Bundesbankas padoms deviņdesmitajos modernas centrālās bankas izveidē Latvijā

Latvijas Bankas simtgades gada ieskaņā – 2022.gada janvārī lūdzām bijušo Deutsche Bundesbank vadības komandas pārstāvi Helmūtu Ritgenu dalīties atmiņās par iesaisti modernas, neatkarīgas, starptautiski respektējamas centrālās bankas izveidē Latvijā. Helmūtam Ritgenam, kurš Deutsche Bundesbank darbojies līdz 2015.gadam, šajā darbā ir bijusi neatsverama nozīme.

20. gadsimta noslēgumā Latvijas Bankas vēsturiskā pieredze, ko papildināja Vācijas centrālās bankas aktuālie risinājumi un Starptautiskā Valūtas fonda un Starptautiskās norēķinu bankas atbalsts, diktēja vajadzību nodrošināt nacionālās centrālās bankas neatkarību un nacionālo valūtu veidot drošu un stabilu.

Vācijas centrālā banka atsaucās uz lūgumu pēc padoma likuma “Par Latvijas Banku” izstrādāšanā (pieņemts 1991. g.) un sniedza tehnisku palīdzību centrālās bankas darbības pamatjomās, ko Helmūts Ritgens koordinēja (1992.-1997. g.) – no konkrētiem monetārās politikas, banku statistikas un uzraudzības jautājumiem, līdz atbalstam valsts vērtspapīru tirgus politikas un centrālās bankas grāmatvedības izveidē.

Vēlāk kā Bundesbank Maincas filiāles vadītājs viņš bijis iesaistīts lata skaidras naudas rezervju glabāšanas procesos un 1990.gadu otrajā pusē konsultējis Latvijas Banku modernas, drošas naudas glabātavas projektēšanā un būvniecībā Rīgā, Pārdaugavā (tā tika nodota ekspluatācijā 2001. g.). Tā tagad kalpo kā skaidrās naudas loģistikas reģionālais centrs Baltijā: sniedz ar eiro skaidras naudas nodrošināšanu saistītus pakalpojumus arī Igaunijas un Lietuvas centrālajām bankām.

Īsa priekšvēsture

“Esmu cilvēks no Bundesbankas – Vācijas centrālās bankas,” stāstu iesāk Helmuts Ritgens. Kurš kuru sameklējis – Latvija Helmutu Ritgenu vai Ritgens Latviju? Virzība uz ceļu krustošanos, izrādās, bijusi abpusēja. Un izvērtusies auglīga. Tā balstīta kopīgā izpratnē par to, kādai būt sabiedrisku labumu nesošai centrālā bankai.

Helmuts Ritgens iesākumam piedāvā ekskursu Vācijas apvienošanās gados (1990. gads), kad arī Latvijā kulminēja atmodas laiks, un akcentē mūsu tēmai zīmīgu niansi savā biogrāfijā.

“Sākotnēji, 1980. gados darbojos Reinzemes – Pfalcas pavalsts centrālajā bankā (toreiz Landeszentralbank pavalstīs bija juridiski neatkarīgas - līdz iekļaušanai Bundesbankā 2002.gadā). 1980. gadi noslēdzās ar Vācijas apvienošanos, vācu marka strauji ienāca Austrumvācijā un tieši ar to bija saistīta daļa manas darba dzīves: ar Vācijas Bundesbankas pieredzes nodošanu Austrumvācijai. Un tā ir nianse par ko arī Latvijas Bankas kontekstā ir vērts paturēt prātā.”

Vācijas marka

“Strādāju toreiz Veimārā, mans darbs bija VDR valsts banku pārveidot no [plānveida ekonomikas] valsts bankas par modernu centrālo banku. Mana specializācija bija refinansēšanas operācijas (komercbanku iespējas aizņemties no centrālās bankas).

Tad pienāca 1991. gads, kas Latvijai bija ļoti svarīgs brīdis – atgūta neatkarība. Un Latvijas Bankas prezidents Einars Repše ieradās un lūdza Bundesbankas prezidentu Tītmeijera kungu piemeklēt ļoti pieredzējušus cilvēkus, kas varētu palīdzēt pie jauna Latvijas centrālās bankas likuma. Un uzsākt darbināt monetāro politiku.

