1921: Latvijas diplomātisko pārstāvju un iedzīvotāju iesaistīšana Latvijas emisijas bankas dibināšanā

Iedzīvotāju iesaistīšana: finanšu ministra uzsaukums

Lai piesaistītu vietējo kapitālu bankas izveidei, tipogrāfiski tika iespiests un plaši izplatīts finanšu ministra Ringolda Kalninga uzaicinājums Latvijas pilsoņiem un labvēļiem. 1921. gada 28. aprīlī parakstītajā vēstījumā viņš skaidroja ideju par to, kā atrast līdzekļus Latvijas Bankai. Potenciālo noguldītāju uzticēšanos plānoja iegūt ar "uzticības vīru" iesaistīšanu. Ministrs uzskaitīja 25 sabiedrībā pazīstamas personības, kuru solījumiem par to, ka noguldītā nauda būs drošībā, iedzīvotāji varētu ticēt. 16 "uzticības vīri" bija nosaukti Rīgā un pa trim – Vidzemē, Kurzemē un Latgalē.[1] Uzsaukums ir uzskatāms pierādījums valdības sapratnei, ka kara apstākļos pieņemtie lēmumi par piespiedu rekvizīcijām un jauniem nodokļiem ir būtiski mazinājuši daudzu iedzīvotāju uzticēšanos varas pārstāvju solījumiem.

"Finanšu ministrijas rīcībā atrodas līdz 15 miljoni zelta franku, bet ar to nepietiek. Jāatrod Latvijas zeltā vai stabilās ārzemes valūtās, kā mārciņās, kronās utt., iespējami liela summa. Pēc tam būtu jāmēģina iegūt ārzemes kapitālus minētās summas apmērā, lai tūliņ varētu ne tikvien nodibināties, bet arī iesākt strādāt uz drošiem pamatiem "Latvijas Banka", kas domāta kā emisijas un devīzu banka, caur ko visiem valsts un Latvijas pilsoņu saimnieciskiem rēķiniem un uzņēmumiem būtu radīta aprēķināšanas mēraukla.

Tas mums jāizved 3 mēnešu laikā. Priekšdarbi jau veikti un plāns sagatavots. Tādēļ Finanšu ministrija ar Ministru kabineta un daudz atklātības darbinieku piekrišanu un palīdzību organizē privātu subskripciju pie uzticības vīriem. Tādi uzticības vīri var būt katrā pilsētā vai apgabalā, un par viņiem var būt pilsoņi, kurus viņu apzinīguma dēļ var nosaukt par uzticības vīriem. Šie uzticības vīri sarīko privātu subskripciju, ziņas, par kuru koncentrē Rīgas komiteja, kuras sastāvs sekojošs (..).

Komitejas locekļi strādā bez atalgojuma, lietas labā. Ar šo komiteju stāsies sakarā finanšu ministrs, un komiteja privātā veidā ziņos, kādas summas paredzamas, nesakot finanšu ministram, kas, kur un cik daudz dos. Finanšu ministram subskribentu vārdi nav jāzina.

Emisijas banka domāta kā augsti nostādīta autonoma iestāde, kas pati izvēl lielāko daļu no saviem amata vīriem, darbojoties ciešā sakarā ar Finanšu ministriju un valdību, neievērojot viņu partijas piederību un politiskos uzskatus. Uzticība mums pašlaik ir no vislielākā svara.

Pēc tam, kad šādā privātā ceļā būs sazīmēta ievērojama summa, finanšu ministrs ar izredzēm uz labiem panākumiem varēs stāties sakarā ar ārzemēm, pat personīgi aizbraukt turp. Finanšu ministrs cer, ka viņam izdosies iegūt tur priekš šīs bankas ne vien uzticību un piekrišanu, bet arī divreiz tik daudz zelta un valūtas kā Latvijas valsts un Latvijas pilsoņu līdzekļu kopsumma.

