No Piektā gada revolucionāra par Latvijas Bankas direktoru

Ernests Ozoliņš dzimis 1887. gada 3. augustā Kastrānes pagastā zemnieka ģimenē. Apmeklējis Pētera reālskolu Rīgā (pamācījies arī jūrskolāADir. E. Ozoliņš – piecdesmitgadnieks. Jaunākās Ziņas. 03.08.1937.
). No 1903. gada piedalījies skolnieku revolucionārajos pulciņos un 1905. gada kustībā laukos un Rīgā kopā ar vēlākajiem politiķiem, bet tobrīd tādiem pašiem skolniekiem kā pats - Marģeru Skujenieku un Fēliksu Cielēnu. 15-16 gadus jaunie zēni bija kaujinieki. „Ernests Ozoliņš (vēlākais neatkarības laika Latvijas valsts kontrolieris un valsts bankas direktors)  un es stāvējām Marijas ielā naktī sardzē,” memuāros raksta Fēlikss Cielēns. „Pēkšņi soļus desmit no mums norībēja šāviens. Steidzāmies turp un ieraudzījām ejam kādu vīrieti. Mēs pavēloši uzkliedzām „Stāt! Rokas augšā!” Gājējs mums neklausīja, bāza roku kabatā un krievu valodā kaut ko murmināja. Satvērām vīru un izvilkām no viņa kabatas lielo nagana sistēmas revolveri. Aizvedām aizturēto uz revolucionāru galveno mitekli Romānova ielā 25, kur dienu un nakti dežūrēja Rīgas Federatīvās komitejas un arī kaujinieku centra pārstāvis.”ACielēns Fēlikss. Laikmetu maiņā. Atmiņas un atziņas. 1. grāmata. Rīga: Memento, 1997, 181., 184. lpp.

Vairoties no represijām, 1906. gadā Ozoliņš emigrējis uz Šveici. Pēc atgriešanās Rīgā no 1908. līdz 1912. gadam darbojies strādnieku sociālistiskajās, kultūras un kooperatīvu organizācijās Rīgā, par ko vairākkārt ir ticis apcietināts. Piecus semestrus ir studējis Maskavas komercinstitūtā. „Pēc 1911. g. Latviešu strādnieku sociāldemokrātiskās partijas kongresā Helsingforsā apcietināts un uz 4 gadiem izsūtīts uz Narimu,” vēstī par viņu 1928. gada biogrāfiskā vārdnīca.AOzoliņš Ernests. No: Latvijas darbinieku galerija, 1918-1928. Rīga: Grāmatu Draugs, 1929, 66.-67. lpp.
Sibīrijā Ozoliņš no 1912. līdz 1914. gadam strādājis gadījuma darbus, tostarp par mājskolotāju.