Tītmeijers vērsās pie diviem pieredzējušiem kolēģiem, vēlāk Bundesbankas ģenerāldirektoriem un valdes locekļiem - Dītera Hāverkampa (Dieter Haverkamp) un Dr. Villija Frīdmana (Willy Friedmann). (Tas bija 1991.g. rudenī.) Tad nāca Fišera kungs, ļoti pieredzējis bankas struktūras organizēšanā, uzbūvē. Viņš veica pirmos darbus mēnešos trijos: atbalstīja skaidras naudas un bezskaidras naudas aprites lietas Latvijas Bankā.

Bet tad Fišers vērsās pie toreizējās pavalsts centrālās bankas: “Viens es tālāk nejaudāšu - man vajag komandu! Un saimnieciskās sistēmas maiņas lietās pieredzējušu cilvēku, kas koordinē.” Pastarpēm viņš, cilvēks, vienā dienā pēkšņi dabūja sirdstrieku un no darbiem bija prom.

Tad padomdošanas koordinatora darbu piedāvāja man. “Tu esi pats vadījis centrālās bankas filiāli, refinansēšanas operācijas pārzini, monetāro politiku arī.. Vai gribi mēģināt nodot zināšanas tālāk?” Uztvēru to kā brīnišķīgu iespēju dabūt redzēt, kā šīs lietas ar manu zināšanu palīdzību iedzīvojas jaunā vidē. Es tiku iesaistīts 1992.g. maijā.” Ritgens, kas sēž ar mapīti priekšā uz galda, kurā pieglabāti Latvijas Bankas laika dokumenti, smejot piebilst: “Gadaskaitli pārbaudīju papīros!”

Neatkarīga centrālā banka un vērtīga nauda

Baltijas valstis, protams, bijušas zināmas, notikumiem sekots. “Uz procesiem Baltijā skatījos kā centrālbaņķieris - bija interesanti, kā valstis izmanto unikālo iespēju veidot modernu centrālo banku. Baltiešu centrālās bankas gāja, kā saka, katra ar savu vēju: Igaunija sliecās vairāk uz valūtas padomes sistēmu, Lietuva, kā tobrīd šķita, nevarēja vien izlemt, kā darboties. Latvijas pieeja bija akurāt tāda kā Bundesbankā: pilnīgi skaidrs modelis stabilai, neatkarīgai centrālai bankai - ar vienu galveno uzdevumu, stabilu valūtu.

Mana doma toreiz bija par to, kā to paveikt, jo teorētiska zināšana ir viena lieta, bet otrs, vajag arī praktiski iedzīvināt – un tam vajag sistēmu apakšā. Vajag praktisku rīcību, kas nodrošina, ka cilvēki centrālajai bankai un tās izlaistajai naudai uzticas.

Jāsaka, Latvijas izvēlētais naudas saimniecības ceļš bija akmeņains, bet es teiktu, ka tas bija pareizākais. Citi to varbūt negāja, jo tas grūti.. Kad Latvija pieņēma atbilstošu likumu par centrālo banku, es sev teicu – te var strādāt! Citādi nebūtu uzņēmies. Latvijai bija lielas izredzes veiksmīgi to īstenot. Un tā mēs sanācām kopā pieredzes pārnesē – Latvijas Banka, Bundesbanka un Ritgens.”

Reformu paaudze

“Jau minēju - biju pieredzējis, kā šāds process notika bijušajā VDR un cik grūti tas nākas, sevišķi paša sākumā. Politiski ekonomiskās sistēmas maiņa vienmēr ir smags laiks. Tas skar ne tikai centrālo banku – kad sistēma grūst un jauna jāliek vietā, tas smagi skar visus valstī,  milzums daudz cilvēku pazaudē darbu, algas kopumā knapas. Latvijā man tolaik tā arī teica: būsim zaudēta paaudze, bet nākotnē skatāmies optimistiski.

Austrumvācijā attieksme bija savādāka. Cilvēki bija sajūtā: re, mums ir Rietumvācija, kas atnāks, sakārtos, lai viss darbojas, pat nokreditēs visu. Pie jums jokojās toreiz: Latvijai pietrūkst savas "Rietumlatvijas", kas var palīdzēt. Tāpēc arī te juta stipru apziņu, ka pašu lēmumiem jau pamatā jābūt pareiziem pieņemtiem.  Arī Bušmanes kundze, piemēram, kura man palīdzēja ar tulkošanu, mēdza teikt: tas smagais ceļš ir jāiziet, bet galvu nenolaižam! Bet bija skaidrs, ka tas prasīs, mazākais, kādus padsmit gadus. Vai vairāk.”

