Latvijas Bankas prezidenta
Ilmāra Rimšēviča
preses konference
2005. gada 19. maijs
Godājamie žurnālisti!
Latvijas Bankas padome šodien kārtējā sēdē analizēja jaunākās attīstības tendences Latvijas tautsaimniecībā un lēma par turpmāko monetārās politikas virzību.
Vispirms par Latvijas pievienošanos Valūtas kursa mehānismam II šī gada 2. maijā, kas ir formāls, tomēr nepieciešams solis ceļā uz eiro ieviešanu. Reizē tā ir atbildīgo Eiropas Savienības institūciju atzinība Latvijas veiksmīgajai ekonomiskajai politikai. Tātad Eiropas institūciju vērtējumā Latvijas apņemšanās nonākt pie nākamā un noslēdzošā ES integrācijas posma - pie eiro ieviešanas iespējami īsā laikā - ir reāls mērķis. Tomēr Latvijas pievienošanās VKM II nenozīmē to, ka eiro ieviešana valdības plānotajā laikā notiks automātiski. Ir skaidri jāapzinās, ka šī mērķa sasniegšanai būs nepieciešams saspringts darbs un visu atbildīgo valsts institūciju saskaņota rīcība. Jāatgādina, ka līdz ar iestāšanos VKM II Latvijas atbildīgās institūcijas ir apņēmušās īstenot pasākumus, kas vērsti uz inflācijas tempu mazināšanu, fiskālās pozīcijas stiprināšanu, ārējās nelīdzsvarotības novēršanu, kā arī kreditēšanas tempu ierobežošanai. Šobrīd izšķiras, cik reāls ir valdības pašreizējais plāns būt gataviem pāriet uz Eiropas kopīgo valūtu eiro jau pēc pāris gadiem. Tādēļ jau tuvākajā laikā valdības rīcībai būtu uzskatāmi jāapliecina tās gatavība darīt visu iespējamo šāda plāna īstenošanā.
Tālāk par makroekonomiskajām aktualitātēm. Pirmkārt, jāatzīmē inflācijas pieaugums šī gada aprīlī par 6.9%. Šādu inflācijas kāpumu skaidro virkne piedāvājuma puses faktoru kā degvielas cenu un medicīnas pakalpojumu cenu kāpums vai īres maksas pieaugums, taču tas apliecina arī pašlaik ļoti augsto iekšzemes pieprasījuma līmeni. Esam atzīmējuši, ka inflācijas līmenim, sākot ar maiju - jūniju būtu jāsamazinās augstās pagājušā gada bāzes dēļ, tomēr vairākas pazīmes liecina, ka šis samazinājums būs mazāks par iepriekš gaidīto - un tieši augstā iekšzemes pieprasījuma dēļ. Par to liecina pamatinflācijas dinamika, kurā, kā zināms, neietilpst degvielas, administratīvi regulējamās un neapstrādātās pārtikas cenas. Aprīlī iepriekš novērotais pakāpeniskais pamatinflācijas kritums ir apstājies pie martā novērotās atzīmes - 4% punkti no kopējās inflācijas. Vēl jāatzīmē, ka arī degvielas cenu kāpums ir ievērojami lielāks, nekā to būtu pamats gaidīt, balstoties uz pasaules naftas cenas dinamiku. Arī diskusija un bažas un par gaidāmajiem gāzes, siltumenerģijas, ūdens un elektrības tarifu pieaugumiem rada augsni pārējo preču un pakalpojumu cenu kāpumam.
Šādas inflācijas attīstības tendences rāda - aplami būtu gaidīt, ka tāpat vien izdosies "izslimot" inflācijas kāpumu. Tikpat kļūdains ir pieņēmums, ka augsts inflācijas līmenis ir nepatīkama, tomēr neizbēgama parādība un ka mēģinājumi mazināt inflāciju kaitēs tautsaimniecības attīstībai un ekonomiskajai izaugsmei. Šādi spriežot, tiek pieņemts, ka starp inflācijas līmeni un valsts izaugsmes tempiem pastāv stabila sakarība. Praksē šādai sakarībai nav gūti pierādījumi pat attīstītās pasaules valstīs. Latvijā šādas stabilas sakarības eksistence ir vēl vairāk apšaubāma. Tieši otrādi - nelielās un atvērtās ekonomikā, kāda ir arī Latvija, sakarība starp inflācijas līmeni un ekonomikas izaugsmi ir drīzāk negatīva: jo ilgāk pastāv augsts cenu kāpums, jo lēnāka ir ekonomikas izaugsme.
