Latvijas Bankas padome šodien kārtējā sēdē apsprieda jaunākās Latvijas tautsaimniecības attīstības tendences un lēma par turpmāko monetārās politikas virzību. Galvenie secinājumi ir šādi.

INFLĀCIJAS DINAMIKA

Gada inflācijas dinamiku joprojām galvenokārt noteica degvielas un pārtikas cenu kāpums, kā arī pievienotās vērtības nodokļu likmju pārmaiņu ietekme [Attēls]. Šāda tendence atbilst tam, ko bijām prognozējuši pagājušā gada beigās un šī gada sākumā. Tomēr globālo cenu svārstības ir bijušas vēl straujākas, nekā iepriekš gaidīts. Jārēķinās arī, ka vasarā cenas papildus ietekmēs gaidāmais nodokļu likmju kāpums – sagaidāms akcīzes nodokļa likmes pieaugums degvielai, alkoholam un cigaretēm un samazinātās PVN likmes dabasgāzes piegādei atcelšana. Tas nozīmē, ka īstermiņā inflācijas riski joprojām saglabājas augšupvērsti.

Līdz ar to inflācijas prognozes nākamajā pārskatīšanas reizē – jūlijā – noteikti būs koriģējamas uz augšu, ierēķinot gan gada sākumā neparedzamo jauno nodokļu likmju ietekmi, gan straujāku degvielas cenu kāpumu. Taču svarīgi uzsvērt – centrālās bankas skatījums uz cenu dinamiku vidējā termiņā paliek nemainīgs. Proti, augstā inflācija, kādu to pieredzējām 2007.-2008.gadā, neatgriežas, jo pašreizējo inflācijas kāpumu izsauc pārejoši faktori. To ietekmei izzūdot, tālāks vispārējs cenu kāpums turpmākajos periodos mazināsies un pierims. Sagaidām, ka 2012. gadā inflācijas līmenis būs zemāks nekā šogad: tas varētu būt starp 2% un 2.5%.

Viens no galvenajiem nosacījumiem, kāpēc pašlaik nav pamata bažām un runām par straujas inflācijas atgriešanos, ir kreditēšanas situācija, kas vēl pirms dažiem gadiem veicināja strauju iekšzemes pieprasījuma kāpumu [Attēls]. Tagad no jauna izsniegto kredītu summa nespēj nosegt kopējo kredītu atlikuma samazinājumu atmaksāšanas gaitā. Otrkārt, iepriekšējos straujās inflācijas periodus pavadīja vienlīdz straujš darba samaksas kāpums, tāpēc liela daļa valsts iedzīvotāju šo inflācijas kāpumu nemaz neizjuta. Pašlaik darba samaksas kāpums ir ievērojami zemāks nekā pirmskrīzes periodā un nespēj nosegt inflācijas kāpumu. Līdz ar to cenu pieaugums pašlaik ir reālo pirktspēju un iekšzemes pieprasījumu būtiski ierobežojošs faktors.

INFLĀCIJA UN EIRO 2014

Noslēdzot inflācijas tēmu, vēl viena būtiska nianse – plānotā pāreja uz eiro. Apzinoties inflācijas faktoru dinamiku, kur ievērojama loma ir arī ārējiem faktoriem, ko ar Latvijas lēmumiem nevaram ietekmēt, pilnībā jāpiekrīt Finanšu ministra Andra Vilka pirms nedēļas sacītajam par mērķtiecīgas disciplīnas nepieciešamību eiro ieviešanā – domājot par valdības stratēģisko mērķi 2014. gadā pāriet uz eiro. Ir atzīstami, ka valdība apzinās šī perioda nozīmību valsts tālākai stabilitātei un izaugsmei un ir gatava mērķtiecīgi rīkoties, visu galveno makroekonomisko rādītāju dinamiku, tai skaitā inflāciju, turpmāk mērot arī caur eiro ieviešanas prizmu.

Kā ministrs pareizi norāda, uzmanīgi jāvērtē valsts izdevumi, aplēšot to ietekmi uz inflāciju vērtēšanas periodā, kad noteiks Latvijas gatavību dalībai eiro zonā. Turklāt, atceroties kaimiņu lietuviešu pieredzi, kas savulaik neizpildīja inflācijas kritēriju par mazāk nekā 0.01 procentu punktu, svarīgi, lai valdības arsenālā rezervē būtu papildu pasākumi, kurus izmantot akūtas nepieciešamības gadījumā, lai spētu koriģēt inflāciju par dažām procentpunkta desmitdaļām. Tālāka nodokļu necelšana un administratīvi regulējamo cenu ietekmes apzināšana – tas ir absolūtais minimums, domājot vai Latvija spēs samazināt inflāciju un nekļūdīties, kā tas noticis ar mūsu dienvidu kaimiņiem.

