Publicēts: 05.08.2022.

Teksts: Ilze Anna Vītola

Latvijas Banka jūnijā publicētajā makroekonomiskajā prognozē paaugstināja inflācijas prognozi šim gadam līdz 14,8 %, norādot, ka eirozonas inflācijas (cenu pieauguma) līmenis turpina augt un “tās spiediens kļuvis plašāks un spēcīgāks, strauji palielinoties preču un pakalpojumu cenām”.

“Spiedienu”, nenoliedzami, izjūt lielākā daļa no mums, visvairāk – pārtikas un enerģētikas cenu izmaiņās, tādēļ uzrunājām Latvijas Bankas ekspertu, Eiropas Ārlietu padomes dalībnieku un ekonomikas pasniedzēju Andri Strazdu, lai mēģinātu viest skaidrību tajā, kādi mūsu maciņi, uzkrājumi un tēriņi – jeb  mūsu finanšu dzīve  - varētu izskatīties jau rudenī un šajā ziemā.

Andris Strazds

 

Vai ekonomisti šodien nav drusku kā gaišreģi, kas skatās stikla bumbā? Dzīvojam laikā, ko ekonomikā dēvē par “augstas nenoteiktības apstākļiem”.

Ekonomistam šis ir ļoti interesants laiks, bet šobrīd nevar saprast ekonomiku, neorientējoties pasaules ģeopolitiskās norisēs. Līdzīgi kā sākoties pandēmijai, bija jālūdz padoms epidemiologiem, lai varētu prognozēt to, kā notikumi varētu attīstīties, tad šogad, pēc februāra notikumiem, skaidrs, ka nevaram izprast norises ekonomikā, neko nesaprotot par ģeopolitiku.

Vai jums ir sajūta, ka mēs, sabiedrība, līdz galam izprotam, kā ģeopolitiskie notikumi ietekmē ekonomiskos procesus?

Gribu domāt, ka lielākā daļa saprot. Kaut vai to, kā vadīt savas personīgās finanses. Bet, protams, ir būtiska daļa, kas īsti nesaprot. Līdzīgi kā savulaik pieredzējām, ka bija nepieciešam būtiska, regulējoša iejaukšanās ātro kredītu jomā, kad cilvēki nesaprata, ka tas nav risinājums, bet gan vairumā gadījumu - problēmas eskalācija.

Pasaulē ekonomiskās ietekmes izpratnē bijušas daudz trakākas situācijas: abi pasaules kari 20. gadsimtā, kam pa vidu Lielā depresija, kas skāra arī Eiropu. Tādēļ jāsaka, ka ekonomiskā  trieciena smaguma izpratnē bijušas daudz smagākas situācijas un mēs esam vēl salīdzinoši labā situācijā, bet process, kas sākās 2019./2020. gadu mijā līdz ar pandēmiju, ir ieildzis, un jau divarpus gadus dzīvojam nemitīgā nenoteiktībā un krīzes vadības režīmā.

Neesat psihologs, bet tomēr – cik ilgi cilvēks var dzīvot tādā krīzes vadības režīmā un nenoteiktībā?

Cilvēks jau ir izturīga būtne – kad nav citu variantu – ļoti ilgi. Cilvēki dzīvojuši ļoti lielās grūtībās, izdzīvojuši un turpinājuši cīnīties. Tādā ziņā mēs par daudz sevi nostādām cietēju lomā. Pat pēc pieticīgākajām aplēsēm mēs esam starp pasaules bagātāko iedzīvotāju ceturtdaļā – pat salīdzinoši trūcīgākie Latvijas iedzīvotāji ir virs vidējā rādītāja pasaulē.

Paredzu, ka doma par Latvijas salīdzinoši labo situācija izraisīs lasītāju komentārus.

Jā, bet tā ir taisnība. Mēs vienkārši to neapzināmies. Ceļojot ārpus Eiropas, redzam daudz vietu pasaulē, kur cilvēki dzīvo ar bēdīgi slavenajiem diviem dolāriem dienā. Mums, es atļaušos teikt, nav tā, ka ir divi dolāri vai eiro dienā.

Pat ne pensionāriem?

