en
Agnese Bičevska
AGNESE BIČEVSKA
Monetārās politikas pārvaldes
Makroekonomikas analīzes
daļas galvenā ekonomiste


Latvijas iedzīvotāji sāk aizvien vairāk taupīt, samazina tēriņus. Kādi ir galvenie faktori, kas ietekmē patēriņa samazināšanos? Zināt atbildi uz šiem jautājumiem ir svarīgi, lai plānotu turpmāko tautsaimniecības attīstību.

Latvijas ekonomikas straujo augšupeju pēdējos gados veicināja galvenokārt iekšzemes pieprasījums, un tas stimulēja attīstīt nozares, kas orientējās uz šo pieprasījumu. Bet pēdējā gada laikā statistikas dati un veikalos redzamais skaidri apliecina - cilvēki sāk aizvien vairāk taupīt, Latvijā samazinās patēriņš. Kāpēc tā notiek, kādi ir galvenie faktori, kas ietekmē patēriņa samazināšanos? Zināt atbildi uz šiem jautājumiem ir svarīgi, lai plānotu turpmāko attīstību.

Lai analizētu, kādi faktori noteica straujo privātā patēriņa lejupslīdi, vispirms būtu jāsaprot, kādi faktori ietekmēja iepriekš vērojamo patēriņa bumu, jo tieši iepriekšējo gadu nesabalansētā attīstība bija viens no galvenajiem iemesliem šābrīža lejupslīdei. Latvijā to pastiprināja ārējo un iekšējo faktoru savstarpējā iedarbība, kas būtiski palielināja tautsaimniecības nesabalansētību un ierobežoja pretcikliskas politikas instrumentu izmantošanu. 

Noteicējs - iekšzemes patēriņš

Kopš 2001. gada galvenais IKP attīstības noteicējs bija iekšzemes pieprasījums, galvenokārt - privātais patēriņš un investīcijas (kopējā pamatkapitāla veidošana). Līdz 2006. gadam privātais patēriņš un investīcijas samērā līdzīgās daļās noteica IKP dinamiku (sk. 2. attēlu), 2006.-2007. gadā privātais patēriņš izvirzījās līderpozīcijās un 2006. gada 4. ceturksnī tas sasniedza pat 30% kāpumu. Turpmākajos periodos pieauguma temps pakāpeniski saruka, 2008. gada 1. ceturksnī pārejot negatīvu gada pārmaiņu dinamikā. Pēdējos ceturkšņus privātā patēriņa gada pieauguma temps bija vidēji 20%.

Iepriekšējo gadu nesabalansētā attīstība bija viens no galvenajiem iemesliem šā brīža lejupslīdei, turklāt Latvijā ārējo un iekšējo faktoru savstarpējā iedarbība to vēl pastiprināja, tā būtiski palielinot nesabalansētību un ierobežojot pretcikliskas politikas instrumentu izmantošanas iespējas. Kā redzams 1. attēlā, lielai daļai faktoru piemīt procikliska daba, t. i., līdz ar ekonomiskā cikla fāžu maiņu tie "pāriet ierakumu otrā pusē": no augšupeju veicinošiem kļūstot par lejupslīdi veicinošiem faktoriem.

1. attēls. Ekonomisko ciklu noteicošie un pastiprinošie faktori

Ārējie faktori - norises pasaules tirgos Iekšējie faktori - norises Latvijā
2006. - 2007.
Ekonomiskā cikla
uzplaukuma fāze
Ārvalstu investoru interese (pieaugošas kapitāla ieplūdes Latvijā).
Lēti un viegli pieejami kredītresursi.
ES fondu līdzekļi.
Darbaspēka un kapitāla mobilitātes palielināšanās (Latvijas rezidentu
emigrācija).
Ārējā pieprasījuma kāpums un integrācija tirgos.
Izejvielu cenu kāpums - nafta, gāze, metāli, graudi u. c.
Komercbanku agresīva cīņa par tirgus daļām.
Procikliska mājsaimniecību uzvedība (tērē vairāk nekā nopelna, neuzkrāj).
Procikliska valdības uzvedība (stimulējoša fiskālā politika, netiek veidoti
uzkrājumi, liels cikliski koriģētais deficīts).
Pozitīva uzņēmēju un patērētāju konfidence.
Nekustamā īpašuma cenu kāpums un augsta inflācija (cenu pieauguma gaidas).
2008.
Ekonomiskā cikla
lejupslīdes fāze
Finanšu tirgus satricinājumi un finanšu un nefinanšu uzņēmumu
likviditātes problēmas.
Ārvalstu investoru riska "apetītes" mazināšanās.
Ārējā pieprasījuma kritums.
Protekcionisma politikas pastiprināšanās.
Kreditēšanas sarukums (kredītu izsniegšanas nosacījumu pastiprināšanās
un komercbanku likviditātes pasliktināšanās, pieprasījuma samazināšanās).
Procikliska mājsaimniecību uzvedība (izdevumu ierobežošana).
Negatīva uzņēmēju un patērētāju konfidence.


