en
ELMĀRS ZAKULIS
ELMĀRS ZAKULIS
Monetārās politikas pārvaldes
Finanšu tirgus analīzes daļas
Vadītājs

Nepārdomātā kreditēšana un vieglprātīgā attieksme pret risku nekustamā īpašuma burbuļa augšanas gados pašlaik pārgājusi pretējā galējībā – neskaidrība, cik lieli gala rezultātā būs kredītu zaudējumi, un kurš mūsdienu komplicēto finanšu instrumentu pasaulē uzņemsies zaudējumu lielāko daļu – ir novedusi pie finanšu sistēmas "sasaluma".

Vēl līdz pat aizvadītā gada septembra vidum notiekošajam pasaules finanšu tirgos tika piemeklēti daudzi un dažādi apzīmējumi: "satricinā­­jumi", "nemieri"; īpaši iecienīts bija vārds "turbulences".
Norises kopš aizvadītā gada septembra ir ļāvušas pāriet uz vienotu apzīmējumu visam notiekošajam: "krīze".

Šobrīd diemžēl ir piepildījies drūmākais no prognožu variantiem, kas tika izteikti 2007. gadā, kad līdz ar ASV augsta riska hipotekāro kredītu problēmām lielāko pasaules finanšu tirgus dalībnieku noskaņojums pārslēdzās no alkatības uz baiļu režīmu. 2007. gada augustā aizsākušies satricinājumi pasaules finanšu tirgos aizvadītā gada septembrī eskalējās globālā finanšu krīzē, daudzām pasaules lielākajām finanšu institūcijām nonākot uz maksātnespējas sliekšņa, un vadošo pasaules valstu ekonomikas pašlaik tās rezultātā ir ieslīgušas recesijā.

Zināms atskaites punkts, pēc kura satricinājumi pārauga krīzē, bija iepriekš par visnotaļ respektablu uzskatītas un ar augstiem kredītreitingiem apveltītās ASV investīciju bankas Lehman Brothers bankrots 15. septembrī. Tā bija pirmā lielā finanšu institūcija, kura, nonākot finansiālās grūtībās, nesaņēma valsts atbalstu un kuras problēmām risinājums tika rasts caur formālu bankrota procedūru.

Finanšu tirgos, kuros jau gadu valdīja saspringums, šāds iznākums raisīja paniku. Akciju tirgos strauji kritās cenas, parāda vērtspapīru un valūtas tirgos līdzekļi masveidā aizplūda no riskantākajiem uz ieguldījumiem un valūtām, ko uzskatīja par drošākiem, bet naudas tirgi pārstāja efektīvi darboties, lielajām finanšu institūcijām ne tikai palielinot finanšu resursu cenu, bet ierobežojot darījumus citai ar citu (sk. 1., 2., 3. un 4. att.). Kredītreitinga aģentūras naski steidzās mazināt kredītreitingus, un strauji pieauga visu veidu kredītriska apdrošināšanas instrumentu cena (sk. 5. att.). Galu galā, ja jau bankrotē par visdrošākajām uzskatītās bankas, dabiski rodas jautājums, kas vairs šajā pasaulē ir drošs.

1. att. "Dinamiski virzienā uz leju": pasaules akciju tirgos vērojams būtisks akciju cenu kritums


2. att. Eirozonas parādzīmju ienesīguma procentu likmju starpības (procentu punktos)


3. att. Riska uztveres saasinājums naudas tirgos


4. att. Valūtu kursu un reģionālo valūtu indeksu attīstība, (02.01.2008=100)


5. att. Kredītriska apdrošināšanas cena: 5 gadu kredītriska mijmaiņas līguma (CDS) procentu likmju starpība (procentu punktos)



Šādos apstākļos septembrī – uzreiz pēc Lehman Brothers bankrota – kā no pārpilnības raga sāka birt ziņas par citu zaudējumos grimstošo ASV finanšu milžu rastajiem risinājumiem savām problēmām. Pārsvarā tie bija divi risinājumi – pārdošana/apvienošanās ar kādu citu krīzē mazāk cietušu finanšu institūciju (piemēram, Merill Lynch, Wachovia, Washington Mutual) vai arī, ar dažādu glābšanas plānu palīdzību nonākot ASV valdības paspārnē (AIG, Citigroup, IndyMac Bank), kura pēc Lehman Brothers bankrota radītajām sekām vairs nevēlējās turēties pie brīvās tirgus ekonomikas principiem – vismaz ne attiecībā uz lielām kompānijām finanšu sektorā.

