No latgaliešu zemnieka zēna par Latvijas Bankas direktoru

Dzimis 1893. gada 13. jūnijā Bērzgales pagasta Stapuļu sādžā zemnieku ģimenēAVikipēdijā ir nepareizi minēts dzimšanas datums 13. jūnijā. Staņislava Kambalas Dienesta gaitu aprakstā kā dzimšanas datums minēts 12. jūnijs, 1931. gada 25. aprīlis. Šis datums minēts arī viņa pašrocīgi aizpildītajā anketā, 1926. gada 23. novembrī. Staņislava Kambalas personiskā lieta. Latvijas Bankas arhīvs, 37., 49. lp.
. Pēc Bērzgales pagasta skolas beigšanas mācās Rēzeknes pilsētas skolā un vēlāk Sv. Katrīnas ģimnāzijā Pēterpilī. 1914. gadā beidzis Pēterpils Katoļu garīgo semināru. Sākoties Pirmajam pasaules karam, jau 1914. gada 31. jūlijā iesaukts Krievijas armijas dienestā. Pabeidzis Oranienbaumas praporščiku skolu. No 1914. gada 18. oktobra līdz 1917. gada 7. novembrim dienējis 52. Sibīrijas strēlnieku pulkā, bet no 1917. gada 1. jūnija līdz 1917. gada 7. novembrim – 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. Pēc Februāra revolūcijas aktīvi darbojās Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomitejas jeb Iskolastrela Latgaliešus sekcijā. Kā tās pārstāvis S. Kambala piedalījās Latgales kongresā Rēzeknē 1917. gada 9.-10. maijā. Tika ievēlēts pat Latgales Pagaidu zemes padomes sekretāru. S. Kambalas sabiedriski politiskā darbība bija tik aktīva, ka 1917.-1918. gadā viņš kļuva par vienu no Latgales oficiālajām „sejām”, konstatējis vēsturnieks Tālis Vigo Pumpuriņš.APumpuriņš Tālis Vigo. Latgales Zemes padome: Staņislavs Kambala. No: Latvijas valsts dibinātāji. Rīga: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 2018, 393. lpp.

Latgales reprezentants

Pēc demobilizācijas kā latgaliešu pārstāvis 1917. gada novembra beigās S. Kambala piedalījās Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanā Valkā. S. Kambala darbojās Otrā Latgales kongresa sasaukšanas komisijā. Kongress notika pēc boļševiku apvērsuma Krievijā 1917. gada 3.-4. decembrī Rēzeknē un Kambala tajā bija „nacionāli noskaņoto latviešu delegāts”.ALatkovskis D. Miris Staņislavs Kambala (1893.-1941.). Rēzeknes Ziņas, 07.01.1942.
Antons Rupainis kultūrvēsturiskajā romānā „Dumpinieki” raksta par šo laiku: „Daudzajie atcerējās Kambalu no 1917. gada revolūcijas laikiem, kad viņš mītiņos rādīja ar sarkanām lentēm pārsietas rīkstes, ar ko kungi šaustījuši zemniekus. Viņš stāstīja, ka šīs rīkstes glabājušās Pēterpils Dumas [Krievijas Valsts domes – I. L.] muzejā, bet ļaudis domāja, ka ir gan paša grieztas Stapuļu krūmājos. Tomēr Satversmes sapulces vēlēšanās vairums latgaļu balsoja par Kambalu, kā par nabagu vīru, kas taisnīgi sadalīs kāroto muižu zemi”.ARupainis A. Dumpinieki. Fragments. Tilts, 1961, nr. 40-41, 12. lpp.

Dokuments, kurā 1936. gadā fiksēts Kambalas darba stāžs pensijas pieprasīšanai, lakoniski liecina, ka viņš bija apcietināts gan laikā, kad teritoriju kontrolēja padomju vara tā sauktajā Iskolata Latvijā - apcietinājumā Vidzemē Cēsu cietumā no 1918. gada 15. janvāra līdz 22. februārim, gan Vācijas okupācijas vara - apcietinājumā Latgalē no 1918. gada 5. marta līdz 10. aprīlim.AStaņislava Kambalas personiskā lieta. Latvijas Bankas arhīvs, 12.-13. lp.
Vācu okupācijas laikā Kambala strādājis Rēzeknes apriņķa zemstē un bijis latviešu skolotāju kursu pārzinis.