Tādā ceļā domāts radīt stabilu mērauklu, uz kuru pamatojoties mums būs sasniedzama dzīves atjaunošana, un darbs, nepārtraukts darbs nodrošinās mūsu valsts uzplaukšanu.

Tanī pat laikā jāizved naudas reforma un valsts ienākumu un izdevumu pārrēķināšana uz zelta pamata.

Finanšu ministrs lūdz šo jautājumu pārrunāt, pārdomāt un katru ar saviem spēkiem veicināt, un par rezultātiem ziņot privātā ceļā vienam no augšminētiem komitejas locekļiem."[2]

Tomēr par izvērstāku komunikāciju ar sabiedrību vara nebija domājusi. Valsts kases Kuldīgas nodaļa mēnesi pēc uzsaukuma izlaišanas detalizētāku informāciju nebija saņēmusi un nespēja interesentiem, "kuri vēlas ar saviem līdzekļiem piedalīties emisijas bankas nodibināšanā", paskaidrot elementārus jautājumus, piemēram, vai bez zelta naudas pieņems arī ārvalstu papīra naudu un ieķīlāšanai privātu nekustamu īpašumu. Netika pildīts solījums, ka ar uzticības vīru komitejām sazināsies finanšu ministrs. Daugavpils apriņķa valdes priekšsēdētājs Jezups Zarāns no avīzes uzzināja, ka ir iecelts komitejā. 20. maijā viņš Finanšu ministrijai lūdza detalizētāku informāciju: "Izsyutamus pa istodem un pogostim uzsaukumus par emisijas bankas dybynošonu storp uzticibas veirim es atrodu ari munu vordu. Par šos bankas dybynošonu es zynu tik vin daudzi, cik laseju vinu utru reizi laikrakstus, todel pagaidam naatteikdamis nu tim uzdavumim, kaidi uz manis uzlikti, lyudzu izsyutit pec ispejibas pylnokus materiālus, lai ipasazeitis ar litu."[3]

"Latvijas Bankas statūtu" projekta pirmā publikācija

1921. gada vasarā pirmo reizi ar "Latvijas Bankas statūtu" projektu bija iespējams iepazīties visplašākajai sabiedrībai, jo tas jūnijā (latviešu valodā) un jūlijā (angļu valodā) tika publicēts.[4] Tas paredzēja, ka vienu trešdaļu no plānotā 75 milj. zelta franku Latvijas Bankas kapitāla nodrošinātu Latvijas valdība un iedzīvotāji, bet divas trešdaļas ieguldītu trīs Antantes lielvalstis – Lielbritānija (20%), ASV (20%) un Francija (10%). Savukārt bankas direktoru valdi veidotu 2/3 Latvijas pilsoņu un 1/3 ārvalstu. Ārvalstu direktoriem būtu jārezidē Rīgā.

Emisijas bankas statūtu projekts. Ekonomists. 1921, Nr. 12 (15.06.1921.), 481.–485. lpp.

No septembra par projektu sākās kārtējās debates Finanšu padomē, un paralēli norisinājās ārvalstu investoru piesaistes darbs.

Finanšu ministrijas Kredīta departamenta Tirdzniecības un banku nodaļa 1921. gada 8. septembrī caur Ārlietu ministrijas Politiski ekonomisko departamentu informēja Latvijas legāciju (diplomātisko pārstāvniecību) Parīzē: "Finanšu ministrija jau labi sen iekustinājusi jautājumu par emisijas bankas dibināšanu ar ārvalstu kapitāla palīdzību. Tagad bankas dibināšanas projekts-statūti ir izstrādāts, valdībai ir ienākuši arī kapitāla piedāvājumi, un projekta realizēšana sagaidāma tuvā nākotnē. Lūdzu informēt par emisijas bankas projektu pēc iespējas plašas Beļģijas finansistu, tirgoņu un arī valdības aprindas, aizrādot, ka Latvijas valdība labprāt vēlētos saistīt attiecīgās valsts kapitālu".[5]