Nav mums gluži cilvēku ar sešdesmit eiro pensijām – respektīvi, divi eiro, kas ietver visas izmaksas. Man šķiet, mums drusku ir cietēja mentalitāte. Tas nenozīmē, ka jāuzliek rozā brilles un jāizliekas, ka viss ir labi. Viss nav labi. Jā, pieaug pārtikas cenas, un ne tikai mums, bet visiem, bet, skatoties plašākā kontekstā, – fiziski esam drošībā.

Ko jūs teiktu cilvēkiem, kas sāk pagurt no kara ietekmes, ko redz gāzes, pārtikas produktu, benzīna cenu kāpumā?

Tā būs ne - ekonomiska atbilde no ekonomista: man ir paziņas Ukrainā, kas savu mājas pagrabu ir aprīkojuši tā, lai tur varētu patverties no apšaudes. Domās salīdziniet sevi ar cilvēkiem, ka slēpjas pagrabā no bumbām un lodēm, ar mums, kam par kādiem procentiem pieaugušas ikdienas preču un pakalpojumu izmaksas. Kas, protams, nav patīkami, bet aicinātu salīdzināt šīs divas dažādās kara ietekmes uz mums un cilvēkiem Ukrainā.

Jebkura krīze un recesija ir terminēta un  agrāk vai vēlāk beidzas. Vai tas varētu būt atspēriena punkts situācijas uztverē – saprast, ka arī šī krīze reiz beigsies?

Protams! Nevaram precīzi pateikt laiku, kad tas notiks, tad gan būtu jāskatās kristāla bumbā. Un gribu teikt, ka recesija Latvijā vēl nav sākusies, iespējams, arī vēl trešais ceturksnis ekonomikā būs salīdzinoši labs. Vienīgā ietekme ir cenu kāpums, bet ekonomikas apjomā nav vērojams kritums – joprojām ir neliels pieaugums. Tāpēc vien runas par krīzi šobrīd ir drusku neadekvātas. Kā jau minēju – rozā brilles gan nevar likt – visticamāk, gada beigās, nākamā gada sākumā, ziemā cenu kāpuma ietekme sāks parādīties caur to, ka daļai cilvēku galvenie tēriņi, kas ir pārtika, mājoklis, transports, pieaugs tik būtiski, ka viņi tērēs mazāk kur citur, un, tas protams, atspoguļosies ekonomikā. Man jābūt uzmanīgam, lai teiktais netiktu uztverts kā oficiāla prognoze, bet pamodelējot –  ir risks, ka ziema būs diezgan grūta un attiecīgi recesijas jeb ekonomikas krituma varbūtība ziemā pastāv.

Teju ik dienas dzirdam izteikumus par to, ka “ziema būs grūta”, vai varat ieskicēt, ko nozīmē “grūti” - dzīve no rokas mutē, neveidojam uzkrājumus, mainīts pārtikas produktu grozs?

Vienkāršotā izpratnē – “grūti” nozīmē to, ka šajā, un, iespējamas, nākamajā gadā, ikdienas tēriņu cenas pieaugs straujāk nekā ienākumi. Ir bijis ļoti ilgs periods, kad vismaz vidēji algas saņēmēju ienākumi auga straujāk nekā cenas. Šis, pēc ilgāka laika, ir pirmais gads, un varbūt tas būs attiecināms arī uz nākamo gadu vai vismaz tā pirmo pusi, kad cenas augs straujāk nekā ienākumi. Tas ir mans ekonomista formulējums tam, kas ir “grūti” – kad situācija mainās un  nevis domāju, ko varu atļauties vairāk, bet jādomā, ko es atļaušos mazāk.

Latvijas vidējā alga šobrīd ir 1200 eiro bruto. Ko jūs teiktu cilvēkam ar šo algu, kādai vientuļajai mammai – ko viņai pie šādas prognozes darīt?

Tas tiešām ir sarežģīts jautājums. Pirmais, kas nāk prātā gan no pieredzes, gan ekonomista skatījuma, – sadarbība. Sadarbība, pašorganizācija, kontakti starp līdzīgiem cilvēkiem, tādiem pašiem kā “es”, skatoties, kur ir iespēja kaut vai kopā nopirkt kaut ko lētāk. Bieži vien ir tā, ka, pērkot kādu preci lielākā apjomā, tas ir lētāk. Organizēt kaut sociālo mediju saziņas grupas, mainīties ar lietām, kas vienam nav vairs vajadzīgas, bet citam ļoti noder, un kaut tādā veidā mēģināt ietaupīt.  Pārtikas cenas pieaug ļoti būtiski, bet varam sadarboties un kopā iegādāties, piemēram, produktus no vairumtirgotāja vai kāda zemnieka.

