en
KRISTAPS SVĪĶIS
Monetārās politikas pārvaldes
ekonomists
OĻEGS TKAČEVS
Monetārās politikas pārvaldes
vecākais ekonomists

Cikla svārstības pastiprinošā fiskālā politika bija viens no faktoriem, kas veicinājis makroekonomikas iekšējo un ārējo nestabilitāti.

Ievads

Fiskālā politika ir jēdziens, ko vienkāršāk varētu skaidrot kā valsts finanšu pārvaldi, kurā ietilpst gan nodokļu ieņēmumu un izdevumu politika, parāda vadības politika un citu valdības rīcībā esošo instrumentu pielietojums, kas saistīts ar valsts finansēm. Izmantojot šo instrumentu kopumu, valdībai iespējams veikt korekcijas tās izdevumu apmēros un nodokļu politikā, lai uzraudzītu un virzītu nacionālo ekonomiku vēlamajā gultnē. Līdz ar to stingra un ekonomiskajai situācijai atbilstoša fiskālā politika ir ļoti svarīgs priekšnosacījums, lai panāktu ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību un cenu stabilitāti. Papildu uzmanību budžeta stāvoklim liek pievērst arī Eiropā un Latvijā novērojamie iedzīvotāju novecošanās procesi. Eiropas Savienībā (ES) izstrādātajos fiskālās politikas noteikumos tiek definētas valsts budžeta deficīta un valdības parāda kritiskās vērtības (attiecīgi - 3% un 60% no IKP), kuras pārsniedzot, pret attiecīgo valsti tiek uzsākta pārmērīga deficīta procedūra. Liela nozīme ir cikliski koriģētajai budžeta bilancei1, kurai jāsaskan ar ES noteikumos definēto vidējā termiņa mērķi (MTO): katrai ES dalībvalstij ir jānodrošina budžeta cikliski koriģētā bilance robežās no -1% (no IKP) līdz sabalansētam vai pārpalikuma stāvoklim.

Valsts parādu noteicošie faktori

1.attēls
1.attēls

Kā redzams 1. attēlā, iepriekšējos gados Latvijas valsts budžeta deficīts ir ievērojami samazinājies, līdz 2007. gads tika noslēgts ar sabalansētu budžetu. Valdības parāds 2007. gadā bija 9.7% no IKP, t.i., par 5.2 procentu punktiem mazāk nekā 2004. gadā, kad tas sasniedza maksimumu pēdējo desmit gadu laikā. Lai arī valdības parāda un budžeta deficīta lejupvērstā dinamika vedina secināt, ka pēdējos gados tikusi īstenota ierobežojošā fiskālā politika, tādējādi uzlabojot valdības parāda attiecību pret IKP, šādas likumsakarības apstiprināšana būtu pāragra, jo, izpētot valdības parāda noteicošo faktoru strukturālo sadalījumu, atklājas to īslaicīgā ietekme uz parāda samazinājumu (skat. 2. attēlu).

2.attēls
2.attēls

Lai saprastu, kas ietekmē valdības parāda izmaiņas pret IKP, būtu jāaplūko trīs tā galvenās komponentes: primārā deficīta (valsts budžeta deficīts, neņemot vērā valdības parāda apkalpošanas izmaksas) attiecība pret IKP, tā sauktais «lavīnas» efekts un SFA (Stock Flow Adjustment, tas ir, "deficīta-parāda korekcija") komponente2.

Primārais deficīts ietver gan tautsaimniecības ekonomiskā cikla, gan valdības īstenotās politikas ietekmi. Tas sadalāms divās daļās: cikliskais deficīts un cikliski koriģētais primārais deficīts.

"Lavīnas" efekts ir valsts parāda attiecību pret IKP palielinošs, ja parāda apkalpošanas efektīvā procentu likme pārsniedz faktiskā IKP pieauguma tempus, vai samazinošs, ja notiek pretējais - faktiskā IKP pieauguma temps ir augstāks.

SFA ir komponente, kas raksturo izmaiņas finanšu ieguldījumu un parādu neveidojošo saistību atlikumos, kā arī valdības parāda vērtēšanas pārmaiņas. Piemēram, negatīva SFA vērtība ataino gadījumu, kad budžeta deficīts pārsniedz parāda palielinājumu un tā segšanai tiek izmantoti valsts finanšu aktīvu realizācijā iegūtie līdzekļi.