Diplomātu pūliņi

1921. gada septembrī daži Latvijas sūtņi saņēma no Finanšu ministrijas rakstu par emisijas bankas dibināšanu.[6] Procesā tika iesaistīti vismaz seši Latvijas sūtņi (trijās Antantes lielvalstīs, kā arī Vācijā, Itālijā un Zviedrijā): Latvijas sūtnis ASV Pēteris Sēja, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerts Grosvalds, Latvijas sūtnis Lielbritānijā Georgs Bisenieks, Latvijas ģenerālkonsuls Vācijā Edgars Švēde, Latvijas sūtnis Zviedrijā Frīdrihs Grosvalds un Latvijas sūtnis Itālijā Miķelis Valters.

E. Švēde kā bijušais Finanšu ministrijas Kredīta departamenta Banku nodaļas vadītājs, kurš 1920. gadā dažkārt vadīja arī Finanšu padomes sēdes, bija aktīvi iesaistīts ne tikai Latvijas emisijas bankas veidošanā, bet arī naudas reformas, valūtas jautājuma un vispār finanšu politikas problemātikas formulēšanas un risināšanas procesos. 1920. gada oktobrī kļuvis par Latvijas ģenerālkonsulu Berlīnē, viņš centās piesaistīt ārvalstu uzņēmējus, kas būtu ieinteresēti ieguldīt kapitālu Latvijas emisijas bankā. 1921. gada 13. maijā viņš rakstīja Latvijas sūtnim ASV P. Sējam, ka "ar dažiem Amerikas banku grupu priekšstāvjiem [National City Bank of New York] šeit Vācijā uzsāktas sarunas par finanšu operācijām Latvijā, speciāli par piedalīšanos pie dibināmās Latvijas emisijas bankas un par aizņēmumu pret nodrošinājumu ar Latvijas dzelzceļiem. No šo priekšstāvju puses varēju konstatēt lielu pretimnākšanu, un esmu saņēmis apgalvojumus, ka priekš šīm finanšu operācijām Amerikā pastāv vajadzīgā interese un ka ieinteresētās aprindas devušas savu principiālo piekrišanu. Tagad rodas jautājums, vai Amerikas valdība aiz politiskiem iemesliem neliks šķēršļus ceļā un vai Amerikas kapitālisti, rēķinoties ar savas valdības negatīvo izturēšanos pret jaunajām valstīm uz agrākās Krievijas teritorijas, pēdējā brīdī nesāks palikt atturīgi, tā ka caur to sarunu gala iznākums varētu tikt apdraudēts. Šīs bažas man vēl apstiprināja saruna ar kādu šejienes vācieti, kurš nedaudz dienas atpakaļ atgriezies iz Amerikas un kurš apgalvoja, ka Amerikas pilsoņi, kamēr politiskās attiecības nebūšot noskaidrotas, ne priekš kādiem investējumiem Latvijā nebūšot dabūjami."[7] Tā kā maija beigās Latvijas ģenerālkonsuls Vācijā gaidīja ierodamies finanšu ministru R. Kalningu, viņš lūdza Latvijas sūtnim ASV informāciju par to, vai Amerikas valdības uzskatos par jaunajām valstīm ir kādas pārmaiņas, kas ļautu saprast, vai cerības uz amerikāņu finansiālo palīdzību ir reālas. Latvijas sūtnis ASV atbildēja, ka Latvijas iespēja iegūt Amerikas valdības aizņēmumu būs skaidra tikai pēc tam, kad ASV būs Latvijas Republiku atzinusi de iure.[8](ASV Latvijas valdību – ne valsti – atzina 1922. gada 28. jūlijā.)

