Latvijas Bankas prezidenta
Ilmāra Rimšēviča
preses konference
2007. gada 11. janvāris
Godājamie žurnālisti!
Latvijas Bankas padome šodien kārtējā sēdē apsprieda jaunākās Latvijas tautsaimniecības attīstības tendences un lēma par turpmāko monetāro politiku valstī. Galvenie secinājumi ir šādi.
Inflācijas attīstība pagājušā gada otrajā pusē apliecina iepriekš prognozēto, proti, tās mazināšanās rudens mēnešos ir izrādījusies īslaicīga. Gada pēdējos mēnešos cenu kāpums atkal kļuva straujāks, un šai ziņā Latvija, iespējams, atkārtoti būs priekšā pārējām Eiropas Savienības valstīm: gada inflācija decembrī bija 6.8%. Arī rādītājs, ko ņem vērā, nosakot valsts atbilstību Māstrihtas kritērijiem - gada vidējā inflācija - Latvijā pērn ir pārliecinoši augstākais Eiropas Savienībā - 6.5%. Šajā ziņā Latvija ir vienā līmenī tikai ar jaunajām dalībvalstīm Bulgāriju un Rumāniju. Tā kā ārējo faktoru ietekme ilgākā laika posmā visām ES valstīm ir apmēram līdzīga, tad šādu, ilglaicīgu, inflācijas līmeņa atšķirību iemesls meklējams Latvijas tautsaimniecības norisēs. Nākas secināt, ka augstā inflācija Latvijā šobrīd ir iekšējo faktoru - galvenokārt valstī pastāvošā augstā iekšzemes pieprasījuma - izraisīta.
Ekonomika joprojām aug rekordaugstā tempā, ko apliecina arī pagājušā gada trešā ceturkšņa iekšzemes kopprodukta pieaugums (trešajā ceturksnī 11.8%), kas pārsniedza prognozes. Tomēr kopprodukta struktūras analīze liecina, ka saglabājas nelabvēlīga tendence: ekonomikas izaugsmes tempu nodrošināšanā lielāko īpatsvaru sniedz nozares, kas galvenokārt vērstas uz iekšzemes pieprasījuma apmierināšanu. Tā ir tirdzniecība, operācijas ar nekustamo īpašumu, finanses un būvniecība. Šo sektoru attīstība pati par sevi nespēj nodrošināt ilgtspējīgu un noturīgu ekonomisko izaugsmi valstī, ko jau vairākkārt esam atzīmējuši iepriekš. Šī tendence kļūst uzskatāmāka ik ceturksni, ik mēnesi: inflācijas līmenis ir noturīgi augsts, ārējā nesabalansētība pieaug - tekošā konta deficīta līmenis pagājušā gada 3. ceturksnī sasniedza jaunus rekordus, arī valsts kopējā ārējā parāda līmenis strauji aug. Nemainoties ekonomiskajai struktūrai - no iekšzemes patēriņa apmierināšanas dominēšanas uz ārējā pieprasījuma apkalpošanu -, Latvijā jau nākamo periodu laikā varam piedzīvot būtisku ekonomiskās izaugsmes tempa mazināšanos.
Turpmākajā ekonomiskajā izaugsmē izceļami šādi faktori. Pirmkārt, situācijas attīstība valsts ārējā sektorā, galvenokārt eksporta nozarēs. Otrkārt, iekšzemes pieprasījuma dinamika. Saskaņā ar pašreizējā attīstības bāzes scenārija pieņēmumiem, valstī saglabājoties salīdzinoši augstam inflācijas līmenim, turpinās pieaugt lata reālais kurss. Tā rezultātā tiktu bremzēts valsts eksporta pieaugums, un, mazinoties aktivitātes kāpumam valsts ārējā sektorā, lēnāks kļūtu arī iekšzemes pieprasījuma kāpums. Kopējās ekonomiskās aktivitātes pieauguma temps tādējādi šogad būtu zemāks. Tas pakāpeniski tuvinātos ilgtermiņā uzturamajam līmenim. Ar laiku tas veicinātu arī ārējās nesabalansētības mazināšanos, proti, eksporta un importa līdzsvarošanos. Taču, lai notiktu šāda stabilizēšanās, ir jāīstenojas vairākiem nosacījumiem.
