Publicēts: 15.06.2011. Aktualizēts: 09.02.2012.

1 lats (saīsināti – Ls 1)

Svars – 4.80 g, diametrs – 21.75 mm
Materiāls: vara un niķeļa sakausējums
Kalta 2011. g. Koninklijke Nederlandse Munt (Nīderlande)
Mākslinieki: Juris Dimiters (grafiskais dizains) un Andris Vārpa (plastiskais veidojums)

Alus_kauss_avAlus_kauss_rev

Monētas priekšpuse (averss)

Centrā Latvijas lielā valsts ģerboņa attēls, zem tā gadskaitlis 2011. Monētas augšā puslokā uzraksts LATVIJAS, apakšā – REPUBLIKA.

Monētas aizmugure (reverss)

Centrā alus kauss, zem tā – uzraksts 1 LATS.

Monētas josta

Divi uzraksti LATVIJAS BANKA, atdalīti ar rombveida punktiem.


youtube Jauns vienlatnieks ar alus kausa attēlu

Jāņu nakts ugunskurs izgaismo gada īsāko nakti un liek ieklausīties latviešu tautasdziesmā:
"Dzerait, brāļi, kausiem alu,
Lai aug mums rudzi, mieži..."

Paaudžu paaudzēs uzturot līgošanas tradīciju, nekad netiek aizmirsts viens no šo svētku simboliem – alus kauss. Tā senākais līdzinieks Eiropā ir izrakumos Vācijas teritorijā atrastā alus krūka, kas darināta ap 800. g.pr.Kr. Mūsdienās alus kausus veido dažāda lieluma un no visdažādākajiem materiāliem gan praktiskiem nolūkiem, gan kā suvenīrus un īstus mākslas darbus. Piemēram, Cēsu 800 gadu jubilejā pilsēta, kurā pirmajā Baltijas reģionā 1590. gadā atklāja alus ražotni, saņēma AS "Cēsu alus" dāvātus trīs mākslinieka Aivara Kerliņa no akmens darinātus alus kausus. Lielākā daļa alus kausu tomēr iepazīst savu vārda devēju.

Alus muca pagrabiņā,
Kanna galda galiņā.
Kausu vienam, kausu otram,
Kausu visiem ciemiņiem.

Alus pēc ūdens un tējas ir trešais izplatītākais dzēriens pasaulē. Jau Ēģiptes piramīdas celtnieku dienas devā bija trīs trauki ar alu. Arī latviešu zemniekam, kalpojot muižā, dienā pienācās stops alus (1.2 litri). Mūsdienās latvieši alus dzeršanā tomēr mazliet atpaliekot no lietuviešiem un igauņiem.

Lai gan alus vēsture ir gandrīz tikpat sena, cik cilvēka prasme audzēt miežus, un glabājas rakstītās un zīmētās liecībās jau tūkstošiem gadu, tā receptes vienmēr mainījušās un attīstījušās, klasiskos komponentus (iesalu, ūdeni, raugu un apiņus) bagātinot ar dažādām piedevām (medu, muskata vīnogām, safrānu, rozmarīnu, mirtēm, viršiem, vērmelēm, pelašķiem u.c.).

Eiropā izsmalcinātākie aldari un čaklākie recepšu glabātāji bijuši mūki, ko nevārīta ūdens vietā lietotais alus pasargājis no slimībām un stiprinājis. Hronikās starp pirmajiem mūkiem, kas darīja alu, minēti benediktīnieši Sanktgallenes klosterī Šveicē, kur alus darītava iekārtota 820. gadā. Ķīmiķis Luijs Pastērs Francijas-Prūsijas kara laikā meklēja iespēju uzlabot fermentācijas procesu, lai radītu alu, kas pārāks par vācu alu. Šie atriebības alku raisītie pētījumi palīdzēja uzlabot alus kvalitāti, izvēloties piemērotāku raugu.

Alu uzskatīja par tonizējošu, dezinficējošu un spēkus atjaunojošu dzērienu, tāpēc 18. gs. un 19. gs. sākumā slimnīcās zāles deva dzert kopā ar alu. Pat ASV t.s. sausā likuma laikā (1919–1933) tika atļauts tirgot gaišo alu ar nelielu alkohola saturu (2.75%). Alus palīdzot pret bezmiegu, savukārt sapnī skatīts, dzerts vai darīts alus esot lietus vēstnesis.