TAUTSAIMNIECĪBAS REĀLĀ SEKTORA ATTĪSTĪBA

Vispirms – par pozitīvo. 2011. gada sākumā preču eksports audzis ievērojami straujāk, nekā prognozēts [Attēls]. Lai gan globālajās norisēs parādās jauni negatīvi notikumi un procesi (dabas un citādas katastrofas Japānā, tālāki politiski satricinājumi Ziemeļāfrikā un Vidējos Austrumos, atsevišķu eiro zonas valstu problēmas, augsts ASV budžeta deficīts), tomēr Latvijas galveno partnervalstu izaugsmes prognozes pagaidām tiek uzlabotas.

Vienlaikus saglabājas un atsevišķos gadījumos pat pieaug vairāki izaugsmes riska faktori. Pirmajā ceturksnī apstrādes rūpniecībā bijis kritums, un, lai gan izaugsme pēdējos mēnešos pakāpeniski atjaunojas, taču nenoteiktība par rūpniecības attīstību diemžēl saglabājas [Attēls]. Pirmkārt, ražošanas jaudu noslodze lielajās rūpniecības grupās – metālapstrādē, kokapstrādē, tekstilrūpniecībā un daļēji arī pārtikas rūpniecībā ir atgriezusies pie pirmskrīzes līmeņa. Otrkārt, arvien vairāk rūpniecības uzņēmumu pauž viedokli, ka 2011. gadā neplāno būtiskas investīcijas, jo nav skaidrības ne par ārējo vidi, ne par Latvijas valdības plānotajiem konsolidācijas pasākumiem, tai skaitā nodokļu pārmaiņām 2012. gadā.

Arī mazumtirdzniecības dati pašlaik diemžēl norāda uz mazāku pieauguma tempu [attēls]. Iedzīvotāju piesardzība tēriņos un pirktspēju pasliktinošie nodokļu likmju palielinājumi nav labvēlīgs fons pārdošanas apjomu kāpumam. Tāpēc var pieņemt, ka tirdzniecības nozares izaugsme šogad paliks gausa un samērā svārstīga. Arī Eiropas Komisijas publicētie aprīļa konfidences rādītāji uzrāda iedzīvotāju un tirgotāju noskaņojuma pasliktināšanos. Par pirmā ceturkšņa IKP ātrā novērtējuma datiem domāju - negaidījām īpašu pieaugumu un Latvijas Bankas prognozētājiem, ekonomistiem tas nebija pārsteigums. Nākotnei svarīgi - vēl un vēlreiz uzsvērt, ka nekāda tālāka nodokļu celšana nenotiks.

PAR BUDŽETU

Jaunākā statistika liecina, ka 2010. gadā Latvija ir izpildījusi ar aizdevējiem panākto vienošanos par maksimālo budžeta deficīta apjomu, kas bija 8.5% no IKP. Centrālās statistikas pārvaldes provizoriskie dati rāda, ka deficīta apjoms pērn bijis 7.7% no IKP; tas ir valsts konsolidētā kopbudžeta deficīts atbilstoši Māstrihtas kritērija aprēķinā izmantotajai metodoloģijai. Vienošanās ir ievērota, kas svarīgi, taču jāapzinās, ka šāds budžeta deficīta apmērs joprojām ir augsts, un valdības parāds līdz ar to pagājušajā gadā ir ievērojami pieaudzis – tie jau ir 45% no IKP, salīdzinot ar 37% 2009. gadā. 2011.gada beigās tas jau tuvosies 50% no IKP (precīzāk – 47.3% no IKP).

Lai izvairītos no negatīvām sekām nākotnē, šādā tempā valsts parāds turpmāk pieaugt nedrīkst. Tas ir saistīts gan ar neizbēgami augošajām parāda apkalpošanas izmaksām, kas atrauj līdzekļus citiem budžeta izdevumiem, gan ar augošām ilgtermiņa procentu likmēm gan pašai valdībai, gan uzņēmumiem, kas mazina investīcijas tautsaimniecībā.

Viens no drošākajiem paņēmieniem valsts parāda mazināšanā ir uz izdevumu mazināšanu balstīta budžeta konsolidācija. Tas attiecīgi uzlabos valsts kredītreitingus, un parāda izmaksas līdz ar to varētu samazināt par vismaz 100 miljoniem latu gadā. Šo vienkāršo sakarību ir vērts paturēt prātā, kad uzmācas iepriekšējā budžeta labošanas reizē piesauktais "konsolidācijas nogurums" vai neticība valsts spējai pieaugušo parādu atdot.