Pirmkārt, darba samaksas pieaugumam ir jāatbilst kopējā darba ražīguma jeb produktivitātes kāpumam. Latvijā nepieciešamais algu kāpums tad neradītu papildu pieprasījuma spiedienu, kas sekmē jau tā straujo importa kāpumu un neļauj mazināties inflācijai valstī. Pašreizējā analīze liecina, ka 2006. gadā darba samaksas pieaugums bijis straujš - virs 20%, bet darba ražīguma pieaugums krietni atpaliek. Pērn gada gaitā ražīguma kāpums samazinājies līdz 4% 3. ceturksnī. Tas ir apmēram divas reizes zemāks rādītājs nekā pirms gada - 2005. gada 3. ceturksnī produktivitāte pieauga par 10%. Ko tas nozīmē? Starpība starp darba samaksu un darba ražīgumu arvien palielinās, un vienības darbaspēka izmaksu kāpums - gan nominālais, gan reālais - pagājušā gada trešajā ceturksnī bija augstākais kopš 2002. gada, kad šādu rādītāju sāka aprēķināt. Pastāvot šādai nelabvēlīgai attīstības tendencei, saglabājas augstu inflāciju uzturoša vide. Turklāt augošās ražošanas izmaksas mazina Latvijas ražotāju konkurētspēju.
Lai ekonomikas pieaugums tuvinātos ilgtermiņā uzturamam līmenim, svarīgs nosacījums ir kreditēšanas tempa pazemināšanās. Šobrīd kreditēšana joprojām attīstās ļoti strauji, rezidentiem izsniegto kredītu atlikumu pieaugumam pagājušā gada beigās stabili turoties pie 60% atzīmes. Tomēr lielākais pieaugums joprojām novērojams hipotekārajā kreditēšanā, kur izaugsmes temps ir tuvs 90%. Tomēr ir pamats uzskatīt, ka šogad kreditēšanas tempi pakāpeniski mazināsies. Pēc izsniegto kredītu pret iekšzemes kopproduktu līmeņa Latvija jau šobrīd ir apsteigusi gandrīz visas jaunās Eiropas Savienības dalībvalstis un tuvojas atsevišķām eiro zonas valstīm - Grieķijai, Somijai, Itālijai. Strauji mazinās maksātspējīgais pieprasījums - pie pašreizējām nekustamā īpašuma cenām arvien mazāks mājsaimniecību skaits var atļauties izmantot hipotekāro kredītu nekustamā īpašuma iegādei pat pie vislabākajiem banku piedāvātajiem nosacījumiem. Tāpēc mēs sagaidām, ka šis gads kļūs iezīmīgs ar to, ka bankas aktīvāk uzsāks arī pārējo sektoru kreditēšanu - it sevišķi ražojošo un eksporta sfēru, tā samazinot sava kredītportfeļa atkarību no nekustamā īpašuma nozares attīstības.
Treškārt, svarīgs līdzsvarojošs faktors ir valdības īstenota atbildīga fiskālā politika. Saskaņā ar jaunāko pieejamo informāciju valdības budžeta deficīta līmenis gada beigās sasniedza 0.9% no iekšzemes kopprodukta. Tas ir ievērojami mazāk nekā budžetā plānotie 1.5% un, protams, apsveicami. Lai arī kopējais budžeta deficīts ir zemāks, tomēr neatbilstoši liels pašreizējam ekonomiskās attīstības ciklam un neveicina - vismaz signāla līmenī - inflācijas gaidu mazināšanos!
