Dāmas un kungi! Man ir patiess prieks un gods sveikt jūs šajā gadskārtējā starptautiskajā makroekonomikas konferencē.

Mēs tiekamies Rīgā 2014. gada rudenī, kad eiro zona pamazām atveseļojas no krīzes, kad tā paplašinās un tuvojas kopīgai izpratnei par turpmākajām politikām, lai stiprinātu šo atveseļošanos.

Nākamā gada janvārī eiro zonai pievienosies arī jauna dalībvalsts – mūsu kaimiņvalsts Lietuva. Tādējādi eiro kļūs par visa Baltijas reģiona kopējo valūtu. Par to esam sapņojuši kopš 1989. gada, kad notika pirmās diskusijas par kopēju Baltijas valūtu.

Šīsdienas konferences tēma aicina caurlūkot nesenās krīzes sakarā izdarītos secinājumus vai vēstījumus, kā arī līdz šim veiktos pasākumus. Ir tikai dabiski, ka šodien savos apsvērumos pievērsīšos Latvijas un visas Baltijas pieredzei, kas, manuprāt, varētu bagātināt notiekošo diskusiju par izaugsmi veicinošām politikām vienotās valūtas zonā.

 

Mums, protams, jāpatur prātā, ka katrai valstij ir savs īpašais stāsts par 2008. gadā sākušās krīzes pārvarēšanu. Šo centienu atšķirības un panākumu apjomu nosaka gan makroekonomiskās norises krīzes veidošanās posmā, gan tās sākumā pieņemtie lēmumi. Šie aspekti lielākoties noteica šīs krīzes smagumu un iespējamo atveseļošanās tempu.

Daudzās valstīs tautsaimniecības izaugsme pirms krīzes bija amplitūdā no nelīdzsvarotas līdz ārkārtīgi nelīdzsvarotai. Sabiedrības gaidas arī bija pārāk lielas. Tā cerēja, ka ienākumu līmenis strauji sasniegs pārējās Eiropas līmeni. Valdības bija tikpat nepacietīgas un paļāvās uz strauji augošu ieņēmumu tēriņu, veidojot lielu fiskālo starpību. Tas tikai veicināja strauju tautsaimniecības uzplaukumu – dažus gadus pirms krīzes ienākošās naudas plūsmas burtiski pārpludināja Latviju. Ja mūsu tautsaimniecību varētu salīdzināt ar vannu, kas pilna ar naudu, tad uzplaukuma gados centrālās bankas krāns bija aizgriezts, bet nauda dāsni plūda no citiem avotiem, tādējādi veicinot rekordaugstu izaugsmi. Šīs naudas līdzekļu plūsmas ietvēra izdevumus uz budžeta deficīta rēķina, banku veikto dāsno kreditēšanu, ES struktūrfondus, galvenokārt Rietumeiropā strādājošo tautiešu uz mājām sūtītās algas un ārvalstu tiešās investīcijas.

Īsi pakavēšos pie dažiem no šiem faktoriem.

Straujā uzplaukuma gados Latvijā uzkrātais lielais strukturālais deficīts lielā mērā noteica krīzes smagumu. Turpinoties visstraujākajai tautsaimniecības izaugsmei un ārkārtīgi lielam cikliskam nodokļu ieņēmumu pieaugumam, Latvija tērēja vairāk, nekā nopelnīja. Lieki sacīt, ka tas viss vēl vairāk nokaitēja jau tā pārkarsušo ekonomiku. No 2004. gada līdz 2008. gadam izdevumi pieauga divarpus reižu, un tiem lielākoties bija strukturāls raksturs. Lai gan nominālā izteiksmē deficīts joprojām bija mērens, tas ārkārtīgi palielinājās, to cikliski koriģējot (līdz 7–8% no IKP). Tas pilnībā atklājās, tikai burbulim plīstot. Uzminiet, kur palika papildu ieņēmumi? Protams, tie lielākoties tika izmantoti darba samaksas palielināšanai.

Algu pieaugums nopietni iedragāja Latvijā darbojošos uzņēmumu cenu konkurētspēju. Plaukstošās tautsaimniecības pieprasījuma spiediens un ierobežotais darbaspēka piedāvājums tā aizplūdes dēļ pēc Latvijas pievienošanās ES izraisīja nekontrolētas algu norises. Algu pieaugums būtiski pārsniedza darba ražīgumu. Kārdinājums sasniegt Rietumeiropas labklājības līmeni ņēma virsroku pār veselo saprātu: no 2004. gada līdz 2008. gadam algas pieauga vairāk nekā divas reizes, izveidojot lielu darba samaksas un darba ražīguma starpību.

