Publicēts: 01.01.2013.

repse.gif (19983 bytes)

Pirms 5 gadiem - 1992. gada 7. maijā - Latvijā apgrozībā tika laists Latvijas rublis. Bija paredzēts, ka Latvijas rublis kalpos kā pagaidu maksāšanas līdzeklis, līdz būs sagatavota nacionālā valūta - lats.

Interesanti, ka šāda loma Latvijas rublim tika piešķirta ne jau pirmo reizi. 1919. gadā - tāpat kā 73 gadus vēlāk - pāreja uz Latvijas rubli iezīmēja Latvijas naudas sistēmas tapšanas sākumu. Par to, kā tika veidota Latvijas naudas sistēma pēc neatkarības atgūšanas, un par Latvijas rubļa nozīmi šajā procesā stāsta Latvijas Bankas prezidents Einars Repše.


Kāpēc 1992. gadā Latvijā bija nepieciešama naudas reforma?

Latvija tikko kā bija atguvusi savu valstiskumu, un neatkarīgai valstij bija nepieciešama sava nauda. Iespēja, ka ar naudas sistēmas starpniecību cita valsts mūs var ietekmēt, nebija pieņemama un savietojama ar Latvijas neatkarību. Bez tam jāapzinās, ka Latvijā tolaik apgrozībā bija nevis draudzīgas valsts stabila valūta, bet mūsu bijušās okupētājvalsts nauda. Turklāt Krievijas rubļa nestabilitāte tajā laikā neatbilda mūsu ekonomiskajām interesēm.

Kāpēc tika pieņemts lēmums izlaist pagaidu naudu un nevis uzreiz pāriet uz nacionālo valūtu, kā tas, piemēram, tika izdarīts Igaunijā?

Latu naudas zīmes tolaik vēl nebija nodrukātas. Bija pilnīgi skaidrs, ka līdz reāli lietojamai, kvalitatīvi iespiestai naudai paies vismaz gads vai pusotrs. Apstākļi mūs spieda rīkoties ātrāk, un tāpēc bija nepieciešams pagaidu risinājums. Šādu risinājumu atradām Latvijas rubļa veidā, kas tika salīdzinoši ātri sagatavots un iespiests tepat Latvijā. Protams, Latvijas rublis kā pagaidu nauda pilnībā neatbilda ne kvalitātes, ne drošības prasībām. Taču jāapzinās, ka mēs izmantojām tos materiālus un līdzekļus, kas reāli bija mūsu rīcībā, lai sasniegtu savus mērķus. Mērķi bija skaidri: nodrošināt Latvijas naudas sistēmas normālu funkcionēšanu, tās tālāku atdalīšanos no Krievijas naudas sistēmas, kā arī panākt naudas stabilizāciju.

Vai viens no iemesliem, kas steidzināja šo procesu, bija skaidrās naudas trūkums Latvijā?

Jā. Laimīgā kārtā mēs to savlaicīgi prognozējām. Krievija tolaik pati izbaudīja skaidrās naudas trūkumu un nekādā ziņā nebija ieinteresēta apgādāt ar skaidro naudu savas bijušās okupētās teritorijas. Tādēļ mēs nevarējām paļauties, ka kāds cits spēs nodrošināt Latviju ar normālai apritei tik ļoti nepieciešamo skaidro naudu. Turklāt bija zināms, ka lats vēl nebūs gatavs. Tika pieņemts lēmums steidzami un slepeni uzsākt Latvijas rubļa sagatavošanu. Vēlāk - 1992. gada pavasarī - mēs bijām ļoti laimīgi, ka esam to paveikuši, jo skaidrās naudas "bads" tik tiešām iestājās. Mēs bijām tam gatavi.

Kā radās doma par Latvijas rubļa izlaišanu ?

