en
Publicēts: 01.01.2013
Daina Paula
DAINA PAULA
Monetārās politikas pārvaldes
Makroekonomikas analīzes
daļas galvenā ekonomiste


Polija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurā 2009. gada pirmajā pusgadā saglabājās neliels, bet pozitīvs IKP pieaugums. Vai Poliju tāpēc vajadzētu uzskatīt par krīzes laika veiksmes stāstu, un vai varam pārņemt šo pieredzi?

Ekonomikas globalizācijas process paver daudz iespēju - paplašina tirgus, ļauj attīstīties tehnoloģijām, pārņemt un pielāgot tās, vienkāršot norēķinus utt. Tomēr jāapzinās, ka globalizācija vienlaikus rada paaugstināta riska apstākļus, kas atvērtas tautsaimniecības padara vairāk atkarīgas citu no citas un ļauj vieglāk izplatīties ne vien t.s. globalizācijas ieguvumiem, bet arī dažādiem ekonomikas satricinājumiem. Preču tirdzniecībā preces vēl arvien fiziski šķērso valsts robežu, bet darījumu veikšanai nav nepieciešama darījumā iesaistīto pušu personīgā tikšanās. Starptautiskā tirdzniecība un finanšu tirgus ir galvenie "kanāli", pa kuriem ekonomiskās problēmas var pārvietoties starp nozarēm, valstīm un reģioniem, savukārt krīzes ietekme ir atkarīga nevis no tā, cik tuvu atrodas valstis vai reģioni, bet cik piemērots šis "kanāls" konkrētā situācijā izrādās ekonomisko problēmu "transportēšanai".

ASV finanšu krīze, kas aizsākās 2007. gada otrajā pusē, skārusi daudzus pasaules reģionus, tomēr - ne visus vienādi. Eiropas Savienībā vien atrodami ļoti atšķirīgi ekonomiskās attīstības scenāriji: IKP kritums Baltijas valstīs 2009. gada pirmajā pusgadā sasniedza apmēram 20% salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, bet, piemēram, Polija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurā saglabājies neliels, bet pozitīvs IKP pieaugums. Vai Poliju tāpēc vajadzētu uzskatīt par krīzes laika veiksmes stāstu, un vai varam pārņemt šo pieredzi? Vai minētie tirdzniecības un finanšu "kanāli" izrādījušies nepiemēroti krīzes ienākšanai Polijā un tā šobrīd uzskatāma par valsti, kurā nav nozīmīgu ekonomiskās problēmu? Aplūkosim tuvāk.

Problēmu cēloņi - pārmērības

Tas, cik būtiski ārējās krīzes skar konkrētu tautsaimniecību, ir atkarīgs no tās uzbūves, ar to drīzāk apzīmējot samērīgu, atbilstošu resursu izvietojumu tautsaimniecībā, nevis "ieteicamo" nozaru vai ārējās tirdzniecības struktūru. Lai gan galveno makroekonomisko rādītāju starptautiskā salīdzināšana ir populārs ekonomisko problēmu cēloņu meklēšanas veids, tas nekādā ziņā neliek kopēt citu valstu rādītājus, pieņemot par paraugu rūpniecības, lauksaimniecības sektora vai investīciju īpatsvaru ekonomikā. Tieši otrādi - ikvienā valstī ir atšķirīgi resursi, un to atbilstoša, ilgtspējīga izvietošana tautsaimniecībā ir viens no ekonomiskās attīstības pamatjautājumiem. Sauksim to par samērīgumu. Ja, piemēram, gribam piepūst vai nedaudz saspiest piepūstu balonu, ir svarīgi nepieļaut, lai uz kādu punktu iedarbotos krasi atšķirīgs spiediens. Citādi "blīkšķis" ir neizbēgams. Tāpat ir arī ekonomikā, kurā pārmērīgi strauji attīstās viena vai divas nozares - neproporcionāli attīstās finanšu sektors, vērojamas nesamērīgas attīstības pazīmes darba tirgū u.tml.

