Šis ir ļoti saspringts laiks. Priekšā ir 2018. gada budžeta izstrāde un apstiprināšana, kas lielā mērā arī noteiks, kā attīstīsimies nākamos gadus. Arvien biežāk izskan bažas par to, vai Latvijas tautsaimniecībai draud pārkaršana. Par visiem šiem jautājumiem esam nolēmuši šodien runāt.
Sākšu ar īsu pārskatu par eiro zonas tautsaimniecības tendencēm.
Šā gada 2. ceturksnī eiro zonas ekonomikas izaugsme turpināja augt un nostiprināties. Reālā IKP ceturkšņa kāpums ir 0.6% un gada – 2.2%.
Gada pirmajā pusē izaugsmi eiro zonā veicināja iekšzemes pieprasījuma pieaugums. Eiro zonas darba tirgus nosacījumu uzlabošanās paaugstina mājsaimniecību ienākumus un patēriņu, bet uzņēmēju un patērētāju pārliecības jeb konfidences kāpums ļauj cerēt arī uz turpmāku izaugsmi tuvākajā nākotnē. Turklāt ārējās vides uzlabošanās atspoguļosies tirdzniecības un eksporta kāpumā.
Eiro zonas inflācija saglabājās zem mērķa līmeņa, taču jaunākais "Eurostat" ātrais novērtējums uzrādīja, ka šī gada augustā eiro zonas inflācijas gada pieaugmuma temps ir pakāpies līdz 1.5%.
Vakar, 7. septembrī, Eirosistēma nāca klajā ar jaunākajām eiro zonas tautsaimniecības attīstības prognozēm. Tās liecina, ka šogad eiro zonas IKP augs par 2.2%, kas ir būtiski labāks rādītājs nekā prognozēts iepriekš (1.8%). Nākamo gadu IKP prognozes ir atstātas nemainīgas.
Saskaņā ar septembra prognozēm vidējā inflācijaeiro zonā šogad būs 1.5%, bet 2018. gadā – 1.2%. Šo tendenci galvenokārt noteiks globālais energoresursu cenu izmaiņu bāzes efekts. Aktuālās inflācijas prognozes nākamjiem diviem gadiem ir nedaudz samazinātas (par 0.1 procenta punktu) – galvenokārt eiro kursa nostiprināšanās ietekmē.
Runājot par monetārās politikas lēmumiem, vakardienas sanāksmē ECB Padome nolēma nemainīt eiro procentu likmes. Arī nākotnes perspektīvas norāde tika saglabāta nemainīga, uzsverot, ka pašreizējā stimulējošā monetārās politikas nostāja atbilst tautsaimniecības norisēm un ir nepieciešama, lai panāktu noturīgu progresu ceļā uz inflācijas mērķa sasniegšanu, kas ir tuvu, bet zem 2% vidējā termiņā. Galvenās eiro procentu likmes joprojām saglabājas rekordzemas, un līdz 1. janvārim tiks turpināta aktīvu iegādes programma ar apjomu 60 miljardi eiro mēnesī. Tālākie lēmumi lielākoties tiks pieņemti kārtējā ECB Padomes sēdē oktobra beigās.
Tālāk pievērsīšos Latvijas tautsaimniecībai.
Pēc ļoti vājās attīstības 2016. gadā šogad Latvijas tautsaimniecība aug strauji. Viens no galvenajiem faktoriem ir ārējo tirgu atkopšanās un no tā izrietošā apstrādes rūpniecības izaugsme.
Otrs svarīgs faktors bija aktivitātes pieaugums gan privātajās investīcijās, gan ES fondu apguvē. Pagājušajā gadā šī naudas ieplūde kavējās, un tas tika minēts kā galvenais izaugsmes kavēklis. Investīciju atkopšanās nodrošina ievērojamu pieaugumu būvniecībā un tādās saistītajās nozarēs kā ieguves rūpniecībā, būvmateriālu un metālizstrādājumu ražošanā.
Visbeidzot, IKP pieaugumu veicināja arī būtisks valsts pārvaldes izdevumu kāpums atalgojumam un preču un pakalpojumu iegādei.
Runājot par iekšzemes kopproduktu - ņemot vērā novēroto ievērojami straujāko izaugsmi 1. pusgadā, tālāku kāpumu būvniecības sektorā, bezdarba samazinājuma un algu pieauguma veicināto privātā patēriņa straujāku kāpumu, kā arī labvēlīgu situāciju ārējos tirgos, Latvijas Banka ir paaugstinājusi IKP prognozi. Saskaņā ar neizlīdzinātajiem datiem IKP 2017. gadā varētu augt par 4.2% (iepriekšējā prognoze – 3.3%). Savukārt 2018. gadā kāpums varētu būt 3.8% (iepriekšējā prognoze – 3.4%).