1991. gada beigās valdības aprindās cirkulēja dīvainas idejas gan par t.s. balto naudu, gan par kredītkaršu un čeku grāmatiņu izlaišanu. Čeki tika piedāvāti kā naudas masveida aizstājēji. Kāds no tā laika valdībai tuvu stāvošiem cilvēkiem bija dzirdējis, ka Igaunijā lielā skaitā iespiežot čeku grāmatiņas, un nospriedis: ja tur tā dara, tad mums droši vien jādara tāpat. Gan jau Igaunijā būs izdomājuši, kāpēc. Tāda bija argumentācija. Laimīgā kārtā tika jautātas arī Latvijas Bankas domas. Mēs čeku grāmatiņu ideju pilnībā noraidījām kā tā brīža apstākļiem nepieņemamu un nereālu. Iedomājieties, ka, trūkstot skaidrai naudai algu izmaksām, darba vietās sāktu izsniegt čeku grāmatiņas! Kā cilvēki ar šo čeku grāmatiņu būtu devušies, piemēram, uz tirgu pirkt krējumu vai olas, un kas tur sāktos par haosu! Vispirms šos čekus neviens negribētu pieņemt, jo tie nav dodami tālāk. Čeki būtu jānes uz banku un summa jāieskaita kontā, taču pat šodien ne katram sīktirgotājam ir savs konts bankā. Un ko darīt ar norēķiniem starp divām fiziskām personām? Lielajos veikalos, kurus varbūt izdotos piespiest čekus pieņemt, sāktos haoss uzskaitē un klīringā. Tūlīt parādītos kontu pārtērēšanas problēma jeb, citiem vārdiem sakot, nesegti čeki u.tml.

Es labi atceros to valdības sēdi I. Godmaņa vadībā, kurā mēs ar A. Bergu-Bergmani nopietni kritizējām čeku ieviešanas priekšlikumu. Savukārt daži cilvēki valdībā bija ļoti "iedegušies" par šo ideju un pat sagatavojuši paraugus - turklāt ar visiem čeku atribūtiem, aizsardzības līnijām u.tml. Vispirms norādījām, ka čeku masveida ieviešanai apgrozībā ir vismaz divi galvenie trūkumi: grūti kontrolēt konta pārtēriņu un šos čekus neviens īsti negribēs pieņemt.

Vienu no problēmām - konta pārtēriņa problēmu - varētu atrisināt, ja izlaistu čekus pēc ceļojumu čeku parauga. Uz šāda čeka jau ir iespiesta tā vērtība. Tādā gadījumā varētu atrisināt konta pārtēriņa problēmu, bet bija skaidrs, ka arī šos čekus neviens negribēs pieņemt. Ko darīs, piemēram, sīktirgotājs ar viņam pasniegtu tikko "dzimušu" Latvijas izlaiduma ceļojumu čeku? Katras darba dienas beigās ies uz banku? Bez tam - kur ņemt sīknaudu, ko izdot pircējiem? Pārdevējs taču nevarētu izdot citus čekus. Tas bija pilnīgs strupceļš.

Taču tieši šajā sēdē radās ideja, ko Latvijas Banka piedāvāja apspriešanai: ja varam izlaist ceļojumu čekus, kas būtībā ir vienreiz lietojamas naudas zīmes, tad iesim uzreiz vienu solīti tālāk un izlaidīsim daudzkārt lietojamas naudas zīmes, un nesauksim tās vairs par čekiem, bet gan par naudu - Latvijas rubli! Valdības sēdē iestājās klusums. No vienas puses, tas bija tik vienkāršs un skaidrs, bet reizē tik neparasts un tāpēc tik grūti pieņemams priekšlikums.

Arī Latvijas pirmajā neatkarības periodā pirms lata ieviešanas apgrozībā bija Latvijas rublis.

