1920: gads ārvalstu kapitāla meklējumiem jaunās Latvijas valsts emisijas bankai

Jau 1919. gada augustā avīze "Valdības Vēstnesis" ziņoja, ka "(..) ir tikai dažu nedēļu jautājums, kad atklās mūsu Latvijas nacionālo banku".A Tomēr ieceres īstenošanu bremzēja pēckara situācija un notikumi politikā. Tautas Padomes loceklis Ādolfs Bļodnieks 1919. gada 14. novembrī atzina, ka ārējā aizņēmuma izmantošana nebūs iespējama līdz Bermonta–Golca avantūras pilnīgai likvidēšanai.[2] 16. novembrī, kad Bermonta karaspēku Latvijas armija jau bija patriekusi no Rīgas, viņš rakstīja: "Ar mūsu uzvarām un izredzēm uz Latvijas nostiprināšanos ceļas ar katru dienu mūsu naudas kurss. Uz ko aizrādīju nedēļu atpakaļ šajā avīzē, tas ir noticis. Tie, kuri tā nicināja un pūlējās tikt vaļā no Latvijas naudas, saņēmuši nevērtīgos cara rubļus, tagad cieš lielus zaudējumus. Gribas ticēt, ka no šīs "spēles" mūsu zemnieki un citi cara naudas mīļotāji būs mācījušies labāk cienīt valsts naudu un neatdot viņu par smieklu cenu, kad kādā dienā spekulantiem atkal labpatiktos no jauna noteikt Latvijas rubļa kursu uz 85 cara kap[eikām], kā tas bija pāris dienas pirms Rīgas atbrīvošanas. Ar katru soli tālāk Kurzemē celsies mūsu naudas kurss, līdz beidzot zeme atbrīvota galīgi nostiprinās viņas pilno vērtību."[3] Prognozējot, ka ar Latvijas naudas stabilizēšanu būs jātiek galā pašu spēkiem, viņš rakstīja: "Tā tas ir vienmēr bijis: iekams ķeramies pie lielāka pasākuma, mēs ilgās un cerībās skatāmies visapkārt un gaidām uz svešu palīdzību. Līdzšinējie piedzīvojumi rāda, ka līdz šim gandrīz vienmēr esam velti gaidījuši. Mēs ciešam tik ilgi, līdz beidzot ar pašu spēkiem stājamies pie darba."

Darbs, kas tūdaļ jāpaveic, bija Latvijas centrālās bankas izveide. Izšķiroties starp valsts vai privātu emisijas banku, Ā. Bļodnieks ieteica pēdējo kā tādu, kas spēs pasargāt sabiedrību no kara apstākļu veicinātās valdības tieksmes drukāt naudu.[4] Otrs svarīgais jautājums bija par latviešiem kā akcionāriem.

"Valsts emisijas bankas padomē jāieiet latviešiem pārsvarā un var ieiet arī ārzemnieki, bet tikai ne kā noteicēji," postulēja avīze "Baltijas Vēstnesis". "Administratoriem jābūt cilvēkiem ar gaišu prātu un progresa draugiem, bet nevis pagātnes ideju kalpiem, jo tādi vienmēr bremzē valsts aparāta darbību."

[5]

 Latvijas Bankas galvenā ēka Nikolaja ielā 2, Rīgā. Uzraksts virs durvīm – Latvijas Valdība / Lettlands Regierung. Pēc Bermontiādes. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

