en
Publicēts: 01.01.2013
Agnese Bičevska
AGNESE BIČEVSKA
Monetārās politikas pārvaldes
Makroekonomikas analīzes daļas
galvenā ekonomiste

Zems uzkrājumu līmenis ir nevēlama ekonomiskā parādība, jo nenodrošina tautsaimniecības izaugsmei nepieciešamās investīcijas. Līdz ar ekonomikas globalizāciju, vērtējot uzkrājumu un investīciju līmeni valstī, arvien aktuālāka kļūst arī ārējā līdzsvara uzturēšana.

Pēdējo desmit gadu laikā daudzās pasaules valstīs ir īpaši aktualizēts jautājums par kopējo uzkrājumu veicināšanu, veidojot arī atbilstošu ekonomisko un sociālo politiku. Tomēr uzkrājumu un investīciju palielināšana, kā arī pozitīvas uzkrājumu un investīciju starpības (tekošā ārējā saldo, skat. 1.att.) veidošana nav pašmērķis: šajā ziņā valsts politikai būtu jābūt ekonomiski un sociāli pamatotai, ilgtspējīgai, atbilstošai tautsaimniecības attīstības ciklam,- citiem vārdiem, labas izaugsmes laikā jāuzkrāj, lai ekonomikas lejupslīdes periodā ir iespējas to stimulēt. Jāņem vērā arī daudzi citi aspekti. No vienas puses, sabalansēta tekošā ārējā saldo veidošanai ir svarīga loma ārējā līdzsvara uzturēšanā un finansiālās ievainojamības risku mazināšanā. No otras puses, uzkrājumu un aizņēmumu izmantošana ieguldījumiem augstākas pievienotās vērtības preču ražošanā un produktivitātes paaugstināšana rada priekšnosacījumus ieņēmumu kāpumam nākotnē.

1.attēls
Uzkrājumu un investīciju sakarības
1.att.

Iedzīvotāju vidū nekad nebūs vienprātības par personiskajām vai valsts politikas prioritātēm lēmumos, kas ietekmē ekonomiskos un sociālos procesus: nozaru attīstību, nodarbinātību, ienākumu pārdali (nodokļiem, subsīdijām, pabalstiem, dividendēm), patēriņu, uzkrāšanu, investīcijām, aizņemšanos vai aizdošanu utt. Arī individuālajos lēmumos vienmēr pastāvēs savas prioritātes. Vieni dos priekšroku sava dzīves kvalitātes līmeņa uzlabošanai jau šodien, palielinot savus gala patēriņa izdevumus vai iegādājoties mājokli; citi vēlēsies ieguldīt brīvos vai aizņemtos līdzekļus kādā rūpalā, cerot uz peļņu nākotnē; citi izvēlēsies noguldījumu palielināšanu vecumdienām vai bērnu izglītībai. Visi šie un citi lēmumi ietekmē tautsaimniecības attīstību, turklāt tie skar ne tikai iekšzemes ekonomiku. Līdz ar darbaspēka un kapitāla mobilitātes kāpumu arvien nozīmīgāka kļūst arī saite ar ārējo sektoru. Labāku priekšstatu par valsts galvenajiem tautsaimniecības attīstības virzieniem un ekonomikas dalībnieku uzvedību var gūt, analizējot makroekonomiskos rādītājus dalījumā pa institucionālajiem sektoriem. Šie sektori ir veidoti, ņemot vērā atšķirības ekonomikas dalībnieku uzvedībā (galvenās darbības un funkcijas): finanšu korporācijas (finanšu starpniecība), nefinanšu korporācijas (preču un nefinanšu pakalpojumu ražošana), vispārējā valdība (nacionālā ienākuma un bagātības pārdale), mājsaimniecības1 (gala patēriņš).

Kopējo uzkrājumu2 jeb bruto ietaupījumu līmeni valstī un ar uzkrāšanu saistītos lēmumus var ietekmēt virkne tiešu vai netiešu faktoru: tautsaimniecības attīstības cikls, rīcībā esošo ienākumu līmenis, uzkrātā bagātība, nepieciešamās investīcijas, nākotnē sagaidāmais ienākumu un cenu līmenis, nefinanšu un finanšu investīciju ienesīgums, valūtas kurss, noguldījumu un aizņēmumu procentu likmes, nodokļi, sociālā attieksme pret uzkrājumiem un tradīcijas, ienākumu sadale, iedzīvotāju dzimuma un vecuma struktūra3 u.c. Daudzus no šiem faktoriem lielā mērā ietekmē valsts sociālā un ekonomiskā politika, noteiktos periodos izvirzot konkrētus fiskālās un monetārās politikas mērķus.