Tomēr E. Švēdes cerības izrādījās veltas – The National City Bank of New York 1921. gada 14. novembrī informēja finanšu ministru R. Kalningu, atbildot uz viņa 13. oktobra vēstuli, ka nav ieinteresēta piedalīties banku dibināšanā ārvalstīs.[9]

Latvijas sūtniecības Stokholmā vadītājs Frīdrihs Grosvalds 1921. gada 17. novembrī informēja Kredīta departamenta Tirdzniecības un banku nodaļu, ka personīgi ir mēģinājis ieinteresēt divu Zviedrijas lielāko banku – Stockholms Enskilda Bank un Skandinaviska Kredit Aktiebolag – direktorus. Viņš rezumēja, "ka no zviedru banku aprindām uz piedalīšanos pie emisijas bankas nevar cerēt, jo zviedriem pašiem nopietna krīze un nav svabadu kapitālu, tā ka visas bankas ļoti atturīgas attiecībā uz jauniem uzņēmumiem".[10]

Finanšu ministrs R. Kalnings aktīvi iesaistījās un veicināja diplomātu darbošanos. Latvijas sūtni Francijā Oļģertu Grosvaldu viņš 1921. gada 8. augustā informēja, ka plāno 23. un 24. septembrī būt Parīzē. "Jūs varbūt jau varat sazināties ar visiem interesentiem, kuri vēlētos mani Parīzē satikt, lai netiktu velti tērēts laiks, un sastādīt vispārīgi vienu plānu par sarunām ar franču valdības priekšstāvjiem, kādas pēc Jūsu ieskatiem būtu vēlamas pie ierosināto jautājumu izvirzīšanas. Man tagad galvenais dienas kārtības punkts ir emisijas bankas dibināšana, par ko Jūs saņemsiet atsevišķu vēstuli un kādam mērķim šeit tiek veikti priekšdarbi. Ar Ministru prezidenta piekrišanu es lūdzu no visiem ziņojumiem, kurus Jūs sūtāt Ārlietu ministrijai attiecībā uz saimnieciskām lietām, vienu norakstu ielikt atsevišķā konvertā priekš manis caur Ārlietu ministriju, lai netiktu kavēts laiks pie pārrakstīšanas. Uz redzēšanos Parīzē, Jūsu R. Kalnings."[11]

O. Grosvalds 26. septembrī, ministram jau esot Parīzē, raksta, ka šorīt ir iebraucis Parīzē un divas reizes nesekmīgi centies sastapt R. Kalningu viesnīcā. "Pēc tam biju bankā Banque de Paris & Pays-Bas un norunāju satikšanos ar diviem šīs bankas direktoriem trešdienā, 28. septembrī, plkst. 10 no rīta. Ja Jums šī diena un stunda nebūtu parocīgas, tad varētu norunāt citus laikus. Laipni lūdzu Jūs pa telefonu nolikt man kādu stundu, kurā Jūs mani varētu pieņemt viesnīcā. Es palikšu pēcpusdienā mājās un gaidīšu uz Jūsu paziņojumu."[12]