IRimsevics_slaidi_LV_01

Sajutuši darba samaksas pieaugumu, cilvēki sāka meklēt aizņemšanās iespējas, kas izraisīja milzīgu kreditēšanas kāpumu.

 

Runājot par milzīgu kreditēšanas kāpumu, Latvijas finanšu sektorā sāka dominēt Ziemeļvalstu kapitāls. Tās konkurēja, lai iegūtu tirgus daļas šajā paplašinātajā iekšzemes tirgū, izmantojot augsto globālo likviditāti un piedāvājot saviem Latvijas klientiem ļoti zemas procentu likmes. Pēc pievienošanās ES iedzīvotāji bija optimistiski noskaņoti par strauju turpmāko ienākumu pieaugumu un 10 gadu laikā (kopš 2000. gada) palielināja savus parādus vairāk nekā trīs reizes.

Politikas veidotāju prātus lielākoties nodarbināja domas par to, ka šī valsts pēc 50 gadu ilgas komunistu valdīšanas bija nabadzīga un ka tai ārkārtīgi nepieciešama izaugsme, lai sasniegtu Rietumeiropas valstu dzīves līmeni: 8% IKP pieaugums tiešām ir labi, 10% – labāk, bet 12% – fantastiski…

Amerikas investīciju bankas Lehman Brothers sabrukums 2008. gada septembrī izraisīja globālās krīzes sākšanos. Tā mainīja riska uztveri. Finanšu tirgi apsīka, padarot Latvijas pārkarsušo ekonomiku īpaši neaizsargātu pret globālajām problēmām un ieguldītāju noskaņojumu.

 

Lai nodrošinātu ekonomisko ilgtspēju nākotnē, Latvija nacionālās valūtas devalvācijas vietā izvēlējās pasākumus, ko dažkārt dēvē par ekspansīvo konsolidāciju. Mums patīk šis vārds. To šajā valstī vairs neuzskata par pretrunu. Taču 2008. gadā daudzi Eiropas ekonomisti pret to izturējās ar aizdomām un joprojām to sauc par stingrību. Latvijas ātro izkļūšanu no lejupslīdes noteica tas, cik ātri krīzes sākumā tika pieņemti atbilstoši lēmumi, kas veicināja izaugsmi. Latvijā 2009. un 2010. gadā notika iekšējā korekcija par 14.7% no IKP un līdz 2012. gadam – vēl par 2.8%.

IRimsevics_slaidi_LV_02

Turpmākā straujā konsolidācija, kas lielā mērā skāra budžeta izdevumus un balstījās uz strukturālām reformām, atjaunoja vispārēju uzticēšanos valsts politikām. Divas trešdaļas kopējās konsolidācijas veidoja izdevumu samazinājums, un tikai viena trešdaļa bija papildu ieņēmumi, ieskaitot ieņēmumus no nodokļu palielinājuma. Ja mēs paraugāmies plašākā mērogā – uz eiro zonu kopumā –, ir skaidrs, ka lielākā daļa valstu arī izvēlējusies konsolidāciju, samazinot izdevumus. Tāpat redzams, ka fiskālā konsolidācija eiro zonā augstāko līmeni sasniedza 2009.–2011. gadā – galvenokārt krīzes pirmajos gados. 

IRimsevics_slaidi_LV_03

 

Jautājums par to, vai "mazāk ir vairāk" saistībā ar budžeta izdevumu samazināšanu un sekojošo tautsaimniecības stimulēšanu tika spraigi apspriests, īpaši krīzes sākuma periodā. Dažās tā laika publiskajās debatēs valdīja pārliecība, ka lielāks budžeta deficīts tautsaimniecības krīzes laikā palīdz palielināt pieprasījumu, tādējādi veicinot tautsaimniecības atveseļošanos. Tomēr, ja problēma saistīta ne tikai ar pieprasījuma trūkumu, bet arī ar piedāvājumu, pieprasījuma palielināšana, izmantojot fiskālo stimulu, nebūt nenozīmē lielāku ekonomisko izaugsmi.

Pašlaik vērts analizēt Latvijas pieredzi starptautiskā kontekstā, lai saprastu, kāda formula patiesībā tik labi darbojās.