Bruto ietaupījumu līmenis Latvijā vidēji apskatāmajā periodā (2002.-2006. gads) veidoja 20.0% no iekšzemes kopproduktu (IKP), kas salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm ir vidējs līmenis. Tiesa, ļoti strauji augošā privātā patēriņa rezultātā jau 2006.gadā ietaupījumu līmenis Latvijā nozīmīgi saruka, 2007. gadā samazinoties līdz pat 13.6% no IKP, kas vērtējams kā ļoti zems līmenis.

Pusei no Eiropas valstīm (skat. 2. att.) kopējo uzkrājumu līmeņa izkliede ir salīdzinoši neliela - 5 procentu punktu amplitūdā (19-24% no IKP). Savukārt, aplūkojot uzkrājumu sadalījumu pa institucionālajiem sektoriem, atšķirības starp valstīm ir visai ievērojamas.

2. attēls
Uzkrājumu līmenis *
2.att.
Avots: Eurostat
* Bruto ietaupījumi, % no IKP, IKP pēc PPS uz vienu iedzīvotāju, % no ES-27 vidējo, 2002-2006. 4

Kā redzams 2. un 3. attēlā, valstīs ar zemāku ienākumu līmeni visbiežāk nefinanšu korporāciju bruto ietaupījumi un investīciju (kopējā kapitāla veidošanas) līmenis proporcionāli ir augstāks, savukārt mājsaimniecību ietaupījumu līmenis - zemāks. Piemēram, Rumānijā IKP uz vienu iedzīvotāju vidēji pārskatāmajā periodā bija tikai 34% no ES27 vidējā līmeņa (zemākais rādītājs starp ES dalībvalstīm), un mājsaimniecību uzkrājumi ik gadu nozīmīgi saruka, vienlaikus palielinoties nefinanšu korporāciju ietaupījumiem. Līdzīga aina skatāma arī Baltijas valstīs, kuras uz citu valstu fona izceļas ar īpaši augstu nefinanšu korporāciju kopējā kapitāla veidošanas un neto aizņēmumu līmeni. Tam varētu būt divi galvenie izskaidrojumi:
  • Korporatīvo uzkrājumu palielināšana produktīvās kapacitātes paaugstināšanas nolūkā ir īpaši aktuāla valstīm ar zemākiem ienākumiem un valstīm, kas atrodas transformācijas procesā, īpaši, ja ir jāveic nozīmīga un ilgstoša tautsaimniecības pārstrukturizācija. Tā kā šādā situācijā ienākumu līmenis ir salīdzinoši zems un tas nespēj nodrošināt uzkrājumus investīciju uzturēšanai vajadzīgajā līmenī, parasti pastāv nepieciešamība piesaistīt ārvalstu finanšu līdzekļus, kas vismaz īstermiņā rezultējas tekošā konta deficītā.
  • Līdz ar pakāpenisku iedzīvotāju ienākumu izlīdzināšanos Eiropas valstu vidū valstīs ar sākotnēji zemāku ienākumu līmeni attiecīgi zemāks ir arī mājsaimniecību gala patēriņa izdevumu līmenis. Kamēr nebūs sasniegts noteikts labklājības līmenis, tikmēr mājsaimniecības vairumā gadījumu vispirms vēlēsies palielināt savu patēriņu, nevis veidot uzkrājumus vecumdienām vai "nebaltai dienai". Tādēļ likumsakarīgi, ka mājsaimniecību uzkrājumi šajās valstīs ir krietni zemāki nekā valstīs ar salīdzinoši augstiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju.
Papildus varētu minēt vēl citus faktorus, kas var ietekmēt rīcībā esošo ienākumu sadalījumu pa sektoriem, piemēram, nodokļu slogu darba devējam un darba ņēmējam, ienākumu sadalīšanu starp darba devēju un ņēmēju, kur sava loma ir arī arodbiedrību darbībai, u.c.

