Latvijas Bankas padome šodien kārtējā sēdē apsprieda jaunākās Latvijas tautsaimniecības attīstības tendences un lēma par turpmāko monetārās politikas virzību. Galvenie secinājumi ir šādi.

INFLĀCIJA

Vispirms par cenu dinamiku kopš Latvijas Bankas padomes iepriekšējās sēdes. Maijā gada inflācija sasniedza 5% līmenī, un jūnijā dažs prognozētājs jau gaidīja kāpumu līdz 5.5% vai visiem 6%. Jaunākie dati tomēr rāda nelielu gada inflācijas kritumu – inflācija jūnijā bija 4.8%. Samazinājuma pamatā ir lēnāks siltumenerģijas tarifu pieaugums nekā pagājušajā gadā jūnijā, kā arī dārzeņu cenu kritums, reaģējot uz pieprasījuma kritumu.

Aizvadītajā pusgadā kopumā gada inflāciju noteica galvenokārt energoresursu un pārtikas cenu kāpums, ko bijām paredzējuši, un vienlaikus – pievienotās vērtības un akcīzes nodokļu likmju celšana, kas ģenerējusi trešo daļu no pašreizējās 4.8% inflācijas. Tāpēc diemžēl esam spiesti palielināt inflācijas prognoze šim gadam uz 4.7%.

Sadalot inflāciju komponentēs [Attēls], redzam, ka to gandrīz vienlīdz nozīmīgi noteikusi pārtikas sadārdzināšanās (2.0 procentu punkti) un energoresursu cenu kāpums. Nozīmīgi inflāciju ceļ  arī aizvadīto 6 mēnešu laikā pieaugušās nodokļu likmes (1.6 procentu punkti): kādi tikai nodokļi nav celti un atlaides dotas! Līdz ar to nav jābrīnās, ka Latvijas tautsaimniecība piedzīvo šādu inflācijas atdzīvošanos. Toties pārējie ar tautsaimniecības attīstību saistītie faktori joprojām "strādā" inflācijas mazināšanas virzienā, it īpaši ņemot vērā to, ka kreditēšanas apjomi nepieaug un straujas izmaiņas te tuvākajā laikā nav gaidāmas.

Runājot par cenu dinamiku vidējā termiņā, centrālās bankas skatījums paliek nemainīgs: pašreizējo inflācijas kāpumu izsauc vienreizēji un pārejoši faktori, un, to ietekmei izzūdot, tālāks cenu kāpums turpmākajos periodos mazināsies. Pasaules cenu un nodokļu kāpuma ietekmei mazinoties, jau nākamgad vērosim daudz zemāku inflāciju – 2.5 līdz 3.0 procentu robežās, nevis, kā dažs saka, ka nākamgad būs "viencipara inflācija", kas parasti asociējas ar skaitli, kas tuvāks 8 vai 9 procentiem, nevis 2.5 vai 3 procentiem.

Kā inflāciju Latvija var ietekmēt pati? Finanšu ministrs atkārtoti ir nācis klajā ar skaidru paziņojumu, ka tuvākajos gados galveno nodokļu likmes netiks celtas un jauni nodokļi netiks ieviesti. Es teiktu vairāk: lai panāktu jūtamu inflācijas kritumu, nedz 2012., nedz 2013. gadā nedrīkst celt nevienu nodokli. Tas ļautu nonākt arī pie straujākas tautsaimniecības izaugsmes. Šāda pieeja būtu jāparedz arī pretinflācijas pasākumu plānā, ko Finanšu ministrija plāno izveidot līdz jūlija beigām un apspriest augusta beigās. Tajā noteikti iekļaujami nosacījumi, ka algas var celt tikai roku rokā ar ražīguma kāpumu un ka budžeta konsolidācija veicama tikai uz izdevumu samazinājumu, nevis nodokļu kāpuma rēķina. Un būtu jāmazina strukturālais bezdarbs, ko mēs klasificējam kā vienu no iemesliem, kas izdara papildu spiedienu uz algām un inflāciju; acīmredzot mainot apmācību sistēmu – dodot iespēju procesā vairāk iesaistīties pašiem uzņēmējiem, nevis to uzticēt valstij, darbinot aprobēto formulu, ka cilvēki iziet apmācību, bet vienalga atgriežas bezdarbniekos.

FISKĀLĀ POLITIKA

Par budžeta sakārtošanu pašreizējā situācijā vērts runāt nedaudz sīkāk.

Šajās politisku izvēļu piesātinātajās nedēļās mums visiem vērts paturēt prātā, ka jaunās krustcelēs atrodas arī Latvijas tautsaimniecība. Pareizāk pat būtu teikt – nevis krustcelēs, bet iesākta taisna un grūta ceļa beigu posmā. Pirms divarpus gadiem valsts savu finanšu sakārtošanā izvēlējās iet nevis mānīgi vieglajā malduguņu virzienā, bet iet pa ceļu, kur smags darbs var dot augļus ilgam laikam. Lai arī līkumi ir mesti, pašlaik jau sasniegta caurskatāma mežmala, un kļūst arvien skaidrāk redzams, ka katra vilcināšanās vai nepareizs solis dārgi maksātu tautsaimniecībai. Pārnesot atpakaļ budžeta realitātēs – priekšā ir iespējama ātra, izlēmīga budžeta deficīta mazināšana, mazinot izdevumus par 100-130 miljoniem latu. Un otra iespēja, es gan teiktu – mazspēja – ir vilcināties, celt nodokļus, bremzēt uzņēmējdarbību, tādējādi tā saukto konsolidāciju palielinot līdz tiem pašiem sākotnēji pieminētajiem 150-180 miljoniem latu. Pie reizes nonākot pastāvīgas stagnācijas un neziņas stāvoklī, vienlaicīgi "nodrošinot", ka Latvijā šī nebūtu pēdējā budžeta konsolidācija - tās turpinātos arī 2013. un 2014. gadā.

