Ekonomikas un monetārā savienība nozīmē:
- vienotu valūtu - eiro - visās EMS valstīs jeb eiro zonā;
- vienotu monetāro politiku visā eiro zonā, ko īsteno Eiropas Centrālā banka kopā ar eirozonas valstu centrālajām bankām. Tās galvenais mērķis ir cenu stabilitāte;
- ekonomiskās un fiskālās politikas koordināciju starp dalībvalstīm.

Pagaidām EMS nepiedalās Lielbritānija, Dānija un Zviedrija. Pirmajām divām valstīm ES līgums paredz izvēles tiesības attiecībā uz dalību EMS, bet Zviedrija pagaidām neizpilda visus pievienošanās kritērijus. Šīs ES dalībvalstis pagaidām turpinās izmantot savas nacionālās valūtas, taču šo valstu centrālās bankas kopā ar eiro zonas valstīm darbojas Eiropas Centrālo banku sistēmas ietvaros.

Uz dalību EMS vidējā laika posmā pretendē: Čehija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija un Ungārija, kā arī Bulgārija un Rumānija.

Uz augšu

Dalība EMS dalībvalstīm nozīmē stabilitāti un ekonomikas izaugsmi. Tas ietver dzīves līmeņa celšanos, plašāka preču un pakalpojumu tirgus pavērtās iespējas, lielāku politisko ietekmi un ciešāku integrāciju ar pārējām valstīm.

Taču dalība ES un EMS prasīja no dalībvalstīm arī aktīvu piedalīšanos reformu procesā. Vairumam valstu dalība ES nozīmējusi stabilitātes un labklājības līmeņa pieaugumu, jaunu darba vietu radīšanu, ārējo tiešo investīciju un kapitāla plūsmu pieaugumu.

ES sākotnēji nabadzīgāko dalībvalstu - Īrijas, Spānijas, Portugāles un Grieķijas - pieredze rāda, ka pievienošanās ES ir nesusi daudzas pozitīvas pārmaiņas šo valstu dzīvē, bet daudz ir bijis atkarīgs no pašu valstu spējas veikt nepieciešamās reformas. Visveiksmīgāk ir attīstījusies Īrija: pievienošanās brīdī 1973. gadā tās iedzīvotāju labklājības līmenis bija tikai aptuveni 60% no ES vidējā labklājības līmeņa, bet 1990. gadā šis rādītājs jau pieauga līdz 75% un vēl pēc desmit gadiem pat pārsniedza ES vidējo līmeni par 20%. Iekšzemes kopprodukta pieauguma temps Īrijā pēdējo piecu gadu laikā vidēji bijis 8.4% gadā. Tas sasniegts, lielā mērā pateicoties straujam investīciju pieaugumam, kā arī pārdomāti izmantotam ievērojamam ES strukturālo fondu atbalstam.

Arī Spānijai un Portugālei pievienošanās ES nozīmēja pozitīvu iespaidu uz tautsaimniecības attīstību. Spānijā un Portugālē pēc pievienošanās ES bija vērojams straujš investīciju pieaugums, kas veicināja iedzīvotāju labklājības līmeņa celšanos. Svarīgi pieminēt, ka agrāk šo valstu uzņēmumi neinvestēja citās valstīs, bet kā ES dalībvalstis Spānija un Portugāle sāka aktīvi pievērsties ārvalstu investīcijām.

Savukārt Grieķijas pieredze atgādina, ka veiksmīga attīstība būtiski atkarīga no katras valsts spējas pilnveidoties, nepaļaujoties tikai uz palīdzību no ES puses. Grieķija pievienojās ES 1981. gadā ar aptuveni tādu pašu labklājības līmeni kā Īrijā, bet vēl ilgu laiku nespēja izveidot stabilu makroekonomisko vidi. Tādējādi ārējo investīciju apjomi Grieķijā neauga, un tuvināšanās citu ES valstu līmenim notika ļoti lēni. Neskatoties uz pakāpenisku ekonomiskās vides uzlabošanos, nevēlēšanās risināt fiskālā sektora problēmas un veikt strukturālās reformas ir pamatā tam, ka Grieķija arī šodien ir nabadzīgākā no ES dalībvalstīm.

Uz augšu

1. Inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1.5 procentu punktiem pārsniegt triju labāko dalībvalstu vidējo rādītāju.
2. Ilgtermiņa procentu likmes - parasti valdības 10 gadu obligāciju likmes -, nedrīkst vairāk kā par 2 procentu punktiem pārsniegt triju inflācijas ziņā labāko dalībvalstu vidējo rādītāju.
3. Valdības budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP).
4. Valdības kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60% no valsts IKP.
5. Valstī jānodrošina valūtas kursa stabilitāte attiecībā pret eiro. Proti, iekļaujoties Valūtas kursa mehānismā II, divu gadu laikā pirms pievienošanās EMS nacionālās valūtas svārstības attiecībā pret eiro nedrīkst pārsniegt +/-15%.

Māstrihtas kritēriju izpilde

Eiro ir septiņi banknošu nomināli - 5, 10, 20, 50, 100, 200 un 500 eiro (saīsināti - EUR). Tām ir vienots dizains visās eiro zonas valstīs. Banknošu priekšpusē jeb aversā attēloti dažādi arhitektūras elementi - logi un durvis, kas simbolizē brīvību un atvērtību. Naudas zīmju aizmugurē jeb reversā attēlotie tilti ir cilvēku sadarbības simbols. Uz banknotēm attēlota arī Eiropas karte un Eiropas karogs. Eiro banknošu dizaina autors ir austriešu mākslinieks Roberts Kalina.

