Nesen varējām nedaudz paaugstināt eiro zonas ekonomiskās izaugsmes prognozi – pateicoties naftas cenu sarukumam un spēcīgajam ASV dolāram. Šie faktori vairāk nekā kompensē negatīvās lietas, piemēram, pieaugošo ģeopolitisko nenoteiktību. Tomēr izaugsme eiro zonā joprojām ir lēna un trausla, ekonomika nesasniedz tās potenciālo apjomu, un bezdarba līmenis daudzās valstīs ir nepieļaujami augsts. Kas Eiropai būtu darāms, lai atjaunotu izaugsmi?

Eirosistēma pēdējo mēnešu laikā spērusi vairākus nozīmīgus soļus, lai stimulētu kreditēšanu un atbalstītu pieprasījuma atjaunošanos eiro zonā. Kā piemērus var minēt Eiropas Centrālās bankas īstenoto kredītiestāžu aktīvu kvalitātes vērtējumu (Asset Quality Review) un Eiropas Banku asociācijas stresa testus, kam sekojuši vairāku Eiropas banku rekapitalizācijas pasākumi. Minama arī vesela virkne netradicionālu monetārās politikas pasākumu (TLTRO, ABSPP, CBPP) un tagad arī paplašinātā aktīvu pirkšanas programma (PAPP). Tomēr banku sektora rekapitalizācija un atbalstoša monetārā politika pašas par sevi nevar atgriezt Eiropu uz straujas izaugsmes ceļa.

Bieži mēdz teikt, ka Eiropai īstermiņā nepieciešami fiskāli stimuli, bet vidējā termiņā – fiskāla konsolidācija. Šāda argumentācija pastāv vismaz gadus piecus, taču budžeta deficīts daudzās valstīs joprojām ir virs 3% no iekšzemes kopprodukta, parādu slogs turpina augt, bet ekonomikas izaugsme ir vārga. Pieci gadi nav īstermiņš, bet gan vidējs termiņš. Dalībvalstīm jau šodien jāatgriežas pie atbildīgas fiskālās saimniekošanas. To apstiprina arī virkne akadēmisko pētījumu, ieskaitot Hārvardas pētnieka Alberto Alesinas darbus, kur pierādīts - lai nekaitētu saimnieciskajai izaugsmei, fiskālajai konsolidācijai jābalstās uz izdevumu samazināšanu. Turpretim praksē tā bieži vien balstīta uz ieņēmumu palielināšanu. Iemesli ir skaidri – izdevumu samazināšana drīzāk izraisīs pretreakciju no ietekmīgu interešu grupu puses un līdz ar to ir politiski grūtāk paveicama nekā nodokļu paaugstināšana.

Pēdējos gados investīciju līmenis Eiropā bijis nepietiekoši augsts. Pasākumi investīciju veicināšanai radītu pieprasījumu un veidotu jaunas darbavietas, kā arī paaugstinātu Eiropas ekonomikas ilgtermiņa izaugsmes potenciālu. Taču, pat ja banku sektors atveseļosies un būs gatavs atkal izsniegt kredītus, mēs nevaram gaidīt, ka uzņēmumi aizņemsies un investēs, ja valstu finanšu stāvoklis savienojumā ar politisko pretestību izdevumu samazināšanai raida signālus, ka nodokļu slogs nākotnē, visticamāk, palielināsies. Pētījumi rāda, ka politikas nenoteiktība ir viens no galvenajiem faktoriem, kas kavē investīciju veikšanu. Atšķirībā no ģeopolitiskās nenoteiktības, ko minēju iepriekš un ko bieži vien nosaka faktori, kas atrodas ārpus mūsu kontroles, politikas nenoteiktību rada neizlēmība un politikas noteicēju pasivitāte.

Saimnieciskā izaugsme jābalsta ne tikai ar aktīvu monetāro politiku un atbildīgu fiskālo saimniekošanu. Nepieciešamas arī strukturālas reformas konkurētspējas stiprināšanai. Eiro zonas valstīm nepieciešams īstenot reformas preču, pakalpojumu un darba tirgū, lai likvidētu šķēršļus, kādi pastāv izaugsmei. Eiropas līmeņa iniciatīvas, lai tālāk attīstītu un integrētu Eiropas kapitāla, enerģijas un pakalpojumu tirgus, kā arī digitālo pakalpojumu jomu, ir būtisks solis jaunu investīciju un darba iespēju radīšanai un izaugsmes paātrināšanai.

