījumos Latvija nav bijusi tik izlēmīga kā Lietuva. Tādēļ es aicinātu mums būt daudz izlēmīgākiem, domāt daudz ambiciozāk par nākotni un tieši "Next Generation EU" finanšu līdzekļi varētu būt viens no instrumentiem, kā šo izlēmību panākt. Šī ir iespēja mūsu rokās un tikai no mums ir atkarīgs, vai to izmantot vai šo iespēju nopūdelēt.

Kuras valstis ir šīs krīzes zaudētājas?

Es negribētu saukt konkrētas Eiropas valstis. Mēs redzam, ka ir valstis, kas šajā krīzē saslimstības ziņā cieta ļoti smagi, bija valstis, kurās ekonomikas kritums bija krietni virs 10%, bezdarbs šajās valstīs ir būtiski augstāks nekā Latvijā, turklāt ir ļoti, ļoti liels valsts parāds. Šīm valstīm nav tādu manevra iespēju, kādas pašreizējā brīdī ir Latvijai, jo augstais parāda līmenis neļauj aizņemties ar pieņemamām likmēm. Ja valsts parāds ir virs 100% no IKP, tad aizņemties kādā brīdī sāk kļūt arvien grūtāk. To mēs ļoti labi redzējām pavasarī, kad sākās Covid-19 nepatikšanas, stress finanšu tirgos pieauga ļoti strauji un aizņēmumu likmes valstīm ļoti atšķīrās. Šajā situācijā Eiropas Centrālā banka ļoti ātri iejaucās situācijā un šo stresu mazināja. Eiropas valstu centrālās bankas, tostarp Latvijas Banka, rīkojās ļoti ātri, mērķtiecīgi un adekvāti, neļaujot Covid-19 krīzei, kas skāra ekonomiku, pārvelties uz finanšu tirgu. Finanšu tirgus krīzēm parasti ir vislielākās negatīvās sekas. Taču, kamēr valdības nespēs ar fiskālu un strukturālo politiku atjaunot pašu ekonomikas spēku - samazināt parāda apjomu un nodrošināt darba ražīgumu -,monetārā politika visas problēmas atrisināt nevarēs.

Protams, šajā krīzē iezīmējās spēcīgākas un vājākas valstis, un Latvija ir tajā valstu grupā, kurā izejas pozīcijas ir krietni labākas nekā daudzām citām Eiropas valstīm. Tas, vai mēs to gudri izmantosim, ir atkarīgs tikai no Latvijas pašas.

Krīzē ir smagi cietušas tādas lielas Eiropas ekonomikas kā Francija, Spānija. Vai tas globāli var ietekmēt Eiropas pozīcijas?

Gan jā, gan nē. Mēs redzam, ka ir atsevišķas jomas, kurās Eiropa ir apzinājusies savas iespējas krietni skaidrāk nekā līdz šim. Piemēram, suverenitātes jautājums šajā krīzē ir izkristalizējies vēl vairāk. Šajā krīzē mēs redzam, ka digitalizācijas nākotne ir iezīmējusies ļoti, ļoti skaidri, iedzīvotāji ir ar mieru un ir spējīgi to izmantot, tehnoloģijas ir pieejamas un iedzīvotāji un uzņēmēji tās izmantos. Tas gan iezīmē arī veselu virkni risku, kurus nevar ignorēt. Ar riskiem, kas vienlaikus var būt iespējas, es domāju maksājumu sistēmas un digitālo valūtu.

Ekonomiski Eiropa būs cietēja, jo, kā jau minēju, virknē valstu IKP kritums ir virs 10%, kas ir ļoti, ļoti sāpīgi. Līdz ar to šo valstu un Eiropas galvenais uzdevums ir atgūšanos izveidot par pozitīvu stāstu, no kura ir ieguvumi nākotnes izaugsmei. Vienkārši tā nebūs.

Latvijā sāk dzēst 2008.gada krīzes hipotekāro kredītu parādus - pagaidām gan tikai viena banka sākusi piedāvāt šo iespēju. Kādus prognozējat rezultātus - cik daudzi iedzīvotāji izmantos šo iespēju un ko tā nozīmē ekonomikai?

