Latvijas Bankas prezidenta
Ilmāra Rimšēviča
preses konference
2006. gada 16. novembris
Godājamie žurnālisti!
Latvijas Bankas padome šodien kārtējā sēdē apsprieda jaunākās Latvijas tautsaimniecības attīstības tendences, analizēja galveno tautsaimniecības rādītāju prognozes nākamajiem periodiem un lēma par turpmāko monetāro politiku valstī.
Vispirms par inflāciju. Pēdējos divos mēnešos novērojamā inflācijas samazināšanās tendence, neapšaubāmi, ir pozitīva. Tomēr pašlaik ir pāragri apgalvot, ka tā būs noturīga.
Pirmkārt, inflācijas samazināšanos lielā mērā nodrošina naftas produktu cenas pasaules tirgos. Bet tās, kā labi zinām, svārstās visai plašā amplitūdā, un tāpēc to turpmākā dinamika nav paredzama.
Otrkārt, par noturīgu inflācijas samazinājumu neļauj runāt nākamajā gadā gaidāmie tarifu kāpumi gan gāzei, gan elektrībai, gan sabiedriskajam transportam, gan siltumenerģijai. Šo tarifu kāpums ietekmēs inflāciju gan tieši, gan netieši - sadārdzinot ražošanas izmaksas un spiežot uzņēmējus paaugstināt gatavās produkcijas vai sniegto pakalpojumu cenu.
Treškārt, mūsu analīze liecina, ka arvien nozīmīgāks faktors augsta inflācijas līmeņa uzturēšanā ir inflācijas gaidas, kas ilgstoši augstas inflācijas apstākļos kļūst arvien izteiktākas un kuru dēļ arvien ciešāka veidojas "apburtā" algu un cenu sasvstarpējās mijiedarbības spirāle. Netiešs apliecinājums tam ir arī pamatinflācijas dinamika, kas tiek iegūta, izslēdzot jau iepriekš pieminētās svārstīgās un bieži neprognozējamās inflācijas komponentes (administratīvi regulējamās cenas, naftas cenas, kā arī neapstrādātās pārtikas cenas). Tad, lūk, pamatinflācijas līmenis - atšķirībā no kopējās inflācijas - pēdējo divu mēnešu laikā ir palicis gandrīz nemainīgs. Oktobrī tas bija 4.8% kas ir tikpat daudz kā augustā, kad kopējā gada inflācija bija 6.8%.
Pašlaik rodas priekšstats, ka inflācijas gaidas Latvijā netiek novērtētas kā pietiekami nopietns inflācijas faktors. Par to liecina bieži izplatītais apgalvojums, ka augsta inflācija ir neizbēgama straujas izaugsmes laikā. Uzskats, ka ekonomikā eksistē kompromiss starp valsts izaugsmes tempu un inflācijas līmeni, bija pasaulē populārs līdz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Taču, kā to pārliecinoši pierādīja šī gada Nobela prēmijas ieguvējs ekonomikā profesors Felpss, šāds uzskats ir maldīgs. Neparedzēti augsta inflācija rada iedzīvotāju pirktspējas kritumu un uzņēmumu konkurētspējas mazināšanos. Tāpēc, sagaidot šādu inflācijas kāpumu nākotnē, gan darba devēji, gan darba ņēmēji nodrošināsies pret iespējamajiem zaudējumiem, jau savlaicīgi paredzot atbilstošu darba samaksas un produkcijas cenu kāpumu. Citiem vārdiem sakot, iedzīvotāju vidū nostiprinoties inflācijas gaidām, valstī inflācijas līmenis var saglabāties noturīgi augsts neatkarīgi no ekonomiskās izaugsmes. Turklāt, iedzīvotāju vidū pastāvot šaubām par valsts institūciju gribu sekmīgi ierobežot inflāciju nākotnē, jebkurš - pat īslaicīgs - cenu kāpums var pārvērsties ilgstoši un noturīgi augstā inflācijā. Tieši šīs bažas, ka cenu kāpums, ko izsaucis naftas cenu kāpums pasaules biržās un citi vienreizēji faktori, arvien pieaugošo inflācijas gaidu dēļ var izrādīties noturīgs, ir viens no galvenajiem iemesliem, kas ir licis centrālajām bankām vadošajās pasaules valstīs pēdējo gadu laikā regulāri paaugstināt procentu likmes. Jāpiezīmē - ja inflācijas gaidu faktors šķiet pietiekami nozīmīgs faktors valstīs, kurās inflācijas līmenis ir visai zems, tad Latvijā, kur gada inflācija jau trešo gadu pēc kārtas atrodas pie 6% atzīmes vai to pārsniedz, šo faktoru ignorēt nebūtu pareizi.
Kopumā inflācijas noteicošo faktoru analīze ļauj apgalvot, ka, neskatoties uz inflācijas tempu samazinājuma tendenci pēdējo mēnešu laikā, gada vidējā inflācija nebūs zemāka par līdzšinējām prognozēm un varētu sasniegt 6.4-6.5% līmeni. Gaidāmais administratīvi regulējamo cenu kāpums un inflācijas gaidu nostiprināšanās ir galvenie iemesli, kāpēc arī nākamajam gadam prognozētais inflācijas līmenis saglabājas 6.0-6.2% robežās.
Runājot par valsts ekonomisko izaugsmi, ir jāatkārto iepriekšējās reizēs uzsvērtais. Straujā ekonomiskā izaugsme valstī turpinās, un to joprojām galvenokārt uztur iekšzemes pieprasījums. Par to liecina privātā patēriņa reālais gada pieaugums šī gada otrajā ceturksnī, kad tas sasniedza jaunu rekordu – 17.0%. Šādu pieaugumu cita starpā veicināja gan nodarbinātības pieaugums, gan joprojām straujā kreditēšanas attīstība.