Latvijas pirmskara naudas vēsturē tik tiešām ir bijuši šie divi posmi: Latvijas rublis un lats. Taču mēs noteikti neieteicām ieviest Latvijas rubli tikai tāpēc, lai kopētu pirmskara naudas reformu. Protams, tas, ka Latvijas pirmajā neatkarības periodā ir bijis šāds rublis, kalpoja kā labs arguments cīņai ar skeptiķiem - sak, vienreiz tas jau ir bijis!

Būtībā šī vienkāršā ideja toreiz tika uztverta ar ļoti lielām šaubām un aizdomām - arī no speciālistu puses. Taču nebija cita risinājuma, jo uz Krievijas skaidras naudas piegādēm mēs nevarējām paļauties. Protams, bija ļoti neierasti - gluži kā tramvaja biļetes pēkšņi sākt drukāt savu naudu. Bija jāpārkāpj zināmai psiholoģiskai barjerai. Taču to ir darījušas valstis pat kara apstākļos, ļoti sarežģītos laikos - tas nebija nekas neizdarāms.

Toreizējais valdības vadītājs I. Godmanis šajā viedoklī ieklausījās un faktiski jau sēdes beigās pieņēma Latvijas Bankas priekšlikumu, un norīkoja ministrus, kas bija atbildīgi par naudas zīmju iespiešanas tehnisko sagatavošanu. Tālākie darbi tika veikti ļoti operatīvi. Rūpniecības ministrijas pārstāvis pat Ziemassvētku laikā aizbrauca uz Somiju un mēģināja panākt, lai Somijas papīrfabrika, kura bija izvēlēta speciāla ūdenszīmju papīra piegādei, pārtrauc brīvdienas un bez kavēšanās sāk darbu pie mūsu pasūtījuma. Bez valdības vadītāja ļoti enerģiskās iejaukšanās Latvijas rubļa iespiešana tiktu nepiedodami novilcināta, un tas varētu atstāt katastrofālas sekas.

Vēl jāpasaka, kādēļ šī valdības sēde toreiz tika sasaukta. Klīda baumas, ka Krievija kuru katru mirkli īstenos naudas reformu. Valdības rīcībā bija it kā slepenas šīs naudas reformas projektu kopijas. Tā kā jau bijām pieredzējuši pārsteigumus ar 50 un 100 rubļu naudas zīmju nomaiņu, tad pret šādām ziņām izturējāmies ļoti uzmanīgi.

Ja Krievijā tolaik tiktu īstenota naudas reforma, tai, protams, vairs nerūpētu neatkarību deklarējušās kaimiņvalstis. Mēs, iespējams, tiktu atstāti likteņa varā. Ja Latvijā turpinātu izmantot Krievijas rubli, tad šeit koncentrētos visi neapmainītās un Krievijā nederīgās naudas pārpalikumi. Tas nozīmētu tūlītēju un pilnīgu naudas sistēmas un, iespējams, arī valsts sagrāvi. Skaidrs, ka bijām ļoti nobažījušies.

Kā notika naudas reformas īstenošanas tehniskais process?

Tehniskajās norisēs bija iesaistīta Rūpniecības ministrija un Rīgas Paraugtipogrāfija. Bija pilnīgi skaidrs, ka galvenais Latvijas rubļa aizsardzības elements būs papīrs, tādēļ saskaņā ar Latvijas Bankas ieteikumu šim papīram bija jābūt tādam, kas nav šeit, Latvijā, nopērkams, turklāt ar ūdenszīmēm. Tika pieņemts lēmums papīru importēt no Somijas. Iespiešanu sekmīgi veica Rīgas Paraugtipogrāfija.

Kāda nozīme bija Naudas reformas komitejai, un kā tā tika veidota?