3. attēls
Kopējā kapitāla veidošana
2002.-2006, % no IKP
3.att.
Avots: Eurostat

Tā, piemēram, gan uzkrājumu apjoma, gan tā sadalījuma ziņā pa institucionālajiem sektoriem īpaši atšķirīga ir Norvēģija (skat. 3. att.). Bruto ietaupījumu līmenis Norvēģijā ir ļoti augsts (vidēji 35% no IKP), turklāt ar strauju kāpumu tieši pēdējos gados. Iespējams, to noteica divi galvenie iemesli: naftas cenu kāpums pasaulē un fiskālā politika. Naftas cenu kāpums Norvēģijai, kas ir trešā lielākā naftas eksportētājvalsts pasaulē, ir palielinājis ienākumus. Savukārt fiskālās politikas mērķis - veidot valsts konsolidētā kopbudžeta finansiālās bilances pārpalikumu - mudinājis veidot vispārējās valdības sektora uzkrājumus.

Investīciju līmenis Latvijā, līdzīgi kā citās pārejas tipa ekonomikās, ir viens no augstākajiem, kas vienlaikus nozīmē, ka citās valstīs ir augstāks gala patēriņa un/vai neto eksporta līmenis. Aplūkojot iekšzemes pieprasījuma datus, var redzēt, ka Skandināvijas valstīs valsts pārvaldes iestāžu galapatēriņa izdevumu līmenis ir augstāks nekā citās valstīs. Tas ir saistīts ar šo valstu ekonomisko politiku, kur visai nozīmīga loma ir valsts sektora līdzdalībai tautsaimniecības procesos un spēcīgai sociālajai politikai (augsti sociālie pabalsti, valsts apmaksāti izglītības un medicīnas pakalpojumi u.c.).

Nacionālo uzkrājumu un iekšzemes investīciju starpība veido tekošā konta pārpalikumu vai deficītu. Citiem vārdiem sakot, ja kopējo uzkrājumu līmenis nav pietiekams, lai realizētu investīciju plānus, tad nākas aizņemties no citām valstīm. Savukārt, ja uzkrājumi ir augstāki, kā nepieciešams nefinanšu investīcijām, tad veidojas finanšu līdzekļu pārpalikums.

4. attēls
Tekošā konta pārpalikums vai deficīts
2002.–2006, % no IKP
4.att.
Avots: Eurostat

Lielākā daļa Eiropas valstu ir neto aizņēmējas (skat. 4. att.), turklāt sasniedzot ievērojamu tekošā konta deficīta līmeni. Vērts atzīmēt, ka iekšējā un ārējā sektora disproporcijas starp valstīm palielinās. Ekonomisti izsaka pieņēmumus, ka valstu tekošā ārējā saldo straujās izmaiņas atspoguļo finansiālās globalizācijas tendences pasaulē līdz ar pieaugošu kapitāla mobilitāti, piemēram, ārvalstu tiešo investīciju plūsmu veidā.

Latvijas maksājumu bilances tekošā konta deficīts vidēji 2002.-2006. gadā bijis viens no augstākajiem Eiropas valstīs. Nedaudz augstāks tas bija vien Grieķijā. Savukārt straujais Latvijas ārējās tirdzniecības bilances pasliktinājums pēdējos divos gados, tekošā konta deficītam pārsniedzot 20% no IKP, jau 2006. gadā pārliecinoši izvirzījis Latviju "līderpozīcijās" Eiropas valstu vidū.



1 Mājsaimniecības bieži ērtības labad apvieno ar bezpeļņas organizācijām (sabiedriskas, reliģiskas, labdarības organizācijas, sporta federācijas u.c.) Arī šajā rakstā minētais mājsaimniecību sektors ietver bezpeļņas organizācijas.
2 Tā nacionālā izmantojamā ienākuma daļa, ko neizmanto galapatēriņa izdevumiem.
3 Dzīves cikla hipotēzes (Life Cycle Hypothesis) saka - jauniešiem un veciem cilvēkiem ir augstāka vidējās patērēšanas tieksme, tātad iedzīvojumu vecuma struktūra var ietekmēt kopējos ietaupījumus valstī. Bet arī nodarbinātības rādītāji (bezdarba un demogrāfiskās noslodzes līmenis, sieviešu dalība darba tirgū) un darbaspēka izmaiņas var ietekmēt kopējos ienākumus.
4 Dati atbilstoši pieejamajai statistikai: vairākām valstīm nav sektoru kontu sistēmas, pēdējais periods, par kuru ir pieejamie dati dalījumā pa institucionālajiem sektoriem, gandrīz visos gadījumos ir par 2006. gadu.


Papildu informācijai -
e-pasts
Foto - Līga Rutkovska