Šī brīža inflācijas dinamika Latvijā ir samērā skaidra: cenu kāpums, ko sākotnēji izsauca vairāki piedāvājuma puses faktori, nemazinās, jo iekšzemes pieprasījums saglabājas augstā līmenī. Tam ir dažādi iemesli - algu kāpums, budžeta tēriņi, kreditēšanas pieaugums.
Turpmākajai attīstībai šobrīd ir divi scenāriji. Viens: cenu kāpumam neseko atbilstošs algu kāpums un inflācijas kāpums rada iedzīvotāju reālās pirktspējas vienreizēju kritumu. Tas savukārt darbojas kā iekšzemes pieprasījumu mazinošs faktors. Mazāks iekšzemes pieprasījums savukārt ierobežo tālāku cenu kāpumu, tas ir, inflācija krīt.
Otrs scenārijs: valdība ar budžeta izdevumu pieaugumu cenšas kompensēt inflācijas radītās nelabvēlīgās sekas iedzīvotājiem. Saglabājas augsts iekšzemes pieprasījums, kas savukārt turpina stimulēt inflāciju. Tā nonākam pie cenu un algu spirāles: augsto cenu dēļ ir jāpaaugstina algas, bet augstākās algas izsauc cenu tālāku celšanos. Rezultātā Latvijas ražotājiem un eksportētājiem var rasties nopietni sarežģījumi no konkurētspējas mazināšanās, it sevišķi ņemot vērā to, ka cena bieži vien ir Latvijas ražotāju galvenais ierocis konkurences cīņā. Savukārt Latvijas ražotāju konkurētspējas mazināšanās ārējos tirgos nelabvēlīgi ietekmēs valsts tautsaimniecības attīstību un iedzīvotāju labklājību.
Kā redzams no abiem scenārijiem, augsta inflācija agrāk vai vēlāk mazina ekonomisko izaugsmi. Mēģinājumi risināt inflācijas problēmu ar nepareiziem instrumentiem var to padarīt tikai lielāku un sekas nākotnē - vēl smagākas.
Runājot par ekonomisko aktivitāti Latvijā, jāatzīmē, ka šogad turpina mazināties rūpniecības izaugsme. Šī gada pirmā ceturkšņa dati par rūpnieciskās ražošanas apjomu pieaugumu ir zemākie kopš 1999. gada, kad Latvijas tautsaimniecība izjuta Krievijas krīzes radītās sekas. Daļēji to var skaidrot ar:
- sarežģījumiem atsevišķu rūpniecības nozaru, piemēram, zivsaimniecības, darbībā
- un pagājušajā gadā sasniegto augsto bāzi vai citiem vienreizēja rakstura faktoriem.
Tomēr pēdējos ceturkšņos vairākās ražošanas nozarēs ir novērojams vienības darbaspēka izmaksu pieaugums, it sevišķi tādās nozarēs kā tekstila, metāla, pārtikas un koksnes ražošana. Tas nozīmē, ka darba samaksa šajās nozarēs pieaug straujāk nekā darba ražīgums, un tas jau tuvākajā nākotnē var atstāt ietekmi uz šo nozaru ražotās produkcijas konkurētspēju ārējos tirgos. Un faktiski tas jau ir apliecinājums augstās inflācijas negatīvajām sekām.