Ukraina ir bijusi viena no lielākajām graudu eksportētājvalstīm pasaulē. Vai šobrīd, kad tiek gan iznīcināti Ukrainas labības lauki, gan Krievija liek šķēršļus starptautiskajiem pārvadājumiem, ir pamats uztraukties, ka varētu pietrūkt graudu?

Latvijas gadījumā – noteikti nē! Mēs esam pārtikas eksportētājvalsts, kas nozīmē, ka saražojam vairāk pārtikas, nekā patērējam iekšzemē, un daļu pārdodam citām valstīm, proti, eksportējam. Tas, protams, nenozīmē, ka esam izolēti: ja pasaules tirgū pieaug graudu cenas, tās augs arī Latvijā, jo galu galā zemniekiem, ražotājiem pieaug izmaksas, piemēram, degvielas cenas. Tas nenozīmē, ka mums pārtikas produkti būs lētāki nekā citām valstīm, bet mums būs pārtika. Jautājumi par Krievijas sāktā kara ietekmi uz globālo pārtikas tirgu būs aktuāli trešās pasaules valstīm, kas ir atkarīgas no importa (ievestas pārtikas) un pilnībā nespēj sevi nodrošināt. Maza atkāpe:  Ķīna šobrīd ļoti aktīvi iepērk pārtikas nākotnes līgumus (līgumus, kas garantē pārtikas piegādes kādā noteiktā laika posmā nākotnē), ar domu, ka rudenī būs raža, un varēs iepirkt pārtikas produktus par šobrīd sarunātu cenu. Ķīna tos iepērk lielākā apjomā nekā tas šai valstij objektīvi būtu vajadzīgs, pat ņemot vērā milzīgo tās iedzīvotāju skaitu, un, iespējams, izmantos to kādās situācijās, kad ļoti trūcīgām valstīm būs problēmas ar pārtiku, kā savas ietekmes vairošanas instrumentu.

Starptautiskajos medijos šai kontekstā tiek lietots vārds “bads”.

Bažas par iespējamo badu trešās pasaules valstīs ir ļoti pamatotas, jo līdz nesenam laikam Ukraina kā pārtikas eksportētājvalsts citviet pasaulē apgādājusi vairākus simtus miljonu cilvēku. Protams, ka nespēja graudus izvest, kas pārsvarā notiek caur kuģu ceļiem pa jūru, nozīmē, ka kaut kur šo graudu pietrūks un tā ir reāla problēma. Bet, tas nebūs aktuāls jautājums ne Latvijā, ne Eiropas Savienībā. Pēc tā, kas tieši notiek Ukrainā, runājot par pakārtotajiem efektiem, tā ir nākamā briesmīgākā lieta. Un tikai pēc tam - cenu pieaugumi, energoresursu iespējamie trūkumi…

Ar cik lielu cenu pieaugumu mums vēl vajadzētu rēķināties? Varbūt ir vērts iepirkt priekšdienām produktus ar lielāku glabāšanas termiņu?

Jābūt ļoti uzmanīgam ar atbildi, jo negribu izprovocēt kādu panisku pirkšanu, kas man vienmēr šķitusi absurda. Ir normāli, ja cilvēkam ir uzkrājumi, lai, piemēram, kādu dabas kataklizmu ietekmē spētu izdzīvot vairākas diennaktis, nedēļu ar to, kas ir mājās, neejot uz veikalu. Tas, manuprāt, ir tikai normāli. Ja godīgi, man pašam stāv mājās kādi ilglietošanas pārtikas produkti, daļa no tiem ir saldētavā, kas noteikti būtu problēma kādas lielas krīzes gadījumā, kad es ar savu dīzeļģeneratoru ilgāk par dažām dienām “neizvilktu”. Bet zinu, ka nedēļu varētu dzīvot, nebraucot uz veikalu, un būt paēdis.