Jāsaka milzīgs paldies Saeimai, kas deva akceptu šīm likumdošanas izmaiņām, kā arī komercbankām, kas tām piekrīt un sāk tās ieviest. Pēc būtības tie ir pazaudēti parādi un tas ir zaudētāju izlīgums. Tur ieguvēju nav. Tā ir juridiska procedūra, kas ļauj iedzīvotājiem sākt dzīvi no jauna, pielikt punktu, tikt vaļā no parāda un sākt veidot savu kredītvēsturi no jauna. Tā ir iespēja vairāk nekā 10 000 iedzīvotāju pilnvērtīgi atgriezties ekonomiskajā dzīvē. Viena no lielākajām bankām šo procesu ir uzsākusi, un es ceru un sagaidu, ka arī pārējās bankas tam sekos.

Vienlaikus Latvijā jau vairākus gadus kreditēšana neuzrāda būtisku izaugsmi - kā šī krīze ietekmē uzņēmumu un iedzīvotāju vēlmi un iespējas aizņemties? Kad sagaidāt vērā ņemamu kreditēšanas izaugsmi Latvijā?

Es ļoti ceru, ka nākamais biznesa cikls, atsākot ekonomikai augt, būs ar krietni lielāku kreditēšanas atbalstu, nekā tas ir bijis līdz šim. Nav tā, ka bankas Latvijā nav kreditējušas, tā nudien nav. Dažas no lielajām bankām pēdējo gadu laikā ir uzrādījušas pozitīvu kreditēšanas pieaugumu. Kopējais kreditēšanas apjoms ir audzis krietni lēnāk nekā ekonomika kopumā, un kopējais kredītuīpatsvars ekonomikā ir samazinājies. Lielā mērā tas ir saistīts arī ar to, ka viens liels spēlētājs ir veicis strukturālas pārmaiņas savā darbībā visās Baltijas valstīs. Tas kaut kādā brīdī ir samazinājis kreditēšanas apjomu, cerams, ka šīs strukturālās pārmaiņas noslēgsies un arī šis lielais spēlētājs sāks kreditēt.

Diemžēl stāsts gan nav tik vienkāršs. Mēs pašreiz ar Latvijas Bankas kolēģiem un pārējām Baltijas valstu centrālajām bankām cenšamies saprast, kādas ir atšķirības starp Baltijas valstīm, kur kreditēšana ir veiksmīgāka, kur mazāk un kā tas ietekmē ekonomiku, un ko varētu darīt, lai kreditēšana būtu jaudīgāka. Šīs situācijas ir ļoti dažādas. Ja skatāmies uz Finanšu nozares asociācijas datiem, tad redzam, ka ir virkne uzņēmumu, kas gadu no gada dzīvo ar zaudējumiem un kuriem nav pozitīva pašu kapitāla. Un tie nav 5 vai 10% no nozares uzņēmumiem, atsevišķos segmentos tie ir 40% un vairāk. Ja uzņēmumam nekas nepieder, tad arī to kreditēt nav iespējams. Tas ir jautājums par ēnu ekonomiku. Diskusijās ar komercbankām, kas regulāri notiek jautājumā par kreditēšanu, mēs redzam, ka sāk parādīties pirmās pozitīvās lietas no iepriekšējos gados pieņemtā likuma izmaiņām par reinvestētās peļņas neaplikšanu ar ienākumu nodokli. Pamazām uzņēmumu segments kļūst bagātāks ar kapitālu, līdz ar to šos uzņēmumus arī var sākt kreditēt. Taču šis stāsts nav ne ātrs, ne vienkāršs. Jautājums ir arī par likuma varu, proti, ja uzņēmums bankrotē, ko no uzņēmuma aizdevējs var atgūt. Summas diemžēl ir ļoti mazas. Vairumā gadījumu pašas atgūšanas izmaksas ir augstākas nekā tas, ko var atgūt.

Tāpat šajā jautājumā būtiski ir tas, cik asa un dinamiska ir konkurence pašā banku sektorā. Pēc labajiem klientiem pieprasījums un konkurence ir ļoti augsta, bet kas notiek ar pārējiem? Arī uzņēmumi, pārdzīvojot iepriekšējo dziļo krīzi, ir ļoti piesardzīgi un nelabprāt aizņemas. Tādējādi var teikt, ka tā ir gan piedāvājuma, gan pieprasījuma puse, kā arī institucionālās vides problēmas.