Arī tautsaimniecības nozaru struktūras analīze apliecina būtisko iekšzemes pieprasījuma nozīmi - visstraujāk augošās nozares šobrīd ir tirdzniecība, komercpakalpojumi, finanšu sektors un būvniecība, bet apstrādes rūpniecības izaugsme diemžēl ir salīdzinoši zema.
Zināmā mērā šādas attīstības tendences nepārsteidz, jo arī aplūkojot finanšu sistēmas darbības rādītājus, aina ir līdzīga. Proti, banku izsniegto kredītu struktūrā visstraujākais pieaugums ir mājsaimniecībām izsniegtajiem mājokļa kredītiem un patēriņa kredītiem, bet uzņēmumiem izsniegto kredītu pieaugums atpaliek. Aplūkojot mēneša datus, ir redzama skaidra tendence - šī gada augustā un septembrī izsniegto industriālo kredītu apjoms ir bijis gandrīz piecas reizes mazāks nekā mājsaimniecībām izsniegto hipotekāro kredītu apjoms. Diemžēl esam spiesti konstatēt, ka līdz šim neparasti labvēlīgie un stimulējošie ekonomiskie apstākļi, kurus nosaka galvenokārt salīdzinoši zemās procentu likmes un labvēlīgais valūtas kurss, nav izmantoti, lai būtiski nostiprinātu Latvijas ražojošās sfēras kapacitāti un uzlabotu Latvijas ražotāju konkurētspēju. Tā vietā strauji ir attīstītas uz iekšzemes patēriņu balstītas nozares, kas sekmē izaugsmes rādītāju pieaugumu tikai īstermiņā!
Saglabājoties pašreizējām tendencēm, šī gada kopējo IKP pieaugumu prognozējam aptuveni 11% līmenī, un galveno ieguldījumu izaugsmes tempa sasniegšanā sniegs pakalpojumu nozares. Nākamajā gadā preču sektora devums kopējā ekonomikas izaugsmē varētu nedaudz pieaugt, bet pakalpojumu sektora devums - mazināties. Kopējo IKP izaugsmi nākamajam gadam līdz ar to prognozējam aptuveni 9% apmērā.
Runājot par valsts ārējā sektora attīstību, iepriekš jau pieminēju apstākli, ka noturīgi augstais inflācijas līmenis, pastāvot fiksētam valūtas kursam, negatīvi ietekmē Latvijas eksportētāju spēju konkurēt pasaules tirgos. Maksājumu bilances dati šobrīd apstiprina šo pieņēmumu. Saskaņā ar operatīvo informāciju šī gada pirmajos astoņos mēnešos Latvijas preču eksporta apjoms pieauga divas reizes lēnāk nekā importa apjoms - attiecīgi 14% un 30%. Pasliktinoties preču tirdzniecības bilancei, arī tekošā konta deficīts šī gada otrajā ceturksnī sasniedza otru zemāko atzīmi kopš deviņdesmito gadu sākuma - 17.9% no IKP. Saskaņā ar mūsu prognozēm, arī šo gadu kopumā Latvija varētu beigt ar tekošā konta deficītu, kas varētu pārsniegt šo rādītāju.
Ja ir šāds tekošā konta deficīts, tad izšķirīga loma valsts turpmāko attīstības perspektīvu noteikšanā var būt tam, kāda ir ārvalstu investoru uzticība Latvijas turpmākajai spējai saglabāt makroekonomisko stabilitāti. Vēlreiz aicinām valdību veidot, kā minimums, sabalansētu 2007. gada budžetu, bet vislabāk tajā iebūvēt kaut nelielu pārpalikumu, kas reizē kalpotu par jau pieminētās investoru uzticības rezervi. Tādējādi Latvija apliecinātu atbildīgu pieeju finanšu un makroekonomiskajā politikā.
Apkopojot iepriekš minēto, jāsecina, ka valstī turpinās strauja ekonomiskā attīstība, taču tās galvenais balsts joprojām ir nozares, kuras ir vērstas uz iekšzemes pieprasījumu. Ar laiku šādas, uz iekšzemes patēriņu vērstas, attīstības potenciāls sāk mazināties augošās iekšējās un ārējās nesabalansētības dēļ. Šobrīd Latvijas tautsaimniecības attīstība nonākusi šādā pieaugošas nestabilitātes fāzē. Par to liecina gan noturīgi augstais inflācijas līmenis, gan importa pārsvars pār eksportu - tekošā konta deficīta līmenis. Ja šie makroekonomiskie riski netiks savlaicīgi mazināti, tie var novest pie attīstības tempa ievērojamas bremzēšanās.
Galvenais secinājums, kas izriet no mūsu analīzes: pašreizējās naudas tirgus procentu likmes atrodas zem līmeņa, kas būtu nepieciešams makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai. Pie eiro fiksētais lata kurss līdz šim ir būtiski bremzējis procentu likmju kāpumu. Taču Eiropas Centrālā banka vairākkārt cēlusi procentu likmes, kas ļauj izmantot šo instrumentu arī Latvijā. Tāpēc, lai mazinātu ar tautsaimniecības turpmāko attīstību saistītos riskus un sekmētu makroekonomisko stabilizāciju valstī, Latvijas Bankas padome šodien nolēma paaugstināt Latvijas Bankas noteikto refinansēšanas likmi no 4.5% uz 5%. Arī Latvijas Bankas noteiktās lombarda likmes tiek paaugstinātas par 0.5 procenta punktiem. Lēmums stājas spēkā ar šī gada 17. novembri.