en
Agnese Bičevska
AGNESE BIČEVSKA
Monetārās politikas pārvaldes
Makroekonomikas analīzes daļas
galvenā ekonomiste

Lai vērtētu pašreizējo situāciju Latvijā - tautsaimniecības attīstību, uzkrājumu un investīciju līmeni, kā arī faktorus, kas to ietekmē, jāaplūko, kā attiecīgie rādītāji mainījušies laika gaitā - no 1995. gada līdz 2007. gadam.

Latvijas bruto ietaupījumu līmenis kopš 1995. gada desmit gadu laikā pakāpeniski palielinājās - no 14.6% no IKP līdz 21.8% no IKP 2005. gadā. Savukārt nākamajos divos gados ļoti strauji augošais privātais patēriņš (2006. gadā reālais kāpums sasniedza 21.2% un 2007. gada pirmajā pusē - 23.3%) noteica strauju uzkrājumu līmeņa samazinājumu, tam sarūkot līdz pat 13.6% no IKP.

Kopējā kapitāla veidošanas līmenis Latvijā ir ļoti augsts - pēdējā desmitgadē tā kāpums bijis straujāks par nacionālo uzkrājumu pieaugumu. Ja 1995. gadā uzkrājumi sedza 97.5% no investīcijām, tad 2007. gadā - tikai 37.3%. Tā rezultātā Latvijas tekošais ārējais saldo jau ilgstoši ir negatīvs un pēdējos gados tekošā konta deficīts palielinājās īpaši strauji. No vienas puses, augstais kopējo investīciju līmenis Latvijā būtu vērtējams pozitīvi, jo tas ir nepieciešams kapitāla atjaunošanai, ražošanas paplašināšanai un diversificēšanai, pārejai no darbietilpīgas uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku, kā arī produktivitātes paaugstināšanai, tādējādi noris dabiska konverģence uz augstāku kapitāla līmeni. No otras puses, ilgstoši negatīvais maksājumu bilances tekošā konta deficīts pastiprina valsts ekonomikas ievainojamības riskus.

1. attēls
Uzkrājumi un investīcijas Latvijā
1995-2007, % no IKP
1.att.
 Avots: Eurostat


Raugoties no institucionālo sektoru viedokļa, starp Latvijas tekošā ārējā saldo un nefinanšu korporāciju neto aizdevumu/aizņēmumu izmaiņām ir ļoti cieša sakarība (skat. 1. att.). Tas nozīmē, ka izmaiņas uzkrājumos un investīcijās, kā arī to starpība Latvijā galvenokārt ir atkarīgas no izmaiņām nefinanšu korporāciju rādītājos, tos veidojošajām sastāvdaļām un ietekmējošajiem faktoriem. Kā rāda OECD pētījumi1, šādas kopsakarības vērojamas lielākajā daļā pasaules valstu. Savukārt starp mājsaimniecību un nefinanšu uzņēmumu neto aizņēmumu izmaiņām nav izteiktu kopsakarību, no kā var secināt, ka arī uzkrājumu un investīciju lēmumus noteicošie faktori vai to ietekme ir atšķirīgi. Finanšu un vispārējās valdības sektori veic finanšu starpniecību un nacionālā ienākuma pārdali, un šo sektoru darbību nosaka arī citi uzvedības motīvi.

Tā kā ekonomikā noris neskaitāmi procesi un darījumi, kas ir savstarpēji saistīti, un kurus ietekmē virkne dažādu faktoru, šī raksta ietvaros nav iespējams aptvert visus uzkrājumus un investīcijas ietekmējošos faktorus, tādēļ tiks apskatīti, autoraprāt, nozīmīgākie no tiem.

