Latvijas Bankas prezidenta 
Ilmāra Rimšēviča
preses konference

2007. gada 15. marts

Godājamie žurnālisti!

Latvijas Bankas padome šodien kārtējā sēdē apsprieda jaunākos valsts makroekonomiskās attīstības indikatorus un lēma par turpmāko monetārās politikas virzību nākamajiem diviem mēnešiem. Galvenie secinājumi šodienas sēdē bija šādi.

Pirmkārt, runājot par inflācijas datiem. Gada inflācijas kāpums februārī par 7.3%, salīdzinot ar pagājušajā gada februāra 6.9% – lai arī sagaidāms, tomēr bija mazāks par prognozēto. To būtiski ietekmēja jau iepriekš pielemto administratīvi regulējamo cenu kāpums, tai skaitā sabiedriskajā transportā.

Ja līdz pagājušā gada rudens mēnešiem gan preču, gan pakalpojumu cenas pieauga salīdzinoši vienmērīgi, tad kopš 2006.gada septembra pakalpojumu cenu kāpums pastāvīgi ir augstāks nekā preču cenu kāpums. Šī gada februārī šī atšķirība kļuva jau sevišķi ievērojama – ja preču cenu gada kāpums veidoja 6%, tad pakalpojumu cenas gada laikā ir pieaugušas gandrīz divtik – proti, par 10.9%. Tas liecina, ka arvien mazāku lomu šī brīža augstajā inflācijā spēlē kādi ārēji faktori, kas ietekmē visas jomas vairāk vai mazāk vienmērīgi. Toties arvien pieaugoša nozīme ir pārāk straujā tempā augošajam iekšzemes pieprasījumam, kam netiek līdzi piedāvājums. Tā rezultātā cenu kāpums ir ne tikai noturīgs, bet uzrāda augšupejošu tendenci. Turklāt, ja inflācijas kāpumu, kas radies dažādu ārēju faktoru ietekmē, apturēt ir sarežģīti, tad cenu kāpumu, ko sekmē iekšēja pieprasījuma spiediens, var bremzēt noteikta ekonomiskās politikas veidotāju rīcība!

Arī dati par iekšzemes kopprodukta izmaiņām aizvadītajā gadā mums liek būt bažīgiem. Gan augsto izaugsmes tempu dēļ, kas nav noturami ilgtermiņā, gan – arī galvenokārt – nelabvēlīgās izaugsmes struktūras dēļ, kā esam vairākkārt teikuši. Ja izaugsmes tempu ap 12% gadā Latvijā radītu galvenokārt rūpnieciskā ražošana un eksporta kāpinājums, iespējas ilgstoši saglabāt sasniegtos izaugsmes tempus būtu samērā labvēlīgs. Taču šobrīd statistikas dati skaidri apliecina, ka ekonomikas izaugsmi nodrošina un uztur nozares, kas vērstas galvenokārt uz iekšzemes pieprasījuma apkalpošanu. To turpmākās attīstības perspektīvas lielā mērā ir atkarīgas no Latvijas iedzīvotāju vēlmes un spējām turpināt būtiski palielināt savu parādsaistību līmeni. Tā, piemēram, gan aizvadītā gada pēdējā ceturksnī, gan gadā kopumā tādās nozarēs kā operācijas ar nekustamo īpašumu un citi komercpakalpojumi, finanšu starpniecība un tirdzniecība izaugsmes tempi ir bijuši straujāki nekā ekonomikas izaugsmes tempi kopumā. Tikmēr apmēram divas reizes lēnāka par kopējiem ekonomikas izaugsmes tempiem bijusi izaugsme apstrādes rūpniecības sektorā.

Arī maksājumu bilances datu analīze liecina, ka šobrīd Latvijas tautsaimniecībā ārvalstu valūta vairāk tiek tērēta, nekā nopelnīta. Ja kopējie preču eksporta pieauguma tempi aizvadītajā gadā sasniedza aptuveni 13%, tad imports pieauga vairāk nekā divas reizes straujāk - proti, par gandrīz 29%. Rezultātā, saskaņā ar operatīvo informāciju, tekošā konta deficīts aizvadītajā gadā ir sasniedzis rekordaugstu līmeni – aptuveni 21% no IKP. Šī starpība tiek segta uz ārvalstu naudas ieplūdes rēķina, un būtiska daļa no šīm naudas plūsmām ir saistības radoša, tas nozīmē – palielina mūsu ārējo parādu.

Runājot par finanšu plūsmu attīstību banku sektorā, jāsecina, ka aizvadītajā gadā no rezidentiem pieņemto depozītu apjoms Latvijas bankās pieauga par aptuveni 40%, tad izsniegto kredītu apjoms pieauga par gandrīz 57%. Rezultātā šobrīd banku izsniegto kredītu apjoms vairāk kā divas reizes pārsniedz pieņemto depozītu apjomu, un kā sekas tam ir kopējā mājsaimniecību parāda dubultošanās pēdējo divu gadu laikā – no 20% pret IKP 2004.gada beigās līdz aptuveni 40% no IKP 2006. gada beigās.