Vienas sudraba lodes šīs problēmas atrisināšanai nav. Tādēļ galvenais uzdevums ir visam sektoram sanākt kopā, atrast vājās vietas, tās labot un tad jau ekonomika var sagaidīt krietni straujāku kreditēšanas kāpumu. Te nudien nav pamata vainot tikai bankas vai tikai uzņēmējus.

Izstrādāts regulējuma projekts FKTK pievienošanai Latvijas Bankai - kādu saredzat turpmāko Latvijas Bankas struktūru un tās ikdienas darbu? Kad FKTK varētu tikt pievienota?

Runājot par FKTK un Latvijas Bankas integrācijas stāstu, viss šis process notiek, ļoti cieši sadarbojoties ar FKTK. Tas ir kopīgs redzējums, koleģiāls process, un par galvenajām lietām Latvijas Bankai un FKTK ir kopīga izpratne. Protams, process būs ilgs un būs virkne dažādu detaļu, līdz kurām šobrīd mēs vēl neesam nokļuvuši, taču kopumā par modeli, kā strādāsim kopā un kā šo procesu organizēsim, mums ir savstarpēja vienošanās un vienots redzējums. Esam sagatavojuši likumu par Latvijas Banku un grozījumus vairāk nekā 20 pavadošajos likumos, tie ir iesniegti Finanšu ministrijā, un esam izrunājuši pirmo apli ar dažādiem ieteikumiem. Esam šo savu redzējumu konceptuāli prezentējuši politiķiem un esam saņēmuši akceptu virzīties uz priekšu. Likumā ir vēl jāveic dažas korekcijas, tad tas tiks virzīts uz Ministru kabinetu un vēlāk jau uz Saeimu.

Mēs ceram, ka jau 2023.gadā Latvijas Banka un FKTK sāks darbu kā viena institūcija. Šobrīd mūsu galvenais mērķis ir, lai gan Latvijas Banka, gan FKTK spēj veikt augstā līmenī sev uzticētos uzdevumus līdz apvienošanās brīdim un lai no 2023.gada sākuma jau apvienotā jaunā veidola Latvijas Banka spētu augstā līmenī pildīt arī banku uzraudzības uzdevumus. Mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai šajā procesā tirgus dalībnieki nejustu nekādas izmaiņas, izņemot to, ka uzlabojas kvalitāte.

Kādu jūs redzat šo modeli? Esošā Latvijas Banka plus esošā FKTK - vai struktūra mainīsies?

Mūsu un FKTK kopējais redzējums ir, ka mēs nepievienojam FKTK Latvijas Bankai kā tādu vagonu vilcienam, bet gan runājam par pilnvērtīgu integrāciju, par FKTK uzraudzības un arī citu funkciju iekļaušanu Latvijas Bankas struktūrā. Tā būs pilnībā integrēta institūcija, kas nākotnē pieņems lēmumus arī par banku uzraudzību un ar to saistītiem jautājumiem. Tāpat Latvijas Bankas padome kā koleģiāla iestāde pieņems lēmumus gan par centrālās bankas pārraudzības jautājumiem, gan arī FKTK uzraudzības kompetencē esošām lietām. Protams, visa potenciālo interešu konflikta nodalīšana notiek operacionālā līmenī, pārvaldes tiek veidotas funkciju ietvaros un darbinieki, kas nedrīkst savā starpā sazināties, tie nesazinās; tiek nodrošināts tā saucamais "Ķīnas mūris" starp monetāro un finanšu uzraudzības funkcijām.

Tas nav nekas jauns Latvijas Bankai, jo jau pašlaik ir virkne operacionālo funkciju Latvijas Bankā, kas ir nodalītas ar "Ķīnas mūri", jo ir virkne lēmumu, kas nedrīkst būt savstarpēji saskaņoti. Tā tas būs arī saistībā ar FKTK.