Kopējā ekonomika un nefinanšu korporācijas

2. attēls

Investīciju finansējums
milj. latu
2.att.
 Avots: Eurostat, Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Latvijas Banka

Ja vērtē kopējo uzkrājumu līmeni un investīciju finansējuma avotus, tad jāteic, ka nacionālie uzkrājumi šobrīd praktiski sedz tikai pamatfondu atjaunošanu, savukārt uzņēmumu attīstībai ietaupījumu nepietiek un nākas aizņemties. Par to liecina ļoti zemais vai dažos periodos pat negatīvais neto ietaupījumu (bruto ietaupījumi bez pamatkapitāla patēriņa jeb amortizācijas atskaitījumiem) līmenis (skat. 2. att.).

Runājot par citiem finansējuma avotiem, kas ietekmēja kopējā kapitāla veidošanas līmeni Latvijā, jāmin starptautiskais kapitāls: ES fondu līdzekļi, ārvalstu tiešās investīcijas Latvijā, kā arī iekšzemes banku piesaistītais finansējums - galvenokārt no mātesbankām ārvalstīs. Starptautiskā kapitāla ieplūdi veicināja zemākas resursu izmaksas (īpaši darbaspēka), salīdzinoši stabila, droša un labvēlīga uzņēmējdarbības vide, kur sava loma ir arī dalībai ES un NATO, kā arī turpmākas straujas tautsaimniecības izaugsmes gaidas.

Ārvalstu tiešās investīcijas Latvijā 2006. gadā un 2007. gadā vidēji palielinājās par vairāk nekā vienu miljardu latu. Vēl straujāk pieauga iekšzemes komercbanku piesaistītais finansējums no mātesbankām un sindicētie aizņēmumi no nerezidentu bankām, kas ekonomikā nonāca galvenokārt caur hipotēku kredītiem (skat. 2. att.). Kreditēšanas straujo attīstību veicināja plašāka kredītu pieejamība, ilgstoši negatīvās reālās kredītu procentu likmes, nekustamā īpašuma cenu kāpums2.

Tā kā hipotēku un industriālie kredīti tiek izsniegti ne tikai ēku būvniecībai, kapitālpreču importam vai pamatlīdzekļu atjaunošanai, bet arī nekustamā īpašuma vai citu pamatlīdzekļu iegādei, tad šo darījumu rezultātā notiek tikai īpašumtiesību maiņa, bet neizmainās kopējais kapitāls. Tātad tikai daļa no šo kredītu apjoma veido finansējumu kopējām nefinanšu investīcijām3. Daļa no izsniegto kredītu apjoma var palielināt finanšu aktīvus vai tikt novirzīta patēriņam. Piemēram, mājokļa būvniecības gadījumā kredīta ņēmējs var finansējumu izlietot pakāpeniski. Savukārt pamatlīdzekļu pirkšanas vai pārdošanas gadījumā palielināsies pārdevēja finanšu aktīvi, kurus viņš var izlietot pēc saviem ieskatiem - patēriņam, investīcijām, noguldījumiem utt. Arī ārvalstu tiešās investīcijas ne vienmēr var tiešā veidā uzskatīt par kopējo investīciju finansējumu, jo tās veido ne tikai jaunradīti nefinanšu aktīvi (piemēram, uzcelta rūpnīca), bet arī kapitāla daļu pārpirkšana, nerezidentam iegādājoties tās no rezidenta.

Ekonomikas straujo augšupeju pēdējos gados galvenokārt veicināja iekšzemes pieprasījums, kas stimulēja arī straujāku investīciju kāpumu uz iekšzemes pieprasījumu orientētajās nozarēs, īpaši - darbībā ar nekustamo īpašumu un būvniecībā. Kaut arī apjoma ziņā visvairāk tiek investēts galvenajā eksportējošajā nozarē - apstrādes rūpniecībā, tomēr šo ieguldījumu īpatsvars kopējās investīcijās ir samērā zems salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Turklāt vairāk nekā puse no šiem līdzekļiem ir ieguldīta pārtikas un koksnes ražošanā - nosacīti zemo tehnoloģiju nozarēs, kur ražo produkciju ar salīdzinoši nelielu pievienoto vērtību. Šī nelabvēlīgā investīciju nozaru struktūra un zemā produktivitāte ir viens no galvenajiem Latvijas tautsaimniecības attīstības kavēkļiem.