1918. gada rudenī Kambala piedalījies Demokrātiskā bloka sanāksmēs Rīgā.AJēkabsons Ēriks, Ščerbinskis Valters. Latgaliešu politiķi un politiskās partijas neatkarīgajā Latvijā. Rīga: Jumava, 2006, 71. lpp.
Tautas Padomē Kambala pārstāvēja Latgales Pagaidu zemes padomi un kā Tautas Padomes loceklis viņš vienīgais no Latgales pārstāvjiem piedalījās Latvijas valsts pasludināšanas aktā 1918. gada 18. novembrī. Viņš pildīja Tautas Padomes sekretāra biedra amatu, 1919. gadā paralēli dažas nedēļas piedalījās arī Latvijas Neatkarības karā no 1919. gada 23. jūnija līdz 11. jūlijam.AStaņislava Kambalas personiskā lieta. Latvijas Bankas arhīvs, 12.-13. lp.
1919. rudenī sāka jurisprudences studijas Latvijas Augstskolā, taču pabeidza tikai vienu studiju gadu.AStaņislava Kambalas personiskā lieta. Latvijas Bankas arhīvs, 37.-38. lp.
S. Kambala tika ievēlēts Satversmes sapulcē un kļuva par tās viceprezidentu (1920-1922).

Latvijas Bankas padomē un valdē

Nodibinot Latvijas Banku, Ministru kabinets ar 19. oktobra lēmumu izveidoja Latvijas Bankas padomi - S. Kambala tika iecelts šajā pirmajā padomēAApgalvojums, ka „Ministru kabinets 1922. gada septembrī viņu apstiprināja par Latvijas Bankas padomes locekli” ir nepareizs – MK lēmums datēts ar 1922. gada 19. oktobri. S. Kambala arī nekad nav bijis viens no Latvijas Bankas galvenā direktora vietniekiem (šo amatu no 1926. gada līdz 1938. gadam ieņēma Vilis Bandrevičs); S. Kambala bija direktors. Sk.: Pumpuriņš Tālis Vigo. Latgales Zemes padome: Staņislavs Kambala. No: Latvijas valsts dibinātāji. Rīga: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 2018, 396., 397. lpp.
, kur strādāja no 1922. gada 8. novembra līdz 1923. gada 15. jūnijam. Paralēli viņš darbojās kā valdes loceklis Latgales Lauksaimniecības kredītbiedrībā (1920-1924).

No 1925. gada 1. maija līdz 1926. gada 1. novembrim bija Latgales akciju bankas direktors-rīkotājsAStaņislava Kambalas personiskā lieta. Latvijas Bankas arhīvs, 50. lp.
. Ar Ministru kabineta 1926. gada 8. oktobra sēdes lēmumu iecelts par Latvijas Bankas valdes locekli.AStaņislava Kambalas personiskā lieta. Latvijas Bankas arhīvs, 51. lp.
Latvijas Bankas darbinieka anketā norādījis, ka pārvalda latviešu, krievu, poļu valodas un pietiekoši – arī vācu valodu.

Staņislava Kambalas un viņa dzīvesbiedres Teklas Teoslavas (dzim. Vaiders, 1895-1950) ģimenē auga divi bērni - dēls Leonīds Staņislavs (1923-1973) un meita Lidija Anna (1924-2008).AStaņislava Kambalas personiskā lieta. Latvijas Bankas arhīvs, 32. lp.
Pirms iecelšanas Latvijas Bankas direktora amatā ģimene dzīvoja Ozolmuižas pagasta Rēzeknes apriņķa Ritiņu ūdens dzirnavās.

Direktora S. Kambalas pārziņā bija, sākot no 1926. gada līdz 1936. gada 19. janvārim četras nozares:  tekoši rēķini ar norēķinu centrāli,  aizdevumu daļa lauksaimniekiem (tai pakļauta arī Vērtspapīru daļa),  saimniecības daļa un   sekretariāts. Lēmumus valde lielākoties pieņēma vienbalsīgi, tomēr vairākos gadījumos kāds no direktoriem ir balsojis pret. Kā sava veida spilgti izņēmumi, kas bija saistīti ar personībām, uzņēmumiem un likumprojektiem, tie varētu liecināt par direktoru politisko pārliecību vai problemātiskiem tautsaimniecības jautājumiem. Viens no viņiem bija S. Kambala (var ielikt saiti uz rakstu „Latvijas Bankas valdes darbība (1922-1940)).

Kopš Valūtas komisijas izveides 1931. gada rudenī S. Kambala bija Latvijas Bankas deleģētā Valūtas komisijas vadītāja otrais substitūts, bet no 1932. gada marta – Valūtas komisijas priekšsēdētājs. S. Kambalas pilnvaras Valūtas komisijas priekšsēdētāja amatā beidzās līdz ar autoritārās valdības 1934. gada 8. jūnijā pieņemtā Likuma par preču importa un valūtas tirdzniecības regulēšanu spēkā stāšanos.