Latam jāatgriežas!

“Pirmais, ko Latvijā varējām konstatēt - skaidrās naudas sektors ir smagā situācijā. Vajadzēja izņemt Krievijas rubli no apgrozības, tad laist apgrozībā uz īsu brīdi Latvijas pagaidu naudu, pie tam uz maksimāli īsu periodu, jo Latvijas rublim, protams, nebija nez cik daudz drošības pazīmju. Un paralēli bija jāveic darbs pie lata izveides.

Cilvēkam, kas pazīst skaidras naudas saimniecību, to dzirdot uzreiz ir skaidrs - tādas pārejas nozīmē daudz darba kā filiāļu tīklam, tā bankas centrālajam birojam. Tas bija milzīga apjoma uzdevums, paveicams dažos mēnešos. Kas to darīja vēl grūtāku, ka mums vienlaikus bija Latvijas Bankas struktūrvienības jādabū tādā darba gatavībā, kas atbilst modernai centrālai bankai.”

1992. vai 1993. gadā Jūrmalā, Latvijas Bankas mācību centrā sanācis viens no pirmajiem Baltijas centrālo banku vadītāju semināriem. Tikai dažus gadus vēlāk, 1995. gadā Madridē Eiropadomes sanāksmē Eiropas kopīgā nauda dabūjusi vārdu – eiro. Tā iecerēta un pakāpeniski veidota kopš pirmajiem pēckara gadiem. Baltieši, kuri bija atguvuši patstāvību, pieteica interesi. Tikmēr Jūrmalā 1992. gadā centrālo banku domes vēl bijušas pie pēcpadomju ikdienas, atceras Bundesbankas kolēģis.

“Toreiz kolēģiem apklaušinājos arī – ko katra Baltijas valsts eiro sakarā domā. Reakcija bija apmēram tāda: kam mums tas? Es saku, nauda Eiropā var ar laiku būt arī kopīga.. Nē, nē - mēs gribam paši katrs savu valūtu! Bija pat sajūta, ka semināra dalībniekiem apkopojošais apzīmējums “Baltijas valstis” kož kaulā – tik ļoti stipra bija sava patstāvīguma alka. Mana pirmā doma naudas sakarā bija vai tas “katram savs” posms ir nepieciešams.. Bet tad diezgan žigli atausa, ka katrai valstij tā ir vēsturiska nepieciešamība.” No nacionālās valūtas līdz eiro vēl bija labs ceļš ejams. Turklāt, eiro ieviešanas nosacījumi ar laiku iekļāva ari prasību pēc savas valūtas kandidātvalstī.

Palīdzēt var dažādi

Latvijas Bankas kolēģiem, ko esam iztaujājuši, palikusi atmiņa, ka Bundesbankas sniegtais atbalsts, ierādot mūsdienīgu centrālās bankas kārtību, Bundesbankas pieeja bijusi ļoti sistēmiski pārdomāta.

“Daudz bija to palīdzētāju sākumā - starptautiskas organizācijas, citas Eiropas lielās centrālās bankas. Mums bija ciešs kontakts. Lai strādātu vienā virzienā! Bet palīdzēšana, protams, var būt dažāda. Atbrauc, uzraksta padomus priekša uz papīra, un paši – žigli vien prom. Šejienieši redz: tas neiet kopā ar mūsu realitāti. Tā kā priekšrakstā, tā mēs nemaz nevaram. Un, kā saka, sāk nolasīt “ķirsīšus no kūkas”– te labs punkts, te vēl viens..

Mana pieeja no sākta gala bija pateikt: darīsim un iesim ceļu kopā! Vispirms jums man jāizstāsta, ko gribat panākt. Tad es varu izspriest, kā labāk varu jūs atbalstīt, kuru kolēģu pieredze vislabāk derēs. Un es apsolos, ka nepametīšu jūs vienus, būšu blakus! Arī tad, ja tas prasīs ilgāku laiku – nekur nepazudīšu! Kad būs jautājumi – risināsim kopīgi. Bet lēmumi jums ir jāpieņem pašiem (varu palīdzēt sagatavot, bet izlemšana – jūsu).

Pēc tam kopīgi strādājam pie praktiskās īstenošanas. Spilgtākais piemērs šādai praksei laikam bija Rīgas filiāles – naudas glabātuves celšana Pārdaugavā – sākot no pirmām skicēm līdz pat atklāšanas runām mēs visu laiku bijām klāt būvlaukumā! Nu, kurš vēl tā dara?!” - smejas Ritgens.