Lieki piebilst, ka šādos apstākļos kaut cik nopietna uzņēmumu un mājsaimniecību kreditēšana nav finanšu sektora darba kārtības augšgalā. Faktiski, kopš septembra katra finanšu institūcija cenšas pēc iespējas vairāk nodrošināties ar maksimāli likvīdiem un drošiem aktīviem, ignorējot to zemo ienesīgumu, jo vairs nevar rēķināties ar to, ka vajadzības gadījumā finanšu tirgos varēs ātri un par pieņemamu cenu aizņemties nepieciešamos līdzekļus. Galu galā piesaistīt naudu finanšu tirgos par pieņemamu cenu tagad sagādā grūtības vairumam valstu valdību, nemaz nerunājot par privāto sektoru. Negribīgi tiek pārfinansēti jau izsniegtie kredīti – spilgts piemērs ir nevēlēšanās pagarināt citām finanšu institūcijām izsniegto sindicēto kredītu līgumus.

Dabiski, ka šādas norises vissmagāk skar no starptautiskajiem finanšu tirgiem tiešā veidā visvairāk atkarīgās institūcijas, kas nebauda pārāk augstu uzticību tirgū vai arī to jau ir zaudējušas. Tāpēc arī vislielākās likstas līdz šim ir piemeklējušas, piemēram, investīciju bankas, kuru darbība ir cieši sasaistīta ar finanšu tirgiem, kā arī tās finanšu iestādes, kuru finansējuma struktūrā pārāk lielu daļu veido potenciāli nestabilākie finansējuma avoti – finanšu tirgos emitētie īstermiņa vērtspapīri, lieli aizdevumi no nesaistītām finanšu iestādēm vai caur savām ārvalstu filiālēm piesaistītais nerezidentu finansējums. Taču finanšu resursu apsīkumu tirgū izjūt arī finanšu institūcijas, kas turas pie tradicionālās banku darbības – tiešā veidā izsniedz kredītus un piesaista noguldījumus no liela skaita uzņēmumu un no mājsaimniecībām.

Nepārdomātā kreditēšana un vieglprātīgā attieksme pret risku nekustamā īpašuma burbuļa augšanas gados pašlaik ir pārgājusi pretējā galējībā – neskaidrība par to, cik lieli gala rezultātā izrādīsies kredītu zaudējumi, un kurš mūsdienu komplicēto finanšu instrumentu pasaulē uzņemsies zaudējumu lielāko daļu – ir novedusi pie finanšu sistēmas "sasaluma". Tautsaimniecības un finanšu sektora mijiedarbība pašlaik līdzinās apburtajam lokam: bankas pārstājušas kreditēt tautsaimniecību, baidoties no zaudējumiem no jau iz-sniegtajiem kredītiem, un tautsaimniecības stāvoklis aizvien pasliktinās, jo trūkst tās darbībai nepieciešamo kredītresursu, aizvien lielākus zaudējums cieš finanšu sektors un tādējādi vēl mazāk vēlas kreditēt tautsaimniecību.

Skaidrs, ka privātajam sektoram šādu apburto loku pārraut nav viegli. Tāpēc, kā ierasts šādos apstākļos, pat viskvēlākie brīvā tirgus principu aizstāvji ir spiesti atzīt, ka bez valsts palīdzības (un nodokļu maksātāju naudas) šoreiz neiztikt.