Mājsaimniecības

3. attēls
Mājsaimniecību ienākumu struktūra
milj.latu, 2000.gada vidējās cenās*
3.att.
*2007. gada struktūra, Latvijas Bankas novērtējums,
aprēķinam salīdzināmās cenās izmantots privātā patēriņa deflators
Avots: Eurostat, 2007. gadam - Latvijas Bankas aprēķini

Līdz ar ienākumu konverģenci Eiropas Savienības dalībvalstu starpā strauji palielinājās arī mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi (skat. 3. att.). To noteica vidējās darba algas, nodarbinātības, ārvalstīs strādājošo rezidentu saņemtā atalgojuma, kā arī izmaksāto sociālo pabalstu apjoma pieaugums. Atbilstoši ienākumu palielinājumam patērētāji kāpināja arī savus patēriņa izdevumus, turklāt tēriņu pieaugumu nozīmīgi paaugstināja arī aizņemto līdzekļu izmantošana4 .  

Vairāki faktori pēdējos gados vēl papildus stimulēja privāto patēriņu: patēriņa cenu pieauguma gaidas, iedzīvotāju nefinanšu aktīvu vērtības palielinājums, kā arī straujās tautsaimniecības izaugsmes radītais optimistiskais noskaņojums, kas cilvēkos varēja provocēt maldīgus priekšstatus par savu nākotnes ienākumu un nefinanšu aktīvu vērtības potenciālo pieaugumu.


Mājsaimniecību uzkrāšanas paradumu izmaiņas

4. attēls
Vidējā uzkrāšanas tieksme (% pret rīcībā esošiem ienākumiem) un rīcībā esošo ienākumu un privātā patēriņa izmaiņas (%, 2000. gada vidējās cenās)
4.att.
*2007. gada ienākumu un uzkrājumu dati - Latvijas Bankas novērtējums,
aprēķinam salīdzināmās cenās izmantots privātā patēriņa deflators
1993.-1994. - CSP dati pirms makroekonomisko rādītāju metodoloģiskām izmaiņām.
Avots: Eurostat, 2007. gadam - Latvijas Bankas aprēķini


Ja vērtē uzkrājumu izmaiņas, redzams, ka krīžu gados (banku krīze 1995. gadā un Krievijas finanšu krīze 1998. gada beigās/1999. gada sākumā) uzkrājumu līmenis Latvijā bija negatīvs. Neskatoties uz rīcībā esošo ienākumu samazinājumu šajos periodos, mājsaimniecības centās saglabāt patēriņu iepriekšējā līmenī, izmantojot iepriekšējo periodu uzkrājumus un/vai aizņēmumus. Piedevām, finanšu sistēmas nestabilitātes dēļ iedzīvotāji vairījās veidot uzkrājumus. 2001. gadā iedzīvotāju ienākumu pieauguma tempa kritums skaidrojams ar vidējās algas pieauguma tempa kritumu, pensionāru skaita samazināšanos valstī, ko ietekmēja izmaiņas pensiju likumdošanā (pensijas vecuma paaugstināšana) un demogrāfiskie faktori - tādējādi samazinājās sociālo pabalstu īpatsvars ienākumos. Turpmākajos gados šo pabalstu samazināšanos kompensēja neto īpašuma ienākumu un kārtējo pārvedumu pieaugums, ko veicināja darbaspēka emigrācija un ārvalstīs strādājošo rezidentu saņemtā atalgojuma kāpums.

Kopumā jāsecina, ja līdz 2005. gadam iedzīvotāju uzkrāšanas paradumiem bija vairāk vai mazāk pretciklisks raksturs, tad pēdējos gados - vairāk procikliska, jo augstā inflācija, dinamiskā kreditēšanas attīstība un pārlieku optimistiskās ienākumu prognozes provocēja vidējās patērēšanas tieksmes5 kāpumu un attiecīgi vidējās uzkrāšanas tieksmes6 sarukumu (skat. 4. att.). Tas nozīmē, ka iedzīvotāji ienākumu pieauguma apstākļos neveidoja uzkrājumus "nebaltai dienai", bet tieši pretēji - pateicoties aizņēmumiem, tērēja vairāk nekā nopelnīja.