I. 1920. gads: ārvalstu kapitāla piesaistes mēģinājumi

1919. gada beigās un 1920. gada sākumā ierēdņi un politiķi sarakstē un sarunās ar ārvalstu uzņēmējiem jau bija guvuši pirmos solījumus par kapitāla nodrošināšanu plānotajai valsts emisijas bankai. Par to liecina Finanšu ministrijas atbilde uz Tautas padomes Finanšu un budžeta komisijas 1920. gada 24. februāra lūgumu finanšu ministram nekavējoties paziņot, "ar kādām ārzemju finansistu grupām tiek vestas sarunas sakarā ar emisijas bankas dibināšanu".[6] Kredīta departamenta direktors Jānis Rapa skaidroja, ka piedāvājumi ir bijuši vairāki, t.sk. jau 1919. gada rudenī "no kāda Sckaffa, kurš reprezentēja nenoteikta rakstura dāņu kapitālistu, un no H. Simsona, sarunas ar kuru pie noteiktiem priekšlikumiem nav vedušas. Pēdējā laikā nācis amerikāņu priekšlikums no kāda Paul Klopstock and Co priekšstāvja un franču-krievu sabiedrības senatora Nulansa (Noulens, Société Commerciale Industrielle et Financiére pour la Russie[7]) telegrāfisks priekšlikums, kurš sola to pašu, ko Fortingtona grupa".[8] Finanšu ministrija par nopietnāko atzina ar Anglijas National Metal and Chemical Bank saistītās Fortingtona grupas (Harold H. Fortington) piedāvājumu, par kuru sarunas tika vestas jau 1919. gada rudenī, kad finanšu ministrs atradās Londonā. J. Rapa informēja, ka sarunas ar Fortingtonu, kurš izrāda diezgan lielu pretimnākšanu, joprojām turpinās un vairākas labojumu versijas piedzīvojušais Fortingtona piedāvātais līguma projekts drīzumā galīgajā redakcijā tiks iesniegts Ministru kabinetam. Pārējās grupas rakstiskus projektus ministrijai nav iesniegušas. Viena no tādām grupām bija holandiešu uzņēmums Nederlandsche Handelmaatschappy, kam cieši sakari ar britu Mediterranean Company for Trade. Tās pārstāvis rakstīja Latvijas Pagaidu valdībai, ka uzņēmums "labprāt piedalītos pie emisijas bankas dibināšanas Latvijā", atvēlot tam summu, kas varētu pārsniegt 3 milj. Lielbritānijas sterliņu mārciņu, pret tiesībām iepirkt Latvijas linus un ekspluatēt valsts mežus.[9]

Ministru kabinets 23. februārī apsprieda līgumu projektu ar britu finansistu grupu par emisijas bankas dibināšanu. "Latvijas Bankas statūtu" projektu pēc akciju banku parauga bija izstrādājis Finanšu ministrijas Kredīta departamenta vicedirektors V. Vītols.[10] Tā pamattēzes paredzēja, ka "Latvijas Banka ir privāts akciju uzņēmums, kura dalības zīmes neaprobežotā skaitā var atrasties valsts rokās", ka dalībnieki ir Latvijas pilsoņi un tikai 1/3 akciju drīkst atrasties ārzemnieku rokās.[11] Turklāt Latvijas Banka būtu vienīgā banka Latvijā ar tiesībām emitēt banknotes, un tādas tiesības plānoja dot uz 30 gadiem.

Latvijas nacionālā banka kā Anglijas-Latvijas bankas projekts

Ar 1920. gada 1. martu datētais Finanšu ministrijas Kredīta departamenta paskaidrojums Tautas padomei par Latvijas Bankas dibināšanu tika tipogrāfiski iespiests (Ministru kabinets 1. martā "Latvijas Bankas statūtu" projektu pieņēma un uzdeva Finanšu ministrijai izstrādāt to galīgo redakciju).[12] Paskaidrojumā tika rezumēts, ka "no visiem priekšlikumiem, kuri šinī jautājumā tika iesniegti no dažādām ārvalstu kapitālistu grupām, par visizdevīgākiem izrādījās National Metal and Chemical Bank iesniegtie priekšlikumi un vienošanās panākta uz klātpieliktā "Latvijas Bankas statūtu" projekta pamatiem." Projekts paredzēja, ka bankas pamatkapitāls ir 150 milj. latu (3 milj. Lielbritānijas sterliņu mārciņu). Bankas nosaukums, visticamāk, bija viens no diskusiju jautājumiem, jo projektos sākotnējais formulējums "Latvijas nacionālā banka" ir ticis precizēts gan kā "Angļu-latviešu banka"[13], gan "Anglijas-Latvijas banka"[14]. Parakstīšanos uz bankas akcijām atklātu National Metal and Chemical Bank, dodot priekšroku Latvijas Republikas pilsoņiem.

Avīze "Valdības Vēstnesis" 1920. gada 5. martā informēja, ka Latvijas emisijas bankas jautājuma atrisināšana tuvojas beigām – līguma noslēgšanai ar ārvalstu kapitālistu grupu. "Vissvarīgākā jautājumā – pārvaldes jautājumā – pēc pirmā projekta bija paredzēta majoritāte akcionāru pusē, t.i., akcionāriem 5 locekļi, valdībai 4. Tagad turpretim paredzēti taisni otrādi nosacījumi – valdībai 5 priekšstāvji, akcionāriem 4. Šie 9 locekļi sastāda bankas centrālvaldi, un tā nosaka bankas vispārīgo finanšu politiku, kontrolē gada pārskatu un budžetu nākošajam gadam un nosaka arī bankas klienta maksimālos kredītus. (..) Vispēdīgi jāmin, ka pie pirmā projekta bija paredzētas bankas emisijas tiesības uz 30 gadiem, pie kam pēc 15 gadu notecēšanas valdība varēja atņemt emisijas tiesības, bet tikai samaksājot zināmu summu, kura varēja būt līdz 50 miljonu liela. Pēc tagadējā projekta emisijas tiesības bankai tiek dotas tikai uz 15 gadiem, bez kaut kādiem izpirkšanas nosacījumiem."[15]