Monetārās politikas jomā pasaules vadošās centrālās bankas pēdējo mēnešu laikā ir spērušas bezprecedenta soļus – strauji tiek mazinātas bāzes procentu likmes, ASV gadījumā tā pat tuvojusies nullei (sk. 6. att.). Iepriekš no agresīva procentu likmju samazinājuma vairumu centrālo banku atturēja augošā inflācija, ko iespaidoja straujais pārtikas un energoresursu cenu kāpums. Taču pērn septembrī, naftas cenai nokrītoties zem 100 dolāriem par barelu, jau diezgan skaidri bija redzams, ka šis straujais kāpums bijis visai attāli saistīts ar bieži lietotajiem skaidrojumiem par augošo Ķīnas pieprasījumu vai nemieriem kādā produktu eksportētājvalstī, bet vairāk bijusi spekulatīva rakstura parādība, kad investori, redzot tuvojošos ekonomisko lejupslīdi, uz brīdi, kamēr saglabājas augsta inflācija, labprāt pārvieto savus ieguldījumus no akciju tirgiem (kuriem šajā brīdi nav gaidāma spoža nākotne) uz preču, izejvielu un enerģijas tirgiem, piemēram, iegādājas līgumus par izejvielu iegādi nākotnē, fiksējot šodienas cenas, un nākotnē, pieaugot preču cenām, cer pārdot šos līgumus tālāk izejvielu patērētājiem. Iestājoties recesijai un mazinoties patēriņam, preču un energoresursu cenu pieaugums agrāk vai vēlāk apstājas – tad arī šo tirgu pievilcība investoru acīs zūd un spekulatīvās finanšu plūsmas pamet šos tirgus, tādējādi radot vēl lielāku lejupvērstu spiedienu uz cenām.

6. att. Inflācija, IKP pieaugums un bāzes procentu likme ASV un Eirozonā


Tā rezultātā – inflācija pašlaik vairs nav šķērslis vadošajām pasaules centrālajām bankām īstenot agresīvus ekonomikas stimulēšanas pasākumus, samazinot procentu likmes un iepludinot finanšu sistēmās papildu resursus. Taču līdz šim šie bezprecedenta soļi, kas bieži tika īstenoti, koordinējot tos globālā mērogā, nav nesuši cerētos augļus. Šajā procesā var sazīmēt banālā sakāmvārda domu: "var pievest zirgu pie ūdens, bet nevar piespiest to dzert". ASV, Anglijas un Eiropas Centrālās bankas bilances ir burtiski uzblīdušas no aizdevumiem, kas tiek papildus iepludināti komercbankās, taču sakāpinātas riska uztveres un starpbanku neuzticības apstākļos šī nauda ļoti lēni nonāk tautsaimniecības apritē un lielākoties atgriežas atpakaļ noguldījumu veidā (sk. 7. att.) centrālajā bankā kā drošākajā vietā, kur finanšu vētras apstākļos turēt naudu.

7. att. Eiropas Centrālās bankas likviditātes vadība eirozonā


Tādējādi pašlaik izšķirošie faktori notikumu tālākajā attīstībā ir pasaules attīstīto valstu īstenoto ekonomikas stimulēšanas programmu efektivitāte un finanšu institūciju spēja iegrožot nepārtraukto zaudējumu plūsmu no to slikto aktīvu nastas un tās radīto nelabvēlīgo ietekmi uz šo institūciju ikdienas darbību.

Attiecībā uz Latviju jāsecina, ka jau 2007. gadā prognozētais gaidāmais finanšu resursu trūkums un sadārdzināšanās, kā arī novēršanās no nekustamā īpašuma tirgus, saasinoties pasaules notikumu attīstībai, Latvijā ir izpaudies īpaši akūti. Aizvien smagākos finansēšanās apstākļus ir izjutuši gan Latvijas kredītņēmēji, gan arī tās kredītiestādes, kurām nav pieejami stabili finansēšanās avoti; savukārt, pēc finansējuma novēršanās nekustamā īpašuma tirgus faktiski ir apstājies. Līdzīgas norises, protams, ir vērojamas gandrīz visās pasaules valstīs, īpaši attīstības valstīs ar salīdzinoši atvērtu ekonomiku. Taču līdzšinējos gados īpaši strauji augošā Latvijas atkarība no ārvalstu kredītresursiem, kas pārmērīgi ieplūda nozarēs, kuras tieši vai netieši saistītas ar nekustamā īpašuma tirgu, padarījusi Latvijas tautsaimniecības attīstību īpaši jutīgu pret krasām noskaņojuma maiņām pasaules finanšu tirgos. Aplūkojot krīzes radītās sekas plašākā ģeogrāfiskā reģionā, jāsecina, ka dalība Eiropas Savienībā valstīm dod nopietnu priekšrocību cīņā ar krīzes radītajām sekām. Latvijas tautsaimniecības atkopšanās pašlaik visciešākā mērā ir saistīta pasaules tautsaimniecības atveseļošanos.