en
INGUNA KUPČA
Ārējo sakaru pārvaldes
galvenā ekonomiste
ANTRA TRENKO
Ārējo sakaru pārvaldes
vecākā ekonomiste


Ekonomiskās krīzes pārvarēšanai Latvija lūgusi un saņem palīdzību no Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Savienības. Tieši Valūtas fonda palīdzība ir pamats, lai Latvija varētu saņemt lielākus aizdevumus arī no Eiropas.

Latvijas publiskajā telpā kopš pagājušā gada nogales it bieži tiek runāts par Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Eiropas Savienības (ES) - Eiropas Komisijas palīdzības programmām ekonomiskās krīzes pārvarēšanai. Būtībā šī ir otrā reize, kad Latvija lūdz un saņem SVF atbalstu. Pirmajos desmit gados pēc neatkarības atgūšanas SVF sniedza finansiālo un tehnisko atbalstu gan likumdošanas izveidē, gan reālās saimniekošanas praksē. Pašlaik, kad Latvija nokļuvusi kritiskā situācijā, saņemam gan SVF, gan Eiropas Savienības atbalstu - aizdevumus ekonomikas un finanšu sistēmas stabilizācijai. Šī atbalsta pieejamība stiprina uzticību valsts nākotnes attīstībai, bet pašas palīdzības mērķis ir mazināt globālo notikumu ietekmi un radīt bāzi, lai Latvijas tautsaimniecība ātrāk atgūtu izaugsmes iespējas. Tieši SVF palīdzība ir pamats, lai Latvija varētu saņemt lielākus aizdevumus arī no ES. Šajā rakstā aplūkosim, kā tiek sniegta šo institūciju palīdzība. 

SVF finansiālā palīdzība

SVF ir kooperatīva starptautiska organizācija, kas aptver 186 dalībvalstis. Viens no tās uzdevumiem ir sniegt īslaicīgu finansiālu palīdzību, ja kādai dalībvalstij radusies nepieciešamība risināt ar maksājumu bilanci saistītas problēmas. Pasaules finanšu krīzes rezultātā 2009. gada pavasarī SVF veica izmaiņas savos aizdevumu instrumentos. Fonds sašaurināja programmu klāstu, tā vienkāršojot diezgan komplicēto aizdevumu sistēmu, ievērojami palielināja aizdevumu limitus un vienkāršoja programmu nosacījumus par veicamajām strukturālajām reformām. Vasarā SVF pārskatīja arī valstīm ar zemu ienākumu līmeni paredzētos kredītus, kuriem Fonds izmanto donoru piešķirtos līdzekļus. Patlaban SVF dalībvalstīm finanšu situācijas stabilizēšanai ir pieejami divi būtiski atšķirīgi aizdevumu veidi: atbalsta vienošanās (Stand-by Arrangement, SBA) un elastīgā kredītlīnija (Flexible Credit Line, FCL). 

Atbalsta vienošanās jau vairākus gadu desmitus ir SVF galvenā kredītlīnija. SVF to piešķir valstij maksājumu bilances problēmu novēršanai. Ar to tiek saprasts, ka iestājusies vismaz viena no tālāk minētajām situācijām: (i) valsts vairs nevar nodrošināt stabilu maksājumu bilances pozīciju, (ii) tai nav pietiekamu ārējo rezervju vai (iii) tās ārējo rezervju apjoms strauji samazinās. Šādas vajadzības var būt jau esošas (tad valsts izņem aizdevumu) vai potenciāli iespējamas (tad valsts saņem tā saukto nodrošinājuma SBA, kas ir rezerves kredītlīnija). SVF neprasa nodrošināt aizdevuma atmaksu ar konkrētu ķīlu. Taču valdībai jāizstrādā programma un jākoriģē valsts ekonomiskā politika, lai novērstu problēmas, kuru dēļ tā ir spiesta meklēt finansiālu palīdzību. Faktiski SVF finansiālais atbalsts dod valstij iespēju iegūt zināmu laiku tās ekonomikas stabilizēšanai.