Ļoti strauji augošais privātais patēriņš noteica strauju iedzīvotāju ietaupījumu samazināšanos, kas vienlaikus ar privāto investīciju pieaugumu būtiski palielināja mājsaimniecību neto aizņemšanos - 2006. gadā tā veidoja gandrīz 7 procentu punktus no tekošā konta deficīta (skat. 5. att.). Mājsaimniecību parāda kāpumu stimulēja kredītu pieejamība, masveidīgas finanšu korporāciju reklāmas kampaņas, ko veicināja komercbanku cīņa par tirgus daļām, nepietiekams dzīvojamais fonds7, patērētāju konfidences jeb patērētāju noskaņojuma indeksa kāpums un negatīvās reālās procentu likmes (skat.6. att.) u.c. faktori. Parāda līmenis stabilizējās tikai 2007. gada otrajā pusē līdz ar kreditēšanas ierobežojumiem un patērētāju konfidences kritumu.

5. attēls
Mājsaimniecību uzkrājumi un investīcijas
% pret IKP
5.att.
Avots: Eurostat


6. attēls
Mājsaimniecību parāds un kredītu procentu likmes
% pret IKP*, un %
6.att.


* 4.cet.izlīdzinātais IKP;
** līdz 2003.gadam OECD valstu valūtās, aprēķinam izmantotas patēriņa cenu izmaiņas Latvijā
Avots: Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Centrālā statistikas pārvalde, Latvijas Bankas aprēķini

Līdzās nefinanšu investīcijām (mājsaimniecību nefinanšu aktīvus galvenokārt veido mājokļi) mājsaimniecībām ir iespējas savus uzkrājumus izlietot finanšu investīcijām, turklāt finanšu aktīvi ir salīdzinoši likvīdāki un ļauj vairāk diversificēt riskus.

Mājsaimniecību finanšu aktīvu līmenis Latvijā ir daudz zemāks nekā vidēji ES dalībvalstīs, kas liecina par visai vāju mājsaimniecību interesi un, iespējams, arī nepietiekamu izpratni par piedāvātajiem finanšu instrumentiem pasaulē. Nelielās intereses galvenais iemesls varētu būt salīdzinoši zemais populārāko finanšu instrumentu ienesīgums uz augstās inflācijas fona (iepretim nefinanšu aktīvu straujajam vērtības palielinājumam nekustamā īpašuma cenu kāpuma dēļ) un salīdzinoši kūtrs šo instrumentu piedāvājums. Savukārt par zināšanu trūkumu un neuzticību finanšu darījumiem liecina augstie mājsaimniecību skaidras naudas uzkrājumi. Tiesa, skaidras naudas uzkrājumi daļēji varētu būt saistīti arī ar "ēnu" ekonomiku.

Interesi par finanšu instrumentiem var veicināt gan plašāks piedāvājums, gan augstāks ienesīgums, gan atsevišķi fiskālās politikas instrumenti. Piemēram, 2007. gada pirmajā pusē finanšu korporācijas uzsāka aktīvākas finanšu aktīvu uzkrāšanas veidu reklāmas kampaņas, piemēram, piedāvājot iedzīvotājiem iespēju izvietot savus brīvos līdzekļus ieguldījumu fondos ar daudzkārt augstāku ienesīgumu nekā depozītiem. Tā kā augstās inflācijas dēļ noguldījumu reālās procentu likmes bija negatīvas, tad šis piedāvājums veicināja strauju ieguldījumu investīciju fondos kāpumu. Interesi papildus stimulēja arī valsts nodokļu politika, - veicot iemaksas privātajos pensiju fondos, uzkrājošajā apdrošināšanā vai ieguldījumu fondos, un slēdzot līgumus vismaz uz 5 gadiem, ir iespēja saņemt 25% ienākuma nodokļa atmaksu no ieguldītās summas.