Viens no galvenajiem formulas elementiem bija ātrums. Vilcināšanās būtu izraisījusi būtisku ekonomiskās situācijas pasliktināšanos – bez konsolidācijas Latvijas budžeta deficīts krīzes pirmajā gadā būtu sasniedzis divciparu skaitli. Korekcija sākās ar visnepopulārākajiem pasākumiem – izdevumu un algu samazināšanu.

 

Atbildība. Latvijas iestādes izstrādāja pasākumu kopumu krīzes pārvarēšanai – ne EK, ne SVF neko nediktēja un neuzspieda no ārpuses. Piemēram, SVF uzskatīja, ka pareizā pieeja krīzes situācijas risināšanai bija tiešā devalvācija, bet Latvijas iestādes iestājās par vērienīgu konsolidāciju kā vienīgo reāli īstenojamo izvēli. Tiešā devalvācija mazā valstī ar atvērtu tautsaimniecību, kurai nav gandrīz nekādu izejvielu, būtu samazinājusi ienākumu līmeni, izraisījusi milzīgu inflāciju un bankrota viļņus.

Visas sabiedrības apņēmību noteica galvenokārt aktīva iestāžu komunikācija, kas palīdzēja izskaidrot gan krīzes iemeslus, gan alternatīvus rīcības veidus.

Kā pieredzējām vēlāk, tas nodrošināja vispārēju sabiedrības atbalstu budžeta deficīta samazināšanai.

IRimsevics_slaidi_LV_05

2010. un 2011. gada vēlēšanās, kad otro gadu pēc kārtas tika veikti visstingrākie konsolidācijas pasākumi, sabiedrība izteica atbalstu valdības īstenotajām politikām, atkārtoti ievēlot valdošo partiju politiķus.

Solidaritāte. Izdevumu samazinājumu piemēroja visos valsts pārvaldes sektoros. Algu un pabalstu samazināšana valsts sektorā bija svarīga kopīgo centienu sastāvdaļa un būtisks faktors, lai novērstu darba samaksas un darba ražīguma starpību, kas bija palielinājusies straujā uzplaukuma gados.

IRimsevics_slaidi_LV_06

Atjaunotā budžeta ilgtspēja palīdzēja Latvijai atgūt ieguldītāju uzticēšanos un veicināja konkurētspējas atjaunošanos. Atsākusies tautsaimniecības izaugsme radīja iespējas darbaspēka nodokļu sloga mazināšanai un konkurētspējas veicināšanai. Jau trīs gadus pēc kārtas Latvijā vērojama visstraujākā izaugsme ES, 2013. gadā sasniedzot pirmskrīzes līmeni.

IRimsevics_slaidi_LV_07

Dāmas un kungi! Latvija cieta no ekonomiskās krīzes. Tās IKP samazinājās vairāk nekā par 20%, taču nedrīkst aizmirst, ka esam jau sasnieguši pirmskrīzes līmeni, kas nav izdevies daudzām Eiropas valstīm.

Arī valdības parāds kopš 2010. gada samazinājies četrus gadus pēc kārtas.

IRimsevics_slaidi_LV_08

Protams, nav divu pilnīgi vienādu valstu un nav arī gatavu recepšu, ko varētu pārņemt no Baltijas valstīm. Dažas Eiropas valstis bija uzkrājušas lielu valdības parādu jau vairākus gadus pirms krīzes, bet citas bija pieredzējušas ilgstošus cenu konkurētspējas krituma periodus. Kā relatīvi kluba jaunpienācēji mēs lielā mērā bijām izvairījušies no šīm problēmām. Tomēr daži Baltijas risinājumi ir nozīmīgi pašreizējās politiskajās debatēs. Proti, mēs dažu gadu laikā atgriezāmies pie izaugsmes, jo krīzes pašā sākumā tika aktivizēts politiku kopums. Kad Latvija bija nonākusi strupceļā, tā veica valsts finanšu pārvaldības un strukturālās reformas, ātri ievirzot tautsaimniecību atpakaļ kustībā un uz izaugsmes ceļa.