Tieši tāpēc šogad esam uzsvēruši, ka turpmākai tautsaimniecības veiksmīgai attīstībai ir kritiski svarīgi 2012. gada budžets deficīta līmeni plānot būtiski zemāku par 3% no IKP. Mēs uzskatām, ka 2.5% no IKP būtu tālredzīgs mērķis ar drošības rezervi, kas papildus pieminētajiem ieguvumiem neļautu arī nevajadzīgi apšaubīt valsts eiro stratēģiju. Vērts atcerēties, ka Igaunija līdzīgā situācijā 2009. gada budžetu plānoja ar deficītu 1.7% no IKP un pat globālās krīzes apstākļos gadu noslēdza ar 2.2% deficītu. Tas bija pietiekami, lai pārliecinoši izpildītu Māstrihtas kritēriju. Tas lieku reizi atgādina par piesardzīgas plānošanas svarīgumu, un zīmīgi, ka korekcija jeb drošības vārsts arī bijis 0.5 procentu punktu robežās.

Kā tas izskatās konkrētos skaitļos? Pašlaik mūsu ekonomistu vērtējumā 2012. gada budžeta konsolidācijas apjomam jābūt aptuveni 150 miljoniem latu – no tiem daļa, iespējams, tiks iegūta, ņemot vērā jau šajā gadā veiktos pasākumus. Tas nav maz, bet tie nav 400 miljoni, par kuriem bija runa iepriekš. Tie nav pat 300 vai 250 miljoni, ar kuriem Latviju biedējušas starptautiskās institūcijas un dažs mūsu politiķis. Kā jau iepriekš minēju – jo ātrāk zināsim 2012. gada konsolidācijas struktūru, jo ātrāk piedzīvosim šīs budžeta sakārtošanas atdevi tautsaimniecības pieaugumā, jo ātrāk varēsim plūkt šī smagā darba augļus.

Es to speciāli uzsveru, jo vilcināšanās noslēdzošajā stabilizācijas posmā var būtiski apdraudēt visus iepriekšējo gadu konsolidācijas pūliņus un sasniegtos rezultātus. Nav šaubu, ka izšķirīgāka un ātrāka neziņas kliedēšana par budžeta plāniem reitingu aģentūru, investoru lokā, finanšu tirgos būtu ļāvusi Latvijas tautsaimniecībai atkopties vēl straujāk.

Latvijai 2013.-2015. gadā jāsāk atmaksāt lielas parāda summas – trijos gados kopā gandrīz 3 miljardi latu, precīzāk ,2.8 miljardi latu. Lieki teikt – tas ir daudz mūsu tautsaimniecības izmēram, tāpēc Latvijai būs ļoti svarīgi, ko par valsti domās pasaules finansisti un kā uzlabosies valsts kredītreitings, kas pagaidām budžeta deficīta, nepabeigtu reformu dēļ par 2-5 pakāpēm atpaliek no Lietuvas un Igaunijas.

Budžetā uzreiz naudas pamatsummas atmaksai nebūs: būs jāaizņemas pasaules finanšu tirgos – parāds būs jāpārfinansē. Par kādām summām ir runa? Ar pašreizējo reitingu par katru aizņemtu latu maksāsim divreiz vairāk nekā Igaunija un parāda procentos ik gadu pārmaksāsim vairāk nekā 100 miljonus latu. Savukārt ar sabalansētu budžetu -  vai tuvu sabalansētam esošu budžetu - un pēc plāna 2014. gadā ieviestu eiro valsts kredītreitingi uzlabosies. Tad finanšu tirgi Latvijai aizdos par mazākiem procentiem, un parādu varēs atdot lētāk, neaizmaksājot prom naudu, kas lieti noder attīstībai, jebkurai budžeta funkcijai – vai tā būtu izglītība vai veselība. Citiem vārdiem sakot: Latvijas mēroga un jaudas tautsaimniecībai krīzē uzkrāto parādu pakāpeniski atdot nav nekas neizdarāms, bet ar sakārtotu budžetu to izdarīt būs lētāk.

Iepriekš minētā Latvijas ekonomiskā attīstība apstiprina līdzšinējo Latvijas Bankas novērtējumu. Pirmais, kas var piešķirt pozitīvu impulsu tālākai ekonomikas izaugsmei, ir ātri fiskālas politikas lēmumi bez tālākas nodokļu celšanas, tam sekojošs reitingu uzlabojums un investīciju pieaugums. Īstermiņā strauju tautsaimniecības atkopšanos bremzēs vājais iekšzemes pieprasījums. Arī pagaidām valdošā neziņa saistībā ar 2012. gada budžeta konsolidāciju ir bremzējošs faktors investīcijām un jaunām darba vietām – turpmākai tautsaimniecības atveseļošanai.

PAR LATVIJAS BANKAS PADOMES LĒMUMIEM

Lai gan inflācijas rādītāji aizvadītājos mēnešos ir pieauguši, tas noticis vairāku pārejošu faktoru ietekmē – kāpjot globālajām naftas un pārtikas cenām un nodokļu likmēm Latvijā. Vidējā termiņā inflācija mazināsies un atgriezīsies 2-3% līmenī. Līdz ar to Latvijas Bankas padome šodien nolēma nemainīt Latvijas Bankas noteiktās procentu likmes un banku sektoram noteikto obligāto rezervju normu.

 


Preses konferences ilustrācijas   (340.83 Kb)