Publicēts: 29.05.2015.

Zelts pasaules finanšu tirgos joprojām ir izplatīts finanšu aktīvs – ieguldījums  (nevis tikai vienkārši prece vai izejmateriāls), lai arī tā loma iepriekšējā gadsimta gaitā ir stipri mazinājusies. Kāda ir valstu centrālo banku politika attiecībā uz zelta rezervju veidošanu - to audzēšanu vai samazināšanu? Kādas tendences bijušas vērojamas iepriekšējās desmitgadēs un beidzamās globālās krīzes gaitā?

Au 04-m

Centrālo banku kopējās zelta rezerves kopš 1990. gadiem ir kritušās, taču tam joprojām ir vieta un loma ārvalstu rezervju pārvaldīšanā. Kad finanšu tirgos valda nestabilitāte vai ASV un citas G20 valstis riskē piedzīvot lielāku inflāciju, zeltu mēdz izmantot kā alternatīvu ieguldījumu un tā cena palielinās. Tas bijis vērojams arī aizvadāmās krīzes gados, kad zelta cena sasniedza līdz tam vēsturiski augstāko vērtību.

Centrālo banku rezervju, t.sk., zelta pārvaldīšanā pieejas gan mēdz atšķirties: ir valstis, kurām ir ļoti lielas zelta rezerves, citām to vispār nav; vienas pērk zeltu, citas – pārdod. Latvijā 20. gs. sākumā zelta rezervju krājums tapa kā viens no līdzekļiem naudas stabilitātes nodrošināšanai. Lai arī mūsdienās zelta nozīme Latvijas kopējās ārējās rezervēs ir ievērojami sarukusi, tas nemainīgi ir daļa no ārējām rezervēm

Lai nevajadzīgi nešūpotu zelta tirgus, Eiropas valstu centrālās bankas jebkādu lielāku zelta apjomu ierobežotu pārdošanu veic pakāpeniski. Tas notiek Centrālo banku zelta līgumu ietvaros, bet jāsaka, ka beidzamajos gados attīstītās valstis no zelta  pārdošanas atturējušās.  Savukārt Āzijas lielākās centrālās bankas, kā, piemēram, Ķīna un Indija, zeltu daudz pirkušas. Arī Krievijas, Irākas, Turcijas, Kazahstānas centrālās bankas ir palielinājušas šī dārgmetāla rezerves. Centrālo banku veiktais zelta pirkums pasaulē pēc beidzamajiem datiem 2014.gadā bijis otrs augstākais pēdējos 50 gados. Zelta cena par Trojas unci lielā mērā tādēļ pagājušos pāris gadus turējušās robežās aptuveni no 1,200 līdz 1,400 ASV dolāriem, neskatoties uz dolāra vērtības kāpumu.

Centrālo banku atšķirīgā pieeja dzeltenā metāla rezervēm skaidrojama gan ar kultūras atšķirībām, gan rezervju nominālo un pieauguma līmeni – kur rezervju nominālais līmenis lielāks, lielāka iespēja, ka tajās būs arī zelts. Lai gan zelta cena krīzes gados sasniedza vēsturisku maksimumu -- vairāk nekā 1900 ASV dolāru par Trojas unci, nevar teikt, ka zelta cenas izmaiņas aktīvi ietekmētu centrālo banku rīcību, jo rezervju apsaimniekošanas pamatā ir ilgtermiņa stratēģija.

Zelts joprojām tiek uzskatīts par riska mazināšanas un ieguldījumu dažādošanas instrumentu, par ieguldījuma iespēju apstākļos, kad aug inflācija, valstu risks. Būtiski ir arī tas, ka zeltam nav "valsts piederības" salīdzinājumā ar ieguldījumiem valūtās un vērtspapīros. Tomēr jāpatur prātā, kā

  •          zelta cena atkarīga no tā, cik katrā brīdī tirgus dalībnieki ir gatavi par to maksāt,
  •          zelts nepelna procentus, kad likmes ir tuvas nullei - kā nesenajos krīzes gados un vēl tagad,
  •          par tā glabāšanu ir jāmaksā uzturēšanas maksa.

Jāņem vērā arī vēsturiskie apstākļi, proti, cik vēsturiski lielas ir izveidojušās centrālo banku zelta rezerves. Bankām, kurām tās ir ļoti lielas, nemaz nav iespējams īsā laikā, nesagraujot zelta tirgu, tās pārdot. Ņemot vērā visus šos faktorus, katra centrālā banka arī izvēlas savu stratēģiju attiecībā uz zelta pārvaldīšanu.