7. attēls
Mājsaimniecību finanšu bilances
gada beigās, milj.latu
7.att.
 Avots: Latvijas Bankas novērtējums


Neskatoties uz finanšu instrumentu popularitātes pieaugumu, noguldījumi bankās joprojām ir galvenais brīvo finanšu līdzekļu uzkrāšanas veids (skat. 7. att.). Tomēr noguldījumu palielinājums pēdējos gados galvenokārt bija saistīts ar kreditēšanas kāpumu, ko daļēji apliecina arī īstermiņa pieprasījuma noguldījumu augstais īpatsvars, kas veidoja vairāk par pusi no kopējiem noguldījumiem, un līdz ar kreditēšanas ierobežojumiem 2007. gadā krietni saruka. Šādu kopējo noguldījumu kāpumu uz parāda palielinājuma rēķina nevar uzskatīt par uzkrājumu pieaugumu, kā nereti to kļūdaini interpretē8. Tas var radīt maldīgu priekšstatu par iedzīvotāju uzkrāšanas paradumu izmaiņām. Turklāt pēdējos gados kredītu pieauguma tempi bija daudz straujāki nekā depozītu pieaugums, līdz ar to noguldījumu kāpums nav uzlabojis mājsaimniecību finanšu stabilitāti. Šajā ziņā pozitīvas izmaiņas bija vērojamas tikai kopš 2007. gada nogales, kad mājsaimniecības ierobežoja savus tēriņus un palielināja ietaupījumus. Tā kā mājsaimniecību uzvedība arvien ir procikliska, tad šādai rīcībai ir arī negatīvs aspekts - privātā patēriņa ierobežošana pastiprina nepietiekama pieprasījuma problēmas, kas var izraisīt vēl straujāku tautsaimniecības lejupslīdi.

Nelabvēlīgas demogrāfiskās tendences un nepieciešamība nodrošināt pensiju sistēmas ilgtspēju mudināja valdību izstrādāt pensiju sistēmas reformu. Tādējādi kopš 2006. gada pakāpeniski tika paaugstināta iemaksu likme valsts fondēto pensiju shēmā: 2006. gadā - 2% no shēmas dalībnieku algas, 2007. gadā - 4%, 2008. gadā - 8%, 2009. gadā - 9%, 2010. gadā - 10%. Reformas īstenošanas rezultātā, vienlaikus palielinoties arī iedzīvotāju ienākumiem un arvien vairāk attīstoties privātajiem pensiju fondiem (līdzīgi kā uzkrājošās apdrošināšanas un ieguldījumu fondu gadījumos iedzīvotājiem ir iespēja saņemt nodokļu atmaksu), kopš 2006. gada palielinājās pensiju fondu rezerves. Jāpiebilst, ka no mājsaimniecību viedokļa šos pensiju fondu līdzekļus nevar uzskatīti par tādiem uzkrājumiem, kas varētu kalpot kā "drošības spilvens" bezdarba, slimības vai citos personisku satricinājumu gadījumos, jo to izmantošana paredzēta tikai pensionējoties. Tomēr no kopējās ekonomikas viedokļa, šī pensiju rezervju palielinājuma daļa var tikt izmantota ekonomisko procesu regulēšanai caur citiem sektoriem.


Finanšu korporācijas un vispārējā valdība

Tā kā ekonomikā visi sektori ir savstarpēji saistīti, tad pat brīva tirgus ekonomikas apstākļos finanšu sektoram (ieskaitot Centrālo banku) un valdībai ir iespējas gan tiešā, gan netiešā veidā ietekmēt tautsaimniecības attīstību. Tiešā ietekme galvenokārt saistīta ar finanšu korporāciju un valdības lēmumiem attiecībā uz saviem uzkrājumiem un investīcijām, piemēram, ēku būvniecību. Savukārt netiešā ietekme saistīta ar monetāro un fiskālo politiku.