Ir reāls risks, ka pēc gada, tajā ziemā, pārtika būs vēl dārgāka. Un viens no iemesliem ir tas, ka, lai audzētu jau minētos graudus, ir vajadzīgi minerālmēsli un to cenas pieaug. Minerālmēslu ražošanā izmanto dabas gāzi, kam cena ir pieaugusi reizēs, nevis procentos, un ir bažas, ka minerālmēslu ražotāji, baidoties, ka par milzīgo cenu, kādu nākos prasīt, lai iecenotu visas izmaksas, nebūs pircēju, pat nesaražos šos minerālmēslus pietiekamā apjomā. Kas nozīmētu to, ka pēc gada ražas būtu mazākas un, ja karš, nedod Dievs, nebūs beidzies, tad problēmas ar graudiem varētu būt vēl nopietnākas un cenas augstākas. Tādēļ nevaram apgalvot, ka pārtikas cenas tagad sasniegušas savu maksimumu.

Žurnāla numurā esam plānojušas stāstīt par to, kā ekonomēt, gatavoties ziemai – ievārījumi, marinējumi, ko no nevajadzīgajām mantām pārdot. Tā varētu būt atbilde jūsu minētajam cenu kāpumam?

Tas jau latviešiem ir asinīs, dzīves ziņā – visu ko pašiem gatavot un noglabāt ziemai. Tas ir tikai normāli. Ja kāds ir atradis no tā, tad tagad ir labs brīdis paskatīties vecāku receptes. Es, piemēram, pēc vecvecāku receptes dažkārt mēdzu izcept pīrāgus. Lai gan varētu nopirkt veikalā, bet, manuprāt, tā ir laba tradīciju uzturēšana, un arī lētāk un garšīgāk.

Latvijas Banka savā ziņojumā min, ka mājsaimniecību kreditēšana kļuvusi aktīvāka. Vai tas ir pareizi, ka laikā, kad pieaug inflācija, mājsaimniecības aktīvāk aizņemas?

Domāju, ka jā. Ja paskatāmies uz procentu likmēm, un arī Eiropas Centrālā banka jau paziņojusi par gaidāmo likmju celšanu, bet pie tādas inflācijas, kāda ir šobrīd, saliekot kopā 1 % un starpbanku pievienoto likmi – 2.5 %, tas ir, kopā 3.5 % pret cenu kāpumu, kas ir padsmit procenti… Tātad reālā likme, kā ekonomisti saka, ir likme, ko maksājat bankai par kredītu, mīnus inflācija. Un faktiski tā ir negatīva – no bankas viedokļa skatoties jeb Jūs šodien tērējat naudu, kas nākotnē faktiski (ne nomināli) būs jāatdod mazākā apmērā (jo tās reālo vērtību būs noēdusi inflācija). Es gan šobrīd neaicinu neapdomīgi aizņemties, lai nopirktu kādu nevajadzīgu luksus preci, bet pārdomātiem ieguldījumiem, piemēram, ēkas siltināšanā, apkures veidu dažādošanā, saules paneļu uzstādīšanā, šis ir labs laiks un laba naudas cena.

Nekustamo īpašumu uzņēmumi šobrīd stāsta par to, ka ir īstais brīdis pirkt īpašumu, pamatojot to ar būvniecības izmaksu pieaugumu, kas nekustamo īpašumu varētu sadārdzināt vēl vairāk. Vai šis ir īstais brīdis iegādāties īpašumu?