1936. gada sākumā Latvijas Bankā tika konstatēta deponēto Latvijas Hipotēku bankas ķīlu zīmju izkrāpšana 100 000 latu apmērā Vērtspapīru (fondu) pārzināšanas daļā, ko bija izdarījis prokūrists Pēteris Lerchs (viņa tiesas procesu plaši atspoguļoja prese). Šī daļa bija direktora S. Kambalas uzraudzības joma, jo atradās Aizdevumu daļas lauksaimniekiem ietvarā. Valde 1936. gada 18. janvāra sēdē nolēma no 20. janvāra vērtspapīru (fondu) pārzināšanu nodot Inkaso daļai. Direktora S. Kambalas pārziņā arī turpmāk palika visas 4 minētās nozares, t. sk. Aizdevumu daļa lauksaimniekiem, bet tajā tātad vairs neietilpa atbildība par vērtspapīru pārzināšanu. Tieši par nepilnībām vērtspapīru (fondu) daļā, kas atradās S. Kambalas pārziņā esošajā Aizdevumu daļā lauksaimniekiem, viņam nācās aiziet amata. Ministru kabinets 1936. gada 7. aprīlī S. Kambalu atbrīvoja no Latvijas Bankas direktora amata pēc viņa lūguma.

Dzirnavu īpašnieks

42 gadus vecais S. Kambala sāka kārtot dokumentus, lai saņemtu valsts piešķirtu pensiju. Viņa darba stāžā divkāršā apmērā tika ieskaitīts laiks, ko Kambala bija dienējis latviešu strēlniekos 1917. gadā un pavadījis apcietinājumā padomju un vācu okupācijās, kā arī karojis Latvijas Neatkarības karā 1919. gadā. Lai gan likumdošanā paredzētos 20 gadus viņš valsts labā nebija nostrādājis, Ministru kabinets atvēlēja nokalpotos 18 gadus, 3 mēnešus un 12 dienas uzskatīt par 20 gadiem.AStaņislava Kambalas personiskā lieta. Latvijas Bankas arhīvs, 12.-13. lp.
No 1936. gada 14. maijā Tautas Labklājības ministrijas Sociālās apgādības departaments informēja pensionāru S. Kambalu, ka viņam no 1936. gada 12. jūlija tiks maksāta pensija 789 lati un viens santīms mēnesī.AStaņislava Kambalas personiskā lieta. Latvijas Bankas arhīvs, 7. lp.

Kambala turpināja darboties saimnieciskajā jomā Gulbenes pusē. „Viņam piederēja Litenes valču dzirnavas (bijusī Litenes papīrfabrika), kas speciallizējās ne tikai labības malšanā, bet bija arī kokzāģētava un vilnas apstrādes fabrika un tādēļ skaitījās lielākais uzņēmums pagastā. Paralēli tam uzņēmējs 1940. gada janvārī Rīgā reģistrēja jaunu savā vārdā nosauktu firmu „Staņislavs Kambala”, kam kā darbības segments bija norādīti „optiski, foto, medicīniski, fizikāli instrumenti un piederumi, ķimikālijas, keramika un stikls”,” raksta vēsturnieks Tālis Vigo Pumpuriņš.APumpuriņš Tālis Vigo. Latgales Zemes padome: Staņislavs Kambala. No: Latvijas valsts dibinātāji. Rīga: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 2018, 397. lpp.
Uzņēmējdarbību pārtrauca padomju okupācija un īpašumu atsavināšana.

Kambala miris pēkšņi ar sirdstrieku 48 gadu vecumā 1941. gada 21. decembrī. Apbedīts Rīgā Miķeļa kapos.

Izmantotā literatūra

Arhīva dokumenti:

Darbinieku dienesta gaitu reģistra grāmata. Latvijas Bankas arhīvs.
Staņislava Kambalas personiskā lieta. Latvijas Bankas arhīvs.
LNA LVVA, 3234. fonds, 33. apraksts, 45480. lieta.

Literatūra:

Ārena Maija. Stanislavs Kambala – nu zemnīka dāla da bankys prezidenta. Latglīšu Kulturys ziņu portals lakuga.lv, 21.01.2015. 
Jēkabsons Ēriks, Ščerbinskis Valters. Latgaliešu politiķi un politiskās partijas neatkarīgajā Latvijā. Rīga: Jumava, 2006, 70.-72. lpp.
Latkovskis D. Miris Staņislavs Kambala (1893.-1941.). Rēzeknes Ziņas, 07.01.1942.
Miris St. Kambala. Daugavas Vēstnesis, 01.01.1942.
Pumpuriņš Tālis Vigo. Latgales Zemes padome: Staņislavs Kambala. No: Latvijas valsts dibinātāji. Rīga: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 2018, 390.-398. lpp.

Rupainis A. Dumpinieki. Fragments. Tilts, 1961, nr. 40-41, 12.-21. lpp.