Tagad par ārējo tirdzniecību. Ilgstoši zems pieprasījums galvenajos Latvijas eksporta tirgos acīmredzot nav palicis bez sekām. Lai gan šī gada sākumā kopējais eksporta pieaugums ir saglabājies diezgan augsts, taču tas galvenokārt panākts uz jauno ES valstu, kā arī uz NVS valstu rēķina. Eksporta pieaugums uz vecajām ES valstīm samazinās. Turklāt jāatzīmē, ka galveno Latvijas eksporta preču - koksnes un tekstilizstrādājumu - eksporta pieaugums šī gada sākumā ir bijis neliels vai pat bijis vērojams kritums. Kādu laiku eksportu uz ES valstīm turpinās veicināt labvēlīgais lata un eiro kurss, taču līdz šī gada beigām valūtas kursa efekts pakāpeniski mazināsies. Ja vien lielākajās ES valstīs nesāksies būtiska ekonomikas augšupeja, arī Latvijas eksports augs lēnāk. Gan salīdzinoši zemā rūpnieciskās ražošanas izaugsme, gan vājais eksporta pieprasījums no lielākajām ES valstīm apstiprina prognozēto - šogad ekonomikas izaugsme Latvijā nebūs tik strauja kā pagājušajā gadā.
Ekonomikas izaugsmi joprojām stimulē iekšzemes pieprasījums un ar to saistītā joprojām straujā kreditēšanas attīstība. Turklāt pēdējā laikā līdztekus hipotekārajai kreditēšanai arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta patēriņa kreditēšanai, kas no šī brīža valsts makroekonomiskās attīstības viedokļa noteikti ir vērtējama kā negatīva tendence.
Pirmkārt, patēriņa kredīti neveicina kopējā labklājības līmeņa celšanos, bet tikai ļauj patērēt vairāk šodien uz nākamo periodu rēķina. Tādējādi, stimulējot patēriņu šodien, tie mazina izaugsmes iespējas nākamajos periodos.
Otrkārt, tā kā vairumu patēriņa preču neražojam Latvijā, tad šāda pastiprināta patēriņa kreditēšana tiešā veidā stimulē inflāciju un Latvijas tekošā konta deficītu.
Šādos apstākļos atkārtoti jāizceļ fiskālās politikas nozīmīgums. Līdz šim Latvijā novērotā augstā izaugsme ir ļāvusi valdībai samērā vienkārši nodrošināt zemu budžeta deficītu, jo faktiskie nodokļu ieņēmumi ir ievērojami pārsnieguši plānotos. Taču, izaugsmei mazinoties, valdībai arvien nopietnāk būs jāstrādā, lai panāktu turpmāku budžeta deficīta samazināšanos saskaņā ar valdības pausto apņemšanos. Tāpēc būtu vēlreiz jāuzsver, ka šī gada faktiskajam budžeta deficīta līmenim ir jābūt mazākam nekā šobrīd plānotajiem 1.7% no IKP un arī mazākam nekā pagājušajā gadā. Tādēļ zināmas bažas raisa atsevišķi paziņojumi, kas liek domāt, ka papildu budžeta ieņēmumi tiktu novirzīti nevis budžeta deficīta mazināšanai, bet gan papildu izdevumu finansēšanai. Gribu izteikt cerību, ka valdībai izdosies šī gada budžeta deficītu samazināt līdz valsts makroekonomiskajai attīstībai atbilstošam līmenim.
Noslēgumā kopējie secinājumi. Pirmkārt, inflācija saglabājas augstāka par iepriekš prognozēto. Neveicot konkrētus pasākumus inflācijas mazināšanai, Latvijas ekonomika tik strauju izaugsmi kā pagājušajā gadā var arī vairs nepiedzīvot.
Joprojām straujā kreditēšanas attīstība uztur augstā līmenī iekšzemes pieprasījumu. Tas neļauj būtiski mazināties inflācijai un augstajam Latvijas tekošā konta deficītam.
Šāda situācijas attīstība tuvāko mēnešu laikā ir rūpīgi izvērtējama. Jāapzinās, ka pēc lata piesaistes eiro un Latvijas pievienošanās VKM II monetārās politikas instrumentu loma un efektivitāte ir mazinājusies. Nepieciešamības gadījumā Latvijas Banka joprojām ir gatava iespēju robežās rīkoties, lai nodrošinātu sabalansētu tautsaimniecības attīstību. Šodien notikušajā sēdē Latvijas Bankas padome tomēr nolēma Latvijas Bankas noteiktās procentu likmes un banku obligāto rezervju normu nemainīt.