2. attēls. Ieguldījumi IKP reālajā gada pieaugumā, % punkti



Patēriņa bums 2006. un 2007. gadā

Būtiski uzlabojoties investoru vērtējumam par tautsaimniecības attīstību pēc Latvijas iestāšanās ES un NATO, kā arī turpmākas straujas izaugsmes gaidas veicināja ārvalstu investoru interesi. Līdz ar piesaistītā kapitāla ieplūdi tautsaimniecībā un jaunām darba vietām tas veicināja ekonomisko aktivitāti. Ekonomiskās aktivitātes rezultātā palielinājās arī mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi. To noteica vidējās darba algas, nodarbinātības, ārvalstīs strādājošo rezidentu nopelnītā darbaspēka trūkums straujās izaugsmes un emigrācijas dēļ. Līdztekus ienākumu palielinājumam nozīmīgi auga arī aizņemto līdzekļu izmantošana. To veicināja kredītu pieejamība (īpaši pievilcīgi kļuva eiro kredīti fiksēta valūtas kursa apstākļos), negatīvas reālās procentu likmes (cenu pieaugumam pārsniedzot procentu likmi), nekustamā īpašuma un patēriņa cenu pieauguma gaidas, plašās banku reklāmas kampaņas, kā arī tautsaimniecības straujās izaugsmes radītais optimistiskais noskaņojums, kas cilvēkos provocēja maldīgus priekšstatus par nākotnes ienākumu un īpašumu vērtības potenciālo pieaugumu, un citi apstākļi.

Pārlieku lielo optimismu būtiski deformēja arī Latvijas valdības īstenotā, cikla svārstības pastiprinošā fiskālā politika - zems nodokļu slogs, nodarbināto skaita un strauja darba samaksas kāpināšana publiskajā sektorā, liels cikliski koriģētais deficīts1, uzkrājumu neveidošana. Pat ļoti strauji palielinoties budžeta ieņēmumiem (par 25-30%), valdība vēl straujāk kāpināja izdevumus. Tādējādi cikliski koriģētais deficīts sasniedza ļoti augstu līmeni, ievērojami pārsniedzot ES noteikumos definēto vidējā termiņa mērķi Latvijai (1% no IKP), un kļuva par nozīmīgu impulsu ļoti straujai attīstībai. Nesablansētā nodokļu sistēma atsevišķās nozarēs veicināja vēl papildu patēriņa buma veidošanos. Liela ienākumu daļa netika aplikta ar nodokļiem vai tika aplikta ar nesamērīgi maziem nodokļiem (piemēram, kapitāla nodokļu īpatsvars Latvijā 2008. gadā bija 2.8% no IKP, bet vidēji ES27 - 7.4% no IKP), tādējādi neveicinot sabalansētu līdzekļu sadali.

Zemo kapitāla nodokļu, patēriņa preču un nekustamā īpašuma cenu kāpuma un kreditēšanas aktivitāšu dēļ izveidojās nelabvēlīga nozaru struktūra: kapitāls un darbaspēks koncentrējās nozarēs, kas balstījās uz iekšzemes pieprasījumu (operācijas ar nekustamo īpašumu, celtniecība un finanšu nozare, mazumtirdzniecības apgrozījuma straujš kāpums), netika izmantots eksporta potenciāls (bija zema produktivitāte un jaudu noslodze rūpniecībā).

Pēc buma - nedrošība un taupība

Makroekonomiskie rādītāji - ilgstoši negatīvais un augstais tekošā konta deficīts (atsevišķos periodos tas pārsniedza pat 25% no IKP), augsts kopējā valsts parāda līmenis, pozitīva izlaides starpība (faktiskam ražošanas apjomam pārsniedzot potenciālo ražošanas apjomu), patēriņa un nekustamā īpašuma cenu kāpums u. c. - liecināja par pieaugošiem iekšējiem un ārējiem riskiem un mazināja investoru riska "apetīti". "Algu- cenu spirāles" stimulētais darbaspēka izmaksu palielinājums vēl vairāk mazināja Latvijas pievilcīgumu investoru skatījumā. Līdz ar satricinājumiem globālajā un Latvijas finanšu sistēmā pastiprinājās kapitāla atplūde un mazinājās jaunas investīcijas. Turklāt, bremzējoties pieprasījumam un samazinoties piedāvājumam finanšu tirgos, strauji saruka kreditēšanas apjomi.

