en
Daina Paula
DAINA PAULA
Monetārās politikas pārvaldes
Makroekonomikas analīzes daļas
galvenā ekonomiste

Pēc Pasaules ekonomikas foruma pētījuma, Latvijas vieta rangu tabulā 2008./2009. gadā pazeminājusies līdz 54. vietai, saņemot relatīvi labus novērtējumus darba tirgus efektivitātes, augstākās izglītības un apmācības jomā, taču samērā vājus - tirgus lieluma, tehnoloģiju un inovāciju ziņā.

Tautsaimniecības konkurētspēja ir jēdziens, kuram ekonomisti joprojām nav raduši vienotu definīciju. Tomēr kopīgās ekonomiskās norises pasaulē, starpvalstu vienošanās un līgumi, kas mērķēti uz tirdzniecības nosacījumu pārskatāmību un salīdzināmību, aizvien vairāk saasina konkurenci globālajā tirgū, padarot konkurētspēju par aktualitāti mūsdienu ekonomikas analīzē.

Atsevišķi ekonomisti konkurētspējas pamatus meklē mikroekonomikā un apgalvo, ka savā starpā konkurē nevis valstis, bet uzņēmumi, neatkarīgi no tā, vai konkurence norisinās iekšzemē vai starptautiskajā tirgū. Nereti konkurētspējas analīzē aplūko tikai tirdzniecības plūsmu dinamiku un tirgus daļas vai arī cenu pārmaiņas un ar tām saistīto reālā efektīvā valūtas kursa raksturojumu. Tomēr jāatzīst, šādi pētījumi ir diezgan nepilnīgi un nereti pat «tuvredzīgi»: valstij, kas ir ekonomiskās politikas veidotāja, ir īpaša loma arī konkurētspējas nosacījumu izveidē; zemāks vai lēni augošs cenu līmenis var atspoguļot zemu produkcijas pievienoto vērtību un kvalitāti, kā arī lēni augošu ekonomiku; savukārt augoša ārējā tirgus daļa nav ilgtspējīgs konkurētspējas rādītājs, jo tas nozīmētu, ka kādas valsts eksports pieaug uz citu valstu eksporta rēķina līdz brīdim, kamēr tiek pilnībā pārņemts. Turklāt eksporta kāpums var liecināt arī tikai par pārorientēšanos no iekšējā tirgus uz ārējo, nepalielinoties darba ražīgumam un pievienotajai vērtībai, un iznākums var būt deficīts iekšējā tirgū, kas savukārt rada importa pieprasījumu. No šā viedokļa par konkurētspējas mērauklu var uzskatīt labklājības pieaugumu iekšzemē. To var radīt vai veicināt arī veiksmīga starptautiskā sadarbība - gan resursu un tehnoloģiju jomā, gan preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā, gan sakārtotas uzņēmējdarbības vides radīšanā.


* Ar saskaņoto patēriņa cenu indeksu deflētā valūtas kursa pārmaiņas attiecībā pret 41 tirdzniecības partnervalsti, 2000. gada janvāris = 100%.
Avots: Eurostat.

Latvija starptautiskos konkurētspējas pētījumos

Starptautiskā pētniecības institūcija Pasaules ekonomikas forums (PEF) ik gadu vērtē daudzu pasaules valstu konkurētspēju. Vērtējuma pamatā lielā mērā ir esošais ienākumu līmenis, kas raksturo vidējo labklājību valstī un tiek izmantots, aprēķinot t.s. globālo konkurētspējas indeksu. Valstīm, kurās ienākumu gūšana balstās uz primāro resursu izmantošanu un ekonomiskās politikas pamatnosacījumu nodrošināšanu, indeksa aprēķinā mazāks īpatsvars ir tām komponentēm, kas raksturo uz efektivitāti (piemēram, Latvijai) vai inovācijām balstītu tautsaimniecības attīstību. Jaunākais PEF konkurētspējas pētījums liecina, ka daudzu Eiropas Savienības (ES) valstu, t.sk. Latvijas, konkurētspēja 2008./2009. gadā pasaules mērogā ir vājinājusies salīdzinājumā ar 2007./2008. gadu. Latvijas vieta rangu tabulā pazeminājusies par 9 pozīcijām - līdz 54. vietai, saņemot relatīvi labus novērtējumus darba tirgus efektivitātes, augstākās izglītības un apmācības jomā, taču samērā vājus tirgus lieluma, tehnoloģiju un inovāciju ziņā.