Suminot presē Latvijas Bankas direktora Ozoliņa 50. dzimšanas dienu, avīze „Jaunākās Ziņas” 1937. gadā rakstīja, ka Sibīrijā jubilārs „kādu laiku pavadījis kopā ar tagadējo Padomju Savienības likteņa vadītāju Staļinu”.ADir. E. Ozoliņš – piecdesmitgadnieks. Jaunākās Ziņas. 03.08.1937.
Ozoliņa cīņu biedrs sociāldemokrāts Klāvs Lorencs, kurš 1913. gada rudenī arī tika nometināts Narimā, atmiņās raksta: „Pie kuģīša steķa lejā noskrēja divi mūsu sagaidītāji no Latvijas draugiem – Ernests Ozoliņš un Fricis Cīrulis. Nogājām vispirms uz Ernesta mājokli. Tam bija liela, gaiša istaba, no kuras tikko bija izvācies Josifs Visarionovičs Staļins (Džugašvili), lai bēgtu no Narimas. Ernests piedāvāja man Staļina „kaktu”. Tomēr pārspriedām un nolēmām, ka ērtāk un labāk man būtu iekārtoties kopā ar Frici Cīruli.”AŪdre Autora (zin. red). Kāda cilvēka dzīve. Klāva Lorenca atmiņas. Rīga: Zelta Grauds, 2005, 130. lpp.
Narimā revolucionārs Ozoliņš noslēdza savu pirmo laulību pareizticīgo baznīcā 1914. gada sākumā. „Ernesta Ozoliņa izredzētā Aleksandra Fjodorovna Iļjina, esere pēc politiskās pārliecības, tika atbrīvota. Abi viņi nolēma pirms Aļas aizbraukšanas nostiprināt savu draudzību ar oficiālu laulību, lai Aļa aizbrauktu uz savu Voroņežu ar īstu latvisku uzvārdu. Kaut arī muižnieciskas izcelsmes, Aļa bija vienkāršības, sirsnības un reta biedriskuma paraugs. [..] Šīs kāzas bija jāsteidzina, lai Aļa vēl ziemas ceļā varētu atgriezties Iekškrievijā un palīdzēt sagatavot Ernestam visu nepieciešamo bēgšanai,” raksta Klāvs Lorencs.AŪdre Aurora (zin. red). Kāda cilvēka dzīve. Klāva Lorenca atmiņas, 135.-196. lpp. Par Ernesta Ozoliņa un Klāva Lorenca bēgšanu no nometinājuma Narimā sk.: Turpat, 139.-150. lpp.
Lorenca atmiņu zinātniskā redaktore Aurora Ūdre norāda, ka Aleksandra un Ernests Ozoliņi tika apcietināti 1914. gada vasarā Odesā un pēc tam visticamāk vairs nav satikušies.AŪdre Aurora. Kāda cilvēka dzīve. Klāva Lorenca atmiņas. Piezīmes un personu rādītājs. Rīga: Zelta Grauds, 2005, 11. lpp.
Tā ir bijusi smaga epizode viņu dzīvē. Klāvs Lorencs par to raksta: „Saņēmu arī skumju ziņu par Ernesta iekrišanu Odesā. Pēc nelaimīgām dzemdībām, kad bērns tikai divas nedēļas nodzīvojis, Aļa aizbraukusi uz Odesu, lai sāktu kopdzīvi ar Ernestu. Noīrējuši dzīvoklīti, pārcēlušies uz turieni un pēc divām dienām abi apcietināti. Protams, Ernestu sagaidīja pēc tam jauns sods un jauna izsūtīšana. Tikai četrus mēnešus Ernests dabūja baudīt brīvības laimi un skaistumu.”AŪdre Aurora (zin. red). Kāda cilvēka dzīve. Klāva Lorenca atmiņas, 157. lpp.
Ozoliņš tika izsūtīts uz Astrahaņas guberņu.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš tika mobilizēts un karoja Galīcijas frontē. Pēc latviešu strēlnieku pulku dibināšanas pārcelts uz vienu no tiem. Pēc demobilizācijas no 1918. gada strādājis Maskavas pārtikas komitejā un kooperatīvu organizācijā „Centrsojuz”. 1919. gadā Maskavā boļševiki viņu apcietināja. 1920. gada aprīlī kopā ar citiem latviešiem - Aleksandru Daugi, Jūliju Madernieku, Voldemāru Bastjāni, Hermani Kaupiņu un citiem – Ozoliņš tika apmainīts pret Latvijā apcietinātajiem komunistiem un varēja atgriezties Latvijā.

1920. gadā Ozoliņš tika ievēlēts par Rīgas pilsētas valdes locekli un vadīja Rīgas pilsētas pārtikas valdi. 1921. gadā Ministru prezidenta Zigfrīda Annas Meierovica valdībā kā sociāldemokrātu mazinieku pārstāvis ieguva Valsts kontroliera amatu. Ernests Ozoliņš bija Valsts kontrolieris līdz 1923. gada 4. janvārī Ministru kabinets viņu iecēla par Latvijas Bankas direktoru.

Aktīvs politikā

Paralēli iesaistījās politikā. Ozoliņš 1925. gada Saeimas vēlēšanās kandidēja no Apvienotā sociāldemokrātu mazinieku partijas un laukstrādnieku savienības kandidātu saraksta Rīgas un Vidzemes vēlēšanu apgabalos. 1931. gadā bija deputāta jandidāts Rīgas Domes vēlēšanās no Progresīvās apvienības saraksta.

Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs Ādolfs Klīve atmiņās Latvijas Bankas direktora Ernesta Ozoliņa vārdu minējis saistībā ar kādiem valsts apvērsuma gatavošanas plāniem.AKlīve Ādolfs. Latvijas neatkarības gadi. Latvijas politiskā veidošanās un augšana. [Bruklina]: Grāmatu Draugs, 1976, 331.-332. lpp.
„Stāstot par kādu Latvijā it kā gatavotu apvērsumu, kur galvenie rīkotāji būtu trīs – Cielēns, Marģers Skujenieks un ģenerālis Jānis Balodis – Klīve, saskaņā ar grāmatas versiju apgalvo, ka apvērsuma rīkotāji vienojušies sūtīt Ernestu Ozoliņu uz Igauniju sevišķi noskaidrot, kā (1934. gada) 12. martā bija nodibinājusies autoritārā Petsa-Laidonera valdība. Bet turpat nākamajā lappusē Klīve raksta, ka – pēc Ozoliņa informācijas draugam – viņa uzdevums bijis noskaidrot Tallinā, vai igauņi arī gatavojas uz apvērsumu savā zemē, kā viņi to projektē izdarīt un kā viņi skatītos, ja Latvijā notiktu apvērsums. Citiem vārdiem, Klīve piemirsis, vai Ozoliņš braucis uz Tallinu pirms vai pēc apvērsuma Igaunijā.”AStāmers Andrejs. Otra atmiņu grāmata [Ādolfs Klīve, Latvijas neatkarības gadi. Latvijas politiskā veidošanās un augšana. Grāmatu Draugs, 1976]. Laiks. 21.08.1976.

Atzīmējot Ernesta Ozoliņa 50. dzimšanas dienu, prese viņa dzīvesgaitu atstāstījumā atzīmēja, ka viņš „ir labs saimniecisko un banku jautājumu lietpratējs un ņēmis dalību Latvijas un Vācijas saimnieciskās sarunās un citu saistību kārtošanā”.ADir. E. Ozoliņš – piecdesmitgadnieks. Jaunākās Ziņas. 03.08.1937.

Pēc padomju okupācijas 1940. gada jūnijā kļuva zināms ka Latvijas Bankas padomei tiks iecelts jauns padomes priekšsēdētājs. Ādolfs Klīve raksta, ka „direktors E. Ozoliņš, kurš Sibīrijā kādu laiku sēdējis kopā ar Staļinu vienā cietumā, zināja stāstīt, ka par LB padomes priekšsēdi nākšot kāds sociāldemokrāts. Vislielākās izredzes esot kreisās valdības bijušam finaču ministrim V. Bastjānim, kas bez ierunām piekrita visām krievu prasībām Latvijas-Krievijas tirdzniecības līguma slēgšanā.”AKlīve Ādolfs. Latvijas neatkarības gadi. Latvijas politiskā veidošanās un augšana. [Bruklina]: Grāmatu Draugs, 1976, 232. lpp.

Pats Ozoliņš kļuva par bankas Kredīta nodaļas vadītāju. Viņa sociāldemokrātiskā pagātne neglāba no padomju okupācijas varas izrēķināšanās. 1941. gada 14. jūnijā Ozoliņu un viņa dzīvesbiedri izsūtīja Latvijas PSR NKVD.

Augstākais soda mērs - nošaut

1926. gadā Ernests Ozoliņš bija salaulājies ar grāmatvedi Martu Tanceri (1895). Izsūtīšanas brīdī Marta Ozoliņa bija galvenā grāmatvede LPSR Mākslas lietu komitejā.ALNA LVA, 1987. f., 1. apr., 13362. l., 97. lp.
Viņu bērni Juris (1928) un Ilze (1929) atradās laukos un netika izsūtīti. Dēls Juris nacistu okupācijas beigās tika aizvests vai pats aizbrauca uz Vāciju – neko vairāk par viņa likteni Ozoliņa krimināllietā pieejamie dokumenti neļauj secināt. Latvijā dzīvoja meita Ilze. Ozoliņa dzīvesbiedre Marta jau mēnesi pēc izsūtīšanas 1941. gada 14. jūlijā vēstulē Krasnojarskas apgabala Krasnojarskas pilsētas NKVD pārvaldei centās noskaidrot vīra un bērnu likteni.ALNA LVA, 1987. f., 1. apr., 13362. l., 100. lp.