Iepriekšējos gados nozīmīgs parāda attiecības mazinošs faktors bija "lavīnas" efekts, kad, pastāvot augstiem izaugsmes tempiem un inflācijai, nominālais IKP auga straujāk par parāda apkalpošanas izmaksām. Turklāt tautsaimniecībai attīstoties virs sava potenciāla, valsts budžetā tika iekasēts negaidīti liels nodokļu ieņēmumu apjoms, kas izpaužas kā pozitīva budžeta bilances cikliskā komponente. Savukārt attīstītajās valstīs, kuru ekonomikai ir stabili izaugsmes tempi, «lavīnas» efekta ietekme uz valdības parāda attīstību ir palielinoša. Stabilizējoties makroekomomikas rādītājiem, mazināsies arī ekonomiskās attīstības cikla radītā ietekme uz budžeta bilanci un līdz ar to arī budžeta bilances cikliskās komponentes ietekme uz valdības parāda dinamiku. Tieši tādēļ par valdī bas parāda dinamikas noteicošo faktoru kļūs tās īstenotā fiskālā politika, ko atspoguļo cikliski koriģētā budžeta bilance. 2007. gadā cikliski koriģētais deficīts sasniedza ļoti augstu līmeni, ievērojami pārsniedzot ES noteikumos definēto vidējā termiņa mērķi (MTO), kas Latvijai ir -1% no IKP.

Secinājumi

Neskatoties uz to, ka fiskālās politikas pamatrādītāji - budžeta bilance un valdības parāds - pēdējo gadu laikā ir uzlabojušies, tomēr budžeta stāvoklis rada bažas. Latvijas valdības īstenotā cikla svārstības pastiprinošā fiskālā politika bija viens no faktoriem, kas veicināja makroekonomikas iekšējo un ārējo nestabilitāti. Tas ir arī pretrunā ar ES fiskālās politikas noteikumiem. Ekonomiskās izaugsmes periodos valdības fiskālajai politikai jābūt gana elastīgai, lai pieļautu tautsaimniecībā svārstības, ar nosacījumu, ka budžeta deficīts nepārsniedz 3% no IKP. Kā piemēru var minēt Vācijā īstenoto fiskālo politiku no 1997. līdz 2003. gadam, kad valdība nespēja uzkrāt labajos laikos, - ekonomikai atdziestot, budžeta deficīts bija virs 3% atsauces vērtības.

Pašreizējā demogrāfiskā situācija - sabiedrības novecošanās process - varētu radīt papildu slogu valsts budžetam, apdraudot valdības parāda ilgtspēju. Kaut arī saskaņā ar Eiropas Komisijas aprēķiniem, pateicoties divu līmeņu pensiju sistēmas izveidei Latvijā, tiekam ierindoti zema riska grupā, tomēr Komisija ir novērtējusi, ka Latvijas valdības parāda ilgtermiņa ilgtspējas nodrošināšanai vidējā termiņā ir nepieciešams veidot pietiekami lielu pārpalikumu3. Nākotnē būtu ieteicams izvairīties no cikla svārstības pastiprinošās fiskālās politikas īstenošanas, ekonomikas periodos veidojot uzkrājumus.



1 Tā ir valsts budžeta bilances komponente, kas paliek pēc tautsaimniecības attīstības cikla efekta atdalīšanas (skat. Grundīza, Sigita, Stikuts, Dainis, Tkačevs, Oļegs. «Latvijas valsts konsolidētā kopbudžeta cikliski koriģētā bilance». Rīga: Latvijas Banka, 2005. Pētījums 5/2005).

2 Izmaiņas valdības parāda attiecībā pret IKP ir izsakāmas šādi:
formula
kur Y, D, PD un SFA ir attiecīgi nominālais IKP, valdības parāds, primārais deficīts un SFA komponents, savukārt i ir valdības parāda apkalpošanas efektīvā procentu likme un y ir nominālā IKP pieauguma temps.

3 Tas Komisijas dokumentos ir kvantificēts kā 1.7% no IKP cikliski koriģētajā primārajā izteiksmē.


Papildu informācijai -
e-pasts
Foto - Aleksejs Meļihovs