Labi zināms, ka gan atsevišķi cilvēki un firmas, gan valdības un sabiedrības nereti visizlēmīgāk rīkojas smagas krīzes apstākļos. Mums Latvijā šāda krīze iestājās 2009. gadā, un tas lika mums veikt būtiskas fiskālās un strukturālās reformas. Latvija nedevalvēja savu valūtu, bet tā vietā izvēlējās pasākumus, kurus reizēm dēvē par "ekspansīvo konsolidāciju". Mums šis vārdu savienojums patīk. Latvijā to vairs neuzskata par pretrunu. Veikto reformu rezultātā saimnieciskā izaugsme Latvijā atsākās jau divus gadus pēc krīzes iestāšanās; vairākus gadus mums bija visstraujāk augošā ekonomika Eiropas Savienībā, bet pirmskrīzes ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju tika pārsniegts jau 2013. gadā.

Īsi paskaidrošu, kāda bija mūsu formula, kas tik sekmīgi nostrādāja. Viens no būtiskākajiem elementiem bija ātrums. 2009. un 2010. gadā Latvija pieredzēja fiskālo konsolidāciju 14.7% apjomā no iekšzemes kopprodukta, kam vēlāk klāt nāca izdevumu griezums tikai par 2.8% līdz 2012. gadam. Straujā konsolidācija lielā mērā notika budžeta izdevumu pusē un bija balstīta uz strukturālām reformām. Divas trešdaļas kopējās konsolidācijas notika, samazinot izdevumus, un tikai vienu trešdaļu deva papildu nodokļi, galvenokārt paaugstinātā pievienotās vērtības nodokļa likme.

Vēl viens svarīgs elements bija līdzdalība. Pasākumu kopumu krīzes pārvarēšanai izstrādāja mūsu pašu - Latvijas – iestādes, un tas netika diktēts vai uzspiests no ārpuses – no Eiropas Komisijas vai Starptautiskā Valūtas fonda puses. Piemēram, kaut gan SVF uzskatīja, ka labākais veids, kā pārvarēt krīzi, ir tūlītēja nacionālās valūtas devalvācija, Latvijas iestādes uzstāja uz plašu konsolidāciju kā vienīgo iespējamo rīcības scenāriju. Sabiedrības atbalsts galvenokārt skaidrojams ar aktīvu komunikāciju, skaidrojot krīzes cēloņus, rīcības alternatīvas un izraudzīto darbības modeli.

Pēdējais formulas elements bija solidaritāte. Izdevumu samazinājums skāra visus valdības atzarus. Algu un pabalstu samazinājums sabiedriskajā sektorā bija svarīga kopīgo pūliņu daļa, kas arī būtiski palīdzēja likvidēt plaisu starp algām un darba ražīgumu, kāda bija izveidojusies straujās izaugsmes gados. Taču kopumā Latvijas izraudzītā ceļa rezultātā pirmskrīzes līdzsvara trūkums lielā mērā tika pārvarēts, virzot ekonomiku lielāka ražīguma, nevis zemāku algu virzienā.

Patlaban eiro zona necieš no smagas krīzes. Vēl jo vairāk - viss pamazām virzās uz labo pusi. Vai tas nozīmē, ka reformas būtu jāiesaldē? Vai būtiskas reformas iespējamas vienīgi eksistenciālu draudu apstākļos? Tā nedrīkstētu būt!

Pirms kāda laika lasīju par kādu lielu starptautisku uzņēmumu, kur viss lielā mērā vēl bija kārtībā, kad divi no tā vadītājiem veica sekojošu iztēles eksperimentu:

- "Kas notiktu, ja akcionāri mūs atbrīvotu no amata un mūsu vietā nāktu jauna vadība? Ko šī jaunā vadība darītu?" viens no vadītājiem jautāja;
- "Tas ir diezgan pašsaprotami. Viņi slēgtu vienu no mūsu divām ražošanas līnijām un koncentrētos uz otru," atbildēja otrs vadītājs.
- "Nu, tad iziesim pa durvīm, ienāksim atpakaļ un tieši tā arī izdarīsim," teica pirmais.
 

Tā viņi arī rīkojās, un šī firma plaukst joprojām, kaut gan saruna notika pirms vairākiem gadu desmitiem.

Tagad es aicinu jūs piedalīties līdzīgā eksperimentā. Jums nebūs jāatstāj telpa un tajā vēlreiz jāatgriežas, jo tas radītu pārāk lielu jezgu.  Taču iedomāsimies, ka esam tikko iecelti amatā. Mūsu mandāts, protams, ir rīkoties mūsu sabiedrības ilgtermiņa interesēs, gluži tāpat kā jebkuras firmas vadības mandāts ir rīkoties akcionāru ilgtermiņa interesēs. Paturot to prātā, vienosimies par turpmākajiem soļiem, kādi nepieciešami, lai atjaunotu Eiropā ilgtspējīgu izaugsmi. Un, kas vēl svarīgāk – rīkosimies nekavējoties, negaidot nākamo krīzi.