Naudas rādītāji un to nozīme monetārajā politikā

 

Vilnis Purviņš
Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas vadītājs

Naudas daudzuma novērtēšana ir viens no ekonomiskās politikas stūrakmeņiem. Attīstīto valstu tautsaimniecībā naudai ir stabila un prognozējama saikne ar nominālo iekšzemes kopproduktu (IKP) un cenu pārmaiņām. Ņemot vērā informāciju par naudas rādītājiem, centrālā banka var īstenot savu monetāro politiku un iedarboties uz makroekonomisko vidi. Vairākās valstīs (raksturīgākais piemērs ir Vācija) centrālās bankas naudas rādītājus izmanto kā monetārās politikas starpmērķus un ekonomiskās politikas pamatelementus, citās (Lielbritānija, Francija) uzmanīgi seko naudas rādītāju attīstībai un to korelācijai ar citiem makroekonomiskajiem faktoriem.

Latvijā naudas piedāvājumu lielā mērā nosaka ārvalstu kapitāla ieplūdes intensitāte. Nepieciešamo naudas piedāvājuma apjomu Latvijas Banka nosaka, balstoties uz IKP, inflācijas un naudas aprites ātruma prognozēm. Savukārt naudas piedāvājumu jeb plašo naudu ar naudas bāzi (rādītāju, kas atrodas Latvijas Bankas ietekmē) saista naudas reizinātājs. Tādējādi vairāki naudas rādītāji ir iesaistīti Latvijas Bankas monetārās politikas īstenošanā.

Vispazīstamākais naudas rādītājs ir skaidrā nauda, kas tomēr nav pats nozīmīgākais ekonomiskās vides raksturotājs. Ekonomiskajos darījumos lielākoties tiek izmantota nevis skaidrā nauda, bet norēķinu konti, lietojot čekus, kredītkartes u.c. Pieprasījuma noguldījumi ietverti rādītājos, kas raksturo naudas piedāvājuma apjomu ne tikai likviditātes un emitentu (centrālās bankas vai kredītiestāžu), bet arī valūtu dalījumā.

Kopējo apgrozībā esošo naudas apjomu raksturo naudas piedāvājums. To veido sastāvdaļas, kas reāli veic visas naudas funkcijas - vērtības mēra, uzkrāšanas un maksāšanas līdzekļa funkciju. Tomēr naudas piedāvājumu nevar veidot mehāniski. Ne viss, kas pilda naudas funkcijas, ir viennozīmīgi vērtējams kā nauda gan pēc nozīmīguma, gan pēc operativitātes. Senāk naudas piedāvājumu veidoja tikai valsts kaltās zelta monētas, taču, attīstoties banku sektoram, naudas apjomā iekļāvās dažādu veidu noguldījumi, bet šobrīd jauni finanšu instrumenti nepārtraukti maina naudas rādītāju saturu un prasa veidot jaunas un plašākas naudas definīcijas. Jāatzīmē, ka, skatot naudas piedāvājumu un atsevišķas tā sastāvdaļas, rakstā izmantota saskaitāmo monetāro rādītāju koncepcija.[1] 

Plašākais naudas rādītājs ir plašā nauda (M2). To veido skaidrā nauda apgrozībā (bez atlikumiem banku kasēs), iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu noguldījumi, kas kalpo kā maksāšanas līdzekļi, kā arī citi mazāk likvīdi finanšu instrumenti, kas pilda uzkrāšanas līdzekļa funkciju un vairāk līdzinās ieguldījumiem, nevis īstermiņa darījumiem.[2] Plašās naudas mazāk likvīdo daļu (termiņnoguldījumus nacionālajā valūtā un noguldījumus ārvalstu valūtā) sauc par kvazinaudu.

Līdztekus saskaitāmajiem naudas rādītājiem monetāro situāciju raksturo arī naudas aprites ātrums (nominālā IKP attiecība pret M2), kas parāda, cik reižu gada laikā nauda aprit tautsaimniecībā, lai apkalpotu notiekošos darījumus. Naudas aprites ātruma aprēķinus var veikt dažādiem plašās naudas komponentiem, turklāt šaurāku rādītāju aprites ātrums būs straujāks.

Šaurajā naudā (M1) ietilpst tikai vislikvīdākie finanšu instrumenti, kas nodrošina ekonomisko darījumu veikšanu - skaidrā nauda apgrozībā (bez atlikumiem banku kasēs) un iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu pieprasījuma noguldījumi nacionālajā valūtā.