Pasaules Banka veic atšķirīgu, t.s. «Doing Business» pētījumu, ko izstrādātāji gan nesauc par konkurētspējas pētījumu, tomēr tas tuvāk raksturo tieši uzņēmējdarbības vidi - apstākļus, kādus konkrēta valsts piedāvā uzņēmējdarbības uzsākšanai un attīstībai. Saskaņā ar šo vērtējumu Latvija ieņem daudz augstāku - 29. vietu - vēl plašākā valstu lokā nekā PEF izmanto savā pētījumā. Tomēr, analizējot šā vērtējuma cēloņus, var secināt, ka lielas daļas augsto vērtējumu pamatā ir zemās izmaksas, piemēram, importa un eksporta darījumos (maksa par 1 konteineru), īpašuma reģistrēšanas, būvatļauju saņemšanas izmaksas, neliels nodokļu maksājumu skaits gadā un mazāka vispārējā nodokļu likme salīdzinājumā ar citām reģiona un/vai OECD valstīm, kā arī īsāks līgumu slēgšanai nepieciešamais laiks.

Citi cenu un izmaksu konkurētspējas aspekti

Arī no citu cenu un izmaksu viedokļa Latviju var uzskatīt par izdevīgu uzņēmējdarbības vidi. Neraugoties uz to, ka iepriekšējos gados daudzu patēriņa preču un pakalpojumu cenu līmenis ir būtiski kāpis, Latvijā cenu konkurētspēja attiecībā pret 41 tirdzniecības partnervalsti ir vājinājusies krietni mazāk nekā vairākumā jauno ES dalībvalstu, kas pievienojās ES vienā laikā ar Latviju vai vēlāk un līdz 2008. gada beigām vēl nebija ieviesušas eiro. Par to liecina Eurostat dati par reālo efektīvo kursu (REK), kas ir viens no bieži lietotiem konkurētspējas dinamikas rādītājiem (sk. 1. att.).

Daudzās attīstītajās valstīs, pastiprinoties ekonomiskajai krīzei, jau 2008. gada otrajā pusgadā mazinājās ne vien pieprasījums pēc to precēm un pakalpojumiem, bet arī pēc to valūtām. Tādējādi mazinājās gan šo valstu valūtu vērtība, gan eksports, pretēji tam, ka daži ekonomikas dalībnieki valūtas kursa krituma iespaidā gaidīja eksporta kāpumu (sk. 1. tab.).



Jāatzīmē, ka dažu šo valūtu vērtība pirms ievērojamā krituma 2008. gada beigās bija krietni pieaugusi, pārsniedzot ilgtermiņā novēroto vidējo līmeni. Atsevišķu valūtu vērtība turpināja samazināties vēl 2009. gada sākumā, taču aprīlī-maijā tā pakāpeniski augusi, turklāt dažviet (piemēram, Krievijā, Polijā) cenu līmenis sāk augt straujāk, liecinot par to, ka nozīmīgs cenu konkurētspējas uzlabojums nav iegūts. Svarīgi atzīmēt, ka apstākļos, kad galvenās tirdzniecības partnervalstis vienlaikus piedzīvo ekonomikas lejupslīdi, būtiski sarūk ārējais pieprasījums, tādējādi gūt peļņu vai palielināt tirgus daļu, izmantojot cenu līmeņu starpību starp iekšējo un ārējo tirgu, ir daudz grūtāk. Šādā situācijā konkurētspēju būtiski ietekmē tautsaimniecības struktūra un preču vai pakalpojumu specifika, ko konkrēta valsts piedāvā ārējam tirgum.