15. martā Ministru prezidents nolēma sūtīt uz Londonu delegāciju, pilnvarojot viņus kopā ar Georgu Bisenieku no Latvijas legācijas Londonā "vest galīgas sarunas ar Fortingtona grupu par emisijas bankas, mežu ekspluatācijas un linu pārdošanas līgumiem un pārskatīt šos līgumus ar noteikumu, ka tie stājas spēkā pēc tam, kad viņus apstiprina valdība un Tautas padome".[16]

Tomēr projekts tālāku virzību neguva. To gan iesniedza Tautas padomē, bet, finanšu ministram aizbraucot uz Angliju, apspriešanu pārtrauca. Sekoja Satversmes sapulces vēlēšanas, un 1. maijā tā sāka darbu. Projektu Finanšu ministrija bija paņēmusi atpakaļ un pārstrādāja, izdarot papildinājumus un grozījumus. No 1920. gada 16. septembra emisijas bankas statūtu projektu apsprieda Finanšu padome[17]. Profesors Kārlis Balodis pauda domas, ka "(..) no emisijas bankas nebūs liela labuma, ja netiks noregulēta valūta".[18] Finanšu ministra vietnieks Voldemārs Āboltiņš lūdza padomes locekļus izteikties par to, vai būtu vajadzīgs noteikt emisijas tiesības uz 30 gadiem vai tomēr pietiktu ar 20 gadiem.[19] Bijušais finanšu ministrs Roberts Erhards informēja, ka Vācijā un Anglijā šīs tiesības bankai pieder uz visiem laikiem, Austrijā un Francijā ierobežotas uz 50 gadiem, un ieteica atstāt uz 30 gadiem, ko padome atbalstīja. Diskusijas izraisīja tiesības izlaist banknotes ar 5, 10 un 25 latu nominālvērtību. Erhards ieteica atļaut no 50 latiem, jo citādi banka "varētu par daudz pelnīt". Neraugoties uz iebildumu, ka tādējādi varētu rasties nevērtīgās valsts naudas zīmes un vērtīgās banknotes jeb "divējādi lati", padome nobalsoja par tiesībām izdot banknotes, sākot ar 50 latu nominālvērtību.

1920. gada decembra vidū Finanšu ministrija plānoja projektu iesniegt Ministru kabinetam. "Satversmes sapulce projektu apspriedīs savā nākošā, janvāra sesijā," informēja avīze "Latvijas Vēstnesis" un norādīja, ka, "(..) ievērojot sabiedrības dzīvo interesi par dibināmo emisijas banku", saviem lasītājiem sniedz informāciju par bankas statūtu projektu (akciju banka ar 75 milj. latu pamatkapitālu un emisijas tiesībām uz 30 gadiem; trešdaļa akciju drīkst piederēt ārzemniekiem; akcijas cena 500 latu).[20] Lasītāji uzzināja, ka angļu kapitālistu grupa (National Metal and Chemical Bank) ir "uzstādījusi jaunus, neizdevīgākus noteikumus", bet līguma noslēgšanai ar šo grupu vairs nav izšķiroša nozīme, jo Latvijas valdības rīcībā atrodas zelta fonds 12 milj. zelta franku vērtībā, ar ko pilnīgi pietiekot operāciju uzsākšanai.

Latvijas-Somijas banka: privātas ārvalstu bankas idejas noraidījums

Finanšu padome 1920. gada 14. maija sēdē apsprieda arī jautājumu par Latvijas-Somijas bankas dibināšanu. Astoņas pamattēzes paredzēja, ka tā būtu akciju sabiedrība Rīgā ar nodaļām Latvijā un ārzemēs; dibinātāji Somijas konsuls Rīgā Aleksanders Herrmaķis, Kārlis Taurīts un Somijas pilsoņi B. Sirens, J. N. Wallenius un H. Mahsings.[21] Paredzētais akciju kapitāls – viens miljons Latvijas rubļu 4000 akcijās (250 rubļu katra), kas sadalītos starp dibinātājiem un viņu pieaicinātajām personām. Padomes locekļiem bija jāizlemj, vai tādas bankas darbība būtu vēlama.