Atbalsta vienošanās mērķis vienmēr ir viens - SVF interesē, lai pēc programmas ieviešanas valsts ekonomikas izaugsme notiktu līdzsvaroti un tās parāds saglabātos atmaksājamā līmenī. SVF rēķinās ar to, ka problēmu cēloņi un attiecīgi risinājumi dažādās valstīs ir atšķirīgi, tāpēc konkrētie nosacījumi un uzdevumi ir katrai valstij specifiski. Parasti programmās paredzēti divu grupu kritēriji. Pirmā grupa - makroekonomiskie nosacījumi - ietver tādus pasākumus kā pieņemama inflācijas līmeņa nodrošināšana, budžeta deficīta un/vai valsts parāda samazināšana līdz noteiktam līmenim, noteikta valsts ārējo rezervju līmeņa nodrošināšana. Otra grupa ir tā sauktie strukturālie nosacījumi. Tie visbiežāk ietver pasākumus banku sistēmas pārraudzības uzlabošanai, nodokļu sistēmas reformas vai fiskālās plānošanas sistēmas uzlabojumus.

Praksē, ieprasot finansiālo palīdzību, dalībvalsts sagatavo un ar SVF speciālistiem saskaņo programmu. Valdības apstiprinātais dokuments par apņemšanos ieviest konkrētu reformu pasākumus kopā ar SVF speciālistu ziņojumu par ekonomisko situāciju valstī tiek iesniegts Fonda izpilddirektoru valdē apstiprināšanai. Ekonomikas korekcijas parasti nav panākamas uzreiz, tāpēc programma tiek izstrādāta viena līdz trīs gadu periodam. Attiecīgi arī aizdevumu SVF izmaksā pakāpeniski. Programmas pārskata gaitā regulāri tiek novērtēts padarītais un noteikti konkrēti kritēriji nākamajiem periodiem. Lēmumu par panākto progresu un nākamo aizdevuma daļu izmaksu pieņem izpilddirektoru valde.

Aizdevuma apjoms tiek noteikts, pamatojoties uz aizņēmēja parakstīto Valūtas fonda kapitāla daļu jeb kvotu. Nesen dubultotās normas atļauj piešķirt aizdevumu līdz 200% no kvotas gadā, kopā nepārsniedzot 600% no valsts kvotas.

Protams, īpašos gadījumos saglabājas iespēja piešķirt virsnormas finansējumu. Piemēram, Latvijas situācijā mēs vienojāmies ar SVF par aizdevumu 1200% no mūsu kvotas, tas ir, par aptuveni 1.7 mljrd. eiro. Patlaban Fonds 18 valstīm ir piešķīris atbalsta vienošanās kredītlīniju vairāk nekā 56 mljrd. eiro apjomā. Līdzekļus aizdevumu izsniegšanai SVF pamatā iegūst no finansiāli spēcīgo dalībvalstu apmaksātās kvotas daļas. Taču visaptverošu finanšu krīžu situācijās Fonds piesaista papildu līdzekļus, aizņemoties no atsevišķām dalībvalstīm. Pastāvošā krīze nav izņēmums. SVF jau ir aizņēmies līdzekļus no Japānas, Kanādas un Norvēģijas, kā arī gatavojas aktivizēt plašas valstu grupas vienošanos par aizdevumiem.

Kopš 2009. gada aprīļa SVF dalībvalstīm ir pieejams jauns instruments - elastīgā kredītlīnija. Tā ir paredzēta valstīm ar stabilu ekonomiku un dod iespēju saņemt lielāka apjoma kredītu salīdzinājumā ar valsts kvotu. Šo kredītlīniju var izmantot jebkādu maksājumu bilances problēmu gadījumos, un to var saņemt ne vien, lai novērstu pastāvošās problēmas, bet arī izmantot kā nodrošinājuma kredītlīniju sešu vai 12 mēnešu periodam. Kredītlīnijas maksimālais apjoms nav noteikts, taču SVF plāno, ka parasti tas nepārsniegs 1000% no dalībvalsts kvotas.

Elastīgās kredītlīnijas saņēmējam nav nepieciešams vienoties ar SVF par ekonomikas reformu programmu. To piešķir, pamatojoties tikai uz stingriem kvalifikācijas kritērijiem tad, ja Fonds ir pārliecināts par aizņēmēja īstenotās ekonomiskās politikas atbilstību pastāvošajai situācijai un uzskata, ka valsts spēs veikt ekonomiku koriģējošus pasākumus, ja tas būs nepieciešams. Ja izpilddirektoru valde ir piešķīrusi elastīgo kredītlīniju, naudas izņemšanai atsevišķs lēmums nav nepieciešams. Patlaban SVF ir apstiprinājis gatavību piešķirt jauno kredītlīniju Polijai, Meksikai un Kolumbijai, tām kopā rezervējot apmēram 57 mljrd. eiro.