Tātad 2012. gadā ir jāpieliek punkts izdevumu un ieņēmumu samērošanai, to apliecinājis arī valdības vadītājs. Un labā ziņa ir tā, ka šobrīd

  • ir visas iespējas to paveikt savlaicīgi, neskatoties uz iespējamām vēlēšanām – tātad vēl šogad,
  • un ir visas iespējas to paveikt tālredzīgi – tātad neceļot nodokļus.

Tā ir mērķtiecīga izvēle: vai vēlamies dzīvot valstī, kura ievēro drošas saimniekošanas ceļazīmes – Māstrihtas kritērijus, kurai ir labs novērtējums jeb reitingi un kura stāv uz savām kājām un spēj pati aizņemties pasaules finanšu tirgos? Lieki piebilst, ka Grieķijas problēmas, uz ko dažs jau saka - uz eirozonu nav ko doties - nav izraisījusi kopējā valūta, bet kļūdaina budžeta saimniekošana; turklāt tās problēmas saasinājusi piņķerīga un lēna to risināšana. Par laimi eiro nākotni noteiks tādas zemes kā Vācija, Francija, Austrija, Somija, Nīderlande un citas valstis, kas veido eiro zonas kodolu. Eiro nākotni noteiks arī mazāki, bet priekšzīmi rādoši ES dalībnieki kā Igaunija, kas demonstrē, ka saprātīgi saimniekojot valsts kļūst imūna pret Grieķijas stila problēmām, vienlaikus baudot visas eiro dotās priekšrocības.

Lai gan Latvija ir tuvu budžeta sakārtošanas noslēgumam un eiro ieviešanai, mums vēl līdz galam netic un mūsu valsts reitingi joprojām ir ļoti zemi - par 2 līdz 5 pakāpēm zemāki kā pārējās Baltijas valstīs. Ar pašreizējo reitingu par katru aizņemtu latu maksāsim divreiz vairāk nekā Igaunija un parāda procentos ik gadu pārmaksāsim apmēram 100 milj. latu. Un, ja Latvija netaisās un nevēlas ieviest eiro, netaisās konsolidēt budžetu, kā paredzēts gada sākumā, tad desmit gados – miljardu latu. Ar ko tad mēs maksāsim? – ar tiem nesniegtajiem izglītības, veselības aprūpes un citiem pakalpojumiem, ko nevarēsim atļauties no valsts budžeta. Un turpināsim tērēt nenopelnītu naudu, loku noslēdzot arvien ciešāk. Kredītreitingi nav abstrakcija. Latvijas uzkrātais parāds ir realitāte, un ar to būs jātiek galā – jāmaksā procenti, jāatmaksā pamatsummas, un valsts ienākumi to tuvākajos gados diemžēl neļaus. Tāpēc sabalansētu budžetu un eiro 2014. gadā, kas noteikti nozīmēs solīdus valsts kredītreitingus, finanšu tirgi Latvijai aizdos par mazākiem procentiem un reizē mūsu uzņēmumi, tautsaimniecība augs ātrāk. Mūsu kaimiņvalsts Igaunija ir mērķtiecīgi un ātri sakārtojusi budžetu un ieviesusi eiro. Un jau šī gada pirmajā ceturksnī uzskatāmi redzam, kāda ir atšķirība starp Igauniju, kur tās iekšzemes kopprodukts auga par 8%, un Latviju, kurā tas diemžēl pieauga tikai par 3.5%!

Noslēdzot budžeta tēmu, vēlos uzsvērt: izšķirīgs ir 2012. gada budžets, bet, lai sakārtotu to, puvi nedrīkst ielaist jau šī gada budžetā, palielinot 2011. gada budžeta izdevumus uz lielāka deficīta rēķina, tādējādi palielinot apjomu, par kuru nākamajā 2012. gadā vajadzēs konsolidēt budžeta izdevumus un pietuvinot šo skaitli manis nosauktajiem 150-180 milj. latu.

LATVIJAS BANKAS PADOMES LĒMUMI

Noslēgumā par Latvijas Bankas padomes šodien lemto. Lai gan inflācija pēdējo mēnešu laikā ir augusi, to gluži kā iepriekš noteikuši vairāki pārejoši faktori – globālo tirgu ietekme uz naftas un pārtikas cenu un Latvijas vietējie lēmumi - nodokļu likmju kāpums. Tie ir pārejoši faktori. Viens no faktoriem, kas saistīts ar papildu līdzekļu pieplūdi tautsaimniecībā  – kreditēšana joprojām ir samazinājusies, nav veicinājusi straujāku tautsaimniecības attīstību, tādējādi vidējā termiņā inflācija mazināsies un atgriezīsies 2.5-3% līmenī.

Līdz ar to Latvijas Bankas padome šodien nolēma nemainīt Latvijas Bankas noteiktās procentu likmes un banku sektoram noteikto obligāto rezervju normu.