Vispirms mēģinājām izstāstīt mūsu pieeju, tad aizvest uz Vācijas pavalsts centrālo banku – nodemonstrēt, kā tas reāli darbojas mūsu sistēmā. Pārbrauc mājās Latvijā un pārnes to, kas licies ieviešanas vērts. Mēs nekad neteicām: jums jādara tā (ne citādi). Te jūs redzat, kas normāli darbībai nepieciešams, mēs darām šādi. Jūs lemjat par savas sistēmas izveidi un mēs tad piedāvājam īstenošanai vajadzīgo atbalsta pasākumu kombināciju.

Tehniska palīdzība pamatjomās

Ritgens no mapes izņem Latvijas Bankas 1992.gada pārskatu. “Es te uzšķīru jūsu tā laika papīros: Latvijas Banka saņēma praktisku palīdzību monetārajā politikā, likumdošanā (tas bija pašā sākumā), grāmatvedībā (tur ļoti daudz darījām), banku statistikā, vērtspīruap tirgus politikā (tajā laikā tā bija mana specializācija), un komercbanku refinansēšanā centrālajā bankā, ko toreiz saucām par atklātā tirgus operācijām. Un dažiem kolēģiem bija iespēja apmeklēt Bundesbanku un tās filiāli.

Jāsaka, par Latviju man no sākta gala bija laba sajūta, ka te var ražīgs rezultāts sanākt. Un tā es te iesāku 1992.gadā kā Bundesbankas padomdevēju komandas koordinators. Vienai pēc otras gājām cauri bankas pārvaldēm un pa sektoram vien veidojām pieredzes pārņemšanas plānus. Ar katru jomu kopumā parasti strādājām viena-divu mēnešu ciklā. Sāku ar to, ka specifisku uzdevumu risināšanai Bundesbankā meklēju labākos konkrēto jautājumu speciālistus. Tad novērtēju – kas izdarīts, ko vēl vajag. Ja Latvijas  Bankas cilvēks vēlējās redzēt kā tas pie mums tiek darīts Maincā vai Frankfurtē - brauca, rādījām.”

Bezdelīgu iela 3

“Bijām izgājuši gandrīz visām galvenajām Latvijas Bankas pārvaldēm cauri, kad beigās iezīmējas ļo-o-ti apjomīga problēma. Latvijas Bankas mantotais filiāļu tīkls bija spējis īstenot pirmos naudas reformas soļus pārejā no Latvijas rubļa uz latu. Bet tas bija ārkārtīgi plašs, vairums naudas glabātuvju – par mazu un slēdzamas. Pamazām vien sabrieda secinājums: vajadzīga jauna naudas glabātuve - apstrādes centrāle Rīgā. Centrālās bankas filiāle ar plašām seifu telpām un piebrauktuvi naudas inkasētājiem, transportētājiem (CITs, Cash in Transit Companies), kur saņemt vai nodot naudu. Līdzšinējā naudas glabātuve bija pašā centrā, Vecpilsētā, kur tas grūti atrisināms.

Teorētiska apspriešana par Rīgas filiāli Pārdaugavas pusē aizsākās ap 1994. gadu, bet bija vajadzīgs bankas valdes lēmums un skaidrs, ka tas nevar nākt viegli. 1995. – 1996. gadā Latvijas Banka atrada zemi Pārdaugavā, Daugavas otrā krastā pretī Vecpilsētai. Tad iesākas liela darba periods.

No Latvijas Bankas puses toreiz tā bija jūsu Māra Raubiško, no mūsu puses Rigāsa kungs, kuram bija liela naudas glabātuvju būvēšanas pieredze, tai skaitā Reinzemes pavalsts centrālajai bankai Maincā 1980. gados. Latvijas Bankas Rīgas filiāles būvniecībā, kas bija milzīgs projekts, Bundesbankas kolēģi bija līdzdalīgi sākot ar pirmajām plānošanām, tad visu būvniecības etapu līdz gatavai celtnei. Viss bija dzidri skaidrs un precīzs – šo sadarbības laiku atceros kā skaistu. (Jāsaka, es vēl šodien uzturu kontaktus ar Jāni Blūmu, jūsu Naudas apgrozības pārvaldes vadītāju. Noslēdzot darbu 2015. gadā pabiju Latvijas Bankā. Ejot cauri pārvaldēm bija prieks, cik daudzi mani atcerējās un nāca apsveicināties.)