Naudas radīšanas (monetārās ekspansijas) procesa pamatā ir naudas bāze (M0), ko veido skaidrā nauda apgrozībā un kredītiestāžu noguldījumi centrālajā bankā. Naudas bāzi kontrolē centrālā banka, kas ar naudas multiplikācijas efekta starpniecību spēj ietekmēt banku sektora kredītdarbību. Naudas multiplikācijas lielumu raksturo naudas reizinātājs (plašās naudas un naudas bāzes attiecība).

Naudas rādītāju klāstā primārais neapšaubāmi ir naudas vēsturiskais pamats - skaidrā nauda. Atkarībā no apstākļiem skaidrās naudas daļa naudas piedāvājumā var būt ļoti dažāda. Jo attīstītāka valsts un tādēļ arī stabilāka un plašāka banku sistēma, jo skaidrās naudas daļa ir mazāka. Skaidrās naudas apjomu apgrozībā, sevišķi mazāk attīstītās valstīs, ietekmē t.s. dolarizācijas process (ārvalstu valūtas skaidrās naudas izmantošana iekšzemes naudas apritē). Skaidrās naudas apjomu apgrozībā raksturo divi rādītāji - kopējais centrālās bankas emitētais skaidrās naudas daudzums[3] un skaidrās naudas daudzums apgrozībā bez atlikumiem banku kasēs. Pēdējo no minētajiem rādītājiem vairākās valstīs apzīmē ar M0, bet citviet (arī Latvijā) šāds apzīmējums dots naudas bāzei.

Naudas rādītāju apzīmēšanai saīsināti parasti lieto burtu M (money) savienojumā ar skaitļiem (M0, M1 utt.), turklāt mazāks skaitlis norāda uz šaurāku naudas rādītāja definīciju.

Shematisks naudas rādītāju sastāvs

Naudas rādītāji: unifikācija, tomēr dažādība

Svarīga naudas rādītāju iezīme ir to lietojamība monetārās politikas veidošanā noteiktas valsts ekonomiskajos apstākļos. Izvēloties rādītājus, jāņem vērā to korelācija ar inflāciju un IKP, kā arī saskaņa ar centrālās bankas lietotajiem monetārajiem instrumentiem. Lai gan naudas piedāvājuma klasifikācija ir vienota, gandrīz katra valsts, ņemot vērā finanšu tirgus attīstību, veido naudas rādītāju modifikācijas. Visvairāk unificēti, tātad vieglāk salīdzināmi ir šaurākie naudas rādītāji - M0, M1 un M2. Savukārt plašāko naudas rādītāju saturs dažādās valstīs ir visai atšķirīgs, jo tajos iekļautas dažādas finanšu instrumentu grupas.

Piemēram, Lielbritānijā tiek plaši izmantots rādītājs M4, kas ietver skaidro naudu apgrozībā un visus nacionālajā valūtā veiktos noguldījumus bankās un būvniecības sabiedrībās, kuras šajā valstī tieši ietekmē monetāro situāciju. Visai plaši tiek izmantots svērtais naudas rādītājs - dalītā nauda (divisia money), kas izsver M4 sastāvdaļas pēc iespējas tās izmantot darījumos. Pieņemts, ka tie M4 komponenti, kas ir mazāk ienesīgi, dod plašākas norēķinu iespējas.

Vācijā izmanto naudas rādītājus M1 (papildus vispārpieņemtajām sastāvdaļām tajā ietilpst arī atsevišķu valdības uzņēmumu noguldījumi banku sektorā), M2 (ieskaitot noguldījumus ar termiņu līdz četriem gadiem), M3 (Vācijas monetārās politikas mērķrādītājs, kas ietver arī krājnoguldījumus ar noteiktu brīdināšanas termiņu) un paplašināto M3 (ieskaitot arī noguldījumus Vācijas banku filiālēs ārvalstīs un uzrādītāja obligācijas ar termiņu līdz diviem gadiem).

Atšķirībā no Vācijas Spānijas centrālā banka krājnoguldījumus kopā ar pieprasījuma noguldījumiem ietver jau M2 sastāvā, bet termiņnoguldījumus kopā ar ārvalstu valūtas noguldījumiem un banku vērtspapīriem uzskaita naudas rādītājā M3. Šajā valstī aprēķina arī vēl plašāku rādītāju ALP (Activos Liquidos en manos del Publico), kas papildus M3 ietver arī pārējās likvīdās finanšu iestāžu saistības un valdības īstermiņa finanšu instrumentus.

Arī Francijā M2 ietver krājnoguldījumus, savukārt M3 - starpbanku naudas tirgus instrumentus, bet M4 - arī valdības naudas tirgus instrumentus un uzņēmumu īstermiņa vērtspapīrus.