Tautsaimniecības attīstības bremzēšanās signāli un negatīvs nākotnes attīstības novērtējums padarīja bažīgus uzņēmējus un patērētājus, kas, nebūdami droši par saviem ienākumiem un darba vietām, uzsāka taupības politiku. To apliecina dažādi rādītāji, tajā skaitā 3. attēlā redzamie dati, kas parāda, ka iedzīvotāji savus tēriņus sāka ierobežot jau pirms sāka smazināties iedzīvotāju ienākumu galvenā komponente - darba samaksa. Vēl straujāks sarukums, vērtējot pašreizējās tendences, varētu būt īpašuma ienākumiem un pašnodarbināto ienākumiem.

3. attēls. Privātais patēriņš un darba samaksa (gada tempa reālais pieaugums, %)

Līdz ar ekonomiskās aktivitātes, kā arī iedzīvotāju un uzņēmēju konfidences jeb noskaņojuma indeksa2 samazināšanos, sāka rukt arī valsts budžeta ieņēmumi, strauji palielinot valsts budžeta deficītu. Budžeta deficīta finansēšanas problēmas, zemā komercbanku likviditāte, pieprasījuma lejupslīdes pastiprināšanās un pesimistiskais turpmākās attīstības novērtējums mudināja valdību meklēt starptautisko organizāciju palīdzību. Starptautiskais aizdevums ļauj valsts budžeta izdevumus samazināt mazākā mērā, lai neradītu kritisku šoku tautsaimniecībai. Tomēr, neraugoties uz starptautiskā aizdevuma labvēlīgo ietekmi uz tautsaimniecību, valsts budžeta izdevumu samazināšanu un reformām valsts pārvaldē, kas ilgtermiņā veicinās sabalansētāku tautsaimniecības attīstību un iegrožos strauji augošā budžeta deficīta līmeni, iekšzemes pieprasījums pašlaik vēl vairāk samazinās. Lai atgrieztos pie aizdevēju naudas nebalstītas un sabalansētas attīstības, bez izdevumu samazināšanas nevar iztikt. Budžeta izdevumu samazināšanas dēļ neizbēgami nākas rēķināties ar daļēju ekonomikas sasalumu, tāpēc paralēli ir nepieciešams stimulēt arī ekonomisko aktivitāti. 

Patēriņš un labklājības pieaugums

Pasaules valstu pieredze3 liecina, ka tieša privātā patēriņa stimulēšana, neveicot atbilstošus konkurētspējas uzlabošanas pasākumus un reformas, pēc iluzora īstermiņa stimula vēl vairāk pastiprina nelīdzsvarotību un nesekmē ilgtspējīgu attīstību. Latvijā jau ilgstoši ir negatīva ārējās tirdzniecības bilance un pastāv nozīmīga atkarība no importa resursiem un precēm. Tas nozīmē, ka Latvijā tieša patēriņa stimulēšana tikai pastiprinātu līdzekļu aizplūšanu no valsts.

Lai uzlabotu Latvijas uzņēmumu konkurētspēju ilgtermiņā, ir vērts domāt par nodokļu politikas izmaiņām: pārnest nodokļa slogu no darba ienākumiem uz patēriņu un kapitālu, pārskatīt instrumentus investīciju un inovāciju veicināšanai. Veicot izmaiņas, jāvērtē trīs aspekti: 1) kopējais nodokļu slogs4 un tā sadalījums; 2) atsevišķu nodokļu likmju samērs - vismaz reģiona ietvaros, lai gaidāmo efektu (nodokļu ieņēmumu pieauguma) vietā neveidotos defekti (uzņēmumu pārreģistrācijas, ilglietojamu preču iegāde ārvalstīs, kontrabanda utt.); 3) nodokļu grozījumu sociālekonomiskie riski - pat pārdomātu un pareizu grozījumu efekts var izrādīties negatīvs, ja uzņēmējiem un iedzīvotājiem nebūs pietiekamas izpratnes par grozījumiem un tie netiks izskaidroti, kā arī, ja viņu uzticība saglabāsies ļoti zemā līmenī.