SVF un ES palīdzība Eiropas valstīm

karte
Palīdzību saņem (SVF atbalsta vienošanās un ES aizdevuma (ES valstīm) maksimālais apjoms): Baltkrievija (3.52 mljrd. ASV dolāru), Gruzija (1.17 mljrd. ASV dolāru), Īslande (2 mljrd. ASV dolāru) Latvija (1.7 mljrd. eiro; 3.1 mljrd. eiro) Rumānija (12.9 mljrd. eiro; 5 mljrd. eiro), Ukraina (16.5 mljrd. ASV dolāru), Ungārija (12.5 mljrd. eiro; 6.5 mljrd. eiro);
SVF rezervējis elastīgo kredītlīniju Polijai (līdz 20.58 mljrd. ASV dolāru).
Avots: SVF un EK.

Eiropas Savienības atbalsts dalībvalstīm

ES vidēja termiņa finanšu palīdzību dalībvalstīm maksājumu bilances problēmu risināšanai regulē ES Padomes regula (EC) No 332/2002. Pamatojoties uz šo regulu, finanšu palīdzība maksājumu bilances problēmu gadījumā ir pieejama visām ārpus eirozonas esošajām ES dalībvalstīm. Kopš 2002. gada paredzētais kopējais palīdzības apjoms bija 12 mljrd. eiro. Pieaugot globālās krīzes radītajiem zaudējumiem, palīdzības apjoms tika palielināts vairāk nekā četras reizes, šā gada maijā sasniedzot 50 mljrd. eiro.

Pieprasot ES vidēja termiņa palīdzību, dalībvalsts valdība iesniedz Eiropas Komisijai (EK) ekonomikas stabilizēšanas programmu. Pamatojoties uz EK un Ekonomikas un finanšu komitejas novērtējumu, ES Padome pieņem lēmumu par aizdevuma piešķiršanu, nosakot:

  • aizdevuma apjomu un atmaksas termiņu;
  • aizdevuma nosacījumus, t. i. ekonomikas stabilizēšanas pasākumus, kas veicami konkrētajai dalībvalstij;
  • aizdevuma izmaksas mehānismu.

Dalībvalsts un EK atsevišķi noslēgtā Saprašanās Memorandā vienojas par detalizētiem finanšu palīdzības nosacījumiem, katras puses pienākumiem un tiesībām. Palīdzībai piešķirtos līdzekļus Eiropas Komisija ES vārdā aizņemas finanšu tirgos.

Finanšu palīdzība parasti tiek izmaksāta vairākās daļās, līdzekļi tiek ieskaitīti valsts centrālajā bankā atvērtā īpašā kontā. Katra nākamā daļa tiek izmaksāta, pamatojoties uz EK (sadarbībā ar Ekonomikas un finanšu komiteju) pozitīvu novērtējumu par dalībvalsts paveikto atbilstoši ekonomikas stabilizēšanas programmai un Saprašanās Memorandam. Savukārt lēmumus par izmaiņām aizdevuma nosacījumos, kas saistīti ar ekonomikas stabilizācijas pasākumiem, pieņem ES Padome.

Lai izvairītos no piešķirtās palīdzības nelietderīga vai krāpnieciska izlietojuma, Eiropas Revīzijas palātai un Eiropas Krāpniecisku darījumu novēršanas birojam ir piešķirtas tiesības veikt revīziju par saņemtā finansējuma izlietojumu.

Saskaņā ar ES regulu dalībvalstij, kurai nepieciešama finanšu palīdzība maksājumu bilances problēmu risināšanai, pirms apsvērt finansējumu no citiem avotiem (piemēram, no SVF) par to ir jāinformē EK. Tāda procedūra tika ievērota arī Latvijas gadījumā.

Kopš ES paplašināšanās 2004. gadā, ES Padome ir izskatījusi triju valstu - Latvijas, Ungārijas un Rumānijas pieteikumus vidēja termiņa finanšu palīdzības saņemšanai. Pamatojoties uz lēmumu atbalstīt šo valstu centienus savas maksājumu bilances problēmu atrisināšanā, 2008. gada nogalē ES piešķīra Ungārijai aizdevumu līdz 6.5 mljrd. eiro (vidējais atmaksas termiņš līdz pieciem gadiem), bet 2009. gadā Latvijai - aizdevumu līdz 3.1 mljrd. eiro (attiecīgi - līdz septiņiem gadiem) un Rumānijai - līdz 5 mljrd. eiro (līdz septiņiem gadiem). 