Naudas reformas komiteja bija Latvijas Republikas Augstākās padomes Ekonomikas komisijas priekšsēdētāja O. Kehra iecere, noskatīta pēc Igaunijas parauga. O. Kehris šo ideju savlaicīgi īstenoja, un Augstākā padome pieņēma "Likumu par Latvijas Republikas Naudas reformas komiteju". Galvenā doma bija nodalīt naudas reformas procesu no iespējamām politiskām kaislībām un ietekmēm. Naudas reforma ir izdarāma ātri, saskaņoti un pārdomāti. Ņemot vērā tā laika diezgan dažādos uzskatus par to, kādai ir jābūt naudai un tās stabilitātei un vai mums ir jācīnās pret inflāciju, vai nē, būtu nepareizi, ja naudas reformas koncepciju sāktu ilgstoši apspriest un koriģēt toreizējās Augstākās padomes komisijās vai pat atklātās sēdēs. Lai atceramies kaut vai prominentu tā laika ekonomistu izteikumus! Tāpēc Naudas reformas komiteja, kurā bija trīs atbildīgas personas - Ministru padomes vadītājs, Latvijas Bankas vadītājs un Augstākās padomes Ekonomikas komisijas vadītājs - bija pilnīgi nepieciešama un godam veica savu uzdevumu. Visus Naudas reformas komitejas lēmumus sēdēm sagatavoja Latvijas Banka, un tie tika pieņemti gandrīz bez grozījumiem. Rezultātā bija iespējams naudas reformu izdarīt saskaņoti, precīzi un pārdomāti. Naudas reformas laikā līdz minimumam tika samazināta cilvēku stāvēšana rindās, nenotika krasa cenu pāreja vai preču sadārdzināšanās, arī citādi normāls dzīves ritms praktiski netika traucēts.

Kā notika pāreja uz kontrolētu monetāro politiku? Kā Latvijas Banka noteica apgrozībā laižamās naudas daudzumu?

Faktiski jau pašā sākumā mēs sākām reformēt un ieviest modernāku naudas un norēķinu sistēmu. Padomju laikā bija liela atšķirība starp skaidru un bezskaidru naudu. Bezskaidrā nauda bija krietni mazvērtīgāka, tā lielā mērā bija tikai uzņēmumu savstarpējā apritē, un to nevarēja vienkārši pārvērst skaidrā naudā. Tas, ko padomju sistēma sauca par naudas emisiju, drīzāk bija atļauja izņemt līdzekļus skaidrā naudā. Faktiski pastāvēja vairāki rubļa veidi - valūtas rubļi, pārskaitījuma rubļi, skaidrās naudas rubļi u.tml., kas bija ļoti dažādi un savstarpēji nekonvertējami. Protams, ka šī sistēma nebija derīga tirgus apstākļiem.

Latvijas Banka galveno uzmanību sāka pievērst kredītemisijas jeb bezskaidras naudas emisijas kontrolei, kā mēs to darām arī šodien. Pakāpeniski tika atcelti ierobežojumi skaidras naudas izņemšanai. Protams, sākotnēji, kamēr kā maksāšanas līdzekli pieņēma arī Krievijas rubli, nebija iespējams kontrolēt, kādā apjomā Krievijas rubļi tika ievesti pāri robežai. Līdz Latvijas un Krievijas naudas sistēmu atdalīšanai 1992. gada 20. jūlijā Latvijas Bankai nebija iespējams ietekmēt arī bezskaidras naudas plūsmu pāri robežai. Kārtību šajā jautājumā ieviesa Latvijas naudas nodalīšana no Krievijas rubļa un tā pasludināšana par ārvalstu valūtu. Tas bija otrais naudas reformas posms.

Kas attiecas uz skaidras naudas Latvijas rubļu emisiju, tad 1992. gadā Latvijas Banka iespieda un izlaida tik daudz Latvijas rubļu, cik bankas pieprasīja izmaksām. Protams, izmaksāt varēja tikai tad, ja kontā bija nauda. Atšķirība starp skaidro un pārskaitījumu naudu bija likvidēta.

Kā radās uzticība pārejas naudai?