Itālijā visvairāk izmantotajā naudas rādītājā M2 bez rezidentu noguldījumiem Itālijas lirās un ārvalstu valūtās ieskaitīti arī banku noguldījumu sertifikāti ar termiņu līdz 18 mēnešiem, kā arī noguldījumi pasta iestādēs.

Nīderlandē tiek aprēķināta iekšzemes likviditāte M3H, kuras noguldījumu daļā ieskaita uzņēmumu un privātpersonu noguldījumus ar termiņu līdz diviem gadiem.

Visai sarežģīta naudas rādītāju sistēma ir arī ASV. M1 papildus ietverti ceļojumu čeki. Rādītājā M2 ietilpst M1 un īstermiņa repo instrumenti, ASV rezidentu eirodolāru[4] pieprasījuma noguldījumi ASV banku ārvalstu filiālēs, krājnoguldījumi un mazie (līdz 100 tūkst. ASV dolāru) termiņnoguldījumi, kā arī daļa naudas tirgus fondu. M3 papildus ietver lielos termiņnoguldījumus, ASV rezidentu eirodolāru termiņnoguldījumus ASV banku ārvalstu filiālēs un visās Lielbritānijas un Kanādas bankās, kā arī naudas tirgus fondus. Vēl plašāks rādītājs tiek apzīmēts ar burtu L (liquidity). Tajā ietilpst M3 un ASV valdības parādzīmes un obligācijas, kā arī uzņēmumu īstermiņa vērtspapīri.

Galvenie Latvijas Bankas izmantotie naudas rādītāji

Latvijas Banka saskaņā ar vispārpieņemtajiem naudas rādītāju formulēšanas pamatprincipiem (sk. Starptautiskā valūtas fonda projekta 1984. gada decembra izdevumu A Guide to Money and Banking Statistics in International Financial Statistics) izveidojusi naudas rādītāju kopumu, kas raksturo Latvijas monetāro sistēmu un banku darbību.[5] Tajā ietilpst šādi rādītāji.

Naudas bāze (M0) jeb centrālās bankas naudas piedāvājums

Centrālās bankas naudas piedāvājuma apjoms raksturo naudas un kredītu ekspansijas potenciālu valstī. Naudas bāzē ietverta Latvijas Bankas emitētā skaidrā nauda, kā arī banku u.c. finanšu iestāžu noguldījumi Latvijas Bankā. Raugoties no aktīvu puses, naudas bāzi veido Latvijas Bankas tīrie ārējie aktīvi, kredīti bankām un neto kredīts valdībai, kā arī pārējo aktīvu neto pozīcija.

Naudas bāze (M0)

(milj. latu)

Šaurā nauda (M1)

Šaurajā naudā ietilpst skaidrā nauda apgrozībā (bez atlikumiem banku kasēs), kā arī iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu latos veiktie pieprasījuma noguldījumi. Šis rādītājs raksturo naudas piedāvājuma vislikvīdāko daļu, kas tiek izmantota tieši maksājumu veikšanai.

Kvazinauda

Kvazinaudu veido uzņēmumu un privātpersonu ārvalstu valūtā veiktie noguldījumi un latos veiktie termiņnoguldījumi. Tās likviditātes pakāpe ir zemāka, sevišķi kvazinaudas ilgtermiņa noguldījumu daļai.

Iekšzemes naudas piedāvājums (M2D)

Iekšzemes naudas piedāvājumu veido skaidrā nauda apgrozībā (bez atlikumiem banku kasēs), kā arī iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu latos veiktie noguldījumi. Šis rādītājs raksturo nacionālās valūtas piedāvājumu tautsaimniecībā.

Plašā nauda (M2X)

M2X ir visplašākais Latvijas Bankas lietotais naudas rādītājs - skaidrā nauda apgrozībā (bez atlikumiem banku kasēs), kā arī visi iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu noguldījumi. Ar plašās naudas palīdzību tiek novērtēts kopējais tautsaimniecībā apritē esošais naudas daudzums. Latvijas tautsaimniecībā liela nozīme ir ārvalstu valūtai, tādēļ plašās naudas pamatrādītājā M2X tiek ietverti arī iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu ārvalstu valūtā veiktie noguldījumi kredītiestādēs.

Naudas rādītāji

(milj. latu)

M2X
M2D
M1
Kvazinauda

Vēl plašāki naudas rādītāji Latvijā pagaidām netiek aprēķināti, jo to nozīme samērā mazattīstītā finanšu tirgus dēļ vēl nav liela.