Naudas glabātuvēm visur ir līdzīgas funkcijas, bet centrālajās bankās vienādu projektu nav, turklāt jums bija talantīgi arhitekti un interesants risinājums. Tā ir ēka - personība, ko šobaltdien ir bauda redzēt. Rīgas filiāle nekā neatšķīras no tā, kas man bija ierasts Bundesbankas naudas glabātuvēs. Un atsevišķās niansēs naudas apstrādē latvieši tobrīd pat pārspēja vāciešus, ņemot vērā, ka tehniku iegādājās modernu.

“Kad sākumā tikos ar kasieriem Latvijas Bankas naudas glabātuvēs, milzum daudz cilvēku ar rokām skaitīja, šķiroja, fasēja naudu. Mēs Bundesbankā no roku darba bijām atteikušies gadus 10 iepriekš. Modernai centrālai bankai jāpāriet uz mašīnām, kas ir spējīgas atšķirot bojātas vai viltotas banknotes, nolietotās iznīcināt – un to viss vienā piegājienā.

Bet svarīgi nogrādēt – cik jaudīgas iekārtas tev vajadzēs. Jo lētas tās nav. Palīdzējām ar mūsu pieredzi. Rezultātā, Latvijas Bankai tas ir palīdzējis nepārmaksāt par automatizāciju un kopumā devis izmaksu samazinājumu. Latvijas Banka varēja izpētīt, kā naudas apstrādes tehnika pie mums strādā un izvēlēties modeļus. Bundesbanka palīdzēja nopirkto tehniku žigli iedarbināt. Arī Latvijas Bankas galvenajā ēkā Vecrīgā 1990.gados strādāja moderna tehnika, kamēr Pārdaugavā filiāle vēl tikai tapa.

Jāpiebilst, nekad nejutāmies skolmeistara un skolnieka attiecībās. Tā bija līdzvērtīga sadarbošanās, kurā es pats ļoti daudz mācījos. Tas noderēja manam noslēdzošajam darba posmam Bundesbankā, kad man bija jāvada naudas glabāšana un apstrāde.”

Eiro partneru atkalredzēšanās

“Toreiz, kad būvējām glabātuvi Bezdelīgu ielā, Latvijā bija lats, Igaunijā – krona un Lietuvā lits, mēs jau tad ieteicām: būvējot, paturiet prātā eiro! Protams, ka neko skaidri nevarēja zināt, bet iespēju, ka eiro ienāk arī Baltijas valstīs, jau toreiz bija vērts turēt prātā. Celtniecības darbu plānošanā ierēķinājām – kā tas izskatīsies, ja Latvijā būs eiro.

Un tas bija ļoti prātīgi. Mums jau bija vēsturiska pāreju pieredze - rublis-Latvijas rublis un Latvijas rublis-lats – un apziņa, ka ir jāparedz iespēja, ka pārejam uz eiro.  Lai jaunuzbūvētās naudas glabātuves un apstrādes centra telpas neizrādās par šauru. Bet šajos jautājumos neiesim, tie lai paliek konfidenciāli.”

Helmuts Ritgens tikpat skopi piemin praktiskās grūtības 1990.gadu pirmajā pusē - kā aukstas telpas rudeņos un iedzīvošanos plaušu karsonī Rīgā vai to, ka tolaik bērni bijuši mazi un ģimene nav bijusi priecīga, ka tētis daudz prom.  Viņš sarunu noslēdz savelkot kopā vienā  lokā gadus, kad līdzdarbojies lata skaidrās naudas glabāšanā un apritē un beidzamo darba posmu Bundesbankā. Citarp, tad paspējis gadus sešus nostrādāt Bundesbankas prezidenta Jensa Veidmana vadībā (kurš tieši mūsu intervijas dienā beidza darbu šajā amatā). “Jau minēju, ka karjeras noslēgumā pārgāju uz Frankfurti par skaidrās naudas jomas ģenerāldirektoru. Šajā pozīcijā es atkal satikos ar Latvijas Bankas kolēģiem jau kā eiro zonas partneriem. Ir noiets jauks loks. Sanāca, ka beigās mājās strādāju ar skaidro naudu, Rīgā savulaik – arī, un idejas varēju ņemt vienā un testēt otrā pusē abējādi. Tu, cilvēks, nekad īsti nevari paredzēt, kur tev dzīvē kura pieredze var noderēt,” nosmaida Ritgens.