Zelta vieta ikdienas cilvēka saimniekošanā tajā vai citā pasaules reģionā bieži ir atkarīga no kultūras tradīcijas, bet arī no "laika prognozes" tautsaimniecībā un finansēs – cik tā rāma vai vētraina. Piemēram, Indijā labs zelta noiets bijis tradicionāls, bet tās kaimiņvalstī Ķīnā 2015. gadā kāpušais pieprasījums pēc zelta bija jaunums. Iespējamie iemesli gan daudziem šķiet mūžveci un meklējami sakarībā, ka zelts ticis pirkts ekonomisku satricinājumu periodos. Tad cilvēku ar ietaupījumiem var piemeklēt bažas, ka citos finanšu aktīvos (uzņēmumu akcijās, valstu parāda vērtspapīros, valūtās u.tml.) uzkrātais var zaudēt vērtību straujāk. Un pretēji tam – stabila tautsaimniecība un prognozējami finanšu tirgi nerosina papildus interesi par zeltu. Kā smejies, ēst šo dārgmetālu neēdīsi, tas nenes procentu ieņēmumus un ir vērts vien tik, cik katrā brīdī tirgū gatavi par to maksāt.
Ja paļaujamies uz pasaules lielo zelta ieguves uzņēmumu asociācijas kārtējo ceturkšņa atskaiti par zelta pieprasījuma tendencēm, tad 2015. gada trešajā ceturksnī pieprasījums pēc zelta – stieņiem, monētām, bet arī dārglietām, kāpis par 8% pret pērno periodu. Interesanti, ka cena šajā periodā palikusi beidzamo piecu gadu zemākajā līmenī, un šai pretrunai pameklēsim iespējamu atšķetinājumu.
Ķīnā šajā periodā pieprasījums pēc zelta pat ievērojami apsteidzis pasaules vidējo. Viens ticams iemesls – ceturkšņa sākumā zelta cena pasaulē kritās, arī Ķīnā paverot dažu labu jaunu iespēju to iegādāties. Cenas kritums zeltam varēja būt saistīts ar lielo institucionālo ieguldītāju – tai skaitā fondu un aktīvu pārvaldītāju koncentrēšanos uz ASV centrālās bankas likmēm (vai tās reizē ar tautsaimniecības atkopšanos kāps drīz, varbūt vēl 2015. gadā?). Tad regulārus ieņēmumus nesoši vērtspapīri, piemēram, valsts parādzīmes, atkal kļūtu pievilcīgāki – konkurētspējīgāki par zeltu.
Otrs ticams iemesls ķīniešu pēkšņajai kārei pēc zelta ir tikpat klasisks - finanšu satricinājumi pašā Ķīnā 2015. gada gaitā: akciju cenu kritums biržā un valūtas vērtības kritums. Tas kopumā varētu būt mudinājis ķīniešus apsvērt zelta iegādi: zeltu kā drošāku valūtu te, šķiet, izraudzījies ne viens vien, kam licies – papīra naudai un citiem vērtspapīriem var uzticēties mazāk.
Zelta noieta veicinātāji arī Eiropā labprāt atgādina, ka tā cena kāpa pirms pāris gadiem, kad parādu krīzi piedzīvoja vairākas eirozonas valstis. Tā plaši atbalsojās nervozā finanšu tirgu noskaņojumā arī ārpus parādus uzaudzējušo problēmvalstu robežām. Jaunākajos zelta pieprasījuma datos dažs līdzīgi meklēs saikni starp pieprasījumu pēc zelta kontinentā un Eirosistēmas piekopto jaunas naudas iepludināšanu (jeb naudas bāzes paplašināšanu) un inflāciju.
Tiem, kas norūpējušies, kā labāk sargāt ietaupīto no inflācijas, arī tagad zelts varot likties viena no alternatīvām, sagaida Pasaules Zelta padome (The World Gold Council). Tā ir jau pieminētā zelta ieguvēju asociācija, kuras uzdevums ir zelta noieta vecināšana kā rūpniecībā, tā investīciju nolūkiem.
Tramīgu ieguldītāju noskaņojumus nekavējas izmantot arī daža laba naudas kaltuve, kas piedāvā jaunus, arī mazajam krājējam viegli pieejamus investīciju zelta izstrādājumus. Kad investīciju zelta produkti kļūst pieejamāki, aug arī pieprasījums, liek domāt, piemēram, Anglijas jaunākā statistika. Karaliskā Naudas kaltuve (The Royal Mint) Anglijā, kura mūsu pusē pazīstama kā Latvijas sudrabnaudas kalēja, nupat dažādojusi zelta produktu klāstu. Pie rokas tikai mazumiņš brīvu līdzekļu? Tad nopērkama arī pārdesmit mārciņu vērta zelta plāksnīte. Piedāvājums var nākt komplektā ar iespēju dārgmetāla pirkumu glabāt, kā smejies, karaliskās gvardes sargāta forta velvēs, nevis seifā vai zeķē mājās.
Gan jaunāka, gan senāka vēsture dažādos pasaules nostūros liecina par cīkstēšanos starp divām naudas funkcijām – naudu kā vērtības krātuvi (kas prasa ierobežot tās piedāvājumu) un naudu kā norēķinu līdzekli (kas var mudināt radīt vairāk naudas). Šī cīņa nebeidzas vēl šobaltdien. Zelta tradicionālā vieta tajā mazinājusies, bet daudzi šo dārgmetālu ierasti uztver kā vienu no ieguldījumu iespējām satricinājumu periodos, dažādojot un mazinot riskus.