Latvijas sūtnis Itālijā M. Valters 1921. gada 21. decembrī ziņoja ārlietu ministram Z. A. Meierovicam, ka ziņas par Itālijas banku varbūtēju piedalīšanos Latvijas emisijas bankā ir parādījušās Itālijas presē, tāpēc viņam būtu vajadzīgas norādes, kā to veicināt. 27. decembrī viņš informēja Ārlietu ministriju, ka Banco di Roma Parīzes priekšstāvis vēstulē bankas galvenajai direkcijai Romā informējis par savu sarunu ar Latvijas finanšu ministru R. Kalningu. "Minētā vēstulē Parīzes priekšstāvis ziņo, ka tas, dzirdēdams par Kalnina kga sarunām Parīzē, aizgājis pie tā, lai ievāktu tuvākas ziņas par Latvijas emisijas bankas dibināšanu un varbūtēju Itālijas kapitāla piedalīšanos pie tās. Finanšu ministrs Kalnina kgs esot Banco di Roma priekšstāvjiem pateicis, ka neesot nodomāts pieaicināt Itālijas kapitālu, bet gan vienīgi Anglijas, Francijas un Amerikas. Ja banka vēloties interesēties par Latviju, tad tā varot stāties sakarā ar kādu privātu banku, piemēram, Rīgas Komercbanku. Galvenais direkcijas rīkotājs direktors La Roche, nolasīdams vēstuli, uzsvēra tajā vietas, kurās izteikta finanšu ministra Kalnina kga atraidošā izturēšanās, un lika saprast, ka šī izturēšanās ir ļoti pārsteidzoša, piemetinādams, ka Banco di Roma esot jau savu stāvokli noskaidrojusi un ka tā nedomājot piedalīties Latvijas emisijas bankā."[13] M. Valters izteica pieņēmumu, ka finanšu ministrs būs ticis pārprasts, un viņš vēlētos to vēstīt šīs bankas centrālajai vadībai Romā. R. Kalninga atbilde apstiprināja sūtņa pieņēmumu ar vārdiem "pret Itālijas kapitāla piedalīšanos emisijas bankas dibināšanā mums nekas nevar būt pretim, bet gan taisni otrādi – tas būtu ļoti vēlams".[14] Turklāt ministrs bija gatavs tūdaļ pat doties komandējumā uz Romu kārtot šo jautājumu.[15] Paralēli viņš centās iegūt ārvalstu profesionāļu viedokļus par jau izstrādāto "Latvijas Bankas statūtu" projektu, kas tādējādi tika pastāvīgi uzlabots.

"Latvijas Bankas statūtu" kritika: ārvalstu ekspertu iesaiste

1921. gada 13. oktobrī sers Ernests Hārvejs (Ernest Harvey) vēstulē Latvijas finanšu ministram R. Kalningam kritizēja "Latvijas Bankas statūtu" projektu.[16] R. Kalninga 1922. gada 7. marta vēstule Latvijas sūtnim Londonā liecina, ka ar E. Hārveju viņš ir turpinājis sarakstīties par dažādiem jautājumiem.[17]

"God. Kalning kgs, turpinot mūsu vakarējo sarunu, es sākšu kritizēt Jūsu bankas projektu ar ļoti nopietnu biedinājumu. Latvijas Bankai jārīkojas ļoti uzmanīgi ar avansu došanu klientiem, baņķieriem un valdībai, jo katrs avanss spiedīs Latvijas Banku palielināt tās banknošu izlaidumus, kas var izvērsties par nepanesamu slogu, ja avansi netiek aprobežoti ar vismākulīgāko rīcību, kas ir daudz labāks aizsargs nekā statūti," rakstīja E. Hārvejs.[18] Viņš norādīja, ka visu pantu kritika būtu laikietilpīga, tāpēc viņš kā piemēru izmantos projekta pantu, kas paredz, ka Latvijas Bankas pamatkapitāls ir 75 milj. zelta franku un to var lietot tikai banknošu un citu pienākumu apmaiņai.

"Pirmkārt, 75 000 000 zelta franku jeb apm. 4 000 000 £ ir ļoti liels kapitāls priekš galvenās bankas valstij ar 1 750 000 iedzīvotājiem, un kapitāla izlietošanas aprobežojumam vispār nav nekāda nozīme. Lai iegūtu jēdzienu par tām briesmām, kādās Latvijas Banka iekļūs, lasiet statūtu 22. pantu: "Latvijas Banka izņem no apgrozības valsts kases zīmes uz Finanšu ministra rīkojuma, kas pamatots uz likumu "__". Uz šī statūtu panta pamata finanšu ministrs var iegūt no Latv. Bankas tik milzīgus avansus valsts saimniecības vajadzībām, ka Latvijas valdība īstenībā varēs atkal brīvi rīkoties ar papīrpresi. Daudzi citi statūtu panti, pēc manām domām, nepareizi sastādīti, sevišķi, kur lieta grozās ap Latvijas valdību jeb tās ministriem. Ideālai emisijas bankai vajag visstingrākos noteikumus par banknošu izlaišanu un cik iespējams mazāk sakaru ar valdību. Piemēram, ja Latv[ijas] valdībai, kā tas domājams, vajadzēs atrast bankas kapitālu, būtu labāk, ja banka būtu Latvijas valdības atribūts un ne valdības departaments. Divi no pieciem jeb sešiem direktoriem varētu būt valdības priekšstāvji, bet ne ar lielākām tiesībām kā citi direktori.