Polijas tautsaimniecība ir viena no lielākajām Eiropā. ņemot vērā ekonomikas lielumu, tā nav tik atvērta kā, piemēram, Baltijas valstīm. Pēc pievienošanās Eiropas Savienībai ekonomikas atvērtībai jaunajās dalībvalstīs bija tendence pieaugt, taču atšķirīgā mērā. Preču un pakalpojumu importa un eksporta kopsummas attiecība pret iekšzemes kopproduktu Polijā pieauga līdz 85%, bet Latvijā tie bija apmēram 105%, Lietuvā šis rādītājs sasniedza 130-140%, bet Igaunijā tas bija krietni augstāks nekā Polijā un atsevišķos ceturkšņos tuvojās pat 200% robežai. Līdzīgi kā Baltijas valstīs, arī Polijas eksportā nav bijis ļoti liels cikliski jutīgo preču (mašīnu, iekārtu, transportlīdzekļu, kapitālpreču) īpatsvars. Pieprasījuma samazinājums pēc šādām precēm pašlaik smagi skāris dažu citu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu, piemēram, Čehijas, Ungārijas vai Slovākijas eksportu. Tā kā krīzes laikā cilvēkiem ir vieglāk samazināt kapitālieguldījumus, nevis atteikties no ikdienā nepieciešamā patēriņa, Polijas eksports, kurā patēriņa preces veidoja apmēram vienu trešo daļu, cieta relatīvi mazāk.

Līdz 2008. gadam Polijas tautsaimniecības atvērtība (importa un eksporta summas attiecība pret IKP) reālā izteiksmē salīdzinājumā ar 2000. gada līmeni bija augusi relatīvi straujāk - apmēram 1.5 reizes (Igaunijā apmēram 1.3 reizes, bet Latvijā - mazāk nekā 1.2 reizes). Vērtējot eksporta pieaugumu šajā kontekstā, konkrētu preču vai pakalpojumu piedāvājumu ārējam tirgum ietekmē gan kopējās pievienotās vērtības struktūra, pasaules cenu svārstības, gan arī konkrētu preču ražošanas izdevīgums iekšējam vai ārējam tirgum atkarībā no pieprasījuma un cenu attīstības. Tā sauktajos treknajos gados Latvijas eksporta pelnītspēja mazinājās: pieprasījuma un cenu kāpuma dēļ bija izdevīgi ražot iekšējam tirgum. Eksporta rentabilitāte saruka arī vairākās nozīmīgās tirdzniecības partnervalstīs, tomēr ne tik strauji kā Latvijā. Polijas tautsaimniecībā nenotika tik straujš privātā patēriņa un iekšzemes pieprasījuma kāpums. Iekšzemes ražošana tur nodrošina krietni lielāku daļu kopējā piedāvājumā nekā, piemēram, Baltijas valstīs. Tā kā valstī ilgstoši saglabājās augsts bezdarba līmenis, tas neļāva strauji pieaugt ne algu līmenim, ne mājsaimniecību privātajam patēriņam, ne iekšzemes pieprasījumam (1.-3. attēls).

Lai gan kopš 2000. gada Polijā bijis gan budžeta deficīts (turklāt, ievērojami lielāks nekā Latvijā), gan arī ārējās tirdzniecības deficīts, tautsaimniecība kopumā tomēr nav ilgstoši attīstījusies pārmērīgā tempā, nav bijis ne krasa investīciju kāpuma, ne arī tik izteikta kreditēšanas "buma" kā Latvijā un dažās citās jaunajās ES dalībvalstīs (sk. 3. att.).