Neraugoties uz uzņēmējdarbībai nozīmīgo izmaksu - darbaspēka un energoresursu cenu - straujo kāpumu iepriekšējo gadu laikā, Latvijā tās joprojām ir krietni zemākas nekā citās ES dalībvalstīs. Jaunākie Eiropas Komisijas un Eurostat dati liecina, ka Latvijā degvielas cenas ir par 15-20% zemākas nekā vairākumā t.s. veco ES dalībvalstu; dabasgāzes cenas industriālajiem patērētājiem ir par apmēram 20-40% zemākas nekā, piemēram, Īrijā, Vācijā, Zviedrijā, Slovēnijā, un nedaudz zemākas nekā vairākumā citu ES dalībvalstu; arī elektroenerģijas cenas ir vienas no zemākajām Eiropas Savienībā (daļēji - zemāku nodokļu dēļ). Darbaspēka izmaksas rūpniecībā Latvijā 2007. gadā (jaunākie salīdzināšanai pieejamie dati) nebija sasniegušas 650 eiro mēnesī, bet ES10 valstīs tās jau tuvojās 1000 eiro, toties vairākumā veco dalībvalstu - no 3500 līdz 4500 eiro.

Lai gan pēc 2008. gada datiem Latvija ierindojas starp tām ES valstīm, kur ar darbaspēku saistīto izmaksu īpatsvars tautsaimniecībā ir samērā liels (sk. 2. att.), redzams, ka to noteicis straujais algu kāpums 2007. - 2008. gadā, bet kopumā šāds īpatsvars ir raksturīgs valstīm, kurās darba ienākumi tiek aplikti ar augstu nodokļu slogu, savukārt dažās valstīs to daļēji nosaka lielāks pakalpojumu sektora īpatsvars.

Ja Latvijā ir tik zemas darbaspēka izmaksas, bet tās veido ievērojamu daļu no IKP, varam secināt, ka, izmantojot pašreizējo ražošanas kapacitāti, radām pārāk mazu pievienoto vērtību. To apliecina gan ārkārtīgi zemā jaudu noslodze salīdzinājumā ar citām ES valstīm, gan zemais darba ražīgums, kas, pēc konkurētspējas teorijas attīstītāja profesora M. Portera domām, ir vienīgais vērā ņemamais konkurētspējas rādītājs. Neizmantotas jaudas var nākt par labu eksporta potenciālam - atjaunojoties globālajam pieprasījumam, jaudu paplašināšana neprasītu daudz laika un tūlītējas papildu izmaksas. Tomēr fakts, ka ražošanas jaudu noslodze ilgstoši bijusi zema pat ekonomikas straujas izaugsmes periodā (sk. 3. att.; tajā attēlotas Baltijas un dažas citas ES valstis, taču tendence ir līdzīga arī grafikā neatspoguļotajās valstīs), liecina par to, ka, iespējams, tautsaimniecībā resursi - darbaspēks un kapitāls - nav izvietoti sabalansēti, turklāt augstražīgu iekārtu un ilgstoša brīvu jaudu uzturēšana uzņēmējdarbībā prasa papildu izmaksas.


1Francijai - 2007. gadā.

EK rūpniecības konjunktūras dati liecina, ka visās ES valstīs nozīmīgi sarukusi jaudu noslodze. Līdzīga tendence skārusi arī rūpniecības izlaidi. Tas īpaši jūtams valstīs, kur rūpniecība un eksports lielā mērā balstīts uz mašīnbūvi, elektroiekārtu u.c. ilglietošanas preču ražošanu, kas visjutīgāk reaģē uz ekonomikas cikla pārmaiņām - krīzes apstākļos pircējs vispirms atsakās tieši no šo preču iegādes. Tautsaimniecības struktūra daļēji izskaidro arī darba ražīguma dinamikas atšķirības starp Baltijas un citām ES valstīm (sk. 4. att. a un b).