Faktiski, ja Latvijas Banka būtu reģistrēta kā kāda angļu kompānija ar galveno sēdekli Londonā, tas varbūt dotu viņai labumu un kredītu. Ja tikai varētu nodrošināt vēlamu angļu direktoru līdzdalību un rīcību, tad drīz vien rastos Latvijai labums.

Tomēr jāatmin, ka neviens pirmklasīgs finansists neņems bankā dalību, iekams viņš nepārliecināsies, ka Latvijas valdība var balansēt savu budžetu. Ideja par zelta noguldīšanu Londonā ir nevajadzīgs greznums priekš Latvijas, un taisni tikpat liels kredīts būtu nodrošināts Latvijas valūtai, ja tā būtu izpērkama ar čeku izrakstu uz bilanci, kas atrodas kādā angļu Clearing bankā, kā kad tā būtu izpērkama ar zeltu. Nav iemesla, kāpēc lai visi Latvijas Bankas resursi nenestu augļus." [19]

E. Hārvejs noraidīja ideju, ka Latvijas Bankas direkcijā līdzās latviešiem jābūt vēl trīs tautībām, norādot, ka šādi nevajadzētu ierobežot direkcijas sastāvu.

1921. gada oktobrī R. Kalnings un Latvijas sūtnis Londonā G. Bisenieks vizītē pie Lielbritānijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta vadītāja Dž. D. Gregorija (J. D. Gregory) skāruši arī Latvijas emisijas bankas jautājumu. R. Kalninga iniciēto iesniegumu G. Bisenieks 3. novembrī iesniedza Lielbritānijas Ārlietu ministrijai, pievienojot žurnāla "The Latvian Economist" 1921. gada 7. numura eksemplāru, kur bija publicēts "Latvijas Bankas statūtu" projekts.[20]

R. Kalnings sakarus meklēja arī Nāciju Līgā. Viņš pa tālruni bija apspriedis Latvijas Bankas dibināšanas shēmu ar Henriju Strakošu (Henry Strakosh) no Nāciju Līgas Finanšu komitejas, bet 1921. gada 19. oktobrī tās bija izklāstījis vēstulē. H. Strakošs 21. oktobrī atbildes vēstulē rakstīja, ka viņam šis jautājums jāapspriež ar dažiem kolēģiem Nāciju Līgas Finanšu nodaļā un ka pēc tam var atgriezties pie jautājuma tieši vai caur Nāciju Līgas Starptautisko kredīta organizāciju (International Credit Organisation of the League of Nations).[21] Tomēr viņš ieteica R. Kalningam turpmāk jautājumu kārtot saziņā ar Dž. Šusteru (Lt.-Col. G. Schuster) no Starptautiskās Kredīta organizācijas, jo pats plānojot doties ceļojumā.

Vēstulē Lielbritānijas Ārlietu ministrijai Latvijas sūtnis G. Bisenieks izklāstīja Latvijas Bankas izveides principus, apgalvojot, ka ņemti vērā arī ieteikumi, ko izteicis H. Strakošs.[22] Viņš iezīmēja vīziju par Latvijas Banku kā potenciāli ārkārtīgi svarīgu Eiropas ziemeļaustrumu reģionam (Latvija, Igaunija, Lietuva), konstatējot, ka vienošanos starp minētajām valstīm varētu panākt, ja Latvijas Banku atbalstītu Nāciju Līga, kuras Finanšu komitejas pārstāvis savukārt tiktu iecelts Latvijas Bankas valdē.