Finanšu ministrijas eksperts J. Simsons norādīja, ka vispirms būtu jānoskaidro jautājums, vai vispār ārvalstu bankām atļaut darboties Latvijā, un ka viņš ir pret, jo "svešas bankas sagrābs finansiālo varu savās rokās". "Vispār finanšu kapitāli nav vienkāršas lietas, viņi ir varas faktori," skaidroja J. Simsons. "Šā banka strādā[tu] ar pamata kapitālu, bet viņš samērā ļoti niecīgs. Pārējie kapitāli ieplūdīs no iekšienes, un banka tos izlietos pēc savas patikšanas. Priekš kara Rīgā bija 2 finanšu lēģeri, viens latviešu, otrs starptautisks. Acumirklī vara ir mūsu rokās, un mums to jāprot turēt. Šāds stāvoklis ir bijis arī visās citās zemēs, un visur viņš ir vedis pie svešu banku noliegšanas. Izņēmumu sev ir atļāvušās tikai finansiāli stiprās valstis, piemēram, Anglijā."[22] Savukārt Roberts Erhards uzskatīja, ka jāatļauj, jo banka darbosies Latvijā, un "mums ir pietiekoša vara rokās, lai varētu cīnīties ar nevēlamām sekām un parādībām". Andrejs Krastkalns (Latviešu savstarpīgā kredītbiedrība) ieteica atļaut bankai darboties dažus gadus ar noteikumu, ka to vadīs Latvijas pilsonis. Savukārt Alvils Freijs (Rīgas pilsētas Diskonta banka) uzskatīja, ka Latvijas-Somijas banka neko nelīdzēs, jo "visa mūsu nauda ieplūdīs šinīs bankās un ārzemnieki nostādīs mūsu saimniecisko dzīvi tā, kā viņiem patiksies".

Svarīgs bija jautājums par iedzīvotāju uzticēšanos bankām. R. Erhards konstatēja, ka uzticība esošajām (vecajām) bankām ir zaudēta, tāpēc attieksme pret jaunu banku varētu būt citāda. "Man liekas, ka tādas bankas nodibināšana, pret kuru ļaudīm ir uzticība, atstās labu iespaidu. Caur šo mēs tuvosimies normālai dzīvei. Ļaudis pieradīs atkal nest savu naudu uz bankām, un var notikt, ka sāks noguldīt savu naudu tur, kur viņi to ir noguldījuši agrāk."[23] Viņam pievienojās A. Krastkalns, iesakot sākumā izmantot ārvalstu kapitālu. "Es gribētu teikt, ka valdība ir lielā mērā vainīga, ka tautas uzticība pret bankām ir zudusi. Nāca nodoklis pēc nodokļa. Kad neieplūda nauda, sāka runāt par aizņēmumu spaidu kārtā, un katrs gāja bankām ar riņķi garām. Kamēr piekops tādu politiku, uzticības pret bankām nebūs."[24] Jānis Dāvis (Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības bankas padomes loceklis) turpretī norādīja, ka ar šo banku Somijas nauda neienāks un ka pietiks pašiem ar savām bankām, no kurām daudzas atjauno darbību. J. Simsons ieteica tautas uzticēšanos bankām iegūt, skaidrojot esošo situāciju, atzīstot, ka valdība nemaz nav vēl mēģinājusi to darīt.

Rezultātā Vasīlijs Skubiņš (Lauksaimniecības departamenta direktors) ierosināja Latvijas-Somijas bankas statūtu projektu neskatīt, kamēr padome nav vienojusies par principu – atļaut vai liegt Latvijā ārvalstu kapitālu un bankas. To izlemt tika uzdots komisijai, kurā iesaistīja R. Erhardu, S. J. Zaksu (Sachs, Ziemeļu Savstarpīgā kredītbiedrība), J. Simsonu, J. Dāvi un A. Krastkalnu. Viņu domas dalījās. Vieni apgalvoja, ka ārvalstu bankas interesē ne tikai peļņa, bet arī saimnieciskās dzīves noteikšana atbilstoši saviem nolūkiem, kas "var būt pretēji Latvijas interesēm".[25] Savukārt otri uzskatīja, ka ar ārvalstu kapitāla palīdzību varēs atgūt iedzīvotāju uzticēšanos bankām. Padomes priekšsēdētājs Edgars Švēde 20. maija sēdē ieteica nobalsot par to, ka padome uzskata par Latvijas interesēm kaitīgu maza, vietējās saimnieciskās dzīves uzlabošanai nenozīmīga ārvalstu kapitāla piesaisti vietējās bankās, bet atbalsta apjomīga ārvalstu kapitāla piesaisti.[26] Rezultātā Latvijas-Somijas bankas statūtu apspriešana tika noraidīta.[27]