Inflācijas prognoze šim gadam paliek nemainīga – 2.9%. Kā jau bija gaidīts, iekšzemes pieprasījuma ietekme uz inflāciju pakāpeniski palielinās. Lai gan naftas cenas pieauga nedaudz virs 50 ASV dolāriem par barelu, to kompensēja ASV dolāra kursa pavājināšanās pret eiro.
Nākamgad inflācija varētu saglabāties šā gada līmenī, to prognozējam 2.8% līmenī.
Lai gan Latvijas tautsaimniecības izaugsme priecē, ir manāmas vairākas pazīmes, kas likušas ekonomistiem – un ne tikai ekonomistiem – sākt diskusiju, vai Latvijā šobrīd ir vērojami pārkaršanas riski. Un šajā sakarībā esmu atļāvies uzlikt tādu varbūt mazliet sarežģītāku situācijas atspoguļojumu – parādīt atšķirību starp situāciju 2004. gadā, tad piektajā, sestajā un sepītajā gadā, un kāda ir situācija šobrīd. Kā piedāvājuma – pieprasījuma līkne kustas atkarībā no ekonomiskās izaugsmes.
Tātad jautājums ir – vai tiešām Latvijas ekonomika ir pārkarsusi un atrodas uz krīzes sliekšņa? Atbilde ir – nē! Tomēr Latvijas ekonomika ir sākusi "uzkarst".
Situāciju tēlaini varētu salīdzināt ar augstu ķermeņa temperatūru. Tā ir pazīme, ka kaut kas nav kārtībā. Tāpēc nepieciešams noskaidrot, kādi faktori nosaka temperatūras kāpumu. Vai tā ir kāda nopietna saslimšana, un kādi ir nepieciešamie medikamenti? Proti, kāda tad ir diagnoze! Kas "karsē" tautsaimniecību?! Kredīti, investīcijas, eksports vai citi faktori?
Mūsuprāt, situācija radikāli atšķiras no "treknajos gados" piedzīvotā. Ir vairākas pazīmes, kas par to liecina:
- inflācija un pamatinflācija ir kontrolētā līmenī, proti, zem 3%;
- kreditēšanas izaugsme joprojām ir vāja – apmēram 2%;
- tekošā konta deficīts ir neliels;
- izaugsme svārstās tikai 4-5% līmenī pretstatā 10-12% pirmskrīzes periodā. Izaugsmes paātrināšanos nosaka tendences atsevišķās nozarēs. Lielā mērā tas saistās ar Eiropas Savienības fondu apgūšanu, ar tādu nozaru attīstību kā apstrādes rūpniecība, enerģētika un pēdējā laikā arī būvniecība.
Tomēr vairākas pazīmes liecina par ļoti nopietnām problēmām, kas var būtiski ietekmēt Latvijas tautsaimniecības izaugsmes potenciālu nākotnē. Varam iestigt ilgstošā lēnas izaugsmes periodā, kā rezultātā zaudēsim jebkādas cerības pārskatāmā nākotnē sasniegt ilgi loloto sapni par sabiedrības labklājību un iegūt papildu naudu mums visiem tiks svarīgajām nozarēm kā izglītība un medicīna.
Turpinot tēlaino salīdzinājumu ar augstu temperatūru – pat ja esam noskaidrojuši, ka šī nav mirstama kaite, kā bija 2009. gadāja neņemsim vērā šo diagnozi, varam iedzīvoties sekās uz visu atlikušo mūžu.
Galvenie uzkaršanas iemesli atšķirībā no 2005. – 2007. gada, kad ārējā finansējuma palielināšanās rezultātā visu laiku auga pieprasījums, kā rezultātā cenas gāja uz augšu. Šobrīd nevis pieaug pieprasījums, bet samazinās piedāvājums. Mūsuprāt tas ir saistīts tieši ar piedāvājuma samazinājumu darba tirgū, proti:
- nodarbinātība ir vēsturiski augstākajā līmenī;
- bezdarbs sarucis zem dabiskā līmeņa;
- uzņēmumi arvien vairāk sūdzas par darbaspēka trūkumu;
- iznākumā vērojams straujš algu kāpums, ko vēl pastiprinās nākamajā gadā ieplānotā minimālās algas celšana;
- produktivitāte, ražīgums netiek līdzi atalgojuma kāpumam.Rezultāts ir, es teiktu, konkurētspējas zaudēšanas plaisa, līdzīgi kā tā atvērās 2005. – 2007. gadā, un ilgstošu laiku Latvijā algu izaugsme saglabājās straujāka nekā darba ražīgums. Līdzīga situācija veidojas tagad (faktiski tā ir iezīmējusies jau 2015. – 2016. gadā). Cerības, ka algas varētu augt samērīgāk ar ražīgumunepiepildās;
- vienā vārdā sakot – Latvijas tautsaimniecība, Latvijas uzņēmēji pašlaik zaudē savu konkurētspēju!