Lēmumu ierosināt Ernesta Ozoliņa kriminālvajāšanu 1942. gada 18. janvārī Soļikamskā parakstīja LPSR NKVD izmeklēšanas grupas izmeklētājs Beinars.ALNA LVA, 1987. f., 1. apr., 13362. l., 81. lp.
Ernestam Ozoliņam 1942. gada 10. februārī uzrādītajā apsūdzības rakstā bija uzskaitīta virkne „pārkāpumu”. Tajā rakstīts: „Latv. PSR NKVD ienāca materiāli par Ozoliņa Ernesta Mārtiņa dēla kontrrevolucionāro darbību, pamatojoties uz ko viņš 1941. gada 14. jūnijā bija arestēts. Lietā izdarītajā izmeklēšanā noskaidrots, ka līdz Oktobra revolūcijai Ozoliņš darbojās Krievijas revolucionārajā kustībā, bet Oktobra revolūcijas brīdī pieslējās meņševiku nometnei un 1920. gadā aizbrauca uz Latviju, kur tajā laikā bija organizēta latviešu nacionālistu kontrrevolucionārā vara, kuri nodrošināja Ozoliņam atbildīgus amatus valsts aparātā.”ALNA LVA, 1987. f., 1. apr., 13362. l., 90. lp.
 „Turklāt no 1921. līdz 1927. gadam bija aktīvs Latvijas kontrrevolucionārās meņševiku partijas loceklis, kas 1927. gadā pārveidojās par nacionālšovinistisko partiju Progresīvā apvienība, kurā Ozoliņš arī darbojās līdz 1934. gadam. Minētajās partijās Ozoliņš aktīvi piedalījās, bet konkrēti no 1921. līdz 1934. gadam ar pārtraukumiem bija šo partiju CK loceklis, tika izvirzīts uz atbildīgiem amatiem buržuāziski fašistiskajā valsts aparātā. Priekšvēlēšanu mītiņos uzstājās ar kontrrevolucionārām runām, darbojās meņševistiskajā presē. Viņš īstenoja aktīvu meņševistisku cīņu pret Latvijas komunistisko partiju un strādnieku šķiru.”

Dokumenti liecina, ka bijušais Latvijas Bankas direktors uzrādītajā apsūdzībā atzina sevi par vainīgu pilnībā. Slēdzienu ar ieteikumu piespriest viņam augstāko soda mēru nošaušanu bija parakstījis LPSR NKVD izmeklētāju grupas izmeklētājs Barkovskis, bet saskaņojis LPSR NKVD izmeklētāju grupas priekšnieks valsts drošības leitnants Tarasovs.ALNA LVA, 1987. f., 1. apr., 13362. l., 91. lp.
Krimināllietā nav dokumenta, kas liecinātu par soda izpildes datumu, bet literatūrā ir minēts, kas viņa noslepkavošana notikusi 1942. gada 17. maijā.

Ilgais ceļš uz reabilitēšanu

Marta Ozoliņa turpināja cīnīties par savu likteni,  uzrunājot vēstulēs padomju varas augstākāss amatpersonas gan padomju Rīgā, gan Maskavā. 1945. gada 16. janvārī vēstulē LPSR Augstākās Padomes Prezidijam lūdza atcelt viņai specnometinājumu: „1943. g. 8. oktobrī ar rakstu Nr. 483 saņēmu no Augstākās Pad. Prezidija Sekretāriāta ziņu par mana vīra Ozoliņa Ernesta nāvi. Atrodos šeit gluži viena, bez tuviniekiem jau 3 ½ g. un neizsakāmi ilgojos nokļūt pie savas meitiņas dzimtenē. Man ir 15 gadus grāmatvedes prakse, tā kā mans darbs var tikt pielietots dzimtenes jaunuzbūvē. Saņēmu jau izsaukumu no Latvijas Patērētāju Biedrību savienības grāmatvedes darbam Latvijā, bet atļauju izbraukšanai nevaru dabūt. Ļoti lūdzu Augstākās Padomes gādību atļaujas dabūšanā.”ALNA LVA, 1987. f., 1. apr., 13362. l., 15. lp.