Kā redzams 3. attēlā, Latvijā kreditēšanas un iekšzemes pieprasījuma attīstības tendence praktiski sakrīt, taču Polijas gadījumā kreditēšana nav tik izteikti saistīta ar iekšzemes pieprasījumu. Kreditēšanas pieauguma tempa relatīvi augsto līmeni Polijā 2008. gada beigās un 2009. gada sākumā var skaidrot ar zlota kursa kritumu (kredītu atlikuma vērtība zlotu izteiksmē ir lielāka, jo ievērojamu daļu veido aizdevumi ārvalstu valūtā), tādējādi šķiet, ka kreditēšana ir intensificējusies, taču jau šā gada otrajā ceturksnī, līdz ar pakāpenisku zlota nostiprināšanos (sk. 4. att.), atsākās kreditēšanas kāpuma samazinājuma tendence.

Lai kreditēšana varētu sekmēt tautsaimniecības attīstību, svarīga ir finanšu resursu pieejamība - aizdevējiestāžu spēja gan piesaistīt noguldījumus, gan aizņemties resursus finanšu tirgū ar iespējami mazāku risku. Problēmas var radīt gan sistēmiski svarīgu banku veidošanās valstī, gan banku īpašnieku struktūra. Komercbanku īpašnieku struktūra Polijā būtiski atšķiras no Baltijas valstīm: lai arī finanšu sektorā dominē ārvalstu kapitāls (~80%), tas nenāk koncentrētā veidā no vienas vai divām valstīm (Latvijas gadījumā - galvenokārt no Zviedrijas). Polijā darbojas daudzu valstu (Itālijas, Francijas, Beniluksa valstu, Austrijas, Vācijas u.c.) komercbankas. Tādējādi kāda atsevišķa tirgus dalībnieka neveiksme mazāk ietekmē banku sektoru kopumā. Piecu lielāko banku daļa Polijas banku aktīvos kopš 2004. gada ir samazinājusies līdz vidējam ES līmenim, un lielākā komercbanka ar apmēram 13% no aktīvu kopsummas pieder valstij. Latvijā piecu lielāko banku daļa aktīvos bijusi krietni augstāka un ar tendenci koncentrēties. Komercbankām nav noteikti pilnībā jāpieder nerezidentiem vai pilnībā rezidentiem: dažādos apstākļos problēmu var saasināt kā viens variants, tā otrs. Taču nedaudz diversificētāka īpašnieku struktūra var mazināt riskus atsevišķai komercbankai, savukārt sistēmas stabilitāti kopumā var veicināt sistēmiski svarīgu komercbanku neveidošanās.

Redzams, ka dažādi rādītāji, kas raksturo koncentrāciju vai pārmērības tautsaimniecībā, Polijai pēdējos gados bijuši labvēlīgāki, un šobrīd valsts nepiedzīvo IKP kritumu. Vai tas nozīmē, ka ekonomikā problēmu nav? Vai tas, ka, saskaroties ar krīzi, valstī nav novērojamas izteiktas pārmērības dažos konkrētos ekonomikas rādītājos, garantē stabilu tālāko attīstību? Tas ir atkarīgs gan no valsts ekonomiskās politikas stratēģijas, gan no tirgus dalībnieku savstarpējās uzticības, kas krīzes laikā var būtiski sašūpoties un ko ir ārkārtīgi grūti atjaunot.

Polija vēl arvien nav Valūtas kursa mehānisma II (VKM II) dalībvalsts, tā nav skaidri definējusi eiro ieviešanas stratēģiju. Polijas centrālā banka savā pārskatā1 atzīmē būtiskus riskus, kas ir saistīti ar Polijas ekonomikas iespējām uzplaukt atkarībā no tā, kad tiks ieviests eiro. Pēc iespējas drīza vai nedaudz atlikta eiro ieviešana var mainīt ekonomikas attīstību ārējā sektora ietekmē: recesijas izraisīta atvērtības mazināšanās tirdzniecības partnervalstīs, gausa to atkopšanās un protekcionisms - tie ir faktori, kas mazinātu Polijas ieguvumus, ja eiro tiktu ieviests "pārāk drīz". Tomēr arī vilcināšanās rada sava veida riskus, galvenokārt saistībā ar valūtas kursa stabilitāti un tirgus dalībnieku uzticību.