Attiecībā uz darbiniekiem - tie darbinieki, kas ir FKTK uzraudzības struktūrās, kļūs par Latvijas Bankas darbiniekiem. Arī lielākā daļa atbalsta struktūru darbinieku pāries darbā uz Latvijas Banku. Jau 2021.gada otrajā pusē mēs varētu sākt savienot Latvijas Bankas un FKTK atbalsta struktūras, kā arī IT sistēmas.

Mēs redzam, ka FKTK un Latvijas Bankas apvienošanās process nav vienkāršs, dažādas zemūdens straumes šajā procesā ik pa brīdim parādās, un reizēm šķiet, ka ir lobiji, kas neļauj ātri virzīties uz priekšu. Atsevišķos gadījumos sāk likties, ka FKTK integrēšanas process Latvijas Bankā tiks izmantots kā iegansts mazināt centrālās bankas neatkarību. Tas ir ļoti riskanti, jo tieši politiski neatkarīga centrālā banka dod vislielāko ieguvumu Latvijas sabiedrībai. Mūsu skatījums ir pāri politiskajiem cikliem, mēs skatāmies uz ekonomisko ciklu, tas ļauj mums saglabāt krietni ilgāku un plašāku skatījumu, kas ekonomikai nāk par labu. Tāpat, mums esot pilnīgi apolitiskai struktūrai, ir krietni vieglāk strādāt ar politiķiem, kas ir lēmumu pieņēmēji. Tas viennozīmīgi ir sabiedrības ieguvums.

Pazaudēt neatkarīgu centrālo banku sabiedrībai nozīmētu pazaudēt vienu būtisku viedokļu līderi, kas var un arī pasaka lietas, kas īstermiņā politiķiem nav patīkamas, taču ilgtermiņā ekonomikai palīdz. Centrālās bankas neatkarība ļauj pilnasinīgi palīdzēt gan valdības, gan Saeimas darbam. Centrālā banka nedrīkst būt politiski atkarīga vai politiski saistīta.

Nesen Latvijas Bankas padomē tika apstiprināts Andris Vilks - kā vērtējat viņa pievienošanos? Un kā vērtējat apstiprināšanas laikā Saeimā izskanējušo, ka vēl viens padomes loceklis - tā ir izšķērdība?

Ja man jautātu, kas ir šo deviņu mēnešu laikā padarītais, tad galvenais ir tas, ka ir ļoti strauji atjaunojusies sabiedrības uzticība Latvijas Bankai, tas ir lielākais pluss.

Ja skatāmies uz pieprasījumu analītikas pusē, kas no Latvijas Bankas tiek prasīts, tas ir krietni lielāks, nekā mēs spējam apmierināt, līdz ar to mēs ļoti skatāmies, kurās jomās mēs varam savu kapacitāti palielināt. Mēs esam kļuvuši krietni taupīgāki, krietni modernāki un arī jaudīgāki šo deviņu mēnešu laikā.

Runājot par taupību, es, stājoties amatā, esmu samazinājis savu atalgojumu, padomē vairs nevienam nav dienesta auto, arī darbinieku skaitu šogad esam samazinājuši par 10%. Gadu mēs iesākām ar 479 darbiniekiem, šobrīd mums ir 426 darbinieki. Mēs skatāmies un plānojam, kā mēs varam darīt lietas gudrāk, labāk un efektīvāk. Mans mērķis nav izveidot skaitliski mazāko centrālo banku, mans mērķis ir izveidot reģionā jaudīgāko centrālo banku, kas sabiedrībai var dot pēc iespējas lielāku labumu.

Jautājums par efektivitāti ir arī jautājums par pārvaldības modeli. 2019.gada beigās Latvijas Bankā bija seši padomes locekļi un seši valdes locekļi, šobrīd mēs esam seši padomes locekļi un trīs valdes locekļi. No nākamā gada sākuma mēs varēsim strādāt tikai ar sešiem padomes locekļiem, valdes vairs nebūs. Tas nozīmē, ka gada laikā Latvijas Bankas augstākā vadība ir samazināta uz pusi - no 12 līdz sešiem. Padome pildīs arī valdes funkcijas, tā sanāks katru nedēļu vai pat biežāk, ja nepieciešams.