Naudas reformas veiksmīgai norisei tik tiešām ļoti svarīga ir iedzīvotāju reakcija un uzticība jaunajai naudai. Uzticības nodrošināšana tika rūpīgi plānota. Svarīgi bija tas, ka algas, pensijas, pabalsti uzreiz tika izmaksāti tikai Latvijas rubļos. Rezultātā neviens tirgotājs nevarēja atļauties jauno naudu ignorēt vai nepieņemt. Bet, ja tirgotāji naudu pieņem, tad cilvēki tai uzticas!

Turklāt Latvijas Banka jau savlaicīgi bija izstrādājusi instrukcijas gan bankām, gan tirdzniecības iestādēm. Visi tika apgādāti ar nepieciešamo informāciju un instrukcijām par to, kā jauno naudu pieņemt un uzskaitīt. Katrs zināja, kas tam jādara.

Kā tika panākta Latvijas rubļa konvertējamība? Vai bija pareizi nodot valūtas maiņu privātuzņēmumiem?

Latvijas rubļa konvertējamība tika panākta drīz pēc tā ieviešanas. Būtībā Latvijas naudas konvertējamības priekšvēsture sākās ar Augstākās padomes pieņemto lēmumu par valūtas operāciju aizlieguma atcelšanu, tādējādi darot galu absurdajām padomju laika attiecībām. Ar šo lēmumu tika pasludināts, ka turpmāk nav nekāds noziegums turēt savā īpašumā ārzemju valūtu un brīvi to mainīt. Tā, kā to dara arī citur brīvajā pasaulē.

Nevienā attīstītā valstī valūtas maiņa vairs nav valsts monopols. Valūtas operāciju valsts monopols bija saglabājies tikai padomju režīmā, kā arī citos līdzīgos totalitāros režīmos un būtībā tika orientēts uz cilvēku apzagšanu. Naudas maiņas atbrīvošana bija viens no pirmajiem un progresīvākajiem soļiem valsts ekonomiskās dzīves atjaunošanas procesā. Tādējādi nauda kļuva konvertējama, tas nozīmē - brīvi pērkama un pārdodama neierobežotā daudzumā. Cits jautājums bija kursa stabilitāte. Taču arī to mēs drīzumā nodrošinājām. Laimīgā kārtā pat vēlāk neviens no reakcionāri domājošajiem ekonomistiem, kuru Latvijā nebija mazums, jo aizvadītie 50 gadi tomēr bija atstājuši savas ideoloģiskās "pēdas", nebija aizdomājies likumdošanas ceļā ieviest kādus valūtas maiņas ierobežojumus. Un tā mēs vēl šodien dzīvojam ar brīvi konvertējamu latu un pamatoti lepojamies, ka Latvijā ir viens no visbrīvākajiem valūtas režīmiem pasaulē. Pie mums nav ierobežojumu ne tekošā konta, ne kapitāla plūsmu konvertēšanai. Turklāt tādi nekad - kopš 1991. gada - nav pastāvējuši.

Kā tika nodrošināta Latvijas rubļa stabilitāte?

Tālākais uzdevums bija naudas stabilitātes nodrošināšana, un tā tika panākta ar naudas emisijas kontroli. Savukārt emisijas kontrole kļuva iespējama tikai pēc Latvijas rubļa atdalīšanas no Krievijas rubļa, kas notika 1992. gada 20. jūlijā. Alternatīva risinājuma nebija. Ja būtu saglabāta attiecība 1:1 un nenotiktu atdalīšanās no Krievijas rubļa, mēs būtu piedzīvojuši milzīgas problēmas un tiktu ievilkti inflācijas "bezdibenī" līdz ar Krieviju. Tas mūsu tautsaimniecībai būtu nesis daudz lielākus zaudējumus nekā ar naudas reformu saistītās grūtības.