Līdztekus kvantitatīvajiem naudas rādītājiem monetāro situāciju Latvijā raksturo arī vairāki koeficienti, no kuriem galvenie ir naudas reizinātājs (M2X attiecība pret M0) un naudas aprites ātrums (nominālā IKP attiecība pret M2X).

Naudas aprites ātrums un naudas reizinātājs

Naudas aprites ātrums
Naudas reizinātājs

Pēc dažādu naudas agregātu pārmaiņām iespējams spriest par nacionālās valūtas izmantošanu iekšzemes banku sistēmā, kā arī par ārvalstu valūtas noguldījumu klātbūtnes nozīmi finanšu starpniecībā. Latvijā plašā nauda M2X, kurā ietilpst arī ārvalstu valūtā veikti noguldījumi, lielā mērā nosaka nominālo IKP, kā arī ietekmē cenu līmeni. Latvijas Banka pastāvīgi seko monetāro rādītāju attīstībai un banku sektora likviditātei, izmantojot datus, kas tiek iegūti, gan katru mēnesi saņemot pārskatus no banku sektora, gan katru dienu apkopojot Latvijas Bankas bilances rādītājus. Tādējādi tiek aprēķināti dažādi naudas piedāvājuma rādītāji, sākot no naudas bāzes M0, kas tiek analizēta katru dienu, un šaurās naudas M1 līdz iekšzemes naudas piedāvājumam M2D un plašajai naudai M2X. Apkopojot Latvijas Bankas bilanci un banku sektora datus, tiek veidots naudas pārskats, kas parāda naudas piedāvājuma un naudas pieprasījuma savstarpējo atbilstību. Plašās naudas pārskats jeb banku pārskats, kurā plaši atspoguļota naudas un kredītu statistika, vislabāk raksturo banku sistēmu valstī.

Naudas rādītāju pieauguma tempu analīze ļauj labāk novērtēt attīstības dinamiku un salīdzināt stāvokli dažādās valstīs. Visbiežāk tiek izmantots atbilstošā rādītāja procentuālais pieaugums pēdējo 12 mēnešu laikā.

Naudas rādītāji (salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu)

(%)

M0
  M2D
M2X
Kvazinauda
M1
Aprēķinot svērtos naudas rādītājus, var noteikt likviditātes lomu monetārās situācijas novērtēšanā. Tā kā naudas rādītāju nozīme vērtējama pēc to pieejamības darījumu veikšanai, aprēķinot svērtos rādītājus, lielāka nozīme tiek piešķirta likvīdākajiem instrumentiem. Svērtos rādītājus aprēķina, balstoties uz atbilstošā instrumenta ienesīguma atšķirību no kāda izvēlēta ienesīguma atskaites punkta. Tomēr svērtos rādītājus izmanto visai maz, jo tos ir sarežģīti aprēķināt un grūti salīdzināt.

Lielākajā daļā valstu, kurās ir pietiekami ilga datu uzkrāšanas vēsture, tiek aprēķināti arī sezonāli koriģēti rādītāji. Ar sezonāli koriģēto rādītāju palīdzību tiek samazinātas praksē vērojamās straujās naudas rādītāju svārstības.

Lai gan analīzi apgrūtina tas, ka dažas naudas plūsmas (galvenokārt ārvalstu valūtu skaidrās naudas plūsmas) valstī netiek uztvertas, naudas rādītāji neapšaubāmi ir viens no vissvarīgākajiem tautsaimniecības raksturotājlielumiem.

[1] Pastāv arī otra - svērto monetāro rādītāju koncepcija.
[2] Vairākās valstīs tiek lietots vēl plašāks jēdziens - visplašākā nauda, kas ietver relatīvi likvīdus finanšu un nefinanšu iestāžu emitētus finanšu instrumentus, kurus var uzskatīt par faktiskiem plašās naudas "aizstājējiem", piemēram, valdības parādzīmes.
[3] Dažās valstīs atsevišķi tiek uzskaitīta emitēto banknošu un monētu vērtība, ja monētu kalšana atrodas nevis centrālās bankas, bet Valsts kases vai kādas citas institūcijas rokās. Tomēr apgrozībā esošo monētu vērtība ir relatīvi neliela. Analizējot ekonomiskos procesus, izmanto emitēto naudas zīmju nominālvērtību kopsummu.
[4] ASV dolāros denominēti noguldījumi bankās un citās finanšu iestādēs ārpus ASV.
[5] Patlaban Starptautiskais valūtas fonds veido jaunu naudas statistikas rokasgrāmatu Manual on Monetary and Financial Statistics. Saskaņā ar to, iespējams, tiks veikta arī Latvijas Bankas izmantojamo rādītāju korekcija.