Vai citur pasaulē dalījums tāds pats – kredīti vienā reģistrā un citi maksājumi citā?

Latvijā, tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs (gan lielās - Vācijā, Francijā, Itālijā, gan arī mazākās - Portugālē, Beļģijā un citur) kredītsaistību un pārējo maksājumu ziņas glabā atsevišķās datu krātuvēs vai reģistros.

Kredītu informācijas krātuves parasti uztur valstu centrālās bankas, Latvijā tātad Latvijas Banka, un speciālisti tās sauc par publiskiem (jeb centrāliem) kredītu reģistriem. Kā jau nosaukums saka priekšā arī nezinātājam – te apkopo informāciju par banku un citu finanšu iestāžu izsniegtajiem kredītiem. Savukārt, citu maksājumu reģistrus uztur privātuzņēmumi, te parasti apkopo ziņas par cilvēka dažādiem maksājumu parādiem. Tos attiecīgi sauc par privātiem kredītu reģistriem vai kredītinformācijas birojiem.

Kredītu reģistrs – vieta vēsturei gan ar plusa, gan mīnusa zīmi

Banku un pārējo dalībnieku obligātu dalību tajā nosaka likums (Latvijā - Kredītu reģistra likums), liekot bankām, līzinga kompānijām, krājaizdevu sabiedrībām un citām finanšu iestādēm reģistrā glabāt informāciju par izsniegtajiem kredītiem. Kredītu reģistrs apkopo gan pozitīvo, gan negatīvo informāciju par kredīta atmaksas gaitu – gan par saistībām, ko cilvēks nokārto līgumā noteiktajā laikā, gan maksājumu kavējumiem.

Citu maksājumu parādi – citā grozā

2015. gada 1. janvārī stājās spēkā Kredītinformācijas biroju likums, kas regulē kredītinformācijas biroju darbību. Kredītinformācijas birojus licencē un uzrauga Datu valsts inspekcija.

Atšķirībā no Kredītu reģistra, likums neuzliek pienākumu veidot privātu kredītu biroju vai sniegt ziņas šādiem birojiem, vien dod uzņēmējiem iespēju to darīt. Uzņēmēju – pakalpojumu sniedzēju vai banku dalība šādos reģistros parasti ir brīvprātīga un uz līguma pamata.