Bieži vien uzņēmēju neapmierinātībai ar nodokļiem ir vairāk psiholoģisks efekts, un tā ir saistīta ne tik daudz ar likmēm, kā ar sarežģītām birokrātiskām procedūrām. Šajā ziņā Latvija atpaliek no kaimiņvalstīm. Investori nereti priekšroku dod vienkāršākām komercdarbības uzsākšanas un nodokļu maksāšanas procedūrām kaimiņvalstīs nekā zemākām nodokļu likmēm Latvijā. Atbilstoši Pasaules Bankas vērtējumam pētījumā Doing Business, Latvijas uzņēmējdabības vides novērtējumu pasliktina būvniecības saskaņošanas procedūru skaits un ilgums, īpašuma reģistrēšanas un uzņēmējdarbības izbeigšanas procedūru ilgums. No tā izriet secinājums: ja valdības rīcībā nav ne uzkrājumu, ne nodokļu likmju pazemināšanas instrumentu, uzmanība jākoncentrē uz administratīvā sloga samazināšanu. Īpaši svarīgi būtu uzlabot jaunu uzņēmumu radīšanas priekšnosacījumus (būvatļaujas, nekustamā īpašuma un patentu reģistrācija, ES struktūrfondu vadība, licences, fiksētā nodokļa izmantošanas paplašināšana jaunu mazo uzņēmumu veidošanās stimulēšanai, industriālo un loģistikas parku attīstīšana u.c.). Tieši uzņēmējdarbības aktivitātes kāpums un konkurētspējas uzlabošanās visefektīvāk var atjaunot iedzīvotāju labklājības pieaugumu - jaunas darba vietas, īpaši uz eksportu orientētās nozarēs (rūpniecība, tranzīts, loģistika), un produktivitātes kāpums - tas ir risinājums ne tikai šodienai, bet arī rītdienai. Turklāt nevajadzētu aizmirst par ilgtermiņa attīstības priekšnosacījumiem - zināšanu ietilpīgu produktu izgudrošanu un attīstīšanu, tādēļ īpaši svarīga ir pielietojamās zinātnes un uzņēmējdarbības sadarbība, kā arī inovāciju veicinoša valsts politika. 

Secinājumi

Ekonomiskā pieredze uzskatāmi rāda, ka balstīt tautsaimniecības attīstību uz privāto patēriņu ilgtermiņā nav efektīvi, jo īpaši - mazai un atvērtai ekonomikai. Pašlaik, kad valdībai ir krasi jāsamazina valsts budžeta izdevumi, šie fiskālie lēmumi ietekmē plašas sabiedrības daļas ienākumus un izdevumus un vājina privāto patēriņu. No tik krasa scenārija Latvija būtu varējusi izvairīties, ja ekonomiskā cikla lejupslīdes fāzē varētu izmantot stimulējošu fiskālo politiku. Taču to ierobežo iepriekšējo periodu tuvredzīgā rīcība (tieši tāpat kā mājsaimniecībām), kad netika veidots "drošības spilvens" - uzkrājumi un arī nodokļu slogs bija zems. Lai stimulētu ekonomisko aktivitāti, šobrīd uzmanība būtu jākoncentrē uz ES struktūrfondu un cita pieejamā finansējuma mērķtiecīgu izmantošanu, uzņēmējdarbības vides sakārtošanu, mazinot birokrātiskus šķēršļus un radot labvēlīgus nosacījumus jaunu uzņēmumu veidošanai, uz eksporta produkcijas noieta tirgu paplašināšanu, kā arī jaunu zināšanu ietilpīgu produktu radīšanu. Tādējādi atkal tiks stimulēts privātais patēriņš - ja pieaugs eksports, pieaugs nodarbinātība, pieaugs iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi un pieaugs arī privātais patēriņš. 

Foto - Līga Rutkovska.

1Tā ir valsts budžeta bilances komponente, kas paliek pēc tautsaimniecības attīstības cikla efekta atdalīšanas (sk. Grundīza Sigita, Stikuts Dainis, Tkačevs Oļegs. «Latvijas valsts konsolidētā kopbudžeta cikliski koriģētā bilance». Rīga: Latvijas Banka, 2005. Pētījums 5/2005); Tkačevs Oļegs, Svīķis Kristaps. "Fiskālās politikas riski". "Averss un Reverss", 3/2008).

2Iedzīvotāju un uzņēmēju aptaujāšanas rezultātā iegūts novērtējums par esošo un nākotnes tautsaimniecības attīstību, ienākumiem u.c. ģimenes un uzņēmumu finansiālo situāciju raksturojošiem rādītājiem. To regulāri publicē Centrālā statistikas pārvalde.

3Kā spilgtākais piemērs nereti tiek izmantota Portugāles pieredze, kas iemantojusi apzīmējumu "Portugāles slazds".

4Saskaņā ar Doing Business 2009 datubāzi (www.doingbusiness.org) kopējās nodokļu likmes Latvijā veido 33% no ienākumiem. Zemākas kopējās likmes ir tikai Luksemburgā, Īrijā un Dānijā, savukārt lielākajā daļā valstu tās sasniedz vidēji 45-50%. Arī kaimiņvalstīs kopējās nodokļu likmes ir krietni augstākas: Lietuvā - 46.4%, Igaunijā - 48.6%.