Plašākas ekonomiska rakstura debates par to, kā panākt spēcīgāku izaugsmi eiro zonā, kļūst niansētākas, un tas ir daudzsološi. Mazāk laika tiek veltīts vienīgās panacejas meklēšanai, arvien vairāk to aizstājot ar sapratni, ka tautsaimniecības izaugsme nākotnē jāveicina, izmantojot apvienotas politikas, t.sk. strukturālās pārmaiņas. Daudz mazāk vietas atvēlēts pārliekai vienkāršošanai. No Eirosistēmas ienākoša lētāka nauda vien arvien mazāk un mazāk tiek minēta kā brīnumlīdzeklis, lai atrisinātu visas problēmas. Keinsiāniskas idejas diemžēl nedarbojas. Jums šī frāze ir pazīstama no grāmatas This Time Is Different. Tā vietā ECB nodrošinātais monetārais stimuls, t.sk. finanšu nosacījumu uzlabojumi, jāpapildina ar fiskālās un krietni nokavētās strukturālās politikas reformas lomas būtisku palielināšanu. Diskusijas par "fiskālās telpas" izmantošanu ir ļoti maldinošas. Fiskālo vai strukturālo reformu radītajiem uzlabojumiem jāatbalsta monetārās politikas pasākumi.

Monetārā, fiskālā un strukturālā politika

Runājot par banku veikto kreditēšanu, jāteic, ka tā joprojām ir neliela. Pastāv nopietnas bažas par sekām, ko ilgstošs kreditēšanas vājums var radīt izaugsmei Eiropā. Protams, tas vairāk raksturīgs valstīm un nozarēm, kur pirms krīzes uzkrājušies vislielākie privātā vai valdības parāda apjomi. Šādos gadījumos aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšana ir nepieciešama strukturālā korekcija, un tai jāturpinās, vienlaikus meklējot atbilstošas kreditēšanas stimula politikas. Kā var mazināt lēnā kreditēšanas tempa kāpuma riskus?

IRimsevics_slaidi_LV_10

Ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperācijas, ABS programma un NOIP izstrādātas, lai palielinātu banku veikto reālās tautsaimniecības kreditēšanu un veicinātu ieguldījumu un izaugsmes kāpumu. Taču, kā jau minēju, kreditēšanas attīstību tieši ietekmē fiskālās un strukturālās politikas, kas veido kopējo ekonomisko noskaņojumu. Protams, vidē, kurā nav zināma turpmākā fiskālā politika, kreditēšana samazinās.

IRimsevics_slaidi_LV_11

Lieki sacīt, ka, ja jums [bankām] ir daudz naudas, bet turpmākā politika un nodokļi nav skaidri, šāda situācija var ietekmēt konkurētspēju un jūs, visticamāk, gaidīsiet un gaidīsiet, un gaidīsiet.

Latvijā notiekošās debates par tautsaimniecības jautājumiem skaidri parāda šķēršļus, kas novēršami, turpinot strukturālās reformas. Visspilgtākie piemēri ir šādi: 1) jaunās likumdošanas iniciatīvas, kam piemīt potenciāls sagraut uzņēmējdarbību, un 2) efektīvu tiesu nepieciešamība, īpaši attiecībā uz bankrota lietu izskatīšanu.

Tomēr nekādi monetārie pasākumi nebūs veiksmīgi, ja netiks veiktas atbilstošas strukturālās pārmaiņas [12. attēls]. Patiesībā tām jāvēršas plašumā, lai nodrošinātu pastāvīgu stimulējošu ietekmi uz izaugsmi un palielinātu uzticēšanos.

Pagājušās un šīs nedēļas notikumi mums ir atgādinājuši, cik trausla bijusi ekonomiskā atveseļošanās Eiropā un dažās citās valstīs un ka darba paveikšanai ar monetāro stimulu vien nepietiek. Es tiešām ceru, ka politikas veidotāji nešķiedīs laiku un neieslīgs krīzē, lai saprastu, ka mums jādara vairāk šīs trauslās atveseļošanās nosargāšanai.

Dāmas un kungi!

Latvija un viss Baltijas reģions ir paveicis ko tādu, kas ir apspriešanas vērts. Šī pieredze nesenās krīzes pārvarēšanā šajā kontekstā ir vērā ņemams vēstījums, kas kalpo kā piemērs savlaicīgai attiecīgu politiku kopuma aktivizēšanai. Mazāk izdevumu uz budžeta deficīta rēķina ir nozīmējis vairāk ekonomiskās aktivitātes un valsts parāda samazināšanos.

Rezultātā notikusi strauja atveseļošanās, un Latvija kļuvusi par visstraujāk augošo šā reģiona valsti.

Varbūt ne katrs no jums piekritīs manam viedoklim, bet tāpēc jau šodien notiek šī konference.