Fiksēta valūtas kursa apstākļos rezervju prasības ir arī viens no nedaudzajiem monetārās politikas instrumentiem, kas var veicināt vai ierobežot kreditēšanu, tādēļ atbilstoši norisēm ekonomikā un banku sistēmas attīstībai Latvijas Banka maina rezervju normu - ekonomikas straujas izaugsmes posmā rezervju prasību norma tika paaugstināta, savukārt ekonomikas attīstības cikla lejupslīde mudināja prasību normu samazināt. Līdzīgi tika izmantoti arī citi monetārās politikas instrumenti, piemēram, Latvijas Bankas noteiktās refinansēšanas likmes, kas straujas izaugsmes laikā tika paaugstinātas, lai mazinātu kreditēšanas attīstības tempus un veicinātu noguldījumu piesaisti.

8. attēls
Finanšu korporāciju uzkrājumi un investīcijas
% no IKP
8.att.
Avots: Eurostat

9. attēls
Valdības uzkrājumi un investīcijas
% no IKP
9.att.
Avots: Eurostat

Vispārējās valdības bruto ietaupījumi Latvijā pēdējos gados nozīmīgi palielinājās, tomēr, kā redzams 9. attēlā, tas ir bijis saistīts ar valsts investīciju plāniem nevis valsts budžeta pārpalikuma veidošanu. Lai arī nevar noliegt kapitāla atjaunošanas un infrastruktūras uzlabošanas nepieciešamību, tomēr, no ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības viedokļa, strauji augošas tautsaimniecības apstākļos būtu jāveido valsts konsolidētā kopbudžeta finansiālās bilances pārpalikums un jāizvairās no procikliskas fiskālās politikas, mazinot ārējos riskus (tekošā konta deficītu) un iekšējos riskus (spriedzi darbaspēka tirgū un augšupvērsto inflācijas spiedienu), kā arī veidojot uzkrājumus ekonomikas lejupslīdes periodam.

Pašlaik, ekonomikas straujas bremzēšanās posmā, finansiālā pārpalikuma sasniegšana ir nesalīdzināmi sarežģītāks uzdevums. Ekonomisti diskutē, vai pašlaik pārpalikums ir nepieciešams, vai tomēr būtu jārealizē stimulējoša fiskālā politika. Tomēr citu valstu pieredze (piemēram, Portugāles) līdzīgā situācijā liecina, ka kārtējo izdevumu palielināšana kā ekonomiku stimulējošs instruments ilgtermiņā neattaisnojas. Sabalansēta valsts budžeta veidošanas nepieciešamību šobrīd nosaka vairāki iemesli: augstā inflācija un valsts aparāta administratīvās izmaksas, privātajā sektorā uzkrātais parāds, zemā produktivitāte un konkurētspēja ārējos tirgos, kā arī nepieciešamība uzturēt ārvalstu investoru uzticību.


Secinājumi

Kopējie uzkrājumi Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, vidējā pārskata periodā ir bijuši vidējā līmenī, savukārt investīciju līmenis - pat viens no augstākajiem. Šie kopējie rādītāji it kā rada pozitīvu iespaidu par Latvijas ekonomiku. Tomēr, ja veic detalizētu analīzi pa sektoriem, nozarēm un šo rādītāju komponentēm, tad aina vairs nav tik iepriecinoša. Nacionālie uzkrājumi praktiski sedz tikai pamatfondu atjaunošanu, un ekonomikas attīstībai nākas arvien vairāk aizņemties. Investīciju nozaru struktūra ir pārāk maz orientēta uz augstākas pievienotās vērtības radīšanu un eksporta veicināšanu. Pēdējos gados esam saimniekojuši īpaši nepārdomāti, tā rezultātā nozīmīgi pieauguši gan ekonomikas ārējie, gan iekšējie riski.