Tā kā Polijas tautsaimniecībā pašlaik nav raksturīgs straujš iekšzemes pieprasījuma kritums, kā, piemēram, Baltijā, tas neatstāj būtisku samazinošu ietekmi uz inflāciju. Taču, citu ES valstu inflācijai saglabājoties zemai, pazeminās arī Māstrihtas inflācijas kritērija līmenis, radot risku, ka Polijas inflācija to varētu pārsniegt. Pašlaik, samērā neilgi pēc zlota vērtības krituma, Polija daļēji arī "importē" inflāciju valūtas kursa dēļ. Zināms izaicinājums Polijas tautsaimniecībai var izrādīties arī fiskālā kritērija izpilde, ņemot vērā sarukušo nodokļu ieņēmumu bāzi un pieaugošos izdevumus (bezdarba pabalstiem, ES fondu apguvei u.c.). Taču lielākais izaicinājums ir valūtas kursa stabilitāte. Polijā vēsturiski bijušas vairākas valūtas kursa piesaistes režīma maiņas, līdz tika nolemts, ka zlots būs valūta ar t.s. peldošu kursu. Kopš 2007. gada zlota svārstības bijušas nozīmīgas (sk. 4.att.).

Pēc 2004. gada ES paplašināšanās pieauga investoru interese par jaunajām dalībvalstīm. Šīm valstīm ieguldījumi bija ļoti nepieciešami, un procentu likmes turējās augstākas nekā, piemēram, ASV vai Japānā. Polija bija viena no valstīm, kur izpaudās arī t.s. carry trade. Šai gadījumā aizņēmumi valūtās, kam raksturīgas ārkārtīgi zemas procentu likmes, tika ieguldīti valstīs ar relatīvi augstākām procentu likmēm, tajā skaitā Polijā. Pieauga pieprasījums pēc zlota, radot tā vērtības pieaugumu. No 2007. gada sākuma līdz 2008. gada jūlijam zlots attiecībā pret ASV dolāru sadārdzinājās par vairāk nekā 44% un par gandrīz 19% pret eiro, bet kopš krīzes sākuma ASV (2007. gada vidus) - attiecīgi par apmēram 33% un 16%. Inovatīvo finanšu instrumentu attīstība bija veicinājusi būtisku aizņemto resursu koeficienta (leverage jeb aktīvu attiecības pret pašu kapitālu un rezervēm) pieaugumu, kas kļuva par saistošo elementu krīzes izplatībai finanšu kanālos. Saasinoties ASV ekonomikas problēmām, arī citas valstis, kurās bija zemas procentu likmes, sāka atteikties no t.s. carry trade un pārdot palielinātos aktīvus. Viena no cietējām izrādījās Polija, kuras valūtas kurss strauji samazinājās, pusgada laikā zaudējot ap 35% vērtības pret ASV dolāru. Zlota vērtības mazināšanos veicināja investīciju aizplūde no Centrāleiropas un Austrumeiropas reģiona, jo uzticība šo valstu tautsaimniecībai bija sarukusi un reitingi kritušies. Periodā, kad zlota vērtība samazinājās, turpināja pieaugt ārējās tirdzniecības deficīts (2008. gada otrais pusgads), savukārt nākamajos mēnešos (2009. gada sākumā) sāka pieaugt inflācija, kas krīzes skartajā Eiropā saglabājās netipiski augsta, pārsniedzot 4%.

Polijas zlota vērtības svārstīgums apgrūtina piemērota eiro piesaistes kursa izvēli divu gadu darbībai VKM II - pirms eiro ieviešanas. Valūtas kursa kritērija izpilde ir saistīta ar pārējo kritēriju izpildi, un, tiklīdz rodas problēmas citu kritēriju izpildē, grūtāk panākt arī valūtas kursa stabilitāti. Un otrādi: kamēr nav nodrošināta valūtas kursa stabilitāte, ir grūtāk stabilizēt t.s. gaidas ekonomikā, un var nesekmēties pārējo kritēriju izpilde. Tādējādi neskaidrība, kas saistās ar ekonomikas rādītāju attīstību, apgrūtina precīza eiro ieviešanas mērķa datuma noteikšanu un skaidrāka ceļa iezīmēšanu virzienā uz šo mērķi.