Interesanti, ka, pārejot uz diferencētu kursu attiecībā pret Krievijas rubli, mēs saņēmām daudz vairāk pārmetumu no uzņēmējiem un dažiem ekonomistiem nekā mūsu igauņu kolēģi, kas izdarīja būtībā līdzīgu operāciju savā valstī, ieviešot Igaunijas kronu. Turklāt Igaunijā tas tika veikts daudz nežēlīgāk: tika apmainīts ierobežots daudzums vecās naudas, un pēc tam vairs Krievijas rubļus vispār nepieņēma. Latvijā naudas reforma tika izdarīta, domājot par iedzīvotājiem un ražotājiem. Naudu mainīja neierobežotā apjomā, un tika īstenota plūstoša pāreja ar diferencēto kursu, kas sākotnēji bija aptuveni 1:1 un tikai pamazām samazinājās.

Vai mēs varam teikt, ka cilvēki naudas reformas rezultātā neko nezaudēja?

Cilvēki zaudēja rubļa inflācijas rezultātā, kas pieauga, pirms Latvijas Banka to varēja pārņemt savā kontrolē. Jāapzinās, ka tikai pēc 1992. gada 20. jūlija, kad Latvijas rublis reāli atdalījās no Krievijas rubļa, naudas emisija nonāca Latvijas Bankas rokās. Jau 1993. gadā inflācija Latvijā nokritās līdz aptuveni 35% gadā. Reformas gaitā nauda netika konfiscēta. Tā tika brīvi apmainīta tādā apjomā, kādā cilvēki to vēlējās. Neviena naudas zīme netika pasludināta par nederīgu. Netika pateikts, ka, lūk, 1 000 rubļu var apmainīt, bet pārējais jāizmet. Viss tika godīgi apmainīts attiecībā 1:1. Diemžēl daudzu cilvēku ietaupījumus bija iznīcinājusi inflācija.

Plūstoši notika arī pāreja no Latvijas rubļa uz latu.

Tā bija tīri tehniska operācija. Visi, kas gribēja, Latvijas rubļus simtprocentīgi apmainīja pret latiem. Tajā laikā nenotika arī cenu paaugstināšanās. Mums bija svarīgi, lai, pārejot uz nomināla ziņā 200 reizes vērtīgāku naudu, nenotiktu nekādas cenu izmaiņas. Mazliet baidījāmies no cenu kāpuma, jo 200 un 1 ir ļoti atšķirīgi lielumi. Cenu lēcienus tomēr novērsām ar pārejas periodu, kad apgrozībā paralēli bija gan Latvijas rublis, gan lats. Tādējādi arī trešais naudas reformas posms uzskatāms par veiksmīgu. Cita lieta, ka tas varbūt bija brīdis, kad daudziem nācās apzināties, ka rubļu inflācijas rezultātā ietaupījumi ir stipri sarukuši.

Kāds ir Latvijas rubļa ieviešanas lielākais pluss un - ja ir - mīnuss?

Viena no priekšrocībām varētu būt tā, ka visu inflācijas apkarošanas smagumu "iznesa" Latvijas rublis. Būtībā lats kā baltā zirgā "iejāja" pilnīgi sagatavotā teritorijā.

Viens no naudas reformas trūkumiem: mums vajadzēja no Krievijas rubļa atdalīties mazliet ātrāk. Tad, kad to izdarījām - 1992. gada 20. jūlijā -, saņēmām ļoti daudz pārmetumu par diferencēto kursu un atdalīšanos no "visvarenā" rubļa. Taču vajadzēja vēl ātrāk - un Latvija būtu sekmīgāk izvairījusies no Krievijas rubļa inflācijas radītajiem zaudējumiem, jo tieši 1992. gads Krievijā iezīmējās ar lielu nekontrolētas emisijas lēcienu.

Kopumā naudas reformu Latvijā noteica apstākļi un mums pieejamie līdzekļi. Mēs nemēģinājām dzīvi pieskaņot abstraktām teorijām. Tieši otrādi, mēs mēģinājām mūsu naudu un politiku pieskaņot reālajai dzīvei un vajadzībām.


Intervēja Inese Pommere