Kāpēc šajā laikā bija nepieciešamība amatam virzīt Vilka kungu? Tāpēc, ka mūsu ilggadējā kolēģe Vita Pilsuma bija nolēmusi beigt darbu ātrāk nekā Saeimas noteiktais pilnvaru termiņš. Līdz ar to, Saeimai septembra vidū apstiprinot Pilsumas kundzes lūgumu izbeigt darba attiecības, Latvijas Bankas padomē paliek tikai pieci cilvēki. Samazinot šo vadības komandu no 12 uz sešiem cilvēkiem, ikviens ir ļoti, ļoti svarīgs, lai reformas Latvijas Bankā varētu turpināties. Tas ir stāsts par Latvijas Bankas efektivizāciju. Piesaistot Andri Vilku, tas ļauj mums virzīties uz priekšu ar reformām. Šajā gadījumā tas ir līdzekļu ietaupījums, nevis līdzekļu palielinājums. Šie seši padomes locekļi ir kritiski svarīgi, lai Latvijas Banka varētu īstenot savas iekšējās reformas, kļūt taupīgāka, modernāka un jaudīgāka un nodrošināt pārdomātu un efektīvu FKTK integrācijas reformu.

Par kādu sfēru Andris Vilks padomē atbildēs?

Par to mēs vēl vienosimies, kad Vilka kungs sāks savu darbu, šajā brīdī man būtu pārsteidzīgi precizēt konkrētas jomas, jo tas ir kopīgs padomes lēmums. 16.novembrī Vilka kungs sāks savu darbu, un tad arī šis jautājums tiks izlemts. Gribētu, lai viņš koncentrējas uz tām jomām, kurās pierādījis sevi jau iepriekš, proti, izcils profesionālis, kurš pārzina makroekonomiku, finanšu jomu, starptautiskās finanšu institūcijas. Viņš ir cilvēks, kuram ir arī vadītāja pieredze, turklāt darbojies gan privātajā, gan publiskajā sektorā.

Minējāt, ka no nākamā gada Latvijas Bankai vairs nebūs valdes. Vai tas nozīmē, ka padomei būs arī jaunas funkcijas, tās tiks pārdalītas?

Protams. Izvērtēšanas darbs šajā jautājumā jau ir noslēdzies. Mēs esam izdiskutējuši lēmumu pieņemšanas procesu, ir virkne lietu, kas ir vienkāršotas. Valdes pašreizējā atbildība tiks sadalīta starp padomi un pārvalžu līmeņiem. Ja agrāk padomei bija vairāk pārraudzības funkcija ar nelielu iesaisti ikdienas darbībā, tad līdz ar Saeimas lēmumu par valdes likvidāciju no nākamā gada padome ar pilnu jaudu iesaistīsies bankas ikdienas darbībā. Mūsu galvenā prioritāte ir būt taupīgiem, bet jaudīgiem.

Vēl viena būtiska lieta, ko vēlos piebilst. Sabiedrībai kopumā ir svarīga ne tikai pārdomāta un efektīva monetārā politika, bet arī cilvēku zināšanas par ekonomiku, ekonomiskā un finanšu pratība. Šajā jomā mums ir labas iestrādnes, piemēram, zināšanu centrs "Naudas pasaule".

Turpinot šo darbu, Latvijas Bankas ekonomisti kopā ar vadošajiem izglītības ekspertiem ir radījuši digitālu mācību līdzekli - "Mana ekonomika". Pašlaik notiek pēdējie sagatavošanās darbi, lai to piedāvātu sociālo zinātņu skolotājiem, kuri pasniedz ekonomiku 1. līdz 12.klasei. Turklāt tas ir atvērts materiāls, dinamiska platforma, kuru varēs uzlabot un attīstīt. To varēs izmantot arī kā metodisko materiālu.

Vēlamies finanšu pratības jautājumu ilgtermiņā "izkustināt", lai jaunieši no skolas izietu jau ar cita veida prasmēm un zināšanām, būtu apdomīgi un pieņemtu saprātīgus lēmumus gan par savām finansēm, gan jomās, kur tas ietekmē visu ekonomiku.

Gaidiet jaunumus un sekojiet līdzi vietnei "makroekonomika.lv"!