Latvijas konkurētspējas izaicinājumi

Lai gan varam uzskatīt, ka no atsevišķu iepriekš minēto izmaksu viedokļa Latvijā ir diezgan izdevīga uzņēmējdarbības vide, tomēr Latvijas konkurētspēju ārējā tirgū būtiski ietekmē daudzi cikliski un strukturāli faktori. Šābrīža aktualitāte, neapšaubāmi, ir nepietiekams ārējais pieprasījums. To daļēji nosaka Latvijas ražošanas struktūra un darba ražīgums, jo tautsaimniecība ir atvērta, mūsu valsts tirgus daļa pasaulē ir neliela, eksportā nedominē energoresursi un preces, kuru ārējā tirdzniecība ir izteikti neelastīga pret ekonomikas cikla pārmaiņām. Eksporta atkopšanos atsevišķos tirgus segmentos, kuros problēmas rada pasūtītāja maksātspēja, noteikti varētu sekmēt ātrāka eksporta garantiju pieejamība. Taču arī garantiju pretendentiem jābūt orientētiem uz ilgtspējīgu un efektīvu uzņēmējdarbību.


Avots: Eiropas Komisijas konjunktūras apsekojums.


* ES valstīs, kur raksturīgs augsts mašīnbūves, elektropreču u.c. ilglietošanas preču īpatsvars rūpniecībā un eksportā (a), un Baltijas valstīs (b).
Avots: Eurostat.

Pēdējo 10 gadu laikā Latvijas ārējās tirdzniecības struktūra kļuvusi konkurētspējīgāka: mazinājusies atkarība no koka, koksnes un to izstrādājumu eksporta, pieaugusi arī tehnoloģiju komponente. Piemēram, laikā no 1999. līdz 2006. gadam augsto tehnoloģiju īpatsvars kopējā eksportā pieaudzis gandrīz divas reizes, tomēr kopumā nesasniedz 4.5%. Tas ir maz salīdzinājumā ar galvenajām tirdzniecības partnervalstīm. Tomēr pievienošanās ES veicinājusi tirdzniecības integrāciju ar pārējām ES dalībvalstīm: pieaudzis eksporta īpatsvars uz Lietuvu, Igauniju, Poliju, bet mazinājies eksporta īpatsvars, piemēram, uz NVS un citām valstīm, ko daļēji ietekmē atšķirīga tirdzniecības politika. Šobrīd, krīzes apstākļos, papildu tirdzniecības barjeru ieviešana no daudzu Āzijas, NVS, Latīņamerikas un industriāli attīstīto eksporta lielvalstu puses (pārtikas, tekstilizstrādājumu, mašīnbūves u.c. produkcijai) ir viens no riska faktoriem sekmīgai Latvijas eksporta attīstībai tuvākajā laikā.

Līdzšinējā ienākumu un cenu līmeņa konverģence aizvien mazāk ļauj pelnīt, izmantojot cenu līmeņa starpību ar mūsu galvenajām tirdzniecības partnervalstīm. Savukārt augsts kapitālpreču importa īpatsvars nosaka samērā augstas investīciju izmaksas, jo šo preču cenu līmenis konverģējis straujāk nekā, piemēram, patēriņa cenu līmenis tautsaimniecībā. Tādējādi viens no strukturālās politikas izaicinājumiem Latvijā ir panākt darba ražīguma pieaugumu tā, lai ražošanas kapacitāte būtu pēc iespējas noslogota un gan reģionālā, gan nozaru struktūras ziņā tiktu nodrošināts ilgtspējīgs resursu izvietojums tautsaimniecībā.

Papildu informācijai - Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Foto - Aleksejs Meļihovs