Apgrozībā laistas arī astoņas dažādas eiro un centu monētas - 1 un 2 eiro un 1, 2, 5, 10, 20 un 50 centi. Uz monētām katra eiro zonas valsts kaļ pašas izraudzītu simboliku: visu astoņu nominālu monētu aizmugures jeb reversa zīmējums katrā eiro zonas valstī ir atšķirīgs, bet monētu priekšpuse visās eiro zonas valstīs ir vienāda. Eiro un centu monētu vienādajā pusē vienā no trim dažādiem veidiem attēlotas ES kartes aprises, ko ieskauj 12 ES simbolizējošas zvaigznes. Monētu kopējo dizainu izstrādāja beļģu mākslinieks Liks Lijkss.

Eiro kurss attiecībā pret EMS dalībvalstu valūtām ar ES Padomes lēmumu tika fiksēts dienu pirms eiro bezskaidrās naudas ieviešanas - 1998. gada 31. decembrī. Piemēram, viens eiro bija vērts 6.55957 Francijas frankus, 5.94573 Somijas markas un 1.95583 Vācijas markas.

Tāpat kā ikviena eiro zonas valsts, arī Latvija pēc pievienošanās EMS kals monētas ar nacionālo reversa dizainu. Visas tautas ideju konkursa rezultātā noskaidrots, ka Latvijas eiro monētas rotās tautai būtiski simboli - tautumeitas portrets no sudraba 5 latu monētas un Latvijas Republikas valsts ģerbonis.

Uz augšu

1957
25. martā tika parakstīts Romas līgums, kas noteica Eiropas Ekonomiskās kopienas dibināšanu - kopīgu tirgu, kurā pastāv brīva cilvēku, preču un naudas kustība.

1967
Tika apvienotas līdz tam tapušās eiropiešu sadarbības iniciatīvas - tai skaitā Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, Eiropas Ekonomiskā kopiena - un izveidojās Eiropas Kopiena.

1979
Martā sāka darboties Eiropas Monetārā sistēma - kopīgas naudas ieviešanai nepieciešamās stabilitātes ieviesēja. Tās ietvaros dalībvalstu valūtu maiņas kursus piesaistīja Eiropas valūtas vienībai - ekijam (ECU), izmantojot tam veidotu Valūtas kursa mehānismu (VKM). VKM darbojās kā koordinātu režģis, kurā fiksēja dalībvalstu valūtu kursus un svārstību joslas ar ekiju. EMS iesaistījās visas Eiropas Kopienas dalībvalstis, izņemot Lielbritāniju. Ekijs bija valūtu grozs, ko veidoja Eiropas Kopienas dalībvalstu valūtas.

1989
Aprīlī Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors nāca klajā ar ziņojumu, kurā iezīmēts plāns EMS izveidei trīs pakāpēs.

1992
Februārī Māstrihtā parakstīja ES līgumu. Tajā noteica laika grafiku, noteikumus un ekonomiskos kritērijus kopējas Eiropas valūtas ieviešanai, sākot ar 1999. gada janvāri. Līgums noteica, ka Eiropas kopīgo naudu sauks par ekiju. 1995. gada decembrī tika nolemts valūtas nosaukumu mainīt uz eiro.

1993
Janvārī darbu sāka ES un tika pabeigta vienotā tirgus izveide.

1996
ES līderi Dublinas galotņu sanāksmē pieņēma Stabilitātes un izaugsmes paktu. Tā uzdevums - likt valstīm pēc eiro ieviešanas ievērot stingru budžeta disciplīnu.

1998
25. martā Eiropas Komisija rekomendēja 11 ES valstis kopīgas valūtas ieviešanai. Jūnijā stājās spēkā 11 EMS dalībvalstu valdību 1998. gada 26. maijā pieņemtais lēmums par Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidenta, viceprezidenta un četru pārējo ECB valdes locekļu stāšanos amatā. Šo maija datumu uzskata par ECB izveidošanas dienu.

1999
1. janvārī sākās svarīgākais posms ceļā uz eiro ieviešanu: stājās spēkā ES Padomes lēmums, ar kuru tika fiksēts eiro kurss attiecībā pret EMS dalībvalstu valūtām. Grāmatvedības uzskaite uzņēmumos, banku un kredītkaršu maksājumi, kā arī vairākas citas operācijas, t.sk. darījumi ar nekustamo īpašumu ķīlām, tiek veikti tikai jaunajā valūtā.

2001
1. janvārī EMS pievienojās 12. valsts - Grieķija.

2002
1. janvārī 12 Eiropas valstīs apgrozībā laida eiro banknotes un monētas. Eiro banknotes un monētas var bez ierobežojumiem izmantot jebkurā eiro zonas valstī.

2007.
1. janvārī Slovēnijā ieviesa eiro un apgrozībā laida eiro banknotes un monētas.

2008.
1. janvārī Kipra un Malta ieviesa eiro un apgrozībā laida eiro banknotes un monētas.

2009.
1. janvārī Slovākija ieviesa eiro un apgrozībā laida eiro banknotes un monētas.