Faktori, kas palīdzēja un kas nepalīdz Polijai

Kā redzams, sabalansēta izaugsme, samērīgs resursu izvietojums tautsaimniecībā ir svarīgs priekšnoteikums mierīgākai krīzes pārdzīvošanai. Lai gan pieaugoša, tomēr zemāka nekā Baltijas valstīs ekonomikas atvērtība un tirdzniecības struktūra ierobežoja krīzes ienākšanu Polijā caur tirdzniecības "kanālu". Darba tirgus norises un mērena kreditēšanas attīstība neveicināja ekonomikas iekšējo nelīdzsvarotību un pārmērību rašanos tautsaimniecībā. Diversificēta banku sistēmas īpašnieku struktūra un mazāka lielāko banku tirgus daļa ierobežoja krīzes izplatīšanos caur finanšu tirgus kanālu.

Tomēr dažu konkrētu ekonomikas rādītāju relatīvi labāka attīstība noteiktā laika posmā vēl neliecina par problēmu neesamību tautsaimniecībā un nebruģē līdzenu ceļu turpmākai tās attīstībai. Tā kā Polija nav skaidri noteikusi eiro ieviešanas mērķa datumu, tas apgrūtina investīciju plānošanu un mērķtiecīgu darbību Māstrihtas kritēriju izpildei. Lielas valūtas kursa svārstības apgrūtina ne vien cenu stabilitātes nodrošināšanu, bet arī sarežģī investīciju lēmumus, maina parāda nastu un nerada tirgus dalībnieku uzticību.

Vai Latvijai kas jāmācās?

Ekonomikas attīstībai pasaulē ir raksturīgs cikliskums. Valstis laiku pa laikam mēdz piedzīvot krīzes, bet to iemesli var neatkārtoties, jo rodas daudz jaunu produktu un pakalpojumu, kā arī finanšu instrumentu. Jo sarežģītākas ir tautsaimniecības un finanšu struktūras, jo grūtāk ir laikus ievērot krīzes tuvošanos vai saprast precīzus tās cēloņus.

Arī tad, ja ekonomikas politikā it kā netiek pieļautas kļūdas, ir iespējams piedzīvot krīzi. Nav iespējams nodrošināties pret jebkuru krīzes veidu, izmantojot vienu ekonomikas struktūras paraugu. Arī Latvijai nav tiešā veidā jāpārņem ne Polijas ražošanas, ne investīciju, ne eksporta struktūra. Taču ir faktori, kas ietekmē jebkuras krīzes apmērus un ir vienādi svarīgi tās pārvarēšanai. Gluži kā gripas laikā mēs zinām, ka nevaram ar vienu vakcīnu vērsties pret jebkuru gripas veidu, ka vakcinēšanās nepasargā no saslimšanas, tomēr ir iespējams pievērst pastiprinātu uzmanību profilaktiskiem pasākumiem - tas nenovērsīs gripu, bet mazinās simptomus un atvieglos atlabšanu. Ekonomikā tas nozīmētu izlīdzinātāku, vienmērīgāku, līdzsvarotāku izaugsmi ilgākā laika periodā, dabas, finanšu un cilvēku resursu pieejamības apzināšanos un mērķtiecīgu darbību, tiecoties uz ilgtspējīgu resursu izvietojumu tautsaimniecībā.


1 Report on full membership of the Republic of Poland in the third stage of Economic and Monetary Union. National Bank of Poland, 2009; http://www.nbp.pl/homen.aspx?f=en/publikacje/e_a/euro_report.html