Nominālvērtība: 1 lats
Svars 31.47 g; diametrs 38.61 mm
Metāls: 925° sudrabs, kvalitāte: proof
Kalta 2002 g. Rahapaja Oy (Somija)
Mākslinieki: Dainis Pundurs (grafiskais dizains) un Ligita Franckeviča (plastiskais veidojums)

Monētas priekšpuse (averss)
Centrā Latvijas Republikas lielais valsts ģerbonis, zem tā gadskaitlis 2002, puslokā virs ģerboņa uzraksts LATVIJAS REPUBLIKA, monētas lejasdaļā skaitlis 1 un uzraksts LATS.

Monētas aizmugure (reverss)
Cīņas motīvs no sengrieķu ciļņa, puslokā zem tā uzraksts OLIMPISKĀS SPĒLES • ATĒNAS 2004.

Monētas josta
Divi uzraksti LATVIJAS BANKA, atdalīti ar rombveida punktiem.

Senajā Grieķijā olimpiskajās spēlēs uzvarējušie atlēti slavenajai Olimpijai un dzimtās pilsētas tempļiem dāvāja savu atveidu statujā pateicībā dieviem par piešķirto uzvaru. Saskaņā ar sengrieķu mākslas principiem šie tēli bija vispārināti, tuvināti skaistuma ideāliem.

2004. gada Atēnu olimpiādei kalto sudraba monētu Latvijas Banka velta klasiskajai jeb grieķu-romiešu cīņai. Tas ir dāvinājums olimpisko spēļu dzimtenei, gadsimtus ilgajai spēļu vēsturei un vienam no senākajiem cīņas sporta veidiem, kas laiku lokos atnācis līdz mūsdienām, kad, arvien papildinot cīņas noteikumus, vienkārša cīkstēšanās noslīpēta līdz vīrišķīgai spēka, veiklības un izturības sacensībai. Monēta kalta arī par godu grieķu-romiešu cīņās kādreiz slavenajiem latviešu vīriem.

1896. gadā tika nodibināts Rīgas Atlētu klubs, kura dalībnieki nodarbojās ar svarcelšanu un grieķu-romiešu cīņu. Daudzi izcili latviešu spēkavīri 19. gs. beigās uzstājās ceļojošo cirku arēnās Krievijā, un pirmie ievērojamākie panākumi tika gūti Krievijas amatieru čempionātos.

Pirmie latviešu grieķu-romiešu cīņas meistari, kas piedalījās olimpiādē, bija Jānis Polis (smagsvars) un Aleksandrs Priede (spalvas svars). Viņi Stokholmā 1912. gadā startēja Krievijas komandas sastāvā, bet jau pavisam drīz, pēc 1. pasaules kara, neatkarīgajā Latvijā par sevi un savu valsti lika runāt Rūdolfs Ronis. 1921. gada pasaules meistarsacīkstēs Helsinkos viņš bija otrais labākais vieglajā svarā.

1924. gadā Parīzes olimpiādē latvieši startēja visās sešās svara kategorijās. Latviešu spēkavīrus pazina, tāpēc 20. gs. 20. gados Latvijai vairākkārt tika uzticēta starptautisku čempionātu rīkošana. Cīņas notika Salamonska cirka arēnā Rīgā, piedaloties vairāk nekā 10 Eiropas valstu pārstāvjiem.

1936. gadā Berlīnes olimpiādē labākos sasniegumus guva Edvīns Bietags, kas savā - pussmagā svara - kategorijā izcīnīja olimpisko sudraba medaļu (Eiropas meistarsacīkstēs Romā 1934. gadā viņš bija pirmais) un Krišjānis Kundziņš (5. vieta spalvas svarā).

Starp Eiropas stiprākajiem savulaik bija arī vidsvars Jānis Kavals (3. vieta Prāgā 1931. gadā), smagsvars Alberts Zvejnieks (3. vieta Romā 1934. gadā un Kopenhāgenā 1935. gadā), vidsvars Georgs Ozoliņš (2. vieta Oslo 1939. gadā).

Pēc 2. pasaules kara latviešu cīkstoņi startēja PSRS komandā. Lielākos panākumus guva Imants Klintsons, kļūstot par trīskārtēju PSRS čempionu (1971., 1973. un 1974. gadā), bet Viktors Kuzmins 1975. gadā Ludvigshāfenē ieguva Eiropas meistarsacīkšu sudraba medaļu.

Mūsdienās Latvijā, tāpat kā citviet pasaulē, nesalīdzināmi populārāki ir daudzi citi sporta veidi. Bet varbūt tas ir tikai laika jautājums? "Lokos atpakaļ iet laiki, bet ik loks uz augšu aizved," teicis Rainis. Un Viktors Kuzmins, tagadējais Latvijas komandas vecākais treneris, cer vismaz kādu no Latvijas jaunajiem grieķu-romiešu cīņas meistariem aizvadīt līdz olimpiādei.

Par pamatu ņemot sengrieķu ciļņa motīvu, mākslinieks Dainis Pundurs atdzīvina formas un idejas, kas gadiem šķietami bija piemirstas. Pārliecība par cilvēka spēku un godīgas sacensības skaistumu atnākusi līdz mūsdienām, un Atēnu olimpiādei veltītā monēta ir šā apgalvojuma apliecinājums.