Ideja par Baltijas emisijas banku

Svarīga nozīme idejas attīstībā bija arī ministriju amatpersonu iesaistei Bulduru konferencē[28] apspriežamo jautājumu sagatavošanā, kas aktualizēja Baltijas valstu savienības ideju. Finanšu padomes 15. jūnija sēdē tika apspriests S. J. Zaksa (Ziemeļu Savstarpīgā kredītbiedrība) sagatavotais projekts par apvienoto emisijas banku Baltijas robežu valstīs.[29] Tas paredzēja, ka Baltijas valstis kopīgi dibinās vienu privātu akciju emisijas banku, piesaistot ārvalstu kapitālu. Katrā valstī paralēli nacionālajām kases zīmēm (papīra) būs arī apvienotās emisijas bankas emitētās banknotes (zeltā), savukārt bankas virsvalde atrastos ārpus Baltijas valstīm, bet katrā valstī būtu sava virsvaldes nodaļa. Konferences Finanšu apakšnodaļas darbības programmas projekta sadaļā par kopēju banku politiku ieteica nepieļaut ārvalstu bankas.[30] Tomēr tālāku attīstību ideja par Baltijas emisijas banku neguva.

1921. gads: Latvijas diplomātisko pārstāvju un iedzīvotāju iesaistīšana Latvijas emisijas bankas dibināšanā

[1] 
[2] Bļodnieks, Ādolfs. Latvijas Banka. Valdības Vēstnesis. 14.11.1919.
[3] Bļodnieks, Ādolfs. Latvijas Banka kā emisijas iestāde. Latvijas Sargs. 16.11.1919.
[4] Bļodnieks, Ādolfs. Latvijas nacionālā banka. Latvijas Sargs. 24.12.1919.
[5] Rēpšs, K. Par nacionālas emisijas bankas atvēršanu. Baltijas Vēstnesis. 17.12.1919.
[6] LNA LVVA, 4620. f., 4. apr., 156. l., 53. lp.
[7] Turpat, 37. lp.
[8] Turpat, 54.–54. lp. o. p.
[9] Turpat, 39. lp.
[10] Purmals, P. Mūsu naudas reforma. Ekonomists. 1925, Nr. 4 (15.02.1925.), 157. lpp.
[11] LNA LVVA, 4620. f., 4. apr., 156. l., 4.–11. lp.
[12] Turpat, 41. lp. [tipogrāfiski iespiests]; parakstījuši finanšu ministrs R. Erhards un Kredīta departamenta direktors J. Rapa.
[13] Turpat, 42.–52. lp.
[14] Turpat, 2. apr., 602. l., 287.–303. lp. o. p.
[15] Latvijas Banka. Valdības Vēstnesis. 05.03.1920.
[16] Valdības darbība. Ekonomists. 1920, Nr. 3, 94.–96. lpp.; šeit: 96. lpp.
[17] Pirmā sēde notika 1920. gada 25. martā. Sk. LNA LVVA, 4620. f., 4. apr., 21. l., 233.–237. lp.
[18] LNA LVVA, 6824. f., 2. apr., 397. l., 3. lp.
[19] Turpat, 4620. f., 4. apr., 21. l., 5. lp.
[20] Latvijas emisijas banka. Latvijas Vēstnesis. 16.12.1920.
[21] LNA LVVA, 6824. f., 3. apr., 248. l., 2. lp.
[22] Turpat, 13. lp.
[23] Turpat, 14. lp.
[24] Turpat.
[25] Turpat, 17. lp.
[26] LNA LVVA, 6824. f., 3. apr., 248. l., 20. lp. o. p.
[27] Turpat, 4620. f., 4. apr., 21. l., 164. lp.
[28] Baltijas jūras valstu starpvaldību konference, kas notika no 1920. gada 6. augusta līdz 6. septembrim Bulduros un kurā nolēma izveidot Baltijas savienību jeb Baltijas Antanti. Konferencē piedalījās Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Ukrainas (Ukrainas Tautas Republikas) un Somijas valdību pārstāvji. 1920. gada beigās nodibināja Baltijas biroju, kura uzdevums bija panākt Bulduru konferencē pieņemtā Baltijas savienības līguma īstenošanu.
[29] LNA LVVA, 4620. f., 2. apr., 602. l., 281. un 282. lp.; 4. apr., 21. l., 33. un 34. lp.
[30] Turpat, 348. lp.