Tiktāl par faktoriem, kas noteiktu diezgan mierīgu, plūdenu ekonomiskās attīstības palēnināšanos, taču ārpus analīzes nedrīkst atstāt arī krasa izaugsmes krituma scenāriju. Tas ir: importa pieaugums saglabājas augsts, kreditēšanas aktivitāte nemazinās, tekošā konta deficīts turpina pieaugt, arī ārējais parāds turpina strauji pieaugt. Pie šādas attīstības ārvalstu investoru uzticība valstij zūd, kapitāla ieplūdes samazinās. Rezultātā pieaug problēmas eksporta sektorā. Ekonomikas izaugsmes temps krīt ievērojami un uz ilgu laiku. Šobrīd ekonomikas attīstības tempu rāmas samazināšanās varbūtība ir lielāka nekā nelabvēlīga scenārija īstenošanās, bet sāpīga kritiena varbūtība pieaugs ar katru dienu, ja nekas netiks darīts makroekonomiskās stabilizācijas jomā.
Tāpēc ir apsveicama mērķtiecīgā valdības rīcība, ķeroties pie pretinflācijas pasākumu plāna izstrādes. Ļoti labi, ka izveidota darba grupa, lai līdz martam izstrādātu rīcības programmu, - šobrīd ir beidzamais brīdis to darīt. Bez ekonomiskās politikas veidotāju plašas un saskaņotas rīcības būtiska inflācijas mazināšanās tuvākajā laikā ir maz ticama. Tā arī nedrīkstētu kļūt par vingrinājumu faktu apkopošanā, vien fiksējot nākamos nodokļu harmonizācijas soļus vai administratīvi regulējamo tarifu kāpumu, ko pavadītu amatpersonu paziņojumi, ka te diez vai kas izdosies. Tā kā Finanšu ministrija nosaukusi 2010.-2012. gadu kā iespējamo eiro ieviešanas periodu, darba grupas izstrādātajam dokumentam jādod atbilde, kad valsts varētu būt gatava izpildīt eiro ieviešanas kritērijus un inflācija būs zem 3%. Ļoti ceru, ka janvārī sāktā darba rezultāts nebūs paziņojums - neko nevaram darīt. Tas nozīmētu neizmantot unikālu iespēju un turpināt vairot inflācijas gaidas, kas saskaņā ar socioloģiskiem mērījumiem ir ievērojami pieaugušas jau 2006. gada laikā.
Nobeigumā jāsecina, ka valstī turpinās strauja ekonomiskā attīstība, taču tā nes sev līdzi augošu nesabalansētību, par ko liecina augstā un noturīgā inflācija, lielais tekošā konta deficīts un straujais ārējā parāda pieaugums. Pašreizējo izaugsmi galvenokārt uztur sektori, kas ir vērsti uz iekšzemes pieprasījumu un vieni nav spējīgi nodrošināt ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību. Saskaņā ar mūsu pieņēmumiem turpmāk valstī gaidāma izaugsmes tempa un secīgi makroekonomiskās nesabalansētības mazināšanās. Tam nepieciešami priekšnosacījumi ir: darba samaksas un produktivitātes kāpuma izlīdzināšanās, kreditēšanas tempu mazināšanās, uzsvara pārlikšana no iekšzemes patēriņa uz ražojošo un eksportējošo jomu kreditēšanu, kā arī stingrāka par plānoto fiskālā politika. Pretējā gadījumā ievērojami paaugstinās risks, ka vienmērīgas tautsaimniecības bremzēšanās vietā valsts var piedzīvot pārkaršanas izsauktu stagnāciju - ilgstoši zemu ekonomikas izaugsmi.
Ņemot vērā pirms diviem mēnešiem veikto refinansēšanas likmes paaugstināšanu, Latvijas Bankas padome šodien nolēma Latvijas Bankas noteiktās likmes, kā arī komercbankām piemērojamo obligāto rezervju normu nemainīt.