Tālredzības un kopējās attīstības vīzijas trūkums vērojams praktiski visos tautsaimniecības sektoros. Gan mājsaimniecības, gan valdība strauja ienākumu kāpuma posmā tērēja vairāk nekā nopelnīja, tā pastiprinot ekonomikas cikliskumu. Finanšu korporācijas, stimulējot arvien straujākus kreditēšanas kāpuma tempus, papildus veicināja mājsaimniecību prociklisko uzvedību. Arī nefinanšu korporāciju darbība bijusi orientēta uz iekšzemes pieprasījumu, tādējādi kāpinot nelīdzsvarotību tautsaimniecības attīstībā.



1 OECD Economic Outlook: No. 82 - December 2007

2 Daudzi pētījumi (piemēram, A. Judwig un T. Slok. The Impact of Changes in Stock Prices an House Prices on Consumption in OECD Countries. IMF WP/02/1 // IMF., January 2002) liecina, ka nekustamā īpašuma cenu pieaugums var būtiski veicināt ne tikai interesi par kapitālieguldījumiem, bet arī stimulēt vai ierobežot gala patēriņu un uzkrājumus.

3 Pamatlīdzekļu pirkšanas un pārdošanas darījumi nosaka tikai starp sektoru un vienību aktīvu izmaiņas, nevis kopējā kapitāla izmaiņas.

4 Privātā patēriņa palielinājumu ietekmē gan patēriņa, gan hipotēku kredīti. Piemēram, ja hipotēku kredīts izlietots mājokļa būvniecībai vai kapitālajam remontam, palielinās faktiskās vai nosacītās īres maksas (starptautiskās salīdzināmības nolūkā tiek aprēķinātas nosacītas īres maksas par īpašnieka apdzīvotām dzīvesvietām). Otrais, daļa no kopējā mājsaimniecību parāda procentu maksājumiem ir gala patēriņa izdevumu sastāvdaļa, daļa - veido neto īpašuma ienākumus, kas samazina rīcībā esošos ienākumus. Trešais, nereti no hipotēku kredītiem tiek finansēta arī patēriņa preču (mēbeļu, sadzīves tehnikas, automašīnu) iegāde.

5 Vidējā patērēšanas tieksme tiek aprēķināta, dalot gala patēriņa izdevumus ar rīcībā esošo ienākumu.

6 Vidējā uzkrāšanas tieksme tiek aprēķināta, dalot ietaupījumus ar rīcībā esošo ienākumu.

7 Neskatoties uz to, ka pēdējos gados mājsaimniecību nefinanšu investīcijas ir nozīmīgi augušas, tomēr dzīvojamā platība uz vienu iedzīvotāju joprojām būtiski atpaliek no vidējā Eiropas valstu līmeņa. Šobrīd Latvijā dzīvojamā platība uz vienu iedzīvotāju pārsniedz 26m2, kamēr Eiropas valstīs tā vidēji ir ~35m2, ES-15 valstīs pat 40-50m2

8 Lai korekti aprēķinātu bruto ietaupījumus pārskata periodā, izmantojot finanšu datus, vispirms nepieciešams aprēķināt neto aizdevumus/aizņēmumus jeb neto finanšu aktīvus - no kopējiem finanšu aktīviem jāatņem finanšu saistības. Tad jāpieskaita neto kapitāla pārvedumi un nefinanšu investīcijas. Šim aprēķinam ir vairāki trūkumi. Pirmkārt, vairāki rādītāji netiek oficiāli aplēsti un jāizmanto dati un novērtējumi, kas var precīzi neatbilst makroekonomisko rādītāju aprēķināšanas metodikai. Otrkārt, aprēķinot vienu un to pašu rādītāju, izmantojot dažādus datus, tikai teorijā iegūtais rezultāts sakrīt, praksē vienmēr rodas novirze. Nacionālo kontu sistēmas dati rāda, ka Latvijā šī novirze sektoru griezumā ir nozīmīga.


Papildu informācijai -
e-pasts
Foto - Līga Rutkovska