Latvijas un aizdevēju sadarbība

2008. gada nogalē, kad Latvijā iezīmējās spēcīgs ekonomiskās aktivitātes sarukums, ko pastiprināja naudas apgrozības apsīkums globālajos finanšu tirgos, Latvija vienojās ar SVF, ka saņems aizdevumu un īstenos ekonomikas restrukturizācijas programmu. 2009. gada sākumā vienošanās tika panākta arī ar ES. Tā kā nepieciešamās summas nav mazas, palīdzības sniegšanā iesaistīsies arī citi aizdevēji. Latvijas ekonomikas restrukturizācijas plāna īstenošanai paredz kopumā 7.5 mljrd. eiro - šo aizdevumu mums sniegs SVF, ES, Pasaules Banka, Ziemeļvalstis un citas ES valstis.

Arī Latvijas prakse ir pierādījusi, ka nopietnas krīzes gadījumā situācijas stabilizēšanai nepietiek ar vienas institūcijas sniegto palīdzību. Pirmkārt jau tāpēc, ka pasaules ekonomika un pārrobežu finanšu plūsmu apjoms kopš starptautisko finanšu institūciju izveidošanas ir ievērojami audzis, toties starptautisko aizdevēju rīcībā esošo līdzekļu apjoms audzis salīdzinoši lēnāk. Tā rezultātā no vienas institūcijas pieejamais finansējuma apjoms ir relatīvi mazāks. Otrkārt, atsevišķām institūcijām ir dažādas kompetences attiecībā uz palīdzību ekonomikas un finanšu sistēmas sakārtošanai nepieciešamo reformu izstrādi un īstenošanu. Tāpēc palīdzības programmas parasti veido kā paketi, ko finansē SVF, attīstības bankas, reģionālās institūcijas, kā arī atsevišķas finansiāli pietiekami spēcīgas valstis. Katrs programmas posms ir svarīgs, un bez galveno aizdevēju (parasti - SVF) atbalsta programmas finansēšana visdrīzāk var apstāties. Aizdevuma saņēmēju sekmīga sadarbība ar SVF ir svarīga arī tāpēc, lai ar laiku, līdzsvarojot savas valsts tautsaimniecības darbību, atjaunotu pieeju starptautiskajam privātā kapitāla tirgum.

Patlaban sarunās ar aizdevējiem Latvija faktiski apspriež vienotu programmu. Gan SVF iesniegtajā nodomu vēstule, gan ar EK noslēgtajā Saprašanās Memorandā paredzētie reformu programmas mērķi ir vienādi - ekonomikas un finanšu sistēmas stabilizācija. Tomēr ar katru aizdevēju tiek slēgta atsevišķa vienošanās par konkrētā aizdevuma daļas saņemšanas un atmaksāšanas nosacījumiem. No ekonomisko reformu aspekta parasti SVF un tādu aizdevēju kā ES programmas aptver plašāku jautājumu loku, attiecīgi arī finansējums tiek piešķirts vispārīgākam mērķim - maksājumu bilances stabilizēšanai. Bet, piemēram, Pasaules Banka finansējuma piešķiršanu parasti saista ar reformām kādā konkrētā sektorā. Aizdevēji savu darbību savstarpēji koordinē. To veicina arī kopīgās misijas attiecīgajās valstīs, kurās vienlaicīgi ierodas SVF, ES un citu aizdevēju eksperti. Konkrētie programmu izpildes kritēriji tiek saskaņoti, lai gan atsevišķi rādītāji var atšķirties dažādu metodoloģiju dēļ. Piemēram, ES budžeta deficīta rādītāju aprēķina pēc uzkrāšanas principa, bet Valūtas fonds šo rādītāju rēķina pēc naudas plūsmas principa. Rādītāju un finansēšanas nepieciešamības aprēķins pamatojas gan uz konkrētiem, gan arī empīriskiem pieņēmumiem.

Latvijas piemērs rāda, ka sarunas ar starptautiskajām institūcijām mēdz būt samērā ilgstošs process. Vasarā ES izvērtēja Latvijas valdības paveikto un nolēma piešķirt otro aizdevuma daļu, bet augusta beigās SVF valde izvērtēs Latvijas vairāku mēnešu garumā veikto darbu, īstenojot ekonomikas reformu programmu.

Ekonomikas stabilizēšana nav vienkāršs uzdevums. Aizdevēju prasības var likties smagas. Taču godīgi jāatzīst, ka līdz šim valsts ekonomika attīstījās nesabalansēti un ir pienācis pēdējais brīdis to sakārtot, un ka patlaban mums ir vajadzīga finansiāla palīdzība, ko var sniegt tikai starptautiskās institūcijas.

Foto - Aleksejs Meļihovs.