Varu tikai piekrist tiem ekonomistiem, kuri saka, ka kopš krīzes laika tā arī neesam spējuši īstenot strukturālās reformas, kas ir kritiski nepieciešamas Latvijas tautsaimniecības konkurētspējas un izaugsmes potenciāla stiprināšanai. Tādējādi esam nonākuši situācijā, kad par pārkaršanas pazīmēm jārunā jau pie 4% izaugsmes.
Mūsu vērtējums liecina, ka 2005.-2007. gadā piedzīvojām pārkaršanu, kas bija saistīta ar iestāšanos ES un būtisku finanšu līdzekļu ieplūšanu valstī, kā rezultātā notika sprādzienveida pieprasījuma pieaugums. Tagad krīzes sekas ir pārvarētas, bet pamazām parādās pārkaršanas pazīmes, kas saistītas ar piedāvājuma puses faktoriem. Uzņēmējiem trūkst pieejama darbaspēka, viņi ir spiesti samazināt savu rentabilitāti un tas nozīmē, ka nākotnē samazināsies arī investīciju apjoms. Taču ilgi tā turpināties nevar, jo vājinās konkurētspēja. Tas var būtiski iedragāt Latvijas uzņēmēju iespējas sekmīgi strādāt eksporta tirgos un samazināt izaugsmi. Ir iespējams, ka viņiem nākas pārskatīt ražošanu – slēgt to Latvijā ciet un pārcelt uz vietām ar lētāku un pieejamāku darba spēku. Vienlaikus valsts sektorā ik dienas tiek atvērtas jaunas darba vietas.
Ko darīt?
Četras lietas. Pirmkārt, protams, mums ir nepieciešams īstenot iesāktās strukturālās reformas, kas nodrošinātu efektīvāku esošā cilvēkkapitāla izmantošanu – gan veselības, gan izglītības nozarē; otrkārt, būtu jārūpējas, lai ilgstošie bezdarbnieki atgrieztos darba tirgū; treškārt, būtu jāpārskata nodarbināto skaits valsts pārvaldē, sabiedriskajā sektorā kopumā; un, ceturtkārt, noteikti jāīsteno konservatīva budžeta politika.
Tad par visu pēc kārtas.
Atkal atgriezīšos pie tēlainā salīdzinājuma ar augstu ķermeņa temperatūru. Kad dzirdam klepu, ir būtiski uzreiz saprast, kāda ir slimība. Vai, kā tautas valodā saka, saaukstēšanās, vai plaušu karsonis ar eventuāli letālām sekām, vai, piemēram, pāriet neārstējamas hroniskas astmas stadijā? Ārstēšanas metodes atšķiras. Tāpat ar pārkaršanu – tā šobrīd nav saistīta ar pieprasījuma puses faktoriem, un tāpēc nekādā gadījumā nevajadzētu bremzēt kreditēšanas izaugsmi, bet mums ir jādomā tieši par situāciju darba tirgū. Tāpēc es teicu, ka ir svarīgi atgriezt darba tirgū pēc iespējas vairāk cilvēku, kuri šobrīd to ir pametuši, nonākuši ilgstoša bezdarbnieka statusā. Aug arī slimības lapu skaits.
Ņemot vērā situāciju darbaspēka tirgū, Latvija nevar atļauties ekspansīvu fiskālo politiku. Kad tautsaimniecības izaugsme ir tik strauja, jāīsteno fiskālā politika – ja ne ar budžeta pārpalikumu, tad tai vismaz būtu jābūt sabalansētai!
Jāatceras, ka Eiropas fondi nav mūžīgi, jau pēc pāris gadiem kārtējais plānošanas periods beigsies. Būtu jāplāno skaidri, kas notiks, kad šīs naudas vairs nebūs.
Tāpat satraukumu rada valdības iecere atteikties no fiskālā nodrošinājuma rezerves veidošanas 2019. gadā.
Tāpēc, domājot par Latvijas tautsaimniecības attīstību nākotnē, esam nākuši klajā ar vairākām strukturālo reformu iniciatīvām veselības aprūpes un izglītības jomās. Pagājušogad mēs iesākām diskusiju par reformām izglītībā. Mūsu doma ir to turpināt, tā kā aicinām klātesošos 27. septembrī uz Nacionālo bibliotēku, kur turpināsim diskutēt kopā ar izglītības speciālistiem, pašvaldību cilvēkiem, politikas veidotājiem – kā uzlabot Latvijas izglītības sistēmu, nodrošināt Latvijai gudrus un talantīgus prātus!