Apkopojot iepriekšminēto, jāsecina, ka visi galvenie makroekonomiskās darbības rādītāji liecina, ka valsts pēdējo ceturkšņu laikā turpinājusi virzīšanos ceļu pārkaršanas virzienā. Iekšzemes kopprodukts pērn bijis rekordaugsts. Šo pieaugumu tomēr nenodrošina ražojošās un uz eksportu vērstās nozares, bet gan iekšzemes patēriņu apmierinošās nozares un sfēras. Šādas attīstības rezultāts līdz šim bijusi noturīgi augsta inflācija, tekošā konta deficīts un kāpjošs ārējā parāda līmenis. Viens no inflāciju uzturošiem faktoriem līdz šim ir bijusi arī banku kreditēšanas politika. Ir skaidrs, ka ilglaicīgi šāda attīstība nav uzturama, un aizvadītajās nedēļās mēs visi bijām liecinieki tam, ka arvien vairāk ekspertu gan valsts iekšienē, gan ārpus tās, ir sākuši to apzināties.

Tāpēc ļoti atzinīgi ir vērtējams valdības sastādītais pasākumu plāns valsts makroekonomiskās situācijas stabilizācijai. It sevišķi priecē tas, ka straujās izaugsmes apstākļos valdība ir izšķīrusies jau šogad ar savu rīcību radīt piemēru. Proti, valsts budžets paredzēts bez deficīta šogad.Ja mēs atceramies diskusijas pirms diviem trīs mēnešiem, kad valdība nekādi nesaredzēja valsts budžetu bez deficīta jau šogad un ka tā nenovirzīja pārpalikušos līdzekļus budžeta deficīta segšanai. Tad šobrīd valdība ir apņēmības pilna noslēgt šo gadu ar bezdeficīta budžetu. Es ļoti ceru, ka 2008. gads būs ne tikai bez deficīta, bet, ka valdība varētu izšķirties par budžeta veidošanu ar pārpalikumu, kā tas ir iezīmēts attiecībā uz 2009. un 2010. gadu.
Es domāju, ka valdības pasākumu plāns, ko pavada arī dažādi Ministru kabineta noteikumi, kas vērsti, piemēram, uz hipotekārā kredīta tirgus lēnāku pieaugumu, pasākumi, kas ir saistīti gan ar Kredītreģistra izveidi, gan ar Valsts ieņēmuma dienesta izziņu lūgšanu no kredītu saņēmējiem, – ir solis pareizajā virzienā. Un iespējams, ka šis plāns līdz šim nav pietiekoši skaidrots. Daudziem bija izveidojusies pārliecība, ka šāda plāna nav un nebūs, ka tas izčākstēs, un, kad valdība tomēr izveidoja plānu, cilvēki, tai vietā lai priecātos, ka šāds plāns būs un inflācija kritīsies, pēkšņi sabijās, ka tas zināmā mērā varētu ietekmēt viņu labklājību. Nē, tas tā noteikti nav. Cilvēki, kuri nav ņēmuši kredītus, viņu situācija nemainās un nepasliktinās – valdība par to ir parūpējusies. Budžeta deficīta samazināšana un budžeta ar pārpalikuma veidošana nākamajos gados tieši sekmē pašas kaitīgākās parādības, proti, inflācijas samazināšanos, kas pasargās, pirmām kārtām vismazāk nodrošinātos cilvēkus – cilvēkus ar zemiem ienākumiem un tādā kārtā vairos uzticību šīs ekonomikas stabilitātei, mazinās inflācijas gaidas, kas ļaus mums arī atbildēt iespējamiem nelabvēļiem, kuri gribētu redzēt Latvijas ekonomiku paklūpam. Tādējādi valdība ir spērusi pirmo soli, un es ļoti ceru, ka šobrīd, pēc šī plāna pieņemšanas, sekos arī konkrēti darbi un, iespējams, ka zināma daļa taisnības ir tiem, kas jau šobrīd secina, ka šādam ekonomikas stabilizācijas plānam - tajā minētajiem pasākumiem, būtu lielāka efektivitāte, ja tas būtu iedarbināts pirms gada vai diviem. Taču nav ne mazāko šaubu, ka arī šobrīd šāds pasākumu komplekss, konsekventi īstenots, var būt pietiekami iedarbīgs un tuvāko gadu laikā mazināt valsts makroekonomiskās attīstības riskus.

 

Latvijas Bankas padome šodien - konsekventi īstenojot monetāro politiku un izmantojot centrālās bankas rīcībā esošos instrumentus, kā arī atbalstot Latvijas Republikas valdības centienus samazināt inflāciju, un, ņemot vērā arī ECB jaunākos lēmumus par procentu likmju celšanu, - nolēma paaugstināt refinansēšanas likmi - par 0.5 bāzes punktiem līdz 5.5%. Lēmums stājas spēkā šī gada 24. martā.