1922. gads. Skaidrība par Latvijas Bankas izveides modeli: ar valsts kapitālu, bez privātā iekšzemes un ārvalstu kapitāla

[1] Rīgā: Ernests Birkhāns, docents, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības bankas direktors; Jānis Bisenieks, agronoms, Latviešu lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības direktors; Dr. Roberts Erhards, bijušais finanšu ministrs; A. J. Gusevs, fabrikants; Jēkabs Landaus, Satversmes sapulces loceklis; Vilhelms Kerkoviuss, Biržas komitejas priekšsēdētājs; Fricis Lasmanis, tirgotājs; Mārtiņš Miljons, tirgotājs, Latviešu savstarpīgās kredītbiedrības direktors; Vladimirs Presņakovs, Satversmes sapulces loceklis; Jegors Raudzeps, kuģa kapteinis, Rīgas ostas priekšnieks; S. Zakss (Sachs), Ziemeļu Savstarpīgās kredītbiedrības direktors; Johans Zēbergs, tirgotājs, bijušais tirdzniecības un rūpniecības ministrs; Pēteris Siecenieks, sabiedrības "Konzums" direktors; Eižens Švarcs, Biržas bankas direktors; Jānis Grišāns, Satversmes sapulces loceklis; Ādams Turkupols, Satversmes sapulces loceklis. Vidzemē: Arvīds Bremers Ļaudonas Glāzniekos, Pēteris Pelcs Smiltenes Kažaučos, Jānis Grīnbergs Siguldas Roķēnos. Kurzemē: agronoms Žanis Blumbergs Praviņu Garaušos c. Tukumu, A. Sausups Džūkstes Bulduros, Jānis Jaunzems Sērenes Škutānos c. Daudzevu. Latgalē: Jezups Zarāns Daugavpilī, Pēteris Zadvinskis Rēzeknē, Pēteris Soikins Ludzā.
[2] LNA LVVA, 4620. f., 2. apr., 602. l., 138. lp.
[3] Turpat, 139. lp.
[4] Emisijas bankas statūtu projekts. Ekonomists. 1921, Nr. 12 (15.06.1921.), 481.–485. lpp. Jūlijā tika publicēts tulkojums angļu valodā: Proposed Statutes of "The Latvia Bank". The Latvian Economist. 1921, No. 7 (July), pp. 161–165.
[5] LNA LVVA, 2575. f., 7. apr. 111. l., 128. lp. un 128. lp. o. p.
[6] Turpat, 4620. f., 2. apr., 602. l., 53. lp.
[7] LNA LVVA, 293. f., 1. apr., 678. l., 1. lp.–1. lp. o. p.
[8] Turpat, 4. lp. o. p.
[9] Turpat, 4620. f., 2. apr., 602. l., 39. lp.
[10] Turpat, 53. lp.
[11] Turpat, 2575. f., 7. apr., 111. l., 129 lp.
[12] Turpat, 139. lp.
[13] LNA LVVA, 6824. f., 3. apr., 184. l., 8. lp.
[14] Turpat, 6. lp.
[15] Turpat, 10. lp.
[16] Turpat, 4620. f., 2. apr., 602. l., 70.–75. lp.; 76.–77. lp. o. p.
[17] Turpat, 27. lp.
[18] Turpat, 76. lp.
[19] LNA LVVA, 4620. f., 2. apr., 602. l., 76.–76. lp. o. p.
[20] Turpat, 6824. f., 3. apr., 184. l., 11., 18. lp.
[21] Turpat, 4620. f., 2. apr., 602. l., 49. lp.
[22] Turpat, 6824. f., 3. apr., 184. l., 19.–21. lp.