Šeit gribētu minēt ieteikumu, ko dzirdēju no kolēģa Mortena Hansena Rīgas Ekonomikas augstskolā, kā saprast, kādu mājokli varat atļauties. Limits būtu mājsaimniecības aptuveni trīs gadu ienākumi. Ja dzīvojat viens, ņemsim vidējo algu, sareizināsim ar 36 mēnešiem, un - principā ir diezgan, par ko padomāt. Ģimenei tas attiecīgi būtu vairāk. Bet ja mājsaimniecības gada ienākumi ir, piemēram, 15 tūkstoši eiro, tad pēc šī vienkāršā likuma sanāk, ka dārgākais mājoklis, kādu tā spēj atļauties, ir par 45 tūkstošiem eiro. Problēma ir tajā, ka cilvēki ņem lielākus kredītus, nekā var atļauties. Līdz lūpai. Kreditēšana – laba lieta, jo pretējā gadījumā mēs, ar retiem izņēmumiem, mūžu nodzīvotu īres dzīvokļos. Kas arī nav nekas slikts, tā dzīvo Vācijā, bet latvietim ir tas “ savs kaktiņš, savs stūrītis” un uz to brīdi, kad esi pensionējies, man jābūt savam mājoklim. Bet problēma ir tā, ka tiek ņemti lielāki kredīti, nekā cilvēki spēj tos atļauties. Vēl viens tāds “zelta likums” - ikmēneša izdevumi par kredītu nedrīkstētu pārsniegt 30 % no ienākumiem. Tātad, pie vidējās algas ikmēneša maksājums nedrīkstētu būt lielāks par 300 eiro. Transporta, enerģijas izmaksas tiešā veidā ietekmē būvmateriālu cenas, algas un būvniecības izmaksas, līdz ar to varam droši prognozēt, ka lētāk tas nekļūs. Jautājums ir par reālo nepieciešamību – tad nav iemesla atlikt, ko tad gaidīt?

Nevaru nepajautāt par apkures cenu pieaugumu. Vai ir kāds ieteikums šajā situācijā, jo ne visi var  uzlikt saules paneļus savām mājām?

Atkal atslēgas vārds ir sadarbība. Jāsadarbojas, jāsiltina mājokļi. Citādi nespēsim samaksāt šos rēķinus. Spēja vienoties kaut vai vienas daudzdzīvokļu mājas ietvaros par sadarbību ir būtiska. Uzskatu, ka gada sākumā ļoti dāsnais atbalsts no valdības nebija pareizs, pārāk dāsns, jo iemidzināja un radīja sajūtu, ka viss ir pa vecam. Bet jau tad bija skaidrs, ka viss nebūs labi, un tas cilvēkiem, kas būtu kaut ko darījuši jau šovasar, pavasara iemidzinošais atbalsts, iespējams, atturēja kaut ko aktīvi darīt. Nu jau tuvu ir rudens, viss pārliekas uz nākamo gadu. Mums var nepatikt, ka cenas pieaug, bet cenu pieaugums ir signāls, ka lietas ir mainījušās. Pārskatāmā nākotnē nebūs pa vecam, tādā izpratnē, ka būs lēta gāze un lēta elektroenerģija. To varam apgalvot ar lielu pārliecību. Un attiecīgi  katram pēc savām iespējām ir jārīkojas.

Ko jūs pats darāt savā dzīvē, lai mazinātu inflācijas ietekmi uz saviem tēriņiem?

Zinu, ka tas nav labākais piemērs, bet es iegādājos hibrīdauto. Tas ir dārgs pirkums, bet  izmaksas par degvielu un elektrību man ir ļoti zemas, daudz zemākas, nekā ja brauktu ar benzīna vai dīzeļauto.

Teicāt “pa vecam nebūs”. Mums jāsaprot, ka situācija ir mainījusies un nevaram cerēt atgriezties tajā, kāda tā bija pirms februāra.

Labā ziņā ir tā, ka mēs kā NATO dalībvalsts esam drošībā. Ne tik labās ziņās ir tās, ka Krievija pārskatāmā nākotnē nemainīsies un viss liecina , ka, Vladimiram Putinam neesot pie varas, tas būtiski neizmainīs Krieviju – nāks jauns līderis, kas, ļoti iespējams, turpinās tādu pat politiku. Tāda veida Krievija būs mums blakus ilgstoši, kas nozīmē, ka, sadarbojoties ar kaimiņiem un partneriem mums būs jādara viss, lai Krieviju atturētu no tālākas agresijas Ukrainā vai citās, arī ne NATO bloka dalībvalstīs. Joprojām būs sankciju politika un pretdarbība no Krievijas, kas nozīmē, ka energoresursu cenas, pārtikas cenas būs augstākā līmenī nekā bija, un tas būs diezgan ilgstoši. Tā ir jaunā realitāte, ar ko mums jāsadzīvo.

Vai ir pamats krist depresijā? Nebūt nē! Agresīva kaimiņa tuvums pats par sevi nenozīmē, ka valsts nevar turpināt veiksmīgi attīstīties, ko pierāda Dienvidkorejas piemērs. Jautājums, kā ar šo situāciju tiekam galā.