1947. gada 27. janvārī viņa uz savu roku bija atgriezusies Latvijā. Trīs gadus izdevās nodzīvot dzimtenē, kad sekoja nākamais trieciens - 1950. gada 30. janvārī iekšlietu ministra vietnieks Sieks apstiprināja, bet 31. janvārī LPSR prokurors 2. klases valsts justīcijas padomnieks Mišutins sankcionēja 24. janvāra LPSR Iekšlietu ministrijas Noziedznieku meklēšanas nodaļas izmeklētāja leitnanta Eveļa lēmumu, ko bija saskaņojis tās pašas nodaļas priekšnieks majors Gricmanis par viņas izraidīšanu uz iepriekšējo obligātās nometināšanas vietu.ALNA LVA, 1987. f., 1. apr., 13362. l., 109. lp.
Marta Ozoliņa uzreiz centās ietekmēt savu likteni un vīra piemiņu ar vienīgo viņai pieejamo līdzekli – sūdzībām un lūgumiem dažādām augstākajām padomju varas struktūrām. Viņa 1950. gada 23. maijā rakstīja arī PSRS Valsts drošības ministram lūgumu informēt, kur atrodas viņas vīrs, jo nav ziņu kopš 1942. gada aprīļa.ALNA LVA, 1987. f., 1. apr., 13362. l., 120. lp.
1953. gadā rakstīja sūdzību PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājam Vorošilovam.ALNA LVA, 1987. f., 1. apr., 13362. l., 58. lp.
Līdzīgi kā citu izsūtīto stāstos, šo varas ietekmēšanas instrumentu izmantoja arī Latvijā dzīvojošie radinieki. Meita Ilze Kunšteina lūdza atcelt mātei specnometinājumu un ļaut ņemt viņu savā apgādībā. 1954. gada 11. decembrī LPSR iekšlietu ministrs apakšpulkvedis Zujāns apstiprināja, bet LPSR prokura vietnieks 3. klases valsts justīcijas padomnieks G. Martinelli sankcionēja 10. decembra slēdzienu, ko bija parakstījis LPSR Iekšlietu ministrijas 1. specdaļas vecākais operatīvais pilnvarotais kapteinis Berkovičs ar Iekšlietu ministrijas 1. specdaļas 2. nodaļas priekšnieka apakšpulkveža Borisova un 1. specdaļas priekšnieka majora Karpača piekrišanu.ALNA LVA, 1987. f., 1. apr., 13362. l., 127. lp.
1955. gada 5. februārī Marta Ozoliņa tika atbrīvota no specnometinājuma.

1947. gada 29. augustā Latvijas PSR Ministru padomes Lietu pārvalde pārsūtīja Sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrijai Ozoliņas vēstuli ar lūgumu atzīt viņu par nepamatoti izsūtītu.ALNA LVA, 1987. f., 1. apr., 13362. l., 77. lp.
Ar LPSR Krimināllietu kolēģijas 1967. gada 6. jūlija lēmumu tika atcelts PSRS NKVD Īpašās sanāksmes 1942. gada 18. aprīļa lēmums attiecībā uz Ozoliņu Ernestu un krimināllieta izbeigta ar sekojošu viņa reabilitāciju. Tomēr drīz 1968. gada 7. februārī rezolūciju uz dokumenta – apmierināt lūgumu, nosvītrija kardināli pretējs lēmums – noraidīt.ALNA LVA, 1987. f., 1. apr., 13362. l., 78. lp.
Tikai ar LR prokuratūras 1992. gada 24. janvāra slēdzienu Ernests Ozoliņš ir reabilitēts, bet viņa dzīvesbiedres Martas Ozoliņas izsūtīšana atzīta par nelikumīgu.

Izmantotā literatūra

Arhīva dokumenti:

Darbinieku dienesta gaitu reģistra grāmata. Latvijas Bankas arhīvs.
Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts arhīvs, 1987. fonds, 1. apraksts, 13362. lieta.
Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 3234. fonds, 33. apraksts, 77955. lieta.

Literatūra:

Cielēns Fēlikss. Laikmetu maiņā. Atmiņas un atziņas. 1. grāmata. Rīga: Memento, 1997.
Dir. E. Ozoliņš – piecdesmitgadnieks. Jaunākās Ziņas. 03.08.1937.
Klīve Ādolfs. Latvijas neatkarības gadi. Latvijas politiskā veidošanās un augšana. [Bruklina]: Grāmatu Draugs, 1976.
Ozoliņš Ernests. No: Latvijas darbinieku galerija, 1918-1928. Rīga: Grāmatu Draugs, 1929, 66.-67. lpp.
Stāmers Andrejs. Otra atmiņu grāmata [Ādolfs Klīve, Latvijas neatkarības gadi. Latvijas politiskā veidošanās un augšana. Grāmatu Draugs, 1976]. Laiks. 21.08.1976.
Ūdre Aurora. Kāda cilvēka dzīve. Klāva Lorenca atmiņas. Piezīmes un personu rādītājs. Rīga: Zelta Grauds, 2005.
Ūdre Autora (zin. red). Kāda cilvēka dzīve. Klāva Lorenca